Latvijas Republikas Satversmē noteikts, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. 2017. gadā pieņemts un 31.12.2017. izsludināts Veselības aprūpes finan­sēšanas likums, kas nosaka veselības aprūpes finansēšanas avotus, valsts finansējuma izlietojumu, pacientu līdzmaksājumu kārtību, kā arī definē valsts obligāto veselības apdrošināšanu un valsts apmaksāto medicīniskās palīdzības minimumu. Dažādu šī likuma normu spēkā stāšanās paredzēta līdz 2020. gadam. Ārstniecības un ārstniecības iestāžu saimnieciskās darbības noteikumus regulē Ārstniecības likums, kurā noteikts, ka grūtnieces, bērna un personas ar prognozējamu invaliditāti veselības aprūpe ir prioritāra un ka veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas pretendentu rindu veidošanas kārtību, to ārst­niecības pakalpojumu veidus un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem, kā arī šīs samaksas kārtību nosaka Ministru kabinets. Līgumos starp valsti, kuru pārstāv Veselības ministrijas pakļautībā esošais Nacionālais veselības dienests, un pakalpojumu sniedzējiem tiek ietverti pakalpojumu apjoma, kvalitātes un norēķinu jautājumi. Nacionālais veselības dienests līgumus slēdz atbilstoši galvenajam normatīvajam dokumentam – Ministru kabineta noteikumiem “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” un pieejamajiem līdzekļiem valsts budžetā. Šie noteikumi definē arī iedzīvotāju aprūpes līmeņus un pacientu plūsmu līmeņos, ietverot primāro, sekundāro un terciāro aprūpi, rehabilitāciju, neatliekamo palīdzību. Likums “Par pašvaldībām” nosaka, ka viena no pašvaldību funkcijām ir veselības aprūpes pieejamības nodrošināšana. Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka bērnam ir tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi. Mūsdienu veselības aprūpes politika balstīta Pasaules Veselības organizācijas (World Health Organization) Eiropas reģiona stratēģijā “Veselība 2020” un apstiprināta Sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam. Veselības aprūpes politikas mērķis ir palielināt iedzīvotāju veselīgi nodzīvoto mūžu un novērst priekšlaicīgu nāvi. Lai to sasniegtu, iedzīvotāju veselības aprūpes jautājumi iekļauti ikvienas nozares politikā, veicinot vienlīdzīgas veselības iespējas visiem iedzīvotājiem, kā arī kvalitatīvas, drošas un ilgtspējīgas veselības aprūpes sistēmas veidošanu, t. sk. pacienta iemaksu samazināšanu, rindu saīsināšanu plānveida pakalpojumiem, zāļu pieejamību, darba samaksas paaugstināšanu. Latvijas iedzīvotāju galvenie nāves cēloņi ir neinfekciju slimības – sirds un asinsvadu slimības, ļaundabīgie audzēji un ārējie nāves cēloņi. To attīstību būtiski ietekmē ar dzīvesveidu saistīti faktori − neveselīgs uzturs, nepietieka­ma fiziskā aktivitāte, kaitīgie ieradumi. Latvijā mirstība ārēju nāves cēloņu dēļ ir apmēram divas reizes lielāka nekā vidēji Eiropas Savienībā.

Valsts veselības aprūpe tiek apmaksāta no vispārīgiem nodokļu ieņēmumiem, t. sk. Ministru kabineta noteiktā kārtībā par veselības aprūpes pakalpojumiem, samaksai par kompensējamām zālēm un medicīnas ierīcēm. Veselības aprūpes sistēma ilgstoši cieš no publisko finanšu resursu trūkuma (1996.–2016. gadā kopējie resursi veselības aprūpei vidēji bija 6,3 % no iekšzemes kopprodukta: publiskie – 3,2 %, pacientu tiešmaksājumi – 3,1 % jeb 48 % no kopējiem resursiem), kas ierobežo veselības aprūpes pieejamību sociāli maznodrošinātajiem iedzīvotājiem. Zemā darba samaksa pretstatā augstajai darba intensitātei un atbildībai veicina darba organizācijas un kvalitātes problēmas, ārstniecības personu nevienmērīgu izvietojumu, emocionālu izdegšanu, pāriešanu uz mazāk intensīvu ambulatoro darbu privātās ārstniecības iestādēs vai aizplūšanu no valsts.

Veselības nozares pārvaldību nodrošina Veselības ministrija, kas izstrādā, organizē un koordinē veselības politikas īstenošanu veselības aprūpes, sabiedrības veselības un farmācijas apakšnozarēs. Starptautisko sadarbību koordinē Veselības ministrijas Eiropas lietu un starptautiskās sadarbības departaments, kas nodrošina uzraudzību pār starptautiskajiem līgumiem un konvencijām, piedalās starpvaldību darba grupās, izstrādā sadarbības līgumus starp valstīm, organizē starptautiska līmeņa vizītes, tikšanās, sanāksmes un konferences, kā arī dalību starpvalstu Vienotās rīcības projektos un sadarbību ar starptautiskajām organizācijām, piemēram, Pasaules Veselības organizāciju, Eiropas Kopienas Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorātu (DG SANTE), Eiropas decentralizētajām aģentūrām, Ziemeļu dimensijas sabiedrības veselības un sociālās labklājības partnerību.

Vispārējās administratīvās reformas ietvaros 1991. gadā, apvienojot Veselības aizsardzības ministriju, Sociālās nodrošināšanas ministriju, Darba un sociālo lietu komiteju un Ekonomikas ministrijas Labklājības departamentu, izveidota Labklājības ministrija, kuras pārziņā bija trīs galvenās jomas – sociālā drošība, darbs un veselība. 2003. gadā izveidota Veselības ministrija. Tās pakļautībā esošais Nacionālais veselības dienests administrē veselības aprūpei paredzētos valsts budžeta līdzekļus, norēķinās par sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, ambulatorajai ārstniecībai paredzētajām zālēm un medicīniskajām ierīcēm, veic veselības aprūpes pakalpojumu plānošanu un tarifu aprēķināšanu, veido kompensējamo zāļu sarakstu, apstiprina medicīniskās tehnoloģijas un klīniskās vadlīnijas, apkopo sabiedrības veselības statistiku, pēta iedzīvotāju veselības paradumus, vada e-veselības projektus, nodrošina (kopā ar Veselības inspekciju) Ārstniecības riska fonda darbību. Slimību profilakses un kontroles centrs izstrādā uz zinātniskiem pierādījumiem balstītus un labākajai starptautiskajai praksei atbilstošus priekšlikumus veselības aprūpes un sabiedrības veselības politikas veidošanai, veic neinfekcijas slimību uzraudzību, izvērtē faktorus, kas var ietekmēt sabiedrības veselību, veic infekcijas slimību epidemioloģisko uzraudzību, monitoringu, izlūkošanu, reģistrāciju, izmeklēšanu, statistikas datu apkopošanu, organizē infekcijas slimību profilakses un izplatības ierobežošanas pasākumus, iegūst, apkopo, apstrādā un analizē sabiedrības veselības un veselības aprūpes statistikas informāciju, veic sabiedrības veselības monitoringu, nodrošina metodisku atbalstu ārstniecības iestādēm ārstniecības kvalitātes un pacientu drošības jautājumos. Veselības inspekcija īsteno valsts pārvaldes funkcijas veselības nozares uzraudzībā un kontrolē nozari regulējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu un izpildi. Darbības virzieni: ārstniecības iestāžu kontrole, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības un valsts budžeta līdzekļu izlietojuma uzraudzība un kontrole, veselības aprūpes kvalitātes un darbspējas ekspertīzes kontrole, ārstniecības iestāžu, ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra uzturēšana, farmaceitiskās, veterinārfarmaceitiskās darbības uzņēmumu un zāļu aprites kontrole, paaugstināta riska subjektu kontrole, iedzīvotāju veselību ietekmējošo vides faktoru uzraudzība, ķīmisko vielu, ķīmisko maisījumu, kosmētikas līdzekļu, tabakas izstrādājumu, elektronisko cigarešu uzraudzība Latvijas tirgū, medicīnisko ierīču izplatīšanas un ekspluatācijas uzraudzība. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests organizē un nodrošina neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem. 01.12.2009. dienestam pievienots Katastrofu medicīnas centrs ar tā funkcijām. Zāļu valsts aģentūra nodrošina zāļu tirgus izpēti un efektīvu, drošu un kvalitatīvu zāļu pieejamību iedzīvotājiem. Aģentūra veido un aktualizē Latvijas zāļu reģistru, novērtē un reģistrē tajā medikamentus, izsniedz zāļu ievešanas, izvešanas, tranzīta un izplatīšanas atļaujas, apkopo informāciju par zāļu patēriņu Latvijā. Valsts asinsdonoru centrs sagatavo asinis un asins komponentus, metodiski vada, organizē un koordinē asins pagatavojumu sagatavošanu un apgādā ārstniecības iestādes ar asins komponentiem pēc to pieprasījuma. Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs veic tiesu medicīniskās ekspertīzes, sniedz konsultatīvo palīdzību tiesu medicīnas jomā tiesībaizsardzības un ārstniecības iestādēm, organizē zinātnisko darbu un tālākizglītību tiesu medicīnā. Līdz 2018. gadam pastāvēja Valsts sporta medicīnas centrs, kas nodrošināja iedzīvotāju, t. sk. sportistu un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi, fiziskās veselības aprūpi, koordinēja fiziskās veselības aprūpes pasākumus, veica antidopinga pasākumus, dopinga kontroles, kā arī medicīnisko rehabilitāciju. Centrs apkopoja un analizēja datus par iedzīvotāju (īpaši bērnu un pusaudžu) fizisko attīstību un sagatavotību, veica izglītības un zinātnisko darbu sporta medicīnā un iedzīvotāju fiziskās veselības aprūpē. Valsts sporta medicīnas centrs bija bāze sporta ārstu sagatavošanai. 2018. gadā centrs reorganizēts par Latvijas Antidopinga biroju, bet darbības virziens, kas bija saistīts ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un fiziskās veselības aprūpes pasākumu īstenošanu, nodots VSIA “Bērnu klīniskā universitātes slimnīca”, kas turpmāk nodrošinās sportistu un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi veselības aprūpi. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (1957) ir viena no lielākajām nozares kolekcijām pasaulē. Tas atspoguļo medicīnas attīstību no senvēstures līdz mūsdienām, izvieto ar sabiedrības veselību un veselības aprūpi saistītas tematiskās izstādes.

Sabiedrības veselības un veselības aprūpes iestādes sniedz ar veselības aprūpi saistītus ambulatorus un stacionārus pakalpojumus, ietverot diagnostiku, ārstniecību, rehabilitāciju, zobārstniecību, slimību profilaksi, aprūpi un laboratorijas pakalpojumus. Veselības aprūpes iedalījums: neatliekamā medicīniskā palīdzība, primārā, sekundārā un terciārā aprūpe. Primārā aprūpe ir pirmais, būtiskākais un vispārīgais veselības aprūpes sistēmas līmenis. Pakalpojumu sniedzēji ir ģimenes ārsti, pediatri un internisti, ārsta palīgi (feldšeri), māsas, vecmātes, zobārsti, zobārsta asistenti, zobārstniecības māsas, zobu higiēnisti. Sekundārā aprūpe ir specializēta veselības aprūpe, bet terciārā aprūpe – konsultatīva augsti specializēta veselības aprūpe. Sekundārā un terciārā aprūpe var būt gan ambulatora, gan stacionāra. Ambulatorās ārstniecības iestādes ir ārstu un funkcionālo speciālistu prakses, veselības centri, dienas stacionāri un citas.

Stacionāro veselības aprūpi nodrošina slimnīcās. Izšķir universitāšu, daudzprofilu, lokālās, specializētās, kā arī aprūpes slimnīcas. Lielākās slimnīcas ir Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca un Bērnu klīniskā universitātes slimnīca. Neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādes dispečerdienests un operatīvās dežurējošās neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes diennakts režīmā sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību dzīvībai un veselībai kritiskā stāvoklī, kā arī ārkārtējās medicīniskās situācijās.

1993. gadā veselības aprūpes reformas rezultātā būtiski mainījās veselības aprūpes iestāžu struktūra, pieaugot ambulatoro ārstniecības iestāžu skaitam (no 393 iestādēm 1991. gadā līdz 3667 iestādēm 2017. gadā) un samazinoties stacionāro ārstniecības iestāžu skaitam (no 188 slimnīcām 1990. gadā līdz 63 slimnīcām 2017. gadā). Vienlaicīgi tika samazināts gada vidējais gultu skaits slimnīcās – no 35 785 gultām 1990. gadā līdz 10 812 gultām 2017. gadā. Gultu skaita samazināšana notika, arī efektīvāk izmantojot stacionāro gultu fondu. Biežāk tika slēgtas/ reorganizētas slimnīcas ar nelielu gultu skaitu (līdz 199 gultām). Stacionāro ārstniecības iestāžu skaita izmaiņas bija saistītas ar pašvaldību un valsts slimnīcu skaita samazināšanos, vienlaikus pieaugot privāto slimnīcu skaitam. 2017. gadā no 63 stacionārajām ārstniecības iestādēm līgums ar Nacionālo veselības dienestu par valsts apmaksāto stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu bija noslēgts 39 slimnīcām – 12 (no 13) valsts slimnīcām, 27 (no 30) pašvaldību slimnīcām un 1 (no 21) privātajai slimnīcai. Līdz ar ārstu prakšu skaita pieaugumu samazinājās feldšeru-vecmāšu un feldšeru veselības punktu skaits – no 836 iestādēm 1991. gadā līdz 138 iestādēm 2017. gadā. Lielā mērā tie tika pārveidoti par doktorātiem vai ārstu praksēm.

2017. gadā valstī reģistrēti 6700 ārsti, 8484 medicīnas māsas, 1394 zobārsti un 2218 ārstu palīgi/ feldšeri. Kopējam ārstu un medicīnas māsu skaitam ir tendence samazināties, zobārstu skaits būtiski nemainās, savukārt ārstu palīgu/ feldšeru skaits kopš 2009. gada pieaug.

Ārstniecības personas atbilstoši savai specialitātei apvieno­jušās vairāk nekā 100 profesionālajās asociācijās. Nozīmīgākie periodiskie izdevumi veselības aprūpes speciālistiem: “Latvijas Ārsts” (izdod Latvijas Ārstu biedrība (LĀB), kopš 1989. gada), “Doctus” (izdod SIA “Pilatus”, kopš 1997. gada), “Cito!” (izdod Zāļu valsts aģentūra, kopš 1994. gada), “Materia Medica” (izdod Medikamentu informācijas centrs, kopš 1995. gada), “Acta Chirurgica Latviensis” (izdod Latvijas Ķirurgu asociācija, Latvijas Bērnu ķirurgu asociācija, Rīgas Stradiņa universitāte, kopš 2001. gada). LĀB izdod arī žurnālu sabiedrībai “Ārsts.lv”, kas izveidots ar mērķi sniegt profesionālu un zinātniski pārbaudītu informāciju. Veselības ministrijas apbalvojumi: Atzinības raksts (augstākais apbalvojums; tiek piešķirts vienreiz), Pateicības raksts (var tikt piešķirts vairākkārt). LĀB apbalvojumi: LĀB Goda biedrs, LĀB I un II pakāpes Goda zīmes “Tempus hominis” (“Cilvēka laiks”), Atzinības zīme “Sudraba nozīme”, profesora Ilmāra Lazovska balva medicīnā (dibināta 2011. gadā), balva “Valetudo Patriae” (“Veselība Dzimtenei”, dibināta 2011. gadā).