Ar jēdzienu “diakonija” saprot jebkuru kalpošanu cilvēkiem kristīgās baznīcas kontekstā. Tā ir kristīgās mīlestības realizēšanas prakse, bez kuras nevar pastāvēt kristīga ticība – vienmēr bijusi klātesoša kristietībā arī tad, kad tā netika saukta par diakoniju. Kristīgā teoloģijā diakonija līdzās evaņģēlija sludināšanai (grieķu martyria), dievkalpojumam (grieķu leiturgia) un kopībai (grieķu koinonia) ir baznīcas esamības aspekts un tās neatņemama sastāvdaļa. Tās ir individuālas un institucionālas rūpes par cilvēku visā tā veselumā, ietverot garīgo aprūpi, dvēseles aprūpi un kalpošanu ķermeņa vajadzībām – katra kristieša un katras kristīgas draudzes uzdevums.

Kristietību jau no tās pirmsākumiem raksturo sociāla atbildība par līdzcilvēku. Kristīgā diakoniskā kalpošana līdzcilvēkiem agrīnā kristietībā veidojās saistībā ar draudžu rīkotajiem mielastiem un rūpēm par cilvēku pamatvajadzību nodrošināšanu, kas līdz ar īpašu diakona amatu pieminēta jau pirmajos Jaunās Derības kristīgo draudžu dzīves aprakstos Apustuļu darbu grāmatā. Agrīno kristīgo draudžu sociālās iniciatīvas iespaidoja apkārtējo sabiedrību. Šīs iniciatīvas balstījās Jēzus dzīves piemērā aizstāvēt un rūpēties par sabiedrības atstumtajiem, nicinātajiem, “grēkāžiem”, pieņemot ikvienu cilvēku kā vērtību un Dieva radītu, nojaucot duālistiskās robežas starp “mēs” un “viņi”.

Tā kā kalpošana cietējiem ir baznīcas esamības aspekts, būt kristietim nozīmē evaņģēliju ne tikai apliecināt vārdos, bet arī praktiskā rīcībā. Spilgtākie šādas kalpošanas piemēri atrodami Jēzus līdzībā par žēlsirdīgo samarieti (Lūkas evaņģēlijs 10, 30–37) un Pēdējās tiesas līdzībā (Mateja evaņģēlijs 25; 31–46). Lai arī vēstures gaitā kopš vēlīnajiem viduslaikiem un Reformācijas ietekmē, attīstoties mācībai par divām valstībām (sabiedriskajam un valstiskajam nodaloties no garīgā un reliģiskā), daudzas sākotnēji kristīgās baznīcas diakoniskas iniciatīvas ir pārgājušas valsts un sabiedrības atbildībā (hospisi, patversmes nabagiem un bāreņiem, slimnīcas un citas), diakonija kā kristietības aspekts nekļūs mazāk relevants, jo diakonija vienmēr ir vairāk vērsta ne tikai uz tiem, kuri jau tiek valsts un sabiedrības atbalstīti, bet jo īpaši uz tiem cilvēkiem un cilvēku grupām, kuras attiecīgā sabiedrībā un laikmetā tiek marginalizētas. Kopš 17. gs. piētisma atmodas kustību un apgaismības ideālu un humānisma vērtību attīstības ietekmē “mīlestības darbi” atkal kļuva par kristīgās dzīves centru. Tika veidotas dažādas diakonijas iestādes, veidojās “iekšējās misijas” organizācijas. Nozīmīgākie tā laika diakonijas darba attīstītāji bija vācu mācītājs Augusts Hermans Franke (August Hermann Francke), šveiciešu pedagogs Johans Heinrihs Pestalocijs (Johann Heinrich Pestalozzi), vācu teologs Johans Hinrihs Viherns (Johann Hinrich Wichern), vācu mācītājs Teodors Flīdners (Georg Heinrich Theodor Fliedner), vācu mācītājs un teologs Frīdrihs fon Bodelšvings (Friedrich von Bodelschwingh der Ältere).

Diakonijas teoriju veido jaunākā no praktiskās teoloģijas jomām – diakonika, starpdisciplināra zinātnes nozare, kura nodarbojas ar diakoniski sociālās prakses metodoloģijas jautājumiem.

Kristīgais diakonijas darbs aptver vairākas nozares: darbs ar bērniem un jauniešiem, laulības un ģimenes konsultācijas, atbalsts senioriem, slimiem un mirstošiem, palīdzība atkarībās nonākušajiem, darbs ar cilvēkiem ar funkcionāliem un garīgiem traucējumiem, palīdzība trūcīgajiem, bezdarbniekiem un bezpajumtniekiem, darbs ar bēgļiem un citas.

Latvijā diakonijas darbu veic kristīgās baznīcas un draudzes un to diakonijas darbam veidotās organizācijas.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) diakonijas darbs pēc padomju okupācijas gadiem oficiāli atsākās 1993. gada aprīlī. 1994. gadā tika nodibināts LELB Diakonijas centrs, turpmākos gados izstrādāja Diakonijas preambulu un programmu, izveidoja izglītības programmu diakonijas darba vadītājiem un brīvprātīgiem darbiniekiem. Diakonijas programma diakonijas darbu iedala četrās jomās: praktiskā palīdzība (centrā ir cilvēks un viņa dzīves materiālie un sociālie apstākļi), saskarsme un sadraudzība (centrā ir cilvēka vajadzība pēc piederības un tuvuma), garīgā aprūpe (centrā ir cilvēka attiecības ar Dievu, sevi un savu tuvāko) un veselības un aprūpes darbs (centrā ir darbs ar fiziski un/vai garīgi slimiem cilvēkiem, viņu piederīgajiem). Diakonijas centrs ir izveidojis dažādus dienas centrus (dienas centrs pilngadīgām personām “Mēs”, daudzfunkcionālo sociālo pakalpojumu dienas centrs bērniem un pilngadīgām personām “Paaudzes”, atbalsta centrs ģimenēm un bērniem “Roku rokā” un “Sirdsgaisma”), īsteno Zupas virtuves u. c. labdarības projektus. LELB Diakonijas centra pārraudzībā darbojas prāvestu iecirkņu un draudžu diakonijas centri.

Romas katoļu baznīcā diakonijas darbu sauc par karitatīvo darbu un to īsteno dažādas baznīcas paspārnē veidotas organizācijas – Kristīgais palīdzības centrs-kopiena “Betlēmes žēlsirdības māja”, Katoļu Baznīcas labdarības organizācija “Caritas Latvija”, Mātes Terēzes līdzstrādnieku starptautiskā kustība, Svētās Ģimenes māja.