Peldēšanas distanci baseinā ierobežo celiņa garums, tādēļ sportistiem nepieciešams veikt vairākus apgriezienus. Apgriezieni peldēšanā ir būtiska daļa no sacensību distances, jo tie ietekmē distances veikšanas ātrumu un sacensību rezultātu. Īsajos (25 metru) baseinos sacensību rezultāti mēdz būt ātrāki nekā garajos (50 metru) baseinos, pateicoties biežākiem apgriezieniem. Apgriezienu distance ir pieci metri līdz baseina sienai un 15 metri pēc tās. Šo apstākļu dēļ ir būtiski, lai pagrieziena izpildes tehnika būtu perfekti apgūta.

Katrai peldēšanas disciplīnai ir savas prasības un tehnikas nianses. Izšķir  septiņus apgriezienus, ko izmanto 200 metru (īstajā baseinā) un 400 metru kompleksajā peldējumā.

Svarīgi faktori efektīviem apgriezieniem:

• treniņš: apgriezieni jātrenē tikpat daudz kā peldēšanas tehnika;
• hidrodinamika: ķermenim jābūt maksimāli plakanam un plūdenam;
• noteikumu ievērošana: atbilstība sacensību noteikumiem (piemēram, pieskāriens ar abām rokām brasā un tauriņstilā).

Kraulā (brīvajā stilā) un kraulā uz muguras izmanto salto apgriezienu. Šīs tehnikas galvenā priekšrocība ir pagrieziena laika saīsināšana, jo peldētāji pieskaras sienai tikai ar kājām, nevis rokām.

Peldētājs paātrina peldēšanas tempu, tuvojoties baseina sienai. Noslēdz pēdējo īrienu ar vienu roku un tad ar otru, rokas atstājot pie gurniem, noliec zodu pie krūtīm un veic zemūdens kūleni, veicot pilnu 180 grādu apgriezienu, novieto pēdas pret sienu, iztaisno ķermeni straumveidīgā jeb hidrodinamiskā pozīcijā spēcīgi atgrūžas. Tajā pašā laikā pagriež ķermeni no pozīcijas uz muguras uz krūšu peldēšanas pozīciju (vai atstājot pozīciju uz muguras, ja peld kraulā uz muguras). Pēc atgrūšanās no sienas zem ūdens izmanto viļņveidīgās kustības ar kājām, lai saglabātu ātrumu.

Brasā un tauriņstilā ir nepieciešams (paredzēts noteikumos) pieskarties sienai ar abām rokām vienlaicīgi. Peldētājs pieskaras sienai ar abām rokām vienlaikus, apgriež ķermeni (svārsta kustība), lai viena roka jau virzītos atpakaļ uz priekšu, bet otra palīdz ķermeņa stabilizācijai. Vienlaikus ceļi jāvelk pie krūtīm (izpilda, lai samazināt ūdens pretestību), ķermenis jāiztaisno hidrodinamiskā pozīcijā. Ar kājām spēcīgi atgrūžoties no sienas, peldētajam jāatrodas uz krūtīm. Pēc atgrūšanās no sienas peldējumos tauriņstilā izmanto viļņveidīgās kustības ar kājām, bet peldējumos brasā ‒ garo īrienu (pull-out), kur pēc atgrūšanās no sienas atļauta viena viļņveidīgā kustība ar kājām, viens īriens ar rokām līdz gurniem. Tad rokas atgriežas uz priekšu un izpilda vienu pilnu brasa kāju kustību.

Pabeidzot tauriņstila etapu, peldētais pieskaras baseina sienai un veic iepriekš aprakstītās kustības, bet pēc atgrūšanās no sienas ķermenim jāatrodas uz muguras. Pastāv vairākās ķermeņa apgrieziena tehnikas. Noteikumos nav aprakstīts, kā tieši veikt apgriezienu.

Apgrieziens no muguras uz brasu tiek izmantots kompleksajā peldēšanā. Tas ir viens no sarežģītākajiem apgriezienam sporta peldēšanā. Pastāv vairākas izpildes variācijas, jo noteikumos nav stingri aprakstīts apgriešanās veids.

Pēc noteikumiem, peldētajam jāpieskaras sienai, atrodoties uz muguras. Peldējumu brasā jāuzsāk, atrodaties uz krūtīm. Visātrākais veids, kā to izdarīt: peldētājs pieskaras sienai ar roku virs galvas, atrodoties uz sāna (tā, lai nevar redzēt muguru), otro roku atstājot pie gurna, piespiežot zodu pie krūtīm, un veic zemūdens kūleni, veicot pilnu 180 grādu apgriezienu. Ar vēzienu apvieno rokas priekšā, paslēpjot galvu starp tām, novieto pēdas pret sienu, pēc atgrūšanās no sienas brasā veic garo īrienu.

Veicot apgriezienu peldējumā no brasa uz kraulu, peldētājs pieskaras sienai ar abām rokām vienlaikus, apgriež ķermeni (svārsta kustība), lai viena roka jau virzītos atpakaļ uz priekšu, bet otra palīdz ķermeņa stabilizācijai. Vienlaikus ceļi jāvelk pie krūtīm (izpilda, lai samazinātu ūdens pretestību), ķermenis jāiztaisno hidrodinamiskā pozīcijā, ar kājām spēcīgi jāatgrūžas no sienas. Peldētajam jāatrodas uz krūtīm. Pēc atgrūšanās no sienas izmanto viļņveidīgās kustības ar kājām.

19. gs. beigās peldēšanas sacensības notika galvenokārt dabiskos ūdeņos – upēs un ezeros. Distances starts un finišs bija vienā vietā, un sportistiem bija jāpeld līdz bojas vietai, jāpagriežas un jāpeld atpakaļ. Tolaik īpaša pagrieziena tehnika nepastāvēja.

1911. gadā pirmajos peldēšanas sacensību noteikumos tika paredzēts:

• pagrieziena laikā ar vismaz vienu roku jāpieskaras sienai;
• peldot brasā, sienai vai vairogam jāpieskaras ar abām rokām vienlaicīgi.

20. gs. 20. gados amerikāņu peldētājs Džonijs Veismillers (Johnny Weissmuller) sāka izmantot slēgtu pagrieziena tehniku brīvā stila peldējumos, kurā pirms rotācijas netika veikta ieelpa. Sportists griezās horizontālā vai slīpā plaknē, atgrūda kājas no sienas un enerģiski sāka kustības, kad slīdēšanas ātrums samazinājās.

20. gs. 30. gados peldētāji sāka izmantot atvērto svārsta pagriezienu: peldētājs ar roku pieskārās sienai virs ūdens līmeņa, pagriezās uz sāniem un sagrupējās, ieelpoja, atgrūdās no sienas ar roku, iegremdēja galvu ūdenī un novietoja kājas uz sienas vai vairoga. Pēc tam viņš atgrūdās no sienas ar kājām. Pēc atgrūšanās sportists slīdēja, kamēr sasniedza virsmu, un pirmās kustības pēc slīdēšanas veica ar kājām. Šis apgrieziens bija lēns, bet ļāva spēcīgi atsperties. 30. gadu vidū parādījās jauns apgriešanās veids ‒ salto (flip turn). Pēc pieskāriena sienai peldētājs meta ceļus pāri galvai, pildot kūleni atpakaļ.

1964. gadā Starptautiskā Peldēšanas federācija (Fédération Internationale de Natation, FINA) pieņēma lēmumu, kas atļāva brīvā stila peldētājiem veikt pagriezienu, nepieskaroties sienai ar roku. Tas ļāva saglabāt ātrumu un veikt efektīvāku kustību. 90. gadu vidū tika ieviestas arī izmaiņas noteikumos peldējumā uz muguras. Izmaiņas noteica, ka pleci pagrieziena laikā drīkst būt noliekti vertikāli; peldētājs var veikt vienu nepārtrauktu roku kustību, lai sāktu pagriezienu, un ķermenim jāatgriežas uz muguras pirms atgrūšanās no sienas. Tāpat izmaiņas noteica, ka peldētājam atļauts pilnībā atrasties zemūdens ne vairāk kā 15 metrus no starta un katra apgrieziena.

2005. gada jūlijā Monreālā Pasaules peldēšanas čempionāta laikā tika pieņemts lēmums mainīt noteikumus. Brasa peldējumos tika atļauts veikt vienu viļņveidīgā kustību ar kājām pēc starta. Viena viļņveidīgā kustība tika atļauta arī katrā apgriezienā, ievērojot brasa ciklu.

Peldēšanas pasaulē apgriezienu tehnikas pilnveidošana ir viena no galvenajām jomām, kur tiek meklēti uzlabojumi. Efektīvāki apgriezieni ne tikai saīsina kopējo distancē pavadīto laiku, bet arī ļauj peldētājam saglabāt ātrumu. Sportisti un treneri arvien vairāk izmanto biomehānisko analīzi, izmantojot augstas izšķirtspējas video un programmatūru, kustību sensorus, kas analizē ķermeņa kustības un ūdens pretestību. Daži sportisti ievieš paši savas tehnikas variācijas, piemēram, eksperimentē ar ātrākiem delfīna kāju sitieniem zemūdens fāzē vai optimizē kustību amplitūdu, lai pēc atgrūšanās no sienas saglabātu maksimālo ātrumu. Pēdējos gados treniņi arvien vairāk tiek pielāgoti individuālām vajadzībām. Treneri veido personalizētus plānus, kas ietver vingrinājumus, lai uzlabotu apgrieziena izpildes precizitāti un atgrūdiena spēku.