Garīgā aprūpe nodarbojas ar cilvēka eksistenciāliem un reliģiskiem dzīves aspektiem. Garīgā aprūpe ir reliģiska prakse, kuras izejas punkts ir kristīga pašizpratne, kristīgi reliģiskā dimensija ir garīgās aprūpes implicīta vai eksplicīta daļa. Garīgās aprūpes teorijas pašsaprotams ietvars ir starpdisciplinārs dialogs teoloģijas un psihoterapijas, kā arī komunikācijas zinātņu starpā. Garīgās aprūpes pamatā atrodas holistisks biopsihosociāli garīgais aprūpes modelis, kas uzsver garīgumu kā visos cilvēkos eksistējošu aspektu, pieredzi un resursu – mūsu cilvēcības centru. Cilvēka garīgums var būt saistīts ar kādu no reliģijām vai ticības pārliecībām un var arī būt individuāli veidojies, jo ir daudz plašāks termins nekā reliģija.
Mūsdienās vēl nav izveidota vispārēji atzīta zinātniska garīguma definīcija. Tomēr vismaz attiecībā uz paliatīvo aprūpi Pasaules Veselības organizācija (Constitution of the World Health Organisation, 1948) definē, ka pie dzīves kvalitātes uzlabošanas pieder gan ķermeniskā, gan psihosocialā, gan arī garīgā dimensija, aprūpē integrējot gan psiholoģiskos, gan garīgos aspektus. Garīgums ir galīgās jēgpilnības meklējumi, kurus cilvēki izpauž gan reliģiskās praksēs, gan attiecībās ar dabu, mūziku, mākslu, filozofisko pārliecību sistēmām vai attiecībās. Garīgā aprūpe ir līdzgaitniecība cilvēkam galīgās jēgpilnības meklējumos, dzīves vērtības un jēgas, ciešanu un nāves jautājumu risināšanā, palīdzot indivīdam mācīties risināt savas dzīves eksistenciālos jautājumus praktiskā pieredzes ceļā un nonākt pie rezultāta – konkrētas, iemiesotas, praktiskas spējas dzīvot jēgpilnu un cerībā balstītu dzīvi. Tā atbalsta indivīdu viņa eksistenciālo vajadzību – pēc piederības, jēgas, drošības un cerības – piepildīšanā, kopīgi rodot risinājumus lielākajiem cilvēka iekšējās pasaules draudiem (iznīcībai, bezjēdzībai, bezcerībai un vientulībai), kuri jo īpaši aktualizējas, kad indivīds nonāk eksistenciālā stresā (slimībā, zaudējumā, attiecību sabrukumā, nāves tuvumā un citās robežsituācijās) un viņa eksistenciālā jeb garīgā veselība ir apdraudēta.
Plašākā skatījumā garīgā aprūpe balstās cilvēciskajā nepieciešamībā un ilgās krīzēs, apjukumā, dzīves grūtībās un krustcelēs pēc līdzcilvēka, kas sniedz izpratni, uzklausa, atbalsta, palīdz noorientēties dzīvē notiekošajā. Kristīgā baznīca šo vispārcilvēcisko nepieciešamību izvērtusi specifiskā reliģiskā uzdevumā – garīgā aprūpē – kā daļu no evaņģēlija komunikācijas pasaulei. Garīgās aprūpes darbs balstās Jēzus vārdos: “Patiesi es jums saku: visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši” (Mateja evaņģēlijs 25:40).