Lai peldētu uz muguras, līdz 1912. gadam izmantoja kraulu. Krauls uz muguras izkonkurēja tādu peldēšanas veidu kā brass uz muguras, jo jaunatklātā tehnika – krauls uz muguras ‒ deva iespēju peldēt ātrāk. Pēdējo rekordu brasā uz muguras 100 m distancē 1912. gadā sasniedza vācu peldētājs Oto Fārs (Otto Fahr) – 1 minūte un 15,6 sekundes. Peldēšanas uz muguras attīstības procesā tika mēģināti arī citi peldēšanas varianti. Labākais peldētājs uz muguras 1935.–1945. gadā amerikānis Ādolfs Kīfers (Adolph Gustav Kiefer) izmantoja īrienu zem ūdens ar taisnām rokām. Tajā laikā sporta presē tika ziņots par veiksmīgu mēģinājumu izmantot delfīnstilu arī peldēšanā uz muguras, tomēr delfīnstils uz muguras neizplatījās, jo rekordrezultāti tajā netika sasniegti. 1948. gadā kraula uz muguras tehnika piedzīvoja nelielas izmaiņas. Austrālijas peldētāji pirmie sāka izpildīt īrienus ar rokām, saliecot rokas elkoņu locītavās. 1988. gada olimpiskajās spēlēs amerikānis Deivids Berkofs (David Charles Barkoff) un Japānas peldētājs Daiči Suzuki (鈴木 大地) demonstrēja, ka ir spējīgi uz muguras peldēt daudz ātrāk, zem ūdens izpildot tauriņstila kāju kustības pēc starta un apgriezieniem. Šie peldētāji – olimpisko zelta un sudraba medaļu ieguvēji 100 m peldējumā uz muguras ‒ vairāk nekā 33 m nopeldēja zem ūdens. Starptautiskā Peldēšanas federācija (Fédération Internationale de Natation, FINA) nekavējoties izmainīja peldēšanas sacensību noteikumus, nosakot, ka peldētājiem obligāti jāiznirst virs ūdens līdz 10 m atzīmei (vēlāk FINA to mainīja uz 15 m atzīmi). Lai efektīvāk veiktu startu uz muguras, kājām neslīdot pie atgrūdiena no baseina sienas, FINA 2013. gadā ieviesa kāju atspēriena balsta ierīci. Tā tiek ielikta pirms peldējuma un izņemta uzreiz pēc starta.