Amerikāņu peldētājs Deivids Ārmbrasters (David Armbruster) 1928. gadā piedāvāja, peldot brasā, izcelt rokas un tad pārcelt virs ūdens uz priekšu. Tika arī aprobētas tauriņstila roku kustības un brasa kāju kustības. 1930. gadā šāds veids kļuva arvien populārāks, jo bija ātrāks par brasu.

1935. gadā krievu peldētājs Semjons Boičenko (Семён Петрович Бойченко) 100 metrus šādā veidā veica 1 minūtē un 8 sekundēs, par 2,8 sekundēm pārspējot amerikāņu peldētāja Džona Higinsa (John Higgins) rezultātu. Tajā laikā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) peldēšanas organizācija nebija Starptautiskās Peldēšanas federācijas (Fédération Internationale de Natation, FINA) biedru sastāvā, tādēļ peldētāju rekordi netika reģistrēti. 1935. gadā tauriņstils tika pilnveidots ar kāju viļņveida kustību. Šis pilnveidojums amerikānim Džekam Zīgam (Jack Sieg) tajā gadā atnesa rekordu 100 jardu distancē – 1 minūte un 2 sekundes. Tā radās jauns, daudz ātrāks tauriņstila veids – delfīnstils. Mūsdienās delfīnstils, kuru tagad sauc par tauriņstilu, ir otrais ātrākais peldēšanas veids pēc kraula uz krūtīm. Vēl lielākas izmaiņas brasa tehniku skāra, kad sacensībās tika atļauts izmantot paņēmienu – roku pārnešanu virs ūdens, taču tikai 1952. gadā abi veidi – tauriņstils un brass – tika pilnībā nošķirti ar attiecīgu noteikumu regulējumu. 1935. gadā, izmantojot tieši šādu tehniku, kura ieguva nosaukumu “butterfly” (tauriņš), Dž. Higinss uzstādīja jaunu rekordu. Jaunā stila nosaukums saistās ar to, ka roku kustība virs ūdens šajā veidā atgādina tauriņa spārnu kustības. Oficiāli tauriņstils kā veids vēl nebija atzīts, lai gan sportisti to izmantoja sacensībās Amerikā. Tālāk šo veidu pilnveidoja PSRS peldētāji S. Boičenko un Leonīds Meškovs (Леонид Карпович Мешков).

Olimpiskajās spēlēs iekļautas 100 m un 200 m distances. Cita mērogā sacensībās – arī 50 m distances. Tauriņstila distance sacensībās iekļauta arī kompleksajā peldējumā un kompleksajā stafetē.

Tauriņstils ir līdzīgs brasam. Ķermeņa svārstības notiek ap horizontālo asi, roku īriena sākums – līdzīgs kā brasā. Cēlējspēks veidojas laikā, kad rokas izpilda īrienu un kājas virzās lejup, bet gremdējošie spēki – kad rokas tiek izceltas no ūdens un virzītas virs tā uz augšu. Peldētāja ķermenis atrodas horizontāli. Ķermenim jābūt iztaisnotam. Peldot ķermenis izpilda viļņveida kustības ap horizontālo asi. Vienā kustību ciklā darbojas cēlējspēks, kā arī veidojas gremdējošie spēki.

Īriens tiek izpildīts simetriski vienlaikus ar abām rokām. Roku darbība iedalāma atsevišķās fāzēs:

• roku ielikšana ūdenī – iztaisnotas rokas augšā ar delnām uz priekšu. Plaukstas atrodas plecu platumā vai arī nedaudz šaurāk. Iespējama neliela roku saliekšana elkoņu un plaukstu locītavās. Roku kustības virziens – uz priekšu, nevis lejup;
• satvēriens, roku atbalsta fāze – kad rokas ieliktas ūdenī, tās tūlīt tiek virzītas uz sāniem – lejup, saliecoties elkoņu un plaukstu locītavās. Plaukstas virzās nedaudz uz iekšu, radot optimālu atbalstu īriena izpildei. Īriena sākuma fāzē pleci tiek pavirzīti maksimāli uz priekšu; sākas roku kustība atpakaļ. Īriena pirmajā daļā rokas saliecas elkoņos, plaukstas tuvojas viena otrai, sasniedzot apmēram 15–25 cm attālumu. Elkoņi – nedaudz izvērsti sānis. Īriena galvenajā daļā notiek augšdelmu addukcija. Īriens beidzas ar rokas iztaisnošanos elkoņa locītavā, saglabājot plaukstas vertikālu stāvokli. Īrienam ir smilšu pulksteņa forma iesācējiem un īsāka trajektorija – augstas klases peldētājiem. Pleci jānotur tuvu ūdens virsmai; galva – vienā līmenī ar mugurkaulu, virzot visu ķermeni uz priekšu. Roku izcelšana no ūdens sakrīt ar kāju īriena beigu daļu; rokas tiek paceltas pēc iespējas zemāk virs ūdens līmeņa. Roku pārnešana uz priekšu virs ūdens ir lokveida. Jāizmanto arī plecu joslas un lāpstiņu muskuļi, lai palīdzētu ķermenim virzīties uz priekšu.

Ieelpa tiek veikta laikā, kad rokas beidz īrienu un sāk pārvietoties virs ūdens. Ieelpas laikā rokas pabeidz īriena galveno daļu, un kājas, pabeidzot īrienu, ir taisnas. Ieelpa jāveic ātri un dziļi. Roku pārnešanas beigu daļā seja tuvojas ūdenim, tad ieelpa beidzas. Pēc ieelpas seko neliela elpas aizture. Izelpu veic, kad rokas izpilda īrienu.

Ķermeņa viļņveida kustības sākas no krūtīm un pakāpeniski pāriet gurnu, ceļu un pēdu kustībās. Virzot krūtis lejup, peldētājs iesāk viļņveida kustību, kas gurnus paceļ uz augšu. Kad gurni beidz kustību virzienā uz augšu un sāk kustību lejup, atbrīvotie apakšstilbi un pēdas turpina kustību augšup, kājām nedaudz saliecoties ceļos. Kāju saliekšana ceļu locītavās beidzas, kad augšstilbi tuvojas zemākajam punktam kustībā lejup. Enerģiska kāju iztaisnošana sākas, kad augšstilbi nonāk zemākajā punktā. Kājas ceļu locītavās iztaisnojas, līdz apakšstilbi ieņēmuši horizontālu stāvokli. Tad augšstilbi sāk kustību augšup, bet apakšstilbu kustību lejup pabeidz pēdas, galvenokārt – inerces rezultātā. Tiek veikta kāju kustība virzienā uz augšu ar nedaudz atbrīvotām pēdu locītavām. Kāju saliekšana pēdu locītavās nepārsniedz 45–55 grādu leņķi. Kājas veido viļņa “pagarinājumu” no peldētāja galvas līdz kāju pirkstiem. Izpildot kāju īrienu uz leju, gurni paceļas. Lai gurni neiegrimtu, kājas uz augšu jāpārvieto lēnāk, bet lejup – ātri un spēcīgi. Ja ķermeņa viļņveida kustības nav precīzas, vilnis apstājas pie peldētāja smaguma centra, bremzējot kustību uz priekšu. Ja kustības ir nevainojamas, peldētājs izveido vilni, kas aptver muguru un smaguma centru.

Viena roku kustību cikla laikā peldētājs parasti izpilda divus kāju kustību ciklus. Viens kāju īriens izpildāms, kad rokas, veidojot atbalstu, tiek ieliktas ūdenī. Sākoties īriena galvenajai daļai, kājas sāk kustību augšup. Svarīgi ir noturēt gurnus, neļaujot tiem īriena beigu posmā iegrimt. Šajā brīdī kustību augšup – uz priekšu sāk plecu josla, lai peldētājs veiktu ieelpu un pārnestu rokas virs ūdens. Kāju otrais īriens jāveic, kad notiek roku īriena galvenā daļa. Roku pārnešanas laikā, kad pleci tuvojas ūdens līmenim virzienā uz priekšu – uz leju, kājas izpilda sagatavojošo kustību nākamajam īrienam. Kad rokas tiek ieliktas ūdenī, izpildāms kārtējais kāju īriens. Kustību galvenais koordinators ir gurnu un plecu joslas līdzsvarotas kustības ap horizontālo asi.

2004., 2008. un 2012. gada olimpiskajās spēlēs 100 m tauriņstila disciplīnā uzvaru izcīnīja amerikāņu sportists Maikls Felpss (Michael Fred Phelps). Sievietēm 100 m distancē 2004. gadā uzvarēja Petrija Tomasa (Petria Ann Thomas) no Austrālijas, 2008. gadā ‒ Lisbete Triketa (Lisbeth Constance Trickett) no Austrālijas. 2012. gadā Londonā 100 m tauriņstila disciplīnā sievietēm uzvarēja amerikāniete Deina Volmere (Dana Whitney Vollmer). 2016. gadā šajā disciplīnā uzvaru izcīnīja Džozefs Skūlins (Joseph Isaac Schooling) no Singapūras, sievietēm ‒ Sāra Šēstrema (Sarah Fredrika Sjöström) no Zviedrijas.

Ievērojami tauriņstila peldētāji ir arī amerikānis Marks Spics (Mark Spitz) un Dienvidāfrikas sportists Čads le Kloss (Chad Le Clos).