Kompleksā, zinātniski medicīniski iekārtotā un saskaņā ar tautsaimniecības efektivitātes kritērijiem funkcionējošā institūcija ir vērsta uz pacientiem, kuri slimības vai negadījuma dēļ atrodas krīzē, kā arī uz viņu tuviniekiem un draugiem; uz slimnīcas personālu, kuri tieši vai netieši strādā ar pacientiem un kuriem fiziskās un psihiskās slodzes dēļ nepieciešams garīgs atbalsts, kā arī uz pašu institūciju, tās mērķiem un struktūru, darba atmosfēru un komunikāciju un darbu ar pacientiem.

Garīgās aprūpes uzdevums ir palīdzēt pacientam un viņa tuviniekiem un draugiem apzināties, kādas garīgās vērtības, pārliecības un ticības izpausmes viņiem palīdz izdzīvot slimības laiku, atrast dzīves jēgu, dzīvot ar izteiktu mērķa un vērtības izjūtu, un iesaistīt šos garīgās dzīves resursus pacienta atveseļošanās vai adaptācijas procesā. Garīgā aprūpe pievērš uzmanību pacienta ticībai, reliģijai un kultūrai ar mērķi panākt izmaiņu tajā, kā pacients tiek galā ar slimības faktu un norisi, ilgstošu atrašanās vai pēkšņu nokļūšanu slimnīcā, veicinot pacienta dzīves kvalitāti, labbūtību un garīgo un emocionālo līdzsvaru.

• garīgā atbalsta sarunas ar pacientiem
• garīgā atbalsta sniegšana pacienta tuviniekiem u. c. viņam nozīmīgiem cilvēkiem
• sadarbība ar ārstniecības un aprūpes personālu
• slimnīcas personāla konsultēšana un viņu garīgā aprūpe
• dievkalpojumu, svētbrīžu, svētā vakarēdiena pasniegšanas, slimnieku svētīšanas, kazuāliju (kristību, bēru) un citu rituālu organizēšana
• atbalsta grupu organizēšana pacientiem, kultūras pasākumu rīkošana
• līdzdarbošanās ētisku jautājumu risināšanā
• piedalīšanās ārstniecības un aprūpes personāla tālākizglītošanā
• koordinēt slimnīcas garīgās aprūpes sadarbību ar reliģiskām organizācījām
• brīvprātīgo darbinieku piesaiste slimnīcas garīgās aprūpes darbam
• garīgās aprūpes tēmu pārstāvēšana medijos

• spēja izveidot īslaicīgas un arī ilglaicīgas (ar hroniski slimiem) attiecības ar pacientiem un apzināti šīs attiecības noslēgt
• spēja cieņpilni un vērīgi attiekties pret cilvēkiem no citām kultūrām un reliģijām, spēja sniegt garīgu aprūpi citām reliģijām piederīgiem pacientiem
• spēja darboties no reliģiskas organizācijas atšķirīgā, starpdisciplinārā vidē
• spēja slimnīcas garīgo aprūpi pārstāvēt slimnīcas vadības un sabiedrības priekšā
• spēja veikt mirstošo un sērojošo garīgo aprūpi un līdzgaitniecību
• spēja teoloģisko refleksiju par slimības un veselības, miršanas un nāves tēmām ienest slimnīcas darba kontekstā un kompetenti līdzdarboties ētisku konfliktsituāciju risināšanā

Rūpes par slimniekiem kopš kristietības pirmsākumiem bijis neatņemams kristīgās draudzes uzdevums, kas pamatojās gan Jēzus Kristus mudinājumā apmeklēt slimniekus (Mateja evaņģēlijs 25, 31–46), gan viņa dzīves piemērā, ignorējot sava laika sabiedrības novilktās robežas, kad slimos vērtēja kā nešķīstus un Dieva atstātus. Kristietība izmainīja sabiedrības attieksmi pret slimajiem un redzēju katru cilvēku kā Dieva radītu savu tuvāko, kas pelnījis īpašu cieņu un uzmanību. Tā iespaidā viens no redzamākajiem kristīgas draudzes uzdevumiem kļuva apmeklēt slimos un trūcīgos, par viņiem aizlūgt un svētīt viņus ar eļļu. Par slimnieku garīgās aprūpes konstitutīviem elementiem kļuva lūgšana, svētīšana, grēksūdze un grēku piedošana, uzskatot, ka cilvēka ķermeniskās ciešanas atrodas kopsakarībā ar dvēseliski garīgo vājumu. Kristietības agrīnajā periodā kļuva skaidrs, ka šis uzdevums nav tikai draudzes kopējs uzdevums, bet tā īstenošanai izveidoti īpaši amati. 2. un 3. gs. tieši rūpes par slimajiem kļuva par kristietības un kristiešu galveno pazīšanas zīmi.

4. gs., kristietībai iegūstot dominējošās reliģijas statusu Romas Impērijā, sākās pirmo slimnīcu izveide. Sākumā tās uzņēma gan slimos, gan svešiniekus, atraitnes, bāreņus un trūcīgos vienuviet, tikai pēc tam katrai no šīm grupām sāka veidot atsevišķas mītnes. Atbildīgais par pirmajām slimnīcām bija vietējais bīskaps. Īpaša nozīme slimnīcu veidošanā bija klosteriem, kuru mūkiem un mūķenēm rūpes par slimniekiem bija viens no vissvarīgākajiem uzdevumiem. Rūpes par slimniekiem balstījās arī tolaik izplatītajā ieskatā, ka slimība ir grēku sekas un izpausme, līdz ar to slimnieku aprūpei lielākoties bija reliģiski morālisks raksturs. Ārstam pacients pirms ārstēšanas bija jāsūta vispirms uz grēksūdzi. Tas atspoguļojās arī slimnīcu arhitektūrā, kur vidū atradās kapela, ko tikai no 19. gs. arhitektoniski un saturiski aizstāja operāciju zāle, jo tad slimnīca kļuva par vietu, kurā izveseļoties vai cīnīties par veselību, nevis, skatoties uz altāri, mierīgi nomirt. Kamēr slimnīcas atradās klosteru paspārnē, garīgā aprūpe bija neatņemama slimnieku aprūpes daļa.

12. un 13. gs. veidojās jauns slimnīcu veids – strauji augošajās pilsētās pieauga arī slimnieku un trūcīgo skaits, par ko atbildību bija jāuzņemas visai kopienai. Līdztekus Krusta karu kustībai attīstījās jauns slimo un trūcīgo cieņu vairojošs jēdziens “mūsu Kunga nabagie” (latīņu Domini nostri pauperes). Radās daudzas slimnīcas, kurās valdīja Krusta karu dedzīgums apvienojumā ar dedzīgu uzupurēšanos un tuvākmīlestību slimo labā. Lielākām slimnīcām pašām bija sava baznīca un savs priesteris. Šāda slimnieku garīgās aprūpes sistēma, kura cilvēka morāli un slimību redzēja kā savstarpēji saistītas izpausmes un kuras pasludinātā grēku piedošana un sniegtais sakraments kalpoja par ārstēšanas procesa priekšnoteikumu, nemainīgā veidā pastāvēja līdz pat 16. gs.

Reformācijas laiks ienesa lielāku uzsvaru uz mierinājumu un cerības sniegšanu slimību skartajiem. Grēksūdze zaudēja savu dominējošo lomu. Katoļu mūks un teologs Mārtiņš Luters (Martin Luther) ieteica slimajiem izsūdzēt viens otram grēkus, viens otram palīdzēt un piedot, nešaubīties par labo Dievu, lasīt Bībeli, lūgt, būt pacietīgiem, vairīties no vientulības un arī piedalīties izklaidēs (muzicēt), lai uzvarētu “grūtsirdības grēku”.

Piētisma laikmetā, no 17. gs. otrās puses, slimību sāka saredzēt kā izdevīgu iespēju nonākt tuvāk Dievam, atvērties Dieva Vārdam, atgriezties no grēkiem. Garīgās aprūpes sniedzēja atbildība bija neļaut nevienam nomirt bez atgriešanās no grēkiem un sirdsapziņas atvieglošanas. Tajā pašā laikā tieši piētismā pirmo reizi slimnieku garīgā aprūpē ienāca brīva saruna, kurā slimnieks var līdzdalīt savas bēdas.

Racionālisma ietekmē radās jauni garīgās aprūpes mērķi – protestantu mācītājs kā garīgās aprūpes veicējs strikti sevi norobežo no priesteriskajām funkcijām, definē sevi par slimnieka draugu un līdzcilvēku, kurš vēršas pie slimnieka ar draudzīgu sarunu un kristīgu mierinājumu. Slimībai vairs nav saistības ar grēku un morāli, tā kļūst par cilvēka iekšējo pieredzi. 20. gs. 60. gados slimnīcas garīgā aprūpē radās jauni izaicinājumi:

• garīgās aprūpes slimnīcā uzdevums vairs nevar būt tikai evaņģēlija pasludināšana, bet gan līdzgaitniecība slimības krīzē esošiem cilvēkiem kristīgās ticības kontekstā, kas pieprasa no kapelāna speciālas kvalifikācijas;
• draudzes veikta garīgā aprūpe slimnīcās, apmeklējot slimniekus, ir nepietiekama, tās vietā ir nepieciešama kooperācija ar visiem slimnīcas dienestiem un kvalificēta garīgā aprūpe.

Atsaucoties šiem izaicinājumiem kopš 60. gadiem notiek paradigmu maiņa no slimnieku garīgās aprūpes uz garīgo aprūpi veselības aprūpes iestādē.

Vēsturiski veidojušies dažādi garīgās aprūpes modeļi, kuri ir gan nomainījuši viens otru, gan pastāv paralēli viens otram arī mūsdienās.

Kerigmātiskajā (pasludinošajā) modelī garīgo aprūpi izprot kā konkrētajam pacientam pasludināt Jēzus Kristus vēsti, šajā modelī institūcijai, kurā tas notiek, nav nozīmes. Romas katoļu baznīcā šī modeļa analogs ir sakramentālais modelis, kurā garīgās aprūpes sniedzējs ir priesteris, kurš pieņem grēksūdzes, svētī slimos ar eļļu, izdala sakramentus.

Dialoga modelī garīgo aprūpi īsteno un kapelānus šim amatam izvirza baznīcas institūcija (vairums slimnīcās Latvijā praktizēts modelis). Garīgo aprūpi var saņemt gan pacienti, gan darbinieki, metodoloģiski tā atrodas starp ikdienišķu sarunu un psihoterapiju vai liturģisku sarunu. Šajā modelī abas institūcijas viena pretī otrai atrodas distancētā lojalitātē. Negatīvie aspekti – garīgās aprūpes loma un vieta slimnīcā ir atkarīga no personas, kura šo garīgo aprūpi veic, un šīs modelis ieprogrammē garīgai aprūpei strukturālu marginalitāti slimnīcas kontekstā. Slimnīcas ārstnieciskie mērķi un garīgās aprūpes mērķi atšķiras.

Garīgās aprūpes diakoniskās uzņēmējdarbības modelī garīgās aprūpes un uzņēmējdarbības koncepti ir savienoti. Tā nav fokusēta tikai uz atsevišķiem pacientiem vai darbiniekiem, bet tai piemīt uz visu slimnīcu vērsta integrāla funkcija.

Garīgās aprūpes sistēmiskais modelis veicina dziedinošās kultūras attīstību visas slimnīcas ietvarā. Garīgā aprūpe kā viena no slimnīcas darba jomām ir integrāla visas slimnīcas institūcijas un ārstniecības koncepta sastāvdaļa.

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) modelis Spiritual Care uzsver garīgumu kā katra cilvēka eksistenciālo vajadzību, kas aktualizējas slimības laikā. Holistisks ārstniecības koncepts, kas ārstē visu cilvēku, piedāvā arī garīgo aprūpi, neignorējot cilvēka garīgo dimensiju. Šajā modelī garīgās aprūpes piedāvājums ir nevis baznīcas, bet gan pašas slimnīcas interesēs. Modelis sākotnēji attīstījās paliatīvajā aprūpē, bet mūsdienās tiek pārnests arī uz citām ārstniecības nozarēm.

Latvijā garīgā aprūpe slimnīcās tiek nodrošināta atbilstoši Pacientu tiesību likuma 3. panta 5. punktam, kurš nosaka pacientu un viņu tuvinieku tiesības slimnīcā saņemt garīgo aprūpi, neatkarīgi no tā, vai viņš pieder vai nepieder kādai ticības kopienai un/vai tradīcijai. Garīgo aprūpi sniedz garīgās aprūpes speciālisti – kapelāni. Latvijā veselības aprūpes kapelāni strādā Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcā, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, arī tur esošajā Vecāku mājā un Paliatīvās aprūpes dienestā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā Ventspilī, Vidzemes slimnīcā, Daugavpils reģionālā slimnīcā, Mazsalacas slimnīcā.

Līdz 21. gs. sākumam Latvijā lielākoties garīgā aprūpe slimnīcās tika īstenota kā atsevišķu draudžu un garīdznieku iniciatīva un ar to saprata atsevišķu slimnieku apmeklējumus. Tikai ar Paula Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta izveidošanu 2005. gadā arī Latvijā sākās slimnīcas garīgās aprūpes koncepcijas īstenošana, ko pārņēma arī citas slimnīcas Latvijā. 2008. gadā Latvijā izveidoja Latvijas Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociāciju, kuras viens no uzdevumiem ir profesionālas klīniskās garīgās aprūpes integrācija veselības aprūpē un augsti kvalificētu garīgās aprūpes speciālistu izglītošana ikvienai veselības aprūpes iestādei Latvijā.