Luterismu pārstāv baznīcas dažādās valstīs, un līdzās cita citai arī vienā valstī var pastāvēt vairākas luterāņu baznīcas. Tās vieno vairāki teoloģiskie principi, kas ir līdzīgi arī citu reformēto baznīcu principiem. Luterāņi tic, ka cilvēks tiek glābts vienīgi no Dieva žēlastības (sola gratia), ko saņem vienīgi ticībā (sola fide). Turklāt luterismā liels akcents tiek likts uz doktrīnu solus Christus (‘vienīgi Kristus’), uzsverot Jēzu Kristu kā vienīgo starpnieku starp Dievu un cilvēkiem. Augstākā teoloģiskā autoritāte tiek piešķirta Svētajiem Rakstiem (sola scriptura ‘tikai Raksti’). Par saviem sakramentiem luterāņi atzīst kristību un svēto vakarēdienu. Svarīgs ir priesterības princips – nav nepieciešams cilvēcisks vidutājs ar Dievu, bet amati (piemēram, mācītāji, diakoni, bīskapi) pastāv, lai nodrošinātu noteiktu funkciju.

Jēdzienu “luterāņi” sākotnēji lietoja reformācijas kustības pretinieki. Pirmo reizi rakstiski tas parādījās latīņu valodā M. Lutera oponenta Johana Eka (Johann Eck) 1525. gadā izdotajā rakstā “Pret luterāņiem un citiem baznīcas ienaidniekiem” (Enchiridion locorum communium adversus Lutherum et alios hostes ecclesiae). Pats M. Luters sākotnēji ir vairījies lietot šo nosaukumu, un kustības piederīgie sevi no sākuma apzīmēja ar vārdiem “evaņģēlisks”, “kristīgā baznīca” vai “apustuliskā baznīca”. Tikai 16. gs. vidū vārds “luterāņi” kļuva arī par pašapzīmējumu, tādā veidā izsakot atšķirību no katolicisma un citām reformācijas baznīcām.

Par luterisma stūrakmeni var uzskatīt taisnošanas mācību – pārliecību, ka cilvēka pestīšana ir vienīgi Dieva darbs. M. Luters noraidīja viduslaiku izpratni, ka cilvēks savu glābšanu jeb attaisnošanu pastarā tiesā var ietekmēt ar labiem darbiem vai arī ar atlaidām. Viņš aizstāvēja pārliecību, ka Dievs dāvā šo taisnību cilvēkam savas žēlastības dēļ, kas atklājas Jēzus Kristus nāvē. Pat tad, ja cilvēks savos darbos un pēc būtības paliek grēcinieks līdz nāvei, Dieva acīs viņš tomēr tiek uzskatīts par taisnu (vienlaikus taisnots un grēcinieks).

Luterāņu teologi vēl gadsimtiem ilgi pēc reformācijas ir turpinājuši interpretēt taisnošanas nozīmi. Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Schleiermacher) uzsvēra cilvēka transformāciju ticības dzīvē. Tā ir kopība ar Kristu (“Kristus dzīve mūsos”), un no šīs kopības izriet taisnošana – vainas apziņas atcelšana un dievbērnības apzināšanās. 20. gs. luterāņu teologi, īpaši kara kontekstā, uzsvēra, ka taisnošana nozīmē atbrīvošanu iesaistei dzīvē un kopībā. Tajā pašā laikā viņi uzsvēra, ka cilvēces attīstības progress nav pašu cilvēku rokās, bet Dievs ir tas, kas viņus pilnveido. Taisnošana tiek saprasta kā Dieva radīšanas darbs (tā, piemēram, uzskatīja Gustafs Vingrēns, Gustaf Wingren). Pauls Tillihs (Paul Tillich) interpretēja taisnošanu ticībā ar pieņemšanas jēdzienu – Dievs pieņem nepieņemamo cilvēku, un, atceļot atsvešināšanos no Dieva, cilvēks tiek padarīts par to, kas viņš būtībā ir. Attiecībās ar Dievu tikai Viņš var būt šo attiecību atjaunotājs. Neviens cilvēka intelektuālais, morālais vai reliģiskais “darbs” nevar cilvēku atkal apvienot ar Dievu, tāpēc šī pieņemšana notiek “žēlastībā caur ticību”. Ticība ir ceļš, caur kuru cilvēkam tiek sniegta žēlastība. P. Tillihs uzsvēra protestantisma principu, ka visas reliģijas formas ir ierobežotas un pārejošas.

Luterāņu reliģiskā prakse izriet no taisnošanas mācības, kas ietver pieņēmumu, ka cilvēka darbība garīgā ziņā nav pietiekama, lai sev izpelnītos pestīšanu. Luteriskā izpratne gan par dievkalpojumu, gan par ētiku ir saistīta ar šo pamatatziņu. Luterāņu dievkalpojuma saknes ir meklējamas Rietumu kristīgās liturģijas tradīcijās. Reformācijas laikā no latīņu mises reformatori atvasināja luterāņu dievkalpojumus vācu valodā. Teoloģiski nozīmīgi bija tas, ka tika noraidīts mises upura raksturs, proti, Kristus upura atkārtojums. Luterāņi uzskata, ka Kristus upuris Golgātā ir vienreizējs un ar to pietiek cilvēka glābšanai.

Luterāņu dievkalpojuma nozīmīgākie elementi ir pasludinājums (sprediķis) un svētais vakarēdiens. Pasludinājuma nozīme ir ievērojama, tajā Dieva vārds tiek attiecināts uz tā klausītāju, notiek komunikācija ar Dievu. Sprediķim ir jāuzrunā cilvēks viņa pašreizējā situācijā. Tiek uzsvērta Jēzus Kristus “īstā klātbūtne” maizē un vīnā. Reformatori par sakramentiem atzina tikai tās darbības, kuru pirmsākumi varēja tikt saistīti ar Jēzu. Luterāņi par sakramentiem atzīst kristību un svēto vakarēdienu, jo Jēzus tika kristīts un aicināja savus mācekļus kristīt, Viņš svinēja sadraudzību ar saviem mācekļiem un pavēlēja viņiem turpināt to darīt savā starpā. Kristīt var zīdaiņus un mazus bērnus. Arī grēksūdzei ir liela nozīme, tomēr reformatori nebija vienisprātis, vai tā būtu uzskatāma par sakramentu.

Ticības prakse izriet no vairākiem kristietības pamatpostulātiem. Pasaule ir Dieva radīta, un pret to cilvēkam ir jāizturas atbildīgi. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, tāpēc viņa cieņa ir neaizskarama. Ētikas augstākā prasība kulminējas dubultajā mīlestības bauslī pret Dievu un cilvēku, taču luteriskajā izpratnē labie darbi nav domāti, lai uzlabotu attiecības ar Dievu. Šie darbi izriet no cilvēka pateicības par saņemto Dieva žēlastību. Ticības piedzīvojums transformē cilvēku, un attiecīgs dzīvesveids izriet no šīs pieredzes.

Atšķirības luterāņu vidū ir izveidojušās trijos aspektos: teoloģiskajos jautājumos, skatījumā uz sociālajiem jautājumiem un atšķirībās dievkalpojumā. Visas luteriskās baznīcas vieno princips, ka Bībelei un Rakstiem ir teoloģiska autoritāte. Visās nozīmīga vieta tiek ierādīta arī konfesionālajiem Rakstiem, taču ir dažāda attieksme pret to, cik brīvi Raksti un konfesionālie Raksti ir interpretējami un cik saistoši tie ir mūsdienu luterismam. Ir luteriskās baznīcas, kas īpaši uzsver konfesionālo Rakstu ievērošanu, piemēram, Misūri sinode Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), turpretī liberālāka attieksme būt vērojama Evaņģēliski luteriskajā baznīcā Amerikā (Evangelical Lutheran Church in America) un Skandināvijas baznīcās. Lielākā daļa no luterāņu baznīcām ir izšķīrusies ordinēt sievietes, Pasaules Luterāņu federācijā (Lutheran World Federation) 80 % dalībbaznīcu ordinē sievietes, tie ir 90 % no visiem Pasaules Luterāņu federācijas luterāņiem. Taču ir arī luterāņu baznīcas (jau pieminētā Misūri sinode ASV, arī Latvijas, Lietuvas, kā arī Vācijas Neatkarīgā baznīca, Selbständige Evangelisch-Lutherische Kirche), kas neordinē sievietes. Viens no mūsdienu jautājumiem ir arī attieksme pret viendzimuma partnerattiecību svētīšanu vai laulāšanu, par kuru izšķīrušās ir, piemēram, Zviedrijas baznīca (Svenska kyrkan), arī Vācijas luterāņu baznīcas. Liturģiski luterāņi ir vienoti attieksmē pret dievkalpojuma kārtību, taču ir luterāņu baznīcas, kuru liturģijā ir vairāk augstbaznīcisko (High Church) elementu, piemēram, procesijas dievkalpojumā, krāšņi garīdznieku apģērbi, izvērstāki liturģiski dziedājumi un žesti. Citās baznīcās dievkalpojumi veidoti vienkāršāk, tie ir vairāk orientēti uz pasludinājumu. Piemēram, lielākajā daļā luterāņu baznīcu Vācijā garīdznieku apģērbs dievkalpojumā ir melns talārs, bet dažās Skandināvijas valstīs dominē alba un krāšņi garīdznieku apģērbi. Ir baznīcas, kurās tiek pieņemti abi garīdznieku apģērbu veidi (piemēram, Baltijas luterāņu baznīcās).

Būtiskākās atšķirības starp luterāņiem un katoļiem pastāv teoloģijā, dievkalpojumu praksē un baznīcas struktūrā. Katoļu baznīcā tiek atzīts, ka dievišķā atklāsme rodama Bībelē un baznīcas tradīcijā, bet luteriskajā baznīcā tradicionāli tikai Rakstiem tiek piedēvēta augstākā teoloģiskā autoritāte. Katoļu mācībā tiek uzsvērta saistība starp ticību un labiem darbiem, lai iegūtu taisnošanu Dieva priekšā, taču luterāņi akcentē taisnošanu tikai no ticības, t. i., tikai Dieva suverēno darbību. Labie darbi ir ticības augļi. Abas baznīcas ir tuvinājušās viena otrai šajā jautājumā, 1999. gadā parakstot kopīgu deklarāciju (Die Gemeinsame Erklärung zur Rechtfertigungslehre) par vienotas taisnošanas mācības izpratni. Tās pamatā ir uzskats, ka baznīcu atšķirības ir ne tik daudz izpratnes, cik formulējuma līmenī. Katoļu baznīcā un arī pareizticīgajās baznīcās tiek atzīti septiņi sakramenti (euharistija, grēksūdze, kristība, iestiprināšana, laulība, slimnieku vai pēdējā svaidīšana, priesteru iesvētīšana). Luterāņi atzīst tikai divus – kristību un svēto vakarēdienu. Luterāņu baznīcā netiek vai ļoti maz tiek praktizēta svēto godināšana, bet katoļu un arī pareizticīgo baznīcā tā ir ļoti būtiska dievbijības daļa. Katoļu un pareizticīgās baznīcas ir hierarhiski veidotas, katoļu baznīcas priekšgalā ir pāvests. Luterāņi savukārt noraida pāvesta autoritāti (tāpat kā citas protestantu baznīcas), viņi ir mazāk hierarhiski. Luterisms ir teoloģiski tuvs ar citām protestantu baznīcām, taču tās atšķir vispirms jau dažādā konfesiju izcelsme. Var būt atšķirības baznīcas struktūrā – luterismā bieži ir episkopāli sinodāla baznīcas pārvalde, bet ir protestantu baznīcas, kurās bīskapa amats nepastāv. Pretstatā reformātu baznīcām luterāņi saglabāja pirmsreformācijas liturģiju elementus. Baptistu un reformātu baznīcā svētais vakarēdiens tiek saprasts kā simboliska maltīte, bet luterāņu baznīcā tiek uzsvērta Kristus patiesā garīgā klātbūtne elementos (reālprezence).

Luterisms aizsākās 16. gs., kad arvien nozīmīgāka kļuva doma par baznīcas reformu nepieciešamību. Reformācijas idejām augsni sagatavoja humānisms, kas iestājās par izglītotību. Grāmatu drukas attīstība palīdzēja izplatīties reformācijas idejām. Politiskā situācija, kurā atsevišķie firsti labprāt gribēja samazināt atkarību no ķeizara un pāvesta, un ekonomiskā situācija, kad lauksaimniecība piedzīvoja krīzi, bet uz pilsētu aizceļojošo strādnieku algas bija mazas, reformācijas kustībai radīja piekritējus. Arī reliģiskajā laukā bija manāms saspīlējums pāvesta varas ziņā; garīdzniecība tika kritizēta amorālā dzīvesveida dēļ. M. Luters 1517. gadā publicēja deviņdesmit piecas tēzes, kritizējot baznīcas praksi saistībā ar indulgencēm. Viņa nolūks nebija nodibināt jaunu baznīcu, bet aicināt uz baznīcas teoloģijas un prakses reformu. M. Luters un viņa piekritēji tika izslēgti no baznīcas, taču spēja pulcēt piekritējus dažādu sociālo slāņu, tostarp ietekmīgu firstu, vidū. Tas ļāva veidoties jaunām baznīcas formām vācu teritorijās.

Luterisma sākumi ir meklējami M. Lutera un viņa līdzgaitnieku reformatoriskajā darbībā. M. Lutera darbi iedibināja jaunu programmatisku izpratni par baznīcu un tās amatiem, noraidot pāvesta un katoļu bīskapu varu un priesteru ordinācijas sakramentu, uzsverot priesterību. M. Luters akcentēja arī dievkalpojuma nozīmi dzimtajā valodā, svētā vakarēdiena saņemšanu abu elementu veidā – maizē un vīnā –, cilvēka gribas brīvību un pestīšanu.

Luterisma konfesionālā konsolidācija ilga kādu laiku. Nozīmīgs pagrieziena punkts agrīnā luterisma vēsturē bija 1555. gadā noslēgtais Augsburgas ticības miers, ar ko noslēdzās militāras sadursmes starp Svētās Romas impērijas katolisko imperatoru Kārli V (Karl V) un firstiem, kuri piekrita luterāņu reformācijai. Šis līgums ieviesa principu, ka firstam ir tiesības izvēlēties, kādai baznīcai piederēs viņa pavalstnieki. Tā luterāņi ieguva likumiskas tiesības pastāvēt līdzās katoļiem. Tomēr šis laiks bija spriedzes pilns pašu luterāņu starpā, jo raisījās strīdi par dažādiem teoloģiskiem jautājumiem. Pēc tam, kad 1548. gadā luterāņi politiskā spiediena rezultātā piekāpās kompromisam attiecībā uz liturģiskām prasībām, kuras Fīlips Melanhtons (Philipp Melanchthon) skaidroja kā nebūtiskas (adiafora), iedegās strīds starp viņa sekotājiem (t. s. filipistiem) un “īstajiem luterāņiem” ar Matiasu Flāciju (Matthias Flacius) priekšgalā, kuri noraidīja šādu dalījumu. Tāpat luterāņu teologiem īpašs izaicinājums bija jautājums par gribas brīvību un Dieva un cilvēka sinerģiju pestīšanas jautājumos. Lai rastu kompromisu starp dažādajām luterāņu nometnēm, tika izstrādāta Konkordijas formula (Concordien-Formel), kuru 1577. gadā atzina dažādas politiskās un reliģiskās autoritātes. Šis dokuments un trīs senās ekumeniskās ticības apliecības (Apustuļu ticības apliecība, Nīkajas ticības apliecība un Atanāsija ticības apliecība), Augsburgas ticības apliecība, Augsburgas ticības apliecības aizstāvība (Apoloģija), M. Lutera sarakstītie “Šmalkaldes artikuli” (Schmalkaldische Artikel, 1537) un F. Melanhtona traktāts “Par pāvesta varu un primaritāti” (Tractatus de potestate et primatu Papae, 1537), kā arī Mazais un Lielais katehisms tika apkopoti Vienprātības jeb Konkordijas grāmatā (Concordia) 1580. gadā. Šis dokumentu apkopojums bija ļoti nozīmīgs luterisma identitātes veidošanā. Ļoti agri luterāņu valsts baznīcas parādījās Skandināvijā – pēc 1530. gada Dānijā (kopā ar Norvēģiju un Islandi) un Zviedrijā (kopā ar Somiju).

Laiku no 16. gs. beigām līdz 17. gs. beigām mēdz dēvēt par luteriskās ortodoksijas laiku. Šajā posmā notika luteriskās teoloģijas nostiprināšanās, tika veidotas luteriskās doktrinālās sistēmas, tika publicētas luterāņu dogmatikas. Luterāņi arvien vairāk savas argumentācijas veidošanai pielietoja Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) filozofijas kategorijas. Mēģinot objektivizēt savu teoloģisko atziņu pamatojumu, luterāņu teologi izveidoja mācību par verbālu Bībeles inspirāciju – Dievs lietojis Bībeles autorus kā instrumentus, kuru pašu griba inspirācijas procesā bijusi izslēgta.

Līdztekus luteriskās ortodoksijas centieniem stiprināt dogmatisku pieeju veidojās kustība, kas lielu uzsvaru lika uz kristīgās ticības praksi, – uz individuālu dzīvo ticību, atgriešanās piedzīvojumu, kam ir iespaids uz ticības un dzīves praksi. Šo baznīcas reformu ievirzi sāka saukt par piētismu. Luterāņu vidū nozīmīgākais piētisma iedibinātājs bija Filips Špēners (Philipp Spener), kura grāmata “Dievbijīgās ilgas” (Pia desideria, 1675) kļuva par programmatisku uzsaukumu baznīcas reformām un dievbijības atdzīvināšanai. Viņš aicināja uz kopīgu Bībeles lasīšanu draudzē, uz laju iesaistīšanos, uz garīdznieku izglītošanu teoloģijas studijās, kas orientētas uz kristīgo praksi. F. Špēnera skolnieks – teologs un mācītājs Augusts Hermans Franke (August Herman Francke) – Hallē īstenoja piētisma principus, nodibinot izglītības, kultūras un karitatīvas iestādes, kas tiek dēvētas par Frankes fondiem (Franckesche Stiftungen).

18. gs. luterisms bija nostiprinājies daudzos reģionos, īpaši Vācijā, Skandināvijā un arī Baltijā. Tas bija cieši saistīts ar tā laika politiskajām un sociālajām struktūrām. Apgaismības idejas iespaidoja arī teoloģiju, kas integrēja racionālisma atziņas, izvirzot prātu kā galveno zināšanu un patiesības avotu. Viena no jaunajām teoloģiskajām kustībām uzsvēra cilvēka morālo potenciālu un apšaubīja ticības apliecību saistošo raksturu. Aizsākās modernā Bībeles kritika, kas pētīja tekstus ar zinātniskām pētniecības metodēm. Tādējādi tika relativizēta inspirācijas doktrīna.

19. gs. sāka veidoties liberālie un konservatīvie luterisma spārni, kas pastāv vēl 21. gs. Šādi procesi notika arī citās baznīcās. Arvien lielāka plaisa veidojās starp tiem, kas integrēja apgaismības atziņas teoloģijā, un tiem, kas tās noraidīja.

Luterāņiem izceļojot no savām mītnes zemēm, luterisms izplatījās vispirms Ziemeļamerikā, vēlāk arī Dienvidamerikā, bet no 19. gs. luterāņu misijas rezultātā veidojās draudzes Āfrikā un Āzijā. Izceļošanu iespaidoja arī Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma III (Friedrich Wilhelm III) reformas, kas apvienoja reformātus un luteriskās baznīcas. Šo pārmaiņu pretinieki, izceļojot uz ASV, nodibināja konservatīvās luterāņu sinodes Misūri un Bufalo.

20. gs. turbulentā vēsture bija izaicinājums arī luteriskajām baznīcām. Pasaules kari iespaidoja teoloģiskās domas attīstību – liberālajai teoloģijai, kas pārāk optimistiski saredzēja cilvēka morālo potenciālu, nācās piedzīvot krahu. Notika ortodoksijas atdzimšana, kad zinātnieki un mācītāji iedziļinājās pēcreformācijas domātāju teoloģiskajā mantojumā. Karadarbības rezultātā notikusī draudžu locekļu pārvietošanās un mācītāju trūkums smagi iespaidoja arī draudžu dzīvi daudzās Eiropas baznīcās. Nacionālsociālisma piekritēji Vācijā atradās arī baznīcas rindās un izveidoja Vācu kristiešu (Deutsche Christen) kustību. Iepretī tai Apliecinošās baznīcas (Bekennende Kirche) kustībā luterāņu mācītāji un teologi drosmīgi pretojās nacismam. Viens no šīs kustības iesācējiem, teologs, luterāņu mācītājs Dītrihs Bonhēfers (Dietrich Bonhoeffer) mira ieslodzījumā koncentrācijas nometnē. Dramatiskie notikumi aicināja uz jaunu solidaritāti starp baznīcām. 1947. gadā tika nodibināta Pasaules Luterāņu federācija, kas no tās izveidošanas brīža, kad tā apvienoja 49 luterāņu baznīcas, ir izaugusi līdz 149 dalībbaznīcām un ir lielākā luterāņu organizācija. Luteriskā teoloģija turpināja attīstīties akadēmiskajā vidē, ņemot vērā modernitāti un uzsverot sociālo taisnīgumu. 20. gs. vidū un otrajā pusē notika pirmās sieviešu ordinācijas. ASV izveidojās Evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā, kas apvienoja konfesionālās saknes ar progresīvu skatījumu uz sociālajiem un ekumeniskajiem jautājumiem. Pasaulē luterisms strauji paplašinājās, un Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā radās jaunas izpausmes, kas tradīcijas bagātināja ar dažādām kultūras perspektīvām.

Luterismam ir bijusi nozīmīga ietekme uz dažādiem sabiedrības, politikas, kultūras un izglītības aspektiem tā izplatības reģionos. Politikas ziņā luterisms iespaidoja attiecības starp baznīcu un valsti, veidojās t. s. valsts baznīcas, piemēram, Zviedrijā un Dānijā. M. Lutera tēzes par cilvēka brīvību ietekmēja arī indivīda pašapziņas attīstību. Protestantu darba ētika, ko iespaidojis luterisms, uzsver smaga darba, centības un saimniekošanas vērtību, kas luterisma ietekmētajos reģionos ir saistīta ar ekonomisko labklājību. Luterisma teoloģiskie principi, tostarp visu ticīgo priesterība un uzsvars uz individuālo sirdsapziņu, ir veicinājuši mūsdienu demokrātijas, reliģiskās tolerances un cilvēktiesību vērtību attīstību.

Luterisms aizsākās Vācijas teritorijā 16. gs. un jau ļoti agri izplatījās Eiropas ziemeļvalstīs, Baltijā un Eiropas austrumos. Kamēr Skandināvijas zemēs luterisms nostiprinājās uz gadsimtiem, Austrumeiropā tā ietekme gan pieauga, gan samazinājās. Amerikā luterāņu mācītāji bija jau 17. gs., taču tikai 18. gs. to bija pietiekami daudz, jo piētiski ievirzīti cilvēki izceļoja no Vācijas un Skandināvijas uz Ameriku. Luterāņu skaita pieaugums notika arī pēc pasaules kariem 20. gs. No 18. gs. luterisma misijas ar šo kristietības atzaru iepazīstināja Āziju (Indiju, Ķīnu, Japānu) un Āfriku, veidojot to par konfesiju, kas izplatīta visā pasaulē.

Pašlaik pasaulē kopā ir vairāk nekā 77 miljoni luterāņu, kas luterismu padara par trešo lielāko kristīgo konfesiju pasaulē pēc Romas katoļu (1,1 miljards) un ortodoksās baznīcas (260 miljoni). Valsts ar vislielāko luterāņu skaitu ir Vācija. 11 Vācijas luteriskās baznīcas apvieno 10,8 miljonus cilvēku. Etiopijas Evaņģēliskā baznīca (Ye Ethiopia Wongelawit Bete – Kristen Mekane Yesus) ir lielākā luteriskā baznīca pasaulē ar 10,4 miljoniem locekļu, un šis skaits pieaug. Tanzānijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (Kanisa la Kiinjili la Kilutheri Tanzania) ir otra lielākā baznīca ar 7,9 miljoniem locekļu; arī šis skaits pieaug. Tai seko Zviedrijas baznīca ar 5,9 miljoniem locekļu, bet ir vērojams neliels skaita samazinājums salīdzinājumā ar 2017. gadu, kad tai bija 6,1 miljons locekļu. Kopumā luterisms visstraujāk aug Āfrikas un Āzijas kontinentos, lai arī Vācijas un Skandināvijas baznīcas kopā ar luterāņu baznīcām Amerikā vēl joprojām veido ap 66 % no visu luterāņu skaita.

Pasaules Luterāņu federācija ir visnozīmīgākā luterāņu organizācija, kas pašlaik apvieno 94 % visu luterāņu baznīcu. Organizācijā izpaužas patstāvīgu luterāņu baznīcu brīvprātīga solidaritāte. Lēmumus pieņem federācijas kopsapulcē, priekšgalā ir prezidents un ģenerālsekretārs. Pastāv reģionālās komisijas un darba grupas, kas nodarbojas ar teoloģiskiem jautājumiem, misiju, diakoniju, iestāšanos par mieru un taisnību visā pasaulē. Federācija uztur ekumeniskus kontaktus un ir Pasaules Baznīcu ekumeniskās padomes (World Council of Churches) locekle.

Starptautiskā Luterāņu padome (International Lutheran Council) apvieno luterāņu baznīcas, kas īpaši uzsver konfesionālas luteriskas identitātes veicināšanu. Tā tika dibināta 1993. gadā un pašlaik apvieno 59 baznīcas; viena no lielākajām ir Misūri sinode ASV.

Pasaules Luterāņu federācija angļu valodā izdod monogrāfiju sēriju (WLF Studies), kurā tiek sniegts ieskats mūsdienu teoloģiskajos procesos, aplūkojot jautājumus par Svēto Rakstu interpretāciju, starpreliģiju attiecībām un reliģijas nozīmi publiskajā telpā. Grāmatu autoru vidū ir luterāņu teologi no visas pasaules un ekumeniskie un starpreliģiskie partneri.

ASV tiek izdots luteriskās teoloģijas žurnāls Lutheran Quarterly, kas aplūko luterāņu vēsturi, teoloģiju, praksi un aktuālās publikācijas.

Aktīvas konfesionālo rakstu izdevējas ir Misūri sinodes izglītības iestādes, piemēram, Konkordijas teoloģijas seminārs (Concordia Theological Seminary) izdod žurnālu Concordia Theological Quarterly.