Medicīna ir zinātnes nozare un praktiskās darbības joma, kas vērsta uz indivīda slimību profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju. Medicīnu kā praktisku darbību kopumu sauc arī par medicīnisko aprūpi.

Medicīna nodarbojas ar cilvēka esamības pamatu – veselību un dzīvību –, līdz ar to tā ieņem unikālu vietu zinātņu vidū. Medicīnā tiek izmantoti gandrīz visu zinātņu nozaru atklājumi un sasniegumi, bet 20., 21. gs. medicīna pati kļuvusi par pasūtītāju un pētījumu virzienu noteicēju citām nozarēm.

Medicīna mijiedarbojas ar veselības aprūpi un sabiedrības veselību.

Medicīnas apakšnozares veidojušās saskaņā ar dažādiem principiem vai arī pamatojoties uz vēsturisko precedentu. Medicīnas bāzes zinātnes apvieno apakšnozares, kas pēta cilvēka organisma uzbūvi un attīstību (anatomija, histoloģija, embrioloģija, fiziskā antropoloģija); uzbūves saistību ar funkcijām (normālā fizioloģija, medicīniskā bioķīmija, medicīniskā ķīmija, medicīniskā biomehānika); uzbūves un funkciju patoloģiskas pārmaiņas (patoloģija, citoloģija); cilvēku infekciju slimību ierosinātājus (mikrobioloģija, virusoloģija); cilvēka genoma pārmaiņas un iedzimtību (medicīniskā ģenētika); organisma iekšējās vides aizsargsistēmas (imunoloģija); slimību biežumu un cēloņus cilvēku populācijā (epidemioloģija).

Ķirurģija apvieno apakšnozares, kas nodarbojas ar pieaugušiem pacientiem un diagnostikā un ārstēšanā izmanto invazīvas metodes. Ķirurģijas apakšnozares ir bērnu ķirurģija, neiroķirurģija, traumatoloģija un ortopēdija.

Internā medicīna apvieno apakšnozares, kas nodarbojas ar pieaugušiem pacientiem un diagnostikā un ārstēšanā neizmanto invazīvas metodes. 21. gs. atsevišķās jomās notiek tradicionālo medicīnas apakšnozaru saplūšana un robežu izzušana. Piemēram, sirds slimību diagnostikā un ārstēšanā izmanto asinsvadu katetrizāciju, angioplastiju; ritma regulācijā – implantējamas iekārtas; diagnostikā no slimības skartajiem orgāniem tiek ņemti audu paraugi (biopsijas) mikroskopiskai izpētei. Pediatrija apvieno apakšnozares, kas nodarbojas ar bērniem un jauniešiem un diagnostikā un ārstēšanā neizmanto invazīvas metodes. Ar vecu cilvēku medicīnisko aprūpi nodarbojas gerontoloģija. Stomatoloģija veic mutes dobuma audu un orgānu veselības saglabāšanu un slimību ārstēšanu. Gan invazīvas, gan neinvazīvas diagnostiskas un ārstēšanas manipulācijas izmanto oftalmoloģijā, otorinolaringoloģijā, dzemdniecībā un ginekoloģijā, onkoloģijā, transfuzioloģijā.

Ar specifiskiem medicīniskās aprūpes jautājumiem nodarbojas laboratorijas medicīna jeb diagnostika, komplementārā jeb holistiskā medicīna, neatliekamā medicīniskā palīdzība, radioloģija, sporta medicīna, tiesu medicīna, kosmosa medicīna (medicīniskā aprūpe bezsvara apstākļos), balneoloģija un kurortoloģija. Ģimenes medicīna nodrošina primāro veselības aprūpi. Rehabilitoloģija ir patstāvīgs virziens medicīniskajā aprūpē, kas mijiedarbojas ar sociālo aprūpi. Arī medicīnas vēsture tradicionāli tiek uzskatīta par piederīgu medicīnai, jo vēsturiskās pieredzes saglabāšana un izpēte ir būtisks elements visu medicīnas apakšnozaru darbībai un attīstībai. Slimnieku izmeklēšana, ārstēšana un rehabilitācija ir klīniskā medicīna, pretstatā biomedicīnai, kurā tieša pacienta klātbūtne nav obligāta.

Medicīnas mērķis ir vesels cilvēks. Pastāv dažādas veselības definīcijas. Medicīniskajā praksē visbiežāk tiek izmantota negatīvā veselības definīcija, t. i., tiek pieņemts, ka veselība ir tad, ja indivīdam ar pieejamām metodēm nav konstatējama slimība. Starp jēdzieniem “slimība”, “kaite” un “vaina” pastāv atšķirības. Slimība (disease) ir fiziski vai psihiski organisma darbības traucējumi, kurus var atklāt un aprakstīt ar zinātniskās medicīnas metodēm. Slimība ir objektīvs, no indivīda (pacienta vai ārsta) neatkarīgs fenomens, kas nosaka nepieciešamību kompetentai ārstniecības personai sadarbībā ar pacientu pieņemt lēmumu par ārstēšanu. Jau sengrieķu ārsts Hipokrats (Ιπποκράτης) teicis, ka galvenais ir pacients ar ārstu – kopā pret slimību. Kaite (illness) ir veselības traucējumi indivīda sajūtās. To aprakstīšanai izmanto attiecīgās sociālās grupas, kultūras vai etnosa raksturīgos jēdzienus. Vaina (sickness) ir līdzcilvēkiem no malas pamanāmas slimības vai kaites fiziskā vai psihiskā izpausme. Vaina kā veselības traucējums saistīta ar sabiedrības priekšstatiem par veselību un slimību. Nereti slimība kombinējas ar atbilstošu kaiti un vainu, tomēr tas nav obligāti. Indivīds var sajust kaiti, piemēram, galvassāpes, bet slimība nav konstatējama. Sabiedrība var uzskatīt, ka personai ir vaina, bet pati persona veselības traucējumus (kaiti) neizjūt, un arī slimība, iespējams, nav konstatējama. Lai arī medicīna pamatā nodarbojas ar slimībām, uzmanība tiek pievērsta arī kaitēm un vainām.

Veselības jēdziens saistīts ar normas jēdzienu. Medicīnā par normu uzskata stāvokli, kas neprasa iejaukšanos. No ārstniecības personu viedokļa norma ir pretstats slimībai. No pacienta viedokļa norma ir sajūtamu slimības pazīmju trūkums jeb pretstats kaitei. No sabiedrības viedokļa norma ir akceptējams indivīda stāvoklis jeb pretstats vainai. Medicīna respektē, ka indivīdi ir atšķirīgi un var būtiski atšķirties no tipiskā, varbūtīgākā. Patoloģisks ir tas, kas ir atšķirīgs no normas un prasa kompetentu medicīnisku iejaukšanos. Patoloģija ir organisma dzīvības norišu novirze no normas, kuras novēršanai ieteicama medicīniskā aprūpe.

Medicīniskajā aprūpē iesaistīti dažādu nozaru profesionāļi, tomēr slimību diagnostikā, ārstēšanā un rehabilitācijā obligāta ir ārstniecības personu līdzdalība. Ārstniecības personas ir speciālisti, kas ieguvuši medicīnas izglītību un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā apliecinājuši profesionālo kompetenci. Ārstniecības personas ir ārsti, zobārsti, medicīnas māsas, funkcionālie speciālisti rehabilitācijā u. c. Pacients (no latīņu patiens ‘cietējs’) ir slims cilvēks, kas saņem medicīnisko aprūpi, ārstējas pie ārsta. Tie, kas ir slimi, bet neārstējas, vai tie, kam ir kāda kaite vai vaina, kļūst par pacientiem tikai tad, kad vēršas pēc medicīniskās palīdzības.

Pētniecības metodes nodrošina izpratni par organisma uzbūvi, funkcijām un adaptācijas mehānismiem, palīdz diagnosticēt slimības, noteikt to cēloni un analizēt norises gaitu, kā arī izvērtēt profilakses, ārstniecības un rehabilitācijas efektivitāti. Medicīnas bāzes zinātnēs izmanto dabaszinātņu (fizikas, ķīmijas, bioloģijas), psiholoģijas u. c. sociālo zinātņu, kā arī datu statistiskās apstrādes metodes, kas adaptētas biomedicīnisko pētījumu vajadzībām. Ar šīm metodēm izmeklē organisma šķidrumus (asinis, limfu, smadzeņu šķidrumu), izdalījumus (urīnu, fēces jeb izkārnījumus, izelpoto gaisu, krēpas, sviedrus, izvemtās masas), gremošanas trakta un elpceļu saturu, audu struktūru un funkcionālo aktivitāti, organisma dabisko un patoloģisko mikrofloru (mikrobus, vīrusus); pēta cilvēka genomu.

Klīniskajā medicīnā izmanto vispārējās un speciālās izmeklēšanas metodes. Vispārējās izmeklēšanas metodes ir anamnēze (no grieķu ἀναμιμνήσκειν, anamimneskein ‘modināt atmiņas’, ‘atgādināt’) – pacienta stāsts par slimības gaitu un savu dzīvi, subjektīvo sajūtu (kaišu) izklāsts; inspekcija – pacienta apskate; palpācija – pacienta iztaustīšana; perkusija – pacienta izklauvēšana; auskultācija – klausīšanās no atstatuma ar vai bez speciālu iekārtu palīdzību; smaku noteikšana. Speciālās izmeklēšanas metodes ietver dažādas tehnoloģijas, kas radītas vai pielāgotas organisma uzbūves, fizioloģisko un patoloģisko procesu izpētei. Diagnostikā izmanto rentgenstarus, kodolu magnētisko rezonansi, ultraskaņu un radioaktīvos izotopus organisma iekšējās struktūras un funkciju pētīšanai, attēlu iegūšanai. Organisma dobumu un iekšējās vides attēlu, kā arī audu biopsiju iegūšanai izmanto šķiedroptikas endoskopijas metodes. Orgānu funkcionālo aktivitāti izvērtē ar elektrokardiogrāfiju, elektromiogrāfiju, elektroencefalogrāfiju, spirogrāfiju u. c. Spiedienu asinsvados mēra ar tonometru, temperatūru reģistrē ar termometru, muskuļu spēku nosaka ar dinamometru. Atsevišķi izdala cilvēka psihes izpētes metodes.

Vispārējās un speciālās klīniskās izmeklēšanas metodes kopā ar medicīnas bāzes zinātņu tehnoloģiju datiem raksturo pacienta objektīvo stāvokli. Ar klīniskās izmeklēšanas metodēm nosaka simptomus, kas katrs ir konkrētas slimības izpausme. Simptomu kopums, kas raksturīgs kādai slimībai vai patoloģiskam procesam, ir sindroms. Subjektīvajos un objektīvajos izmeklēšanas datos, teorētiskajās un empīriskajās atziņās par normu un patoloģiju, kā arī balstoties uz ārsta pieredzi un intuīciju, tiek pamatota diagnoze un noteikta slimnieka atveseļošanās prognoze.

Slimību profilakses metodes pamatojas uz zinātniskos pierādījumos balstītām klīniskās prakses vadlīnijām, kas apraksta, kādi biomedicīnisko pētījumu un klīnisko izmeklējumu dati (indikatori) raksturo normu (visbiežāk – vecuma normu). Novirzes no šiem indikatoriem raksturo riska pakāpi saslimt. Piemēram, vadlīnijās noteikts maksimālais sistoliskais un diastoliskais asinsspiediens, kas uzskatāms par normu noteiktā vecumā. Ja tas paaugstināts, tiek diagnosticēta hipertoniskā slimība un jāuzsāk ārstēšana, lai novērstu citu slimību rašanos un attīstību. Infekciju slimību profilaksē būtiska nozīme ir vakcinācijai. Slimību profilakses un tās īstenošanas efektivitāti nosaka sadarbība starp ārstniecības personām, veselības aprūpes vadības un sabiedrības veselības speciālistiem, kā arī iedzīvotāju veselībpratība un motivācija būt veseliem.

Ārstniecības metodes iedala invazīvajās (organisma dabiskā robeža (āda vai gļotāda) no apkārtējās vides tiek šķērsota mehāniski) un neinvazīvajās (āda vai gļotāda mehāniski netiek traumēta). Abu metožu iezīme ir pacienta pasīvais stāvoklis attiecībā pret ārstējošo aģentu vai ārstniecības personas veikto manipulāciju. Atkarībā no slimības cēloņa un attīstības stadijas ārstnieciskā efekta radīšanai izmanto dažādus aģentus. Ķirurģijā izmanto mehānisko spēku (šujot brūces, savienojot lauztu kaulu fragmentus, izdalot no organisma audzējus). Fizikālie aģenti ir arī ārstnieciskās tehnoloģijas, kas izmanto siltuma, elektromagnētiskā starojuma, elektriskās strāvas, magnētiskā lauka, skaņas, radiācijas un gravitācijas bioloģiskos efektus, lai iedarbotos uz cilvēka organismu. Ķīmisko aģentu lietošana notiek zāļu veidā – farmakoterapija. Tā var būt neinvazīva (lietojot iekšķīgi tabletes, kapsulas, šķidrumus; uzklājot ziedes uz ādas, gļotādas) vai invazīva (zāles injicē zemādā, muskuļos, asins straumē). Lai organisma iekšējā vidē uzturētu homeostāzi (piemēram, mākslīgajā nierē vai mākslīgās asinsrites aparātos), tiek pielietotas membrānu tehnoloģijas, kas pamatojas uz vielu un šķīdumu fizikāli ķīmiskajām īpašībām (difūziju, osmozi). Ārstniecībā izmanto arī bioloģiskos aģentus (piemēram, organismam nepieciešamo baktēriju ievadīšanu gremošanas sistēmā, viroterapiju, biofarmaceitisko zāļu līdzekļu izmantošanu) un gēnu terapiju.

Medicīniskajā aprūpē praktizē arī metodes, kurās pacients uzdevumus vai vingrinājumus pilda aktīvi, tiešā vai netiešā ārstniecības personas uzraudzībā. Piemēram, psihoterapijas vai psiholoģijas metodes psihes darbības atveseļošanā; ārstnieciskā vingrošana balsta un kustību aparāta u. c. organisma sistēmu darbības un funkcionālo spēju atjaunošanā.

Slimību cēloņu daudzfaktoru teorija nosaka, ka ārstnieciskā efekta iegūšanai nepieciešams lietot dažādu metožu kombināciju. Tas nodrošina arī pamatslimības komplikāciju un blakussaslimšanu profilaksi, kā arī rehabilitāciju visos ārstēšanas etapos.

Cilvēces attīstību kopš tās pirmsākumiem pavadījušas infekcijas slimības, traumas, uztura vai tā trūkuma raisītas patoloģijas, kā arī slimības, kas saistītas ar sievietes reproduktīvo funkciju – grūtniecību, dzemdībām, zīdīšanu. Pastāvēja arī citu orgānu vai psihes patoloģijas, tomēr, ņemot vērā dzīvildzi un demogrāfisko struktūru, tās nebija dominējošās. Pirmatnējās kopienas iekārtā tika uzkrāta un paaudzēs nodota pieredze par augu, dzīvnieku produktu un dabas fizikālo faktoru dziednieciskajām īpašībām. Veidojās tautas medicīna un higiēnas zināšanu un prasmju kopums, kas bija cieši savīts ar reliģiskajiem priekšstatiem un mistiku. Sabiedrībai strukturējoties, radās cilvēki, kas specializējās dziedniecībā un lietoja ķirurģiskas metodes – trepanāciju, ķeizargriezienu. Par pirmo dziednieku jeb ārstu uzskata Imhotepu (Ἰμούθης), kas dzīvoja Ēģiptē 27. gs. p. m. ē. 

Medicīna kā zinātnes un prakses nozare radās Senajā Grieķijā 5. gs. p. m. ē. un praktiski nemainīgā veidā dominēja Eiropā (un netieši arī citās pasaules daļās) aptuveni 2000 gadus – līdz renesansei. Senajā Grieķijā slimības cēloņus un attīstību saistīja ar cilvēka ķermeni (pretstatā uzskatam, ka slimību cēloņi un to novēršanas pasākumi meklējami garu pasaulē). To diagnostikā un ārstēšanā dominēja pacienta un ārsta sadarbība, izmantojot praksē pārbaudītus līdzekļus un paņēmienus. Sengrieķu filozofs, politiķis un ārsts Empedokls no Akragām (Ἐμπεδοκλῆς ὁ Ακράγας) 5. gs. p. m. ē. radīja “pneumatikas” medicīnas skolu. Empedokls ieviesa četru šķidrumu (latīņu sanguis ‘asinis’, grieķu χολή, chole ‘žults’, grieķu µέλαινα χολή, melaina chole ‘melnā žults’, grieķu φλέγμα, phlegma ‘gļotas’) līdzsvara jeb humorālās patoloģijas teoriju, kas ietekmēja medicīnas praksi nākamo 2000 gadu garumā. Izcils klīnicists un modernās zinātniskās medicīnas “tēvs” bija sengrieķu ārsts Hipokrats (Ιπποκράτης). Hipokrats slimību izcelšanos pamatoja ar norisēm slimnieka organismā un organisma mijiedarbībā ar apkārtējo vidi un sabiedrību. Tas sekmēja medicīnas nodalīšanu no maģijas un māņticības. Pastāv uzskats, ka “Hipokratiskie raksti” (Corpus Hippocraticum, 5.–4. gs. p. m. ē.) ir viņa skolas pārstāvju radīti. Nozīmīgi ir Hipokrata skolas uzskati par slimnieku, ārstu un slimības savstarpējām attiecībām, proti, ka slimnieks ārstēšanās procesā ir aktīvā pozīcijā un kopā ar ārstu cīnās pret slimību. Sengrieķu zinātnieks un filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) “iesakņoja” ārstniecību realitātē, pamatoja iedzimtības ideju cilvēku attīstībā, radīja oriģinālus ilustrētus aprakstus par orgānu sistēmām, lika pamatus salīdzinošajai anatomijai. Senajā Romā un Romas impērijā tika ieviesti jauninājumi, kas būtiski ietekmēja saslimstību un veselības aprūpi – ūdensvadu kanalizācija, pirtis, sanitārā likumdošana, pilsētas ārstu dienesti. Tika attīstīta militārā medicīna. Senās Romas medicīna aprakstīta Romas augstmaņa Aula Kornēlija Celza (Aulus Cornelius Celsus) darbā – enciklopēdijā, no kuras līdz mūsdienām saglabājusies daļa “Medicīna” (De Medicina, 1. gs.). Ievērojamākais Romas impērijas ārsts un Romas imperatora Marka Aurēlija (Marcus Aurelius Antoninus Augustus) favorīts bija sengrieķu ārsts, ķirurgs un filozofs Galēns (Γαληνός). Galēns sarakstījis ap 300 grāmatu medicīnā, kurās apkopota iepriekšējo paaudžu pieredze, kļūdas, jauni pētījumi. Galēnu raksturo laikabiedru raksturojums – “medicīnas diktators”. Ar kristīgās baznīcas atbalstu Galēna bezprecedenta ietekme ilga vairāk nekā 1400 gadus, kuru laikā viņa darbus uzskatīja par nemaldīgiem un tika noliegta nepieciešamība veikt jaunus pētījumus medicīnā. Līdz mūsdienām no Senās Grieķijas medicīnas saglabājušies ētiskie principi, kas regulē ārstu un pacientu savstarpējās attiecības (hipokratiskais zvērests), kā arī medicīnas termini. Gadsimtu gaitā mainījusies tikai šo terminu semantika. Piemēram, Aristoteļa ieviestais nosaukums “artērija” (no sengrieķu ἀρτηρία, artēria 'vējš', 'ētera vads') apzīmēja neredzamas dzīvības substances organismā. 17. gs. konstatēja, ka šie “ētera vadi” veido lielo un mazo asinsrites loku un ka pa tiem plūst asinis. Empedokls ar terminu πνεῦμα, pneuma apzīmēja nemateriālu substanci, Visuma dzīvības spēku, kas caur plaušām nonāk cilvēka asinīs un izplatās pa visu organismu. Mūsdienās šis termins tiek lietots, lai apzīmētu gaisu vai plaušas saliktos vārdos (piemēram, pneimonija).

Viens no izcilākajiem ārstiem pasaules vēsturē bija persiešu filozofs un ārsts Avicenna – sarakstījis ap 300 darbu, no kuriem izcilākais ir medicīniskā enciklopēdija “Medicīnas kanons” (القانون في الطب, al-Qānūn fī aṭ-Ṭibb, 1025). To veido piecas grāmatas, kas aptver cilvēka uzbūvi, orgānu darbību, patoloģiju, terapiju, ķirurģiju un ārstniecības vielas, indes/pretindes. “Medicīnas kanons” līdz 17. gs. bija kanonizēts mācību līdzeklis universitātēs.

Medicīnas nozares attīstība Eiropā atsākās reizē ar renesansi 16. gs. – Itālijā, 17. un 18. gs. – Anglijā, Beļģijā, Holandē, Francijā, Itālijā, Šveicē, Vācijā un Zviedrijā. 19. gs. dominēja Francija, Vācija, Austrija, Lielbritānija. Renesanses kultūras, zinātnes un medicīnas spilgts pārstāvis 16. gs. bija Paracelzs (Paracelsus) – dumpinieks medicīnā, kas asi iestājās pret kanonizētu uzskatu nekritisku pielietošanu ārstniecībā. Paracelzs ir jatroķīmijas aizsācējs, kā arī terapijas un ķirurģijas vienotājs. Viņš aktīvi iestājās par atveseļošanās saistību ar filozofijas, astronomijas un alķīmijas atziņām. Vēsturisks pagrieziena punkts medicīnā bija Padujas universitātes (Università degli Studi di Padova, 1222) profesora flāmu anatoma un ārsta Andreasa Vezālija (Andreas Vesalius, Andries van Wesel) darbs “Par cilvēka ķermeņa uzbūvi” (De humani corporis fabrica, 1543), kurā tika labotas Galēna anatomijas kļūdas un detalizēti aprakstīta un ilustrēta visa cilvēka ķermeņa uzbūve, ciktāl tas iespējams ar neapbruņotu aci. Angļu ārsts, fiziologs un embriologs Viljams Hārvijs (William Harvey) 1628. gadā izskaidroja asinsrites funkcionālo shēmu ar sirdi, lielo un mazo asinsrites loku; noteica asins plūsmas virzienus; postulēja, ka cirkulācija notiek slēgtā sistēmā; izteica pieņēmumu par kapilāru esamību, ko vēlāk, 1661. gadā, eksperimentāli apstiprināja itāļu biologs un ārsts Marčello Malpīgi (Marcello Malpighi). Nīderlandiešu mikrobiologs Antonijs van Lēvenhūks (Antonie van Leeuwenhoek) izgudroja mikroskopu, ar ko atklāja asins kustību kapilāros un eritrocītus 1673. gadā, dzīvas sīkbūtnes 1675. gadā, izpētīja un aprakstīja augu un baktēriju uzbūvi, likdams pamatus mikrobioloģijai u. c. nozarēm, kas pēta audu un šūnu mikro un ultrastruktūru. Medicīnas zinātne 19. gs. bija akumulējusi daudz datu par dažādām patoloģiskām norisēm organismā. Vācu zinātnieks, modernās patoloģijas pamatlicējs Rūdolfs Virhovs (Rudolf Ludwig Karl Virchow) radīja šūnu patoloģijas teoriju, kas fundamentāli mainīja priekšstatus par slimību izcelsmi, attīstību, diagnostiku un ārstēšanu.

Narkozes ieviešana 19. gs. vidū pavēra ceļu straujai ķirurģijas attīstībai. Ētera narkozi 1846. gadā ieviesa amerikāņu ārsti Viljams Mortons (William Thomas Green Morton) un Džons Vorens (John Collins Warren), bet hloroforma narkozi 1847. gadā – skotu ārsts Džeimss Simpsons (Sir James Young Simpson). Vakcināciju atklāja angļu ārsts Edvards Dženners (Edward Jenner) 1796. gadā, veicot pirmo sekmīgo vakcināciju pret īstajām (melnajām) bakām. Tā ir pirmā infekciju slimība, kas pasaulē uzveikta, un mūsdienās vakcinācija vairs netiek veikta. Franču mikrobiologs un ķīmiķis Luijs Pastērs (Louis Pasteur) apgāza mikrobu pašrašanās teoriju un pārliecināja sabiedrību, ka infekciju slimību izraisītāji ir mikrobi. L. Pastērs radīja vairākas vakcīnas, no kurām pazīstamākā ir vakcīna pret trakumsērgu; izpētīja rūgšanas procesus un ieviesa pasterizācijas metodi. 1888. gadā L. Pastērs nodibināja institūtu Parīzē – Pastēra institūtu (Institut Pasteur), kas ir viens no mūsdienu vadošajiem infektoloģijas centriem. Vācu izcelsmes ungāru ārsts Ignācs Zemmelvaiss (vācu Ignaz Philipp Semmelweis, ungāru Ignác Fülöp Semmelweis) ir antiseptikas aizsācējs. I. Zemmelvaiss noskaidroja, ka grūtnieču drudzi izraisa ar ārsta rokām un instrumentiem dzemdību ceļos ienestie mikrobi, un ieteica dezinficēt rokas un instrumentus, kā rezultātā mirstība no grūtnieču drudža samazinājās vairākus desmitus reižu. I. Zemmelvaisa atklājumi tika atzīti tikai pēc viņa nāves, kad L. Pastērs pierādīja mikrobu nozīmi iekaisīgu komplikāciju izcelsmē. Britu ķirurgs Džozefs Listers (Joseph Lister) ar rakstu “Antiseptisks princips ķirurģiskajā praksē” (Antiseptic Principle in the Practice of Surgery, 1867) ieviesa antiseptiku ķirurģijā. Savukārt Rīgā dzimušais vācu ķirurgs Ernsts fon Bergmans (Ernst von Bergmann) 19. gs. 80. gados radīja aseptiku, kas kļuva par normu ikvienā operāciju zālē. 1900. gadā austriešu ārsts un patologs Karls Landšteiners (Karl Landsteiner) atklāja I(0), II(A) un III(B) asinsgrupas, kas deva iespēju attīstīt asins pārliešanu pacientiem (Nobela prēmija medicīnā 1930. gadā). Tādējādi 20. gs. sākumā, pateicoties narkozei, antiseptikai, aseptikai un asins pārliešanai, medicīnā sākās jauns – invazīvo diagnostikas un ārstēšanas metožu jeb lielās ķirurģijas – laikmets. Diagnostikā pārmaiņas radīja vācu fiziķa Vilhelma Rentgena (Wilhelm Conrad Röntgen) atklātie X-stari jeb rentgenstari, kas ļāva ieskatīties cilvēka organisma iekšienē, to mehāniski neatverot (Nobela prēmija fizikā 1901. gadā). Fizioloģijā (tai skaitā gremošanas fizioloģijā) un neirozinātnē būtisku pienesumu devis krievu fiziologs Ivans Pavlovs (Иван Петрович Павлов). Antibiotiku ēras aizsācējs ir skotu biologs un farmakolgs Aleksandrs Flemings (Sir Alexander Fleming), kas 14.02.1929. paziņoja par penicilīna atklājumu. Antibiotiku un vakcinācijas ieviešana medicīnas praksē pilnībā izmainīja medicīnisko aprūpi un saslimstības struktūru. Gadu tūkstošiem dominējušās infekcijas slimības un mirstība no tām būtiski samazinājās. Vācu un franču teologs, ērģelnieks, filozofs un ārsts Alberts Šveicers (Albert Schweitzer) 1915. gadā formulēja universālo ētikas principu “Godbijība pret dzīvību” (Ehrfurcht vor dem Leben), kā arī izvērsa un pamatoja medicīnas misionāra darbību, dibinot un vadot slimnīcu Lambarenē, Gabonā. Ebreju izcelsmes austriešu psihiatrs, neirologs un psihologs Zigmunds Freids (Sigmund Freud) aizsāka psihoanalīzi un paplašināja tradicionālos priekšstatus par medicīnas un ārstu kompetenci, kļūstot par vienu no 20. gs. ietekmīgākajiem cilvēkiem ne tikai zinātnē, bet arī plašākā sabiedrībā.

20. gs. beigās un 21. gs. iestājusies globālā medicīnas attīstības fāze. 2001. gadā nolasīts un pierakstīts cilvēka genoms, izraisot lavīnveidīgu medicīniskās ģenētikas, personalizētās medicīnas, orgānu un audu aizstājējterapijas u. c. diagnostikas un ārstniecības metožu attīstību. Medicīnas straujā attīstība aizsākās 20. gs. 70. gados, kad, atslābstot Aukstā kara saspīlējumam (īpaši Rietumeiropā un Ziemeļamerikā), atbrīvojās lieli resursi, kas iepriekš bija mobilizēti militārajām vajadzībām. Tie tika ieguldīti pētniecībā, kas ar 10–15 gadu nobīdi transformējās sprādzienveida klīniskās medicīnas attīstībā.

Sabiedrības priekšstats par dzīves pamatvērtībām mainās, priekšplānā izvirzās indivīda un sabiedrības veselība. Politiskās dzīves dienaskārtībā ir veselības aprūpes jautājumi, kā arī kvalitātes un veiktspējas indikatori – iedzīvotāju mirstība, jaundzimušo paredzamais mūža ilgums, dzīvildze. Palielinās prasības pēc pagarināta veselīga mūža ilguma, kvalitatīvi nodzīvoto gadu skaita pieauguma, procentiem no iekšzemes kopprodukta, kas atvēlēti veselības aprūpei u. c. Mūsdienās paredzamais mūža ilgums ne tikai pieaug, bet arī mainās demogrāfiskā sabiedrības struktūra – sabiedrība noveco, kas savukārt izmaina saslimstības un mirstības struktūru. Klīniskajā praksē aizvien plašāk tiek ieviestas metodes, kas vienlaicīgi ietver gan izmeklēšanu, gan ārstniecību, piemēram, asinsvadu kateterizācija, kontrastizmeklēšana rentgena staros ar tūlītēju ārstniecisko manipulāciju – stenta ievietošanu asinsvadā. Ārstniecība piedzīvo būtiskas pārmaiņas. Organizatoriski pilnveidots dalījums primārajā, sekundārajā un terciārajā aprūpē. Primārajā aprūpē ģimenes ārsts vai vispārējās prakses ārsts (atkarībā no veselības aprūpes sistēmas tradīcijas) nodrošina ilgtermiņa sadarbību ar praksē reģistrēto personu, vada un pārrauga iesaisti slimību profilakses pasākumos, ir personīgais ārsts, veselības aprūpes konsultants no indivīda dzimšanas līdz nāves brīdim. Sekundārajā aprūpē, kas tiek veikta slimnīcās, vienas dienas stacionāros vai ambulatorajās ārstniecības iestādēs, tiek īstenots medicīniskās aprūpes intensīvākais pasākumu komplekss – invazīvas izmeklēšanas metodes, ķirurģiskas manipulācijas, ārstēšanās intensīvās terapijas nodaļās u. c. Terciārā aprūpe ietver sarežģītas, resursu ietilpīgas medicīniskās tehnoloģijas, kas tiek īstenotas speciālu valsts/publisku līdzekļu atbalstītās programmās (piemēram, orgānu – nieru, aknu, sirds transplantācija).

Nākotnē būtiski jāattīsta slimību profilakse. Diagnostikā jāpilnveido skrīninga metodes. Pacientu izmeklējumiem jābūt informatīviem, drošiem, ticamiem, ātriem, resursus saudzējošiem. Rehabilitācijas pasākumi jāsāk veikt līdz ar diagnozes noskaidrošanu un ārstēšanas uzsākšanu, neatkarīgi no slimības smaguma un gaitas, izdalot akūto, stacionāro un ambulatoro rehabilitāciju.

Straujā medicīnas attīstība radījusi disproporcijas nozares iekšienē, tās sadaļas neattīstās vienmērīgi. Lai arī pastāv nozīmīgas atšķirības starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb ESAO (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) un attīstības valstu veselības aprūpes sistēmām, vairākas attīstības tendences ir līdzīgas. To nosaka medicīnas nozares universālais raksturs. Slimību profilakse dažādās valstīs attīstās ļoti nevienmērīgi. Tai atvēlētie resursi ir nepietiekami pretstatā industrijām, kuru peļņa efektīvas profilakses gadījumā varētu ciest. Neproporcionāli strauji attīstās slimību diagnostika pretstatā diagnostikā atklāto slimību ārstēšanai. Rehabilitācijas attīstība, neskatoties uz pētījumiem un efektivitātes pierādījumiem praksē, ir tieši proporcionāla veselības aprūpei atvēlēto līdzekļu apjomam. Līdz ar to daudzās attīstības un pat attīstītajās valstīs rehabilitācija ir tikai maksātspējīgo pacientu privilēģija. Slimību novēršana (profilakse) un ārstēšanas individuālo un sociālo mērķu sasniegšana (rehabilitācija) ir relatīvi zemu novērtētas, salīdzinājumā ar jau esošu slimību diagnostiku un to intensīvās ārstēšanas etapa (sekundārās un terciārās aprūpes) nodrošināšanu.

Pieaugot medicīnas pakalpojumu daudzumam un sarežģītībai, medicīnā iesaistīto profesionāļu loks būtiski paplašinājies. Līdzās ārstam darbojas dažādas personas ar medicīnisko izglītību – ārsta palīgi, medicīnas māsas, rehabilitācijas funkcionālie speciālisti (fizioterapeiti, ergoterapeiti, audiologopēdi, tehniskie ortopēdi), uztura speciālisti, mākslu terapeiti, radiogrāferi u. c. Plaši sazarota ir ārstniecības personu atbalsta personāla un asistentu nomenklatūra, kā arī dažādu tehnisko dienestu atbalsta speciālistu struktūra. Tas ir izaicinājums gan izglītības iestādēm – nodrošināt visu nepieciešamo speciālistu kvalitatīvu sagatavošanu, gan atbildīgajām institūcijām – nodrošināt adekvātu katras personas kompetences novērtējumu globālajā darba tirgū. Eiropas Savienībā profesionālo kvalifikāciju atzīšanu regulē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/36/EK “Par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” (Recognition of professional qualifications, pieņemta 2005. gadā, grozījumi – 2013. gadā). Būtisks izaicinājums medicīnas attīstībai ir ārsta nozīmes mazināšanās medicīniskajā aprūpē, kā arī atbildības sadalīšana starp daudziem desmitiem speciālistu. Šis apsvērums izskaidro ģimenes ārsta nozīmes palielināšanos – cilvēkam tiek nodrošināts vismaz viens medicīnas profesionālis, kurš ir ieinteresēts un atbildīgs par cilvēku un viņa veselību kopumā visa mūža garumā.

Mikroorganismu rezistence, kas pamatojas neracionālā vai neierobežotā antibiotisko zāļu līdzekļu lietošanā medicīnā, lauksaimniecībā un veterinārmedicīnā, apdraud antibakteriālās ārstēšanas efektivitāti. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas jeb PVO (World Health Organization, WHO) speciālistu datiem, pasaule tuvāko divdesmit gadu laikā (2017–2037) var nonākt “pēcantibiotiku” laikmetā, kas draud ar infekciju slimību atgriešanos saslimstības struktūras virsotnēs. Polifarmācija (pacients vienlaicīgi lieto vairāk nekā piecus medikamentus) un polipragmāzija (ārsts pacientam vienlaicīgi nozīmē vairāk nekā piecus medikamentus) būtiski apdraud slimību racionālas un efektīvas ārstēšanas iespējas.

Implantējamās terapeitiskās sistēmas, locītavu, sirds vārstuļu, asinsvadu u. c. orgānu un audu endoprotēzes atgriezušas veselību, darbaspējas un dzīves kvalitāti miljoniem cilvēku. Būtiskākā to īpašība ir nespēja atjaunoties. Atšķirībā no organisma dabiskajiem audiem, implantētās iekārtas pakāpeniski nolietojas, zaudē sākotnēji ielikto funkcionālo resursu. Katra nomaiņa saistīta ar komplikāciju riskiem un dabisko audu sarukšanu. Alternatīva ir cilmes šūnu izmantošana, radot jaunus, dzīvus, dabiskus orgānus un audus. Šajā jomā 21. gs. sākumā ir daudz perspektīvu iesākumu, bet, ņemot vērā informācijas trūkumu par vēlīnajiem efektiem un blakusefektiem, vēl ļoti maz praksē pielietojamu rezultātu.

Personalizētā medicīna balstās uz sasniegumiem cilvēka genoma izpētē. Pacienta iedzimtības noteikto mijiedarbību ar zāļu līdzekļiem pēta farmakogenomika. Priekšklīnisko un klīnisko pārbaužu stadijās (2015. gadā) ir aptuveni tūkstotis zāļu līdzekļu, kuru izmantošanas efektivitāte atkarīga no pacienta ģenētisko īpašību kopuma. Pastāv uzskats, ka nav tādu zāļu līdzekļu, kas visiem cilvēkiem būtu vienādi derīgi un efektīvi. Cilvēka genoma nolasīšanas tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, un to izmaksas kļūst samērojamas ar citām izmeklēšanas tehnoloģijām, tāpēc ir pamats uzskatīt, ka jau 21. gs. 20. gados ievērojamu skaitu jauno zāļu līdzekļu nozīmēs pēc pacienta ģenētiskās saderības/atbilstības pārbaudes. Šāda pieeja jau tiek izmantota ikdienas klīniskajā praksē attiecībā uz pretvēža, vairāku infekcijas slimību, kā arī saistaudu slimību ārstēšanā lietojamajiem zāļu līdzekļiem. Tomēr attiecībā uz personalizētās medicīnas attīstību medicīnas profesionāļu vidū valda piesardzīgs optimisms, jo gēni nav vienīgais slimību cēlonis, bet genoma funkcionēšana dzīvā organismā visa mūža garumā nav tik labi izpētīta, lai, piemēram, izslēgtu genoma spēju adaptēties unificētiem zāļu līdzekļiem, kuru lietošana no resursu viedokļa ir ievērojami efektīvāka.

Ar resursiem nodrošināta medicīna var ievērojami pagarināt indivīda dzīvi. Jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvo ilgāk, un jo lielāki resursi veselības aprūpei nepieciešami nākotnē. Vispāratzīta maksima nosaka, ka katram cilvēkam ir tiesības uz iespējami labāko medicīnisko aprūpi, kas nodrošina kvalitatīvāku dzīvi un garāku mūžu. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju vairākums pretendē uz lielāku daļu no kopējiem resursiem nekā katrs no viņiem kopējā budžetā pienesuši, turklāt pensionējoties šī starpība ar katru gadu palielinās.

Pastēra institūts (Institut Pasteur, dibināts 1887. gadā, inaugurēts 1888. gadā) Parīzē, Francijā. Galvenie darbības virzieni – bioloģija, mikroorganismu un slimību pētniecība, vakcīnu radīšana. Meijo klīnika (Mayo clinic, dibināta 1889. gadā) Ročesterā, Minesotā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), ar klīniskajām bāzēm arī citās ASV pavalstīs. Galvenie darbības virzieni – universitātes hospitālis, plaša profila klīniskā prakse, medicīniskā izglītība, pētniecība. Masačūsetsas daudzprofilu slimnīca (Massachusetts General Hospital, dibināta 1811. gadā) Bostonā, ASV. Galvenie darbības virzieni – daudzprofilu slimnīca, medicīniskā izglītība, pētniecība. Karolinskas institūts (Karolinska Institutet, dibinats 1810. gadā) Zviedrijā ir viena no 21. gs. prestižākajām medicīnas universitātēm pasaulē ar divām klīniskajām bāzēm – Solnā un Huddingē, netālu no Stokholmas. Karolinskas institūtā ik gadus sanāk Nobela asambleja (Nobel Assembly, 50 institūta profesori), kas piešķir Nobela prēmijas fizioloģijā un medicīnā. Charité – Berlīnes Universitātes medicīnas sistēma (Charité – Universitätsmedizin Berlin, dibināta 1710. gadā) Berlīnē, Vācijā. Viena no lielākajām ārstniecības, medicīniskās izglītības un zinātnes institūcijām Vācijā ar lielu ietekmi globālajā medicīnas pasaulē. Charité akadēmiskajā un pētnieciskajā darbā saistīta ar Berlīnes Humbolta universitāti (Humboldt Universität zu Berlin) un Berlīnes Brīvo universitāti (Freie Universität Berlin).

Amerikāņu ģenētiķi Maikls Brauns (Michael Stuart Brown) un Džozefs Goldstīns (Joseph Leonard Goldstein) 1985. gadā saņēma Nobela prēmiju par atklājumiem saistībā ar holesterīna vielmaiņu un aterosklerozes profilakses un ārstēšanas iespējām. Amerikāņu molekulārie biologi Ričards Robertss (Sir Richard John Roberts) un Filips Šarps (Phillip Allen Sharp) 1993. gadā saņēma Nobela prēmiju par gēnu pamatstruktūras atklāšanu, kas deva būtisku impulsu tālākai cilvēka genoma izpratnei, pārmantotu slimību pētniecībai un personalizētas medicīnas izveidei. Amerikāņu ķīmiķis Pols Loterbērs (Paul Christian Lauterbur) un britu fiziķis Pīters Mensfīlds (Sir Peter Mansfield) 2003. gadā saņēma Nobela prēmiju par atklājumiem cilvēka iekšējās vides audu un orgānu magnētiskās rezonanses attēlu iegūšanā. Franču virusologi Fransuāza Barē-Sinusī (Françoise Barré-Sinoussi) un Liks Montanjē (Luc Antoine Montagnier) 2008. gadā saņēma Nobela prēmiju par cilvēka imūndeficīta vīrusa (human immunodeficiency virus, HIV) atklāšanu. Tas bija izšķirošs pavērsiena punkts šīs slimības efektīvas ārstēšanas izstrādē. Japāņu šūnu biologam Jošinori Ohsumi (大隅 良典) 2016. gadā piešķirta Nobela prēmija par šūnu atjaunošanās procesa jeb autofāgijas mehānismu atklājumiem.

Medicīnas informācijas apjoms un daudzveidība ir tik liela, ka 21. gs. sākumā informācijas meklēšana pati kļuvusi par medicīnas nozari, arī industriju. Informācijas resursus iedala medicīnas speciālistiem paredzētajos un pacientiem paredzētajos. Speciālistiem paredzētos informācijas resursus apkopo datu bāzes ClinicalKey, Cochrane Library, PubMed, MEDLINE (Medical Literature Analysis and Retrieval System Online), arī Scopus, Web of Science u. c. Nozīmīgākie periodiskie izdevumi: British Medical Journal (kopš 1840. gada, izdevējs BMJ), The Lancet (kopš 1823. gada, izdevējs Elsevier), The New England Journal of Medicine (kopš 1812. gada, izdevējs Massachusetts Medical Society). Pacientiem paredzētos informācijas resursus raksturo ne tikai liela daudzveidība, bet arī ticamība un kvalitāte. Pozitīvi vērtētas datubāzes ir SciCentral, MedlinePlus, Access Medicine (mācību grāmatas).