Garīgā aprūpe nodarbojas ar cilvēka eksistenciāliem un reliģiskiem dzīves aspektiem. Garīgā aprūpe ir reliģiska prakse, kuras izejas punkts ir kristīga pašizpratne, kristīgi reliģiskā dimensija ir garīgās aprūpes implicīta vai eksplicīta daļa. Garīgās aprūpes teorijas pašsaprotams ietvars ir starpdisciplinārs dialogs teoloģijas un psihoterapijas, kā arī komunikācijas zinātņu starpā. Garīgās aprūpes pamatā atrodas holistisks biopsihosociāli garīgais aprūpes modelis, kas uzsver garīgumu kā visos cilvēkos eksistējošu aspektu, pieredzi un resursu – mūsu cilvēcības centru. Cilvēka garīgums var būt saistīts ar kādu no reliģijām vai ticības pārliecībām un var arī būt individuāli veidojies, jo ir daudz plašāks termins nekā reliģija.

Mūsdienās vēl nav izveidota vispārēji atzīta zinātniska garīguma definīcija. Tomēr vismaz attiecībā uz paliatīvo aprūpi Pasaules Veselības organizācija (Constitution of the World Health Organisation, 1948) definē, ka pie dzīves kvalitātes uzlabošanas pieder gan ķermeniskā, gan psihosocialā, gan arī garīgā dimensija, aprūpē integrējot gan psiholoģiskos, gan garīgos aspektus. Garīgums ir galīgās jēgpilnības meklējumi, kurus cilvēki izpauž gan reliģiskās praksēs, gan attiecībās ar dabu, mūziku, mākslu, filozofisko pārliecību sistēmām vai attiecībās. Garīgā aprūpe ir līdzgaitniecība cilvēkam galīgās jēgpilnības meklējumos, dzīves vērtības un jēgas, ciešanu un nāves jautājumu risināšanā, palīdzot indivīdam mācīties risināt savas dzīves eksistenciālos jautājumus praktiskā pieredzes ceļā un nonākt pie rezultāta – konkrētas, iemiesotas, praktiskas spējas dzīvot jēgpilnu un cerībā balstītu dzīvi. Tā atbalsta indivīdu viņa eksistenciālo vajadzību – pēc piederības, jēgas, drošības un cerības – piepildīšanā, kopīgi rodot risinājumus lielākajiem cilvēka iekšējās pasaules draudiem (iznīcībai, bezjēdzībai, bezcerībai un vientulībai), kuri jo īpaši aktualizējas, kad indivīds nonāk eksistenciālā stresā (slimībā, zaudējumā, attiecību sabrukumā, nāves tuvumā un citās robežsituācijās) un viņa eksistenciālā jeb garīgā veselība ir apdraudēta.

Plašākā skatījumā garīgā aprūpe balstās cilvēciskajā nepieciešamībā un ilgās krīzēs, apjukumā, dzīves grūtībās un krustcelēs pēc līdzcilvēka, kas sniedz izpratni, uzklausa, atbalsta, palīdz noorientēties dzīvē notiekošajā. Kristīgā baznīca šo vispārcilvēcisko nepieciešamību izvērtusi specifiskā reliģiskā uzdevumā – garīgā aprūpē – kā daļu no evaņģēlija komunikācijas pasaulei. Garīgās aprūpes darbs balstās Jēzus vārdos: “Patiesi es jums saku: visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši” (Mateja evaņģēlijs 25:40).

Garīgā aprūpe ir reliģiskas komunikācijas specifiska forma – tā nav komunikācija par reliģiju. Primārais garīgās aprūpes veids ir individuāla saruna. Sarunu var padziļināt rituāli, kas ir gandrīz vienīgā un ļoti iedarbīgā komunikācijas forma garīgās aprūpes situācijās, kad saruna vairs nav iespējama – ar mirstošiem vai demences pacientiem, akūtas krīzes situācijās, piemēram, perimortālā situācijā vai katastrofu gadījumos. Rituāli – kā lūgšana, svētīšana, svētais vakarēdiens, grēksūdze un citi – ir klasiski garīgās aprūpes darbības veidi, kas palīdz apzināties emocijas, sniedz struktūru cilvēka iekšējai pasaulei un veicina tās stabilizāciju, piedzīvojot akūtu krīzi, piemēram, pēkšņu tuvinieka zaudējumu.

Garīgā aprūpe 21. gs. 1. pusē saskaras ar daudziem izaicinājumiem. Garīgā aprūpe kopš seniem laikiem ir viena no klasiskajām evaņģēlija komunikācijas formām, pie kurām pieskaita arī kulta pasākumus, publisku sludināšanu un mācīšanu. Taču garīgās aprūpes mērķi un metodes ir mainījušās atkarībā no vēsturiskā konteksta.

Mūsdienās garīgās aprūpes jēdziens vairs nav tikai ekskluzīvi kristīgs, jo tā ir piedāvājums ne tikai kristiešiem un kristietēm, bet arī cilvēkiem, kuri distancējušies no baznīcas vai pieder citām reliģijām, vai nepieder nevienai, tomēr vēlas sarunu ar garīgās aprūpes sniedzēju, kurš pieder kristīgajai baznīcai. Tajā pat laikā pastāv garīgā aprūpe arī citu reliģiju (jūdaisma vai islāma) kontekstā.

Kristietības pirmajos gadsimtos būtisku lomu rūpēs par cilvēka dvēseli un garu, kas atspoguļojas agrīno baznīcas tēvu darbos, noteica grēku nožēlas derīguma un piedošanas tēmas – vai kristībā saņemtā grēku piedošana ir uz visu dzīvi vai arī, cilvēkam turpinot grēkot, piedošana tiek zaudēta.

Viduslaiku kristietībā dominēja centieni dzīvot pareizu garīgu dzīvi un cīņa pret grēku; par garīgās aprūpes galveno metodi kļuva īru mūka Svētā Kolumbāna (latīņu Saint Columbanus, īru Columbán) klosteru dzīvē ieviestā ausu bikts jeb privātā grēksūdze, kas izplatījās kā saistošs likums katra kristieša dzīvei. Par garīgās aprūpes reprezentantu kļuva biktstēvs, kurš uzklausa grēksūdzes, pasludina absolūciju un līdz ar to dod pieeju svētā vakarēdiena sakramentam. Garīgās aprūpes darbs arī īpaši pievērsās cietējiem un slimajiem, rūpējoties par viņu dvēseles glābšanu, bet vēl svarīga garīgās aprūpes dimensija bija līdzgaitniecība cilvēka dvēseles ilgām pēc mistiskās savienošanās ar Dievu.

16. gs., iesākoties Reformācijai, par garīgās aprūpes galveno mediju biktstēva vietā kļūst pati grēksūdze, pie tam Reformācijas jaunievedumi teoloģijā bija dvēseļkopjoši pēc būtības, jo radikāli kritizēja cilvēku spējas pašiem savu garīgo pūliņu rezultātā iegūt pestīšanu un attaisnošanas teoloģijas centrā novietoja Dieva žēlastību kā dāvanu. Ar grēksūdzi pietiek, lai saņemtu Dieva piedošanu, līdz ar to vairs nav nepieciešams priesteris kā starpnieks starp Dievu un cilvēku. Garīgās aprūpes ietvars ir draudze, bet pati aprūpe iedarbojas individuāli, “nonāk līdz katra sirdij”.

Pirmo moderno garīgās aprūpes teoriju izveidoja Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Schleiermacher), kas balstījās nevis atsevišķā indivīda reglamentēšanā vai dvēseles glābšanā ar kāda “objektīva” žēlastības līdzekļa starpniecību, bet gan uzsvēra brīvā un nobriedušā indivīda reliģiozitāti un viņa draudzes kopību kā resursus, ar kuru palīdzību risināt diversos eksistenciālos jautājumus – ticības šaubas, konfliktus, ciešanas, slimības un nāvi. Tādā veidā garīgā aprūpe, nonākusi taipus metafizikai un morālei, kļuva par cilvēka līdzgaitnieci reliģiskā perspektīvā un veicināja garīgās aprūpes saņēmēja pašatbildību.

Nozīmīgu ietekmi uz garīgo aprūpi un tās teoriju atstāja humanitāro un sociālo zinātņu, jo īpaši psiholoģijas, attīstība 19. gs. Jaunie impulsi radīja produktīvus izaicinājumus, it īpaši liberālās praktiskās teoloģijas pārstāvju vidū. 20. gs. sākumā Cīrihes mācītājs Oskars Pfisters (Oskar Pfister) ciešā sadarbībā ar Zigmundu Freidu (Sigmund Freud) izveidoja psihoanalītisko garīgās aprūpes teoriju, uzskatot, ka tieši izpratne par bezapziņu pirmo reizi dod iespēju mazināt bailes un realizēt Jēzus mīlestības praksi. Līdzīgā veidā arī Oto Handlers (Otto Handler) Karla Gustava Junga (Carl Gustav Jung) izpratni par bezapziņu iekļāva savā garīgās aprūpes teorijā. Viņus var uzskatīt par garīgās aprūpes terapeitiskā virziena priekštečiem.

Kritiska pret garīgās aprūpes ciešāku sadarbību ar jaunajām zinātnēm bija dialektiskās teoloģijas garīgās aprūpes teorija, kuras svarīgākais pārstāvis – šveiciešu teologs Eduards Turneizens (Eduard Thurneysen) pārstāvēja uzskatu, ka krīzē nonākušam cilvēkam var palīdzēt tikai Dieva žēlastības vārds, proti, sprediķošana konkrētajam cilvēkam konkrētajā situācijā, bet psiholoģija ir teoloģijai pakārtota “palīgzinātne”. E. Turneizens kopā ar vācu teologu Hansu Asmusenu (Hans Asmussen) uzskatāmi par kērigmātiskās (pasludinošās) garīgās aprūpes paradigmas dibinātājiem un pirmās paaudzes pārstāvjiem. Šai paradigmai raksturīga autoritatīva attieksme pret indivīdu un grēku piedošana kā vienīgais palīdzības resurss. 20. gs. 50.–60. gados parādās kērigmātiskās paradigmas pārstāvju otrā paaudze, kad sabiedrisko un reliģisko pārmaiņu (sekularizācija, izstāšanās no baznīcas, studentu kustība, plurālisma pieaugums baznīcās, teoloģijas pievēršanās dabaszinātnēm, izmaiņas praktiskajā teoloģijā) rezultātā kērigmātiskā garīgā aprūpe saskārās ar arvien pieaugošu kritiku, zaudēja dominējošo lomu un arī cilvēku interesi.

Svarīgākie otrās paaudzes pārstāvji ir Helmuts Take (Helmut Takke), Pēters Bukovskis (Peter Bukowski), kā arī evaņģelikālās un harismātiskās garīgās aprūpes pārstāvji – nutētiskās (grieķu nouthesia ‘brīdināt’, ‘norādīt’, ‘pamācīt’, ‘piekodināt’) garīgās aprūpes dibinātājs Džejs Adamss (Jay Adams) un bibliski terapeitiskās garīgās aprūpes izveidotājs Mihaēls Dīterihs (Michael Dieterich). Nuētiskās garīgās aprūpes mērķis ir ar padomiem izmainīt cilvēka uzvedību, piemērojot to bibliskajām normām, bet bibliski terapeitiskā garīgā aprūpe uzskata, ka bibliskā mācība ir konkrētas terapeitiskas metodes pielietošanas mērogs, paļaujoties uz Svētā Gara vadību. Bibliski terapeitiskā pieeja Dieva klātbūtni, ticību un Svētos Rakstus iekļauj praktiski terapeitiskā aprūpes darbā.

Kērigmātiskajam modelim piedzīvojot krīzi, no tā norobežojoties, veidojās terapeitiski (grieķu theraupeuein ‘kalpot’, ‘draudzīgi izturēties’, ‘godāt’, ‘rūpēties par kādu’, ‘kopt’, ‘aprūpēt’) pastorālā jeb pastorālpsiholoģiskā garīgās aprūpes paradigma. Tas ir uz partnerību vērsts, terapeitiski kvalificēts un kristīgās ticības kontekstā esošs atbalsts cilvēkiem krīzes situācijās. Šī modeļa plaša izplatība kļuva iespējama, kad tradicionālā, uz pasludinājumu orientētā, garīgā aprūpe it īpaši klīniskā vidē kļuva gandrīz vai neiespējama un par tās inovatīvu alternatīvu kļuva starpdisciplināra, dialogā ar humanitārajām un sociālajām zinātnēm esoša, garīgās aprūpes kustība Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV; Spiritual Care). Tās ietvaros attīstījās klīniskās pastorālās garīgās aprūpes izglītības (Clinical Pastoral Education) modelis, kurš ir “uz gadījumu vērsts” un balstās uz “refleksiju darbībā” – mērķtiecīga mācīšanās sākas ar pieredzi “pie slimnieka gultas”, kurai seko noteiktā veidā organizēta refleksija. Šāda izpratne modeļa dibinātājam Antonam Boisenam (Anton Boisen) lika izveidot jēdzienu “dzīvais cilvēciskais dokuments” (living human document). Terapeitiski pastorālā modeļa veidotāji bija tādi psihoanalītiski orientēti praktiskās teoloģijas pārstāvji kā Joahims Šarfenbergs (Joachim Scharfenberg), Klauss Vinklers (Klaus Winkler) un Dītrihs Štolbergs (Dietrich Stollberg). Šis modelis padarīja garīgo aprūpi empīriski pieejamu, pievērsa uzmanību garīgās aprūpes sniedzēja profesionalitātei, izglītībai, metodoloģijai, definēja garīgo aprūpes procesu kā attiecību notikumu.

Mūsdienās aktuāli ir jautājumi par terapeitiskās un garīgās aprūpes prakšu atšķirībām, attīstās sistēmiskās garīgās aprūpes koncepti, kuru redzeslokā atrodas nevis indivīda iekšējie konflikti, bet gan sociālo sistēmu savstarpējā komunikācija, ievietojot garīgo aprūpi organizāciju un ģimenes sistēmas perspektīvā.

Sabiedrības funkcionālās diferencēšanās dažādās individuālās un sabiedriskās dzīves jomās (politika, tautsaimniecība, jurisprudence, veselības aprūpe, kultūra, reliģija) rezultātā garīgās aprūpes piedāvājums pārspēj tradicionālās kristīgo draudžu robežas un arī attiecīgi diferencējas dažādās jomās.

Arī reliģiska draudze no socioloģiskās perspektīvas ir institūcija, līdz ar to kristīgā draudze pati ir gan garīgās aprūpes subjekts, gan objekts – garīgā aprūpe ir katra draudzes locekļa uzdevums, bet tās saņemšana katra draudzes locekļa vajadzība. Draudzēs garīgā aprūpe notiek apmeklējumos – apmeklējot krīzes situācijās esošus indivīdus, slimniekus un cilvēkus ar funkcionāliem un garīgiem traucējumiem, vecuma nespēkā esošos un mirstošos. Būtiska garīgās aprūpes joma draudzēs saistās ar kazuālijām (latīņu casus), “dzīves gadījumu” svētdarbībām, kas kristīgās baznīcas kontekstā tiek rīkotas īpašos dzīves gadījumos, atzīmējot pāreju no viena dzīves posma uz otru vai arī iezīmējot kādas būtiskas cilvēka attīstības robežlīnijas – kristības, iesvētības, laulības, bēres un citas.

Garīgā aprūpe tiek piedāvāta arī citās institūcijās – slimnīcā, bruņotajos spēkos un ieslodzījuma vietās. Veselības aprūpē īpašas garīgās aprūpes nozares izveidotas intensīvās terapijas nodaļās un psihiatrijā. Garīgās aprūpes sarunas notiek arī kristīgā konsultēšanas darba ietvaros – it īpaši laulības un ģimenes un citu dzīves jautājumu kontekstā. Līdztekus dažādās institūcijās pastāv arī citi garīgās aprūpes veidi.

Garīgā atbalsta tālrunis (angļu telephone emergency services vai Samaritans, vācu Telefonseelsorge) – brīvprātīgā darbā balstīts diennakts atbalsts cilvēkiem, galvenokārt, suicīda prevencijas nodrošināšanai, kā iesākumi meklējami ASV (kopš 1892. gada, Ņujorka), Lielbritānijas (kopš 1953. gada, Londona) un Vācijas (kopš 1956. gada, Berlīne) protestantu mācītāju iniciatīvās. Garīgā atbalsta tālrunis ir daļa no krīzes tālruņa atbalsta sniegšanas pakalpojuma, kuru sniedz gan reliģiskas, gan nevalstiskas organizācijas. Starptautiskā Krīzes tālruņa federācija (IFOTES) apvieno 31 organizācijas 24 valstīs. Latviju tajā pārstāv Krīzes un konsultāciju centrs “Skalbes”. Garīgo atbalstu telefoniski Latvijā sniedz arī uzklausīšanas un garīgā atbalsta telefons “Emausas līnija” (Romas katoļu baznīca) un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centra garīgā atbalsta telefona līnija.

Garīgais atbalsts katastrofu gadījumos (vācu Notfallseelsorge) ir psihosociāla un garīga krīzes intervence kristīgās baznīcas uzdevumā, kas vērsta uz garīgas aprūpes un atbalsta sniegšanu katastrofu upuriem, viņu tuviniekiem, kā arī katastrofu medicīnas un citiem darbiniekiem un brīvprātīgajiem. Atsevišķa katastrofu garīgās aprūpes sistēma pastāv Vācijā, Šveicē, Austrijā. Latvijā garīgā aprūpes joma katastrofu gadījumos nav attīstīta, taču veselības aprūpes kapelāni sniedz garīgo atbalstu neveiksmīgas reanimācijas, pēkšņas bērna nāves, suicīda un citos ārkārtējos un pēkšņos gadījumos.

Ceļojumu garīgā aprūpe (vācu Urlaubsseelsorge) kā īpašs garīgās aprūpes veids attīstījies Vācijā un piedāvā garīgo aprūpi atpūtniekiem un ceļotājiem atpūtas centros, viesu namos, kruīza kuģos un citur, ir daļa no diakonijas darba. Latvijā nav attīstīts. Daļēji šo garīgā atbalsta funkciju Latvijā veic garīgās aprūpes darbs lidostas “Rīga” kapelā.

Garīgā aprūpe lidostās izveidotajās kapelās sniedz iespēju – aprunāties, pabūt klusumā un mierā, palīdzēt noorientēties gan ceļotājiem, kuri cieš no bailēm lidot vai ir citos dzīves sarežģījumos, kuri dodas ilgākā prombūtnē vai atstāj valsti pavisam, kā arī viņu tuviniekiem atvadoties un pavadot ceļā.

Sportistu un viņu treneru garīgo aprūpi, it īpaši lielās sacensībās, čempionātos un olimpiskajās spēlēs veic sporta kapelāni. Par sporta garīgās aprūpes nepieciešamību Starptautiskā Olimpiskā komiteja izšķīrās pēc Minhenes Olimpiskajām spēlēm 1972. gadā, kur ķīlnieku gūstā nokļuva Izraēlas olimpiskā delegācija.