Amerikāņu peldētājs Deivids Ārmbrasters (David Armbruster) 1928. gadā piedāvāja, peldot brasā, izcelt rokas un tad pārcelt virs ūdens uz priekšu. Tika arī aprobētas tauriņstila roku kustības un brasa kāju kustības. 1930. gadā šāds veids kļuva arvien populārāks, jo bija ātrāks par brasu.
1935. gadā krievu peldētājs Semjons Boičenko (Семён Петрович Бойченко) 100 metrus šādā veidā veica 1 minūtē un 8 sekundēs, par 2,8 sekundēm pārspējot amerikāņu peldētāja Džona Higinsa (John Higgins) rezultātu. Tajā laikā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) peldēšanas organizācija nebija Starptautiskās Peldēšanas federācijas (Fédération Internationale de Natation, FINA) biedru sastāvā, tādēļ peldētāju rekordi netika reģistrēti. 1935. gadā tauriņstils tika pilnveidots ar kāju viļņveida kustību. Šis pilnveidojums amerikānim Džekam Zīgam (Jack Sieg) tajā gadā atnesa rekordu 100 jardu distancē – 1 minūte un 2 sekundes. Tā radās jauns, daudz ātrāks tauriņstila veids – delfīnstils. Mūsdienās delfīnstils, kuru tagad sauc par tauriņstilu, ir otrais ātrākais peldēšanas veids pēc kraula uz krūtīm. Vēl lielākas izmaiņas brasa tehniku skāra, kad sacensībās tika atļauts izmantot paņēmienu – roku pārnešanu virs ūdens, taču tikai 1952. gadā abi veidi – tauriņstils un brass – tika pilnībā nošķirti ar attiecīgu noteikumu regulējumu. 1935. gadā, izmantojot tieši šādu tehniku, kura ieguva nosaukumu “butterfly” (tauriņš), Dž. Higinss uzstādīja jaunu rekordu. Jaunā stila nosaukums saistās ar to, ka roku kustība virs ūdens šajā veidā atgādina tauriņa spārnu kustības. Oficiāli tauriņstils kā veids vēl nebija atzīts, lai gan sportisti to izmantoja sacensībās Amerikā. Tālāk šo veidu pilnveidoja PSRS peldētāji S. Boičenko un Leonīds Meškovs (Леонид Карпович Мешков).