Augstbaznīcas kustības saknes meklējamas 17. gs. anglikānismā. Daļa ticīgo tad vēlējās saglabāt tradicionālo liturģiju, kuras elementi bieži atrodami viduslaiku kristietībā. 19. gs. daudzviet Eiropā parādījās jauna interese par šo pieeju.

Angļu vārds High-Church jeb augstbaznīca apzīmē uzskatus un prakses, kas ārēji atgādina to, kas raksturīgs daudziem Romas katoļiem: procesijas, Marijas un svēto godināšana, aizlūgumi par mirušajiem, svētā vakarēdiena izcelšana, garīdzniecības lomas akcentēšana un rituālu nozīme dievkalpojumā.

Augstbaznīcas pretstats ir “zemā baznīca”, kuras piekritējiem ir svarīga protestantiskā identitāte. Mūsdienās šo divu pretstatu apzīmēšanai gan vairāk lieto jēdzienus “anglokatoļi” un “evaņģelikāļi”.

Augstbaznīcai raksturīga formāla liturģija, kas balstīta uz Rietumu misi. Mūzikā lielākoties paliek pie ērģelēm, lai gan pastāv arī harismātiskie anglokatoļi, kuri izmanto gan senāku mūziku, gan evaņģelikālismam un harismātismam raksturīgo mūzikas stilu. Tipisks ir grezns ceremoniāls (ieskaitot krucifiksu, sudraba biķeru, dievkalpojumu tērpu izmantošanu), procesijas, altāra kalpotāji, vīraks, garāki teksti svētā vakarēdiena laikā, kas iekļauj epiklēzi, nevis tikai Kristus iesvētīšanas vārdus, un altāra zvanu izmantošana svētā vakarēdiena konsekrācijas laikā.

17. un 18. gs. par augstbaznīcas piekritējiem sauca tos anglikāņus, kuri – atšķirībā no puritāņiem un viņu pēctečiem – akcentēja rituālu nozīmi liturģijā. Nereti kā pozitīvu piemēru viņi minēja luterismu, kas saglabāja daļu viduslaiku ceremoniju un daudzviet uzturēja tā laika baznīcu krāšņumu. Vienlaikus augstbaznīcas piekritēji ievēroja tradicionālo anglikāņu liturģiju (Kopīgās lūgšanas grāmatu, Book of Common Prayer). No 19. gs. augstbaznīcas kustības sākumus saistīja ar 17. gs. Kenterberijas arhibīskapu Viljamu Lodu (William Laud) un viņa piekritējiem, kuri oponēja puritāņiem.

17. gs. karaļa Džeimsa I (James I) laikā bija centieni panākt izlīgumu ar puritāņiem, taču Čārlza I (Charles I) laikā atšķirības starp dažādiem novirzieniem pastiprinājās. Čārlza I laikā Kenterberijas arhibīskaps bija V. Lods, kura teoloģiskos uzskatus raksturoja vārds “mērenība”. Viņš iestājās par vidusceļu starp katolicismu un radikālu protestantismu, tāpēc domāja, ka ir svarīgi saglabāt seno baznīcu interjeru, piemēram, akmens altārus uz paaugstinājuma, nevis reformātu tradīcijai raksturīgos koka galdus. V. Lods akcentēja sakramentu un rituālu nozīmi un hierarhisku baznīcas pārvaldes modeli. Tas atšķīrās no puritāņu tradīcijas, jo puritāņiem bija svarīga laju iesaiste. V. Lods nebija vienīgais – līdzīgi uzskati bija vairākiem tā laika domātājiem, kurus vēlāk sauca par Karolingu teologiem (Caroline Divines). Viņiem anglikānisms bija via media (latīņu valodas vārds, kas nozīmē ‘vidusceļš’). Bībeles skaidrojumos šie teologi daudz izmantoja baznīcas tradīciju, iestājās par mākslas pielietošanu baznīcās, tāpēc pretinieki viņus dēvēja par katoļiem, romiešiem, luterāņiem. Galvenie Karolingu teologi bija karaļa Džeimsa I garīgais tēvs un Čičesteras bīskaps Lānslots Endrjūzs (Lancelot Andrewes), Džons Kozins (John Cosin), kurš pazīstams ar teoloģiskiem darbiem, no kuriem vairums izdoti pēc viņa nāves, Tomass Kens (Thomas Ken), kurš tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu angļu baznīcas dziesmu pamatlicējiem, un dzejnieks Džordžs Herberts (George Herbert).

19. gs. līdz ar Oksfordas kustības izveidi saistībā ar jēdzienu “augstbaznīca” parādījās jauni vārda lietojumi. Vienlaikus tika saglabāts kontrasts ar “zemo baznīcu”. Ja “vecā” augstbaznīca atbalstīja britu politisko eliti un karali, tad Oksfordas kustība vēlējās, lai baznīca iekšējās lietas noteiktu pati. Vēl viena atšķirība bija, ka 17. un 18 gs. augstbaznīca redzēja anglikāņus galvenokārt kā protestantus, bet Oksfordas kustība līdzību drīzāk saskatīja senākās baznīcās – Romas katoļu un pareizticīgajā tradīcijā, it īpaši periodā, pirms baznīcas atdalījās.

Kustība sākās ar Džona Kībla (John Keble) sprediķi Oksfordas Universitātes (University of Oxford) baznīcā 1833. gada 14. jūlijā. Tas bija oficiāli adresēts tiesnešiem un amatpersonām un aicināja viņus rīkoties taisnīgi. Tolaik daudz pārmetumu, kas izskanēja daļā anglikāņu garīdzniecības, bija par parlamenta pieņemto lēmumu saistībā ar Īrijas baznīcas (Church of Ireland) reorganizāciju. Tika samazināts bīskapiju skaits. Daudziem baznīcā nepieņemama bija arī Gorema lieta (Gorham’s Case), kas saistīta ar to, ka baznīca mācītājam Džordžam Goremam (George Gorham) viņa uzskatu dēļ par kristībām nedeva tiesības vadīt draudzi. Lieta beidzās ar to, ka laicīgā tiesa atcēla baznīcas tiesas lēmumu.

Augstbaznīca un zemā baznīca sākotnēji apzīmēja novirzienus anglikānismā. Taču augstbaznīca veidojās arī luterismā – daļa luterāņu, īpaši Vācijā, ietekmējās no reformātu tradīcijas (oponenti šo ietekmi sauca par kriptokalvinismu). Paralēli tam no 17. gs. veidojās piētistu novirziens, kas ir līdzīgs evaņģelikālismam anglikānismā, un pieauga racionālisma ietekme, tāpēc daļai luterāņu vairs nebija intereses par liturģisko baznīcas dzīvi. Pretstatā tam bija augstbaznīcas tradīcija, kas akcentēja regulāru svētā vakarēdiena baudīšanu un liturģijas nozīmi. Jāņem vērā, ka daudzas luterāņu baznīcas saglabāja grezno pirmsreformācijas interjeru. Dažās vietās saglabājās Romas katoļu prakses, piemēram, klosteri. Viens no tiem ir Amelungsbornas klosteris (Kloster Amelungsborn) Saksijā (Vācijā). Dažās senajās luterāņu dievkalpojumu kārtībās saglabāti daudzi viduslaiku elementi. Raksturīga ir, piemēram, Zviedrijas baznīcas 1571. gada kārtība, kurā bija atstāta svētā vakarēdiena elementu paglabāšana izmantošanai vēlāk pēc konsekrācijas. Baznīcas kārtība arī paredzēja bīskapa amata saglabāšanu.

Augstbaznīcas kustība attīstījās arī luterismā, reformātu tradīcijā, metodismā, baptismā un citur.

Vēsturiski Zviedrija, ieskaitot bijušo tās provinci Somiju, ir saglabājusi vairāk saikņu ar viduslaiku tradīcijām nekā citas Ziemeļvalstis un Vācija. Tur augstbaznīcas kustība izveidojās 19. gs. vācu neoluterisma ietekmē. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā notika zviedru luterāņu iepazīšanās ar Anglijas baznīcas anglokatoļiem. 1908.–1909. gadā mācītājs Sāmuels Gabrielsons (Samuel Gabrielsson) sastapās ar 1866. gadā dibinātās Jāņa Evaņģēlista biedrības (The Society of St John the Evangelist) pārstāvjiem. Tās dalībniekus sauca arī par Kaulija tēviem (The Cowley Fathers). Pēc S. Gabrielsona uz Angliju pieredzes braucienā devās Alberts Lisanders (Albert Lysander), kurš arī apmeklēja Kaulija tēvus. A. Lisanders bija ieinteresēts tēvu praktizētajā garīgumā, lai gan atzina, ka tas viņam ir par sarežģītu. 1919. gadā Angliju apmeklēja nākamais Upsālas arhibīskaps Ingve Briliots (Yngve Brilioth), kurš, atgriežoties mājās, izdeva akadēmisku pētījumu par anglokatolicismu “Neoanglikāņu renesanse (Nyanglikansk renässans, 1921–1923). Pirmais mēģinājums pārnest anglokatoļu garīgās dzīves pieredzi uz Zviedriju institucionālā formā bija 1915. gadā dibinātā Svētā Zigfrīda brālība (Sankt Sigfrids brödraskap, nosaukta 11. gs. angļu misionāra un bīskapa Zigfrīda vārdā, kurš tolaik darbojās Zviedrijā). Tajā varēja iestāties arī precēti mācītāji. Brālība veicināja interesi par liturģiju (ieskaitot gregoriāņu misi).

Vācu zemēs situācija bija citāda. Kā jau minēts, daļa vācu luterāņu ietekmējās no reformātu tradīcijas. No 17. gs. veidojās piētistu novirziens. Pieauga racionālisma ietekme. Pretstatā tam 19. gs. – sākotnēji piētistu vidē – izveidojās neoluterisms, kas akcentēja tradicionālās doktrīnas un liturģiju. Daļa autoru (Teodors Klīfots (Theodor Kliefoth), Augusts Vilmārs (August Vilmar), Frīdrihs Štāls (Friedrich Stahl) u. c.) bija pret mācību par neredzamo baznīcu. Viņi uzskatīja, ka baznīca ir konkrētā formā redzama institūcija. Šie autori arī akcentēja regulāru svētā vakarēdiena baudīšanu un senākas liturģijas.

1917. gadā luterāņu mācītājs Vācijā Heinrihs Hansens (Heinrich Hansen) saistībā ar reformācijas jubileju publicēja 95 tēzes (Stimuli et clavi i. e. theses adversus huius temporis errores et abusus). Tēzes tika publicētas latīņu un vācu valodā, un to saturs teoloģiskā ziņā bija augsbaznīcisks. Tēžu skaits atbilst Mārtiņa Lutera (Martin Luther) tēžu skaitam. Stimuli et clavi bija idejisks pamats augstbaznīcas kustībai Vācijā, kas formāli sākās 1918. gadā, kad dibināja Augstbaznīcas Augsburgas ticības apliecības apvienību (Hochkirchliche Vereinigung Augsburgischen Bekenntnisses). Vēlāk to ietekmēja teologs Frīdrihs Heilers (Friedrich Heiler), kuram bija tuvs franciskāņu garīgums, tāpēc viņš 1927. gadā augstbaznīcas kustības ietvaros dibināja Luterāņu franciskāņu trešo ordeni (Evangelische Franziskaner-Tertiaren). F. Heileram bija svarīga nozīme bīskapa amata atjaunošanā vācu luterismā, un viņu par bīskapu iesvētīja bīskaps Petruss Gastons Vigē (Petrus Gaston Vigué). F. Heilers bija liberāls, domāja, ka pie kristīgās baznīcas pieder arī citu reliģiju piederīgie, un iestājās par sieviešu ordināciju. Neskatoties uz to, daudzi konservatīvi autori ir atsaukušies uz viņu saistībā ar augstbaznīciskajiem uzskatiem par apustulisko sukcesiju (pēctecību) un par evaņģēlisko katolicitāti. Tam kopumā tomēr nebija paliekošas ietekmes uz vācu luterismu.

Mūsdienās augstbaznīcas kustība organizatoriski eksistē kā dažādas brālības, mūku kopienas un citas kopības formas. Daudzās valstīs, kurās kustība eksistē, tajā notiek fragmentēšanās, jo dalībniekiem nav vienotas attieksmes pret sieviešu un LGBT kopienai piederošo cilvēku ordināciju. Piemēram, daļa anglokatoļu teoloģiski ir liberāli. Viņi iestājas par pilnīgu sieviešu un LGBT cilvēku iekļaušanu draudzēs. Daudzas no draudzēm pieļauj viendzimuma laulības. Liturģijā populāra ir iekļaujošas valodas izmantošana. Anglokatoļu draudzes turpina sociālo aktīvismu un iestājas par marginalizēto cilvēku vajadzībām.

The Hour – politiski kreiso (sociālistu) anglokatoļu izdevums, kas iznāk kopš 2019. gada tiešsaistē; Journal of Anglican Studies – akadēmisks žurnāls par anglikānismu, ieskaitot tā augstbaznīciskās versijas, iznāk kopš 2003. gada, to publicē Cambridge University Press; New Directions – organizācijas Forward in Faith izdevums, iznāk kopš 1995. gada Anglijā; Pro Ecclesia: A Journal of Catholic and Evangelical Theology – starptautisks akadēmisks žurnāls, kas veidojies augstbaznīcas tradīcijā, iznāk kopš 1992. gada, to izdod Sage; Svensk Pastoraltidskrift – zviedru augstbaznīcisko luterāņu žurnāls, iznāk kopš 1958. gada.

Čārlzs Gors (Charles Gore) – anglikāņu bīskaps, anglokatoļu teologs 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, reliģiskās kopienas “Augšāmcelšanās kopiena” (Society of the Resurrection) dibinātājs (1892) un pirmais vadītājs; F. Heilers – 20. gs. vācu teologs un reliģijas vēsturnieks, augstbaznīcas kustības aktīvists; Dž. Kībls – 19. gs. pirmās puses anglikāņu mācītājs, dzejnieks, viens no Oksfordas kustības vadītājiem, viņa vārdā nosaukta viena no koledžām Oksfordā; T. Klīfots – vācu luterāņu teologs un baznīcas reformators, tiek uzskatīts par nozīmīgu neoluterisma pārstāvi Ziemeļvācijā; V. Lods – angļu bīskaps un vēlāk Kenterberijas arhibīskaps 17. gs. pirmajā pusē, episkopālisma un rituālisma aizstāvis; Džons Ņūmens (John Newman) – anglikāņu mācītājs, viens no Oksfordas kustības vadītājiem, 1845. gadā pārgāja katolicismā, 1879. gadā kļuva par kardinālu, 2019. gadā kanonizēts (pasludināts par svēto). 

Daudzus dzejniekus ietekmēja Oksfordas kustība – piemēram, Kristīnu Roseti (Christina Rossetti) un Kaventriju Petmoru (Coventry Patmore), kuri pētīja garīguma un iekšējās dzīves tēmas. Kustība ietekmēja arī prozu, piemēram, Dž. Ņūmens sarakstīja romānu “Zaudējums un ieguvums” (Loss and Gain, 1848), kur tiek aplūkota spriedze starp katolicismu un protestantismu. Romāns stāsta par jaunu vīrieti Čārlzu, kurš meklē savu ticību un galu galā pievēršas katolicismam. 19. gs. britu literārajos žurnālos, piemēram, The Artist and Journal of Home Culture, publicētas esejas un dzeja par LGBT tematiku Oksfordas kustībā.

Kustībai bija saistība par mākslu. No tās idejām ietekmējušies, piemēram, Dante Roseti (Dante Rossetti) un Simeons Solomons (Simeon Solomon). 19. gs. Anglijā celtas daudzas neogotikas baznīcas. Daudzas Oksfordas kustības baznīcu ēkas celtas šajā stilā.