Starta ātrums un tehnika ir izšķiroši faktori veiksmīgai sacensību sākšanai, īpaši īsajās distancēs. Starts ietver vairākus elementus, piemēram, pozīciju startā, reakciju uz signālu, atspērienu no starta bloka vai baseina malas, lidojuma fāzi, ķermeņa iegremdēšanu ūdenī, kā arī viļņveidīgās kustības ar kājām zemūdens.

Peldēšanā ir divi galvenie starta veidi.

1. Starts no platformas. Šo starta veidu izmanto brīvajā stilā, tauriņstilā, brasā, kompleksajā peldējumā un brīvā stila stafetēs.

2. Starts no ūdens, turoties pie rokturiem, ar seju pretēji kustības virzienam. Šis starts tiek izmatots peldējumos uz muguras un kombinētajās stafetēs.

Veiksmīgs starts var būt izšķirošs, lai iegūtu pirmo pozīciju jau pirmajās sekundēs. Starta uzlabošana pat par 0,1 sekundi var mainīt medaļu sadalījumu, kā pierādīts zinātniskajos pētījumos un olimpiskajās spēlēs. Efektīvie starti līdz ar tehnoloģiju un treniņu inovācijām ļauj sportistiem sasniegt maksimālos rezultātus.

Starts peldēšanā ir galvenais faktors, kas nosaka peldētāja pozīciju sacensību sākumā. Reakcijas ātrums, atgrūšanās spēks un lidojuma fāze kopā nosaka, cik ātri sportists spēs sākt savu distanci un saglabāt augstu ātrumu distancē. Efektīva starta tehnika arī ļauj sportistiem minimizēt ūdens pretestību.

Analizējot olimpisko spēļu rezultātus no 1972. līdz 2004. gadam, pierādīts, ka starta uzlabošana par tikai 0,1 sekundi varētu mainīt 65 medaļu īpašniekus. Tas apliecina starta nozīmīgumu, kas sprintā (50 m un 100 m distancēs) veido 15 līdz 30% no kopējās distances.

Veiksmīgs starts, ieskaitot reakcijas ātrumu, bieži izšķir sacensību iznākumu. Piemēram, 2012. gada Londonas olimpisko spēļu 50 m brīvā stila finālā sievietēm nīderlandiešu peldētāja Ranomi Kromovidžojo (Ranomi Kromowidjojo) izcīnīja zelta medaļu, sasniedzot olimpisko rekordu – 24,05 sekundes. Sudrabu ieguva baltkrieviete Aļaksandra Herasimeņa (Аляксaндра Віктараўна Герасімeня) ar laiku 24,28 sekundes, savukārt bronza tika vēl vienai Nīderlandes pārstāvei Marlenai Veldheisai (Magdalena Johanna Maria “Marleen” Veldhuis) ‒ 24,39 sekundes. Atšķirība starp pirmo un astoto vietu (24,47 sekundes), ko ieguva britu peldētāja Frančeska Holsola (Francesca Jean Halsall), bija tikai 0,42 sekundes. 2016. gada Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs 50 metru brīvajā stilā Entonijs Ērvins (Anthony Lee Ervin) uzvarēja ar reakcijas laiku 0,61 sekunde, pārspējot Florānu Manodū (Florent Manaudou) tikai par 0,01 sekundi (21,40 pret 21,41).

Peldēšanas starta tehnika ir attīstījusies vairākos posmos 19. gs. sacensības notika atklātā ūdenī, un sportisti startēja no krasta vai ūdens malas. 20. gs. 20.‒30. gados Džonijs Veismillers (Johnny Weissmuller) starta lēcienu veica no sākotnējās pozīcijas: stāvot saliektā stāvoklī, ar pirkstiem satverot plosta malu, rokas atvilktas atpakaļ, gatavas vēzienam. 1936. gadā Berlīnes olimpisko spēļu laikā pirmoreiz tika izmantotas starta platformas, kas nodrošināja labāku atspērienu un stabilāku ķermeņa pozīciju. 20. gs. 60. gados kļuva populāri jauni starta stili ar apļveida roku kustībām, nodrošinot spēcīgāku impulsu. 1972. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs Nacionālās koledžu sporta asociācijas (National Collegiate Athletic Association, NCAA) čempionātā tika ieviests satvēriena starts (grab start), kur abas kājas atradās pie platformas malas. 1984. gadā kļuva populārs starts skrējēja pozīcijā (track start), kad peldētājs uz starta bloka novieto vienu kāju uz priekšu un otru atpakaļ, līdzīgi kā skrējēja pozīcija vieglatlētikas startā, tādējādi uzlabojot reakcijas ātrumu un stabilitāti. 2014. gadā Starptautiskā Peldēšanas federācija (Fédération Internationale de Natation, FINA) atļāva izmatot īpašu kāpsli startam uz muguras. Tas ieviests, lai uzlabotu kāju saķeri ar vairogu un starta drošību. Kāpslis ļāva peldētājiem spēcīgāk un efektīvāk atsperties no sienas. Mūsdienās turpinās starta bloku modernizācija, rezultātu uzlabošanai izstrādāti speciāli rokturīši startam no platformas.

Mūsdienu starti sastāv no vairākiem posmiem, un katrs no tiem būtiski ietekmē galarezultātu.

1. Starta pozīcija: līdzsvars un stabilitāte nodrošina optimālu spēka izmantošanu.
2. Reakcijas ātrums: ātrāka reakcija palielina uzvaras iespēju. Pirmās kustības 0,1‒0,2 sekundēs.
3. Atspēriens: galvenais brīdis, kad sportists pielieto maksimālu spēku. Aizmugurējās kājas atraušanas laiks 0,4 sekundes, priekšējas kājas: 0,15–0,20 sekundes.
4. Lidojuma fāze: ķermeņa pozīcija samazina gaisa pretestību. Lidojuma laiks 0,25‒0,30 sekundes. Lēciena garums aptuveni 4 metri.
5. Ieiešana ūdenī: efektīva ķermeņa pozīcija samazina ūdens pretestību. Iegremdēšanās leņķis 30‒40 grādu.
6. Slīdēšana: maksimālu slīdēšanas garumu nodrošina hidrodinamiski optimāla poza.
7. Zemūdens peldēšana: sportists izmanto delfīnveida kustības (aptuveni 8‒10, ar kustību frekvenci aptuveni 150 sitienu minūtē) līdz atļautai 15 metru robežai, lai saglabātu ātrumu.
8. Pāreja uz peldēšanu: pirmajam īrienam jābūt sinhronizētam ar pacelšanos, lai izvairītos no ātruma zuduma.

Peldētāji izmanto muskuļu elastīgo enerģiju, lai uzlabotu starta efektivitāti un eksplozivitāti. Šī enerģija tiek uzkrāta, kad muskulis un saistaudi tiek izstiepti, un atbrīvota, kad muskulis saraujas. Gaidot komandu “Ieņemiet vietas!” (Take your marks), peldētājs uz platformas stāv taisi. Pēc komandas “Ieņemiet vietas!” peldētājs ieņem starta pozīciju un sagatavojas lēcienam. Kad muskulis pagarinās (piemēram, ikru muskuļi un Ahileja cīpsla tiek izstiepti), saistaudi uzkrāj potenciālo elastīgo enerģiju, līdzīgi kā gumija, kas tiek izstiepta, atspēriena laikā muskuļi strauji saraujas, atbrīvojot uzkrāto enerģiju, kas palielina lēciena spēku un ātrumu.