Ginekoloģija ir medicīnas nozare ar specializāciju sievietes reproduktīvās veselības aprūpē no brīža, kad viņai sākas mēnešreizes (menarche) līdz pat menopauzei. Visus stāvokļus, kas ietekmē reproduktīvo sistēmu – ārējos dzimumorgānus, maksti, dzemdes kaklu, dzemdi, olnīcas, olvadus –, diagnosticē un ārstē ginekologs, un ārstēšanā izmanto gan konservatīvas, gan operatīvas metodes. Ginekoloģija iekļauj arī konsultācijas par seksuāliem jautājumiem, kontracepcijas līdzekļu lietošanu, aizsardzību pret seksuāli transmisīvajām slimībām, grūtniecības plānošanu, neauglības diagnostiku un ārstēšanu. 

Izpratne par fizioloģiskiem un patoloģiskiem procesiem sievietes organismā saistībā ar dzimumsistēmas attīstību un funkcionēšanu un hormonālām izmaiņām dažādos sievietes dzīves periodos no bērnības līdz vecumdienām veido izpratni par galvenajām sievietes veselības vajadzībām un slimībām dažādos sievietes dzīves periodos.

Ginekoloģija ir ķirurģiska specialitāte, kas saistīta ar šādām zinātnes nozarēm: ķirurģiju, endokrinoloģiju, pediatriju, interno medicīnu, ģenētiku, imunoloģiju, mikrobioloģiju. Eiropā ir atzītas šādas apakšspecialitātes: onkoloģijas ginekoloģija (onkoloģisko slimību ārstēšana), uroginekoloģija (iegurņa pamatnes disfunkcijas ārstēšana) un reprodukcijas medicīna (neauglības diagnostika un ārstēšana). Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) bez iepriekš minētajām ir iespējams apgūt arī laparoskopiskās ķirurģijas specialitāti, ģimenes plānošanas un kontracepcijas specialitāti, kā arī bērnu un pusaudžu ginekoloģiju, menopauzes un geriatrisko ginekoloģiju. 

Bioloģiski tipiskas sievietes dzīves posmi tiek iedalīti bērnībā, pubertātē jeb pusaudža gados, seksuālā brieduma jeb reproduktīvajā periodā, menopauzē un vecumdienās.

Daži posmi ietver svarīgas hormonālās vides svārstības, kā arī sievietēm raksturīgos dzīves notikumus, proti, grūtniecību un dzemdības. Cikliskās hormonālās svārstības sievietei izraisa noteiktas pazīmes un simptomus, kas saistīti ar menstruālo ciklu. Klīnicisti, izprotot fizioloģiskās norises, nodrošina diferenciāldiagnostiku un ārstēšanu, paturot prātā dzimumu atšķirības un slimību biežumu atkarībā no dzimuma, kā arī konkrētā sievietes dzīves posma. Slimību ārstēšana klīniskajā praksē var būt atšķirīga, piemēram, atkarībā no sievietes vēlmes saglabāt reproduktīvo funkciju. Termina “dzimumu atšķirības medicīnā” vispārēja ieviešana ir veicinājusi pētījumu veikšanu atsevišķi sieviešu populācijā, zināšanu uzkrāšanu un iespēju veidot sievietēm specifiskas vadlīnijas un ārstēšanas algoritmus.

Pubertāte raksturīga ar sekundāro dzimumpazīmju attīstību un pirmo menstruāciju sākšanos 12–13 gadu vecumā. Agrīna dzimumdzīves uzsākšana, risks inficēties ar seksuāli transmisīvajām slimībām, nevēlama grūtniecība ir tipiskās medicīniskās problēmas. Šajā nestabilajā, konfliktiem un neskaidrībām piepildītajā periodā jauniešiem nereti attīstās psihiskas problēmas, tajā skaitā psihosomatiski vai ēšanas traucējumi. Reproduktīvās veselības pakalpojumi ir jāsniedz “jauniešiem draudzīgā” veidā. Lai mazinātu seksuālās uzvedības radītu risku, svarīga ir pusaudžu izglītošana reproduktīvās veselības jautājumos skolā un ģimenē.

Reproduktīvais periods ir saistīts ar lomu maiņu sievietes dzīvē. Sieviete veido savu darba karjeru, attiecības, dibina ģimeni un rada bērnus. Prioritārie reproduktīvās veselības aspekti ir grūtniecības plānošana, grūtniecība un dzemdības, droša kontracepcija starp dzemdībām. Ginekoloģiskās slimības reproduktīvajā periodā ir saistītas ar hormonālajām svārstībām. Biežākās no tām ir menstruālā cikla traucējumi, patoloģiska dzemdes asiņošana, hroniskas sāpes, dzimumceļu infekcijas, labdabīgi audzēji, tādi kā dzemdes mioma un olnīcu cistas.

Menopauze sievietei iestājas apmēram 51 gada vecumā. Apmēram piecus gadus pirms menopauzes iestāšanās un piecus gadus pēc pēdējām mēnešreizēm sieviete piedzīvo klimaktēriskas problēmas, kas ir raksturīgas ar dažādas pakāpes psihomotoru simptomu izpausmēm, kas ietekmē sievietes labsajūtu un sociālās funkcijas, bieži attīstās depresija, nogurums. Iestājoties menopauzei, apstājas olnīcu hormonālā funkcija, organismā progresējoši samazinās estrogēnu līmenis, sākas novecošanās procesi. Ginekoloģiskām patoloģijām, kuru iemesls ir hormonālās svārstības, ir tendence samazināties, bet pirmajā plānā redzams onkoloģisku slimību pieaugums, urīna nesaturēšana, dzimumorgānu noslīdējums, osteoporoze, hroniskas sāpes, metabolais sindroms – slimības un stāvokļi, kas ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti vecumdienās. Tā kā sievietes paredzamais mūža garums arvien pagarinās, medicīnas uzdevums ir attālināt un ārstēt ar novecošanos saistītās problēmas.

Ginekoloģisko slimību diagnostikā nozīmīga loma ir reproduktīvajai anamnēzei, sievietes apskatei, dzemdes kakla apskatei spoguļos, mazā iegurņa orgānu bimanuālai izmeklēšanai, rektovaginālai izmeklēšanai.

Ginekoloģisku slimību diagnostikai izmanto laboratoriskos izmeklējumus, svarīga nozīme ir hormonu noteikšanai (hipotalāma, hipofīzes, olnīcu, virsnieru, vairogdziedzera hormonu noteikšana, horioniskā gonadotropīna noteikšana, hormonālā proves un citas). Dzimumceļu infekciju diagnostikai izmanto bakterioskopiskās, bakterioloģiskās un molekulārbioloģiskās metodes, seksuāli transmisīvo slimību diagnostikā izmanto arī seroloģiskos testus. Onkoloģisku slimību diagnostikā – onkomarķieru noteikšanu.

Dzimumorgānu patoloģiju gadījumā izmanto ultrasonogrāfiju, doplersonogrāfiju, rentgenkontrastēšanas metodi, dzimumorgānu veidojumu diagnostikā izmanto datortomogrāfiju un magnētiskās rezonanses izmeklējumus. 

Svarīga ir patoloģiskā un citoloģiskā izmeklēšana. Endometrija paraugu visbiežāk iegūst aspirātbiopsijas veidā. Izmeklējamo audu paraugus var iegūt endoskopiski – dzemdes dobuma patoloģijas diagnostikai un ārstēšanai pielieto histeroskopiju, dzemdes kakla priekšvēža slimību diagnostikā pielieto kolposkopiju. Mazā iegurņa orgānu slimību diferenciāldiagnostikai izmanto diagnostisku laparoskopiju.

Dzemdes kakla priekšvēža slimību diagnostikā pielieto dzemdes kakla citoloģiju un onkogēno cilvēka papilomas vīrusu identifikāciju.

Medicīnas nozares pirmsākumi meklējami aptuveni 332 gadus p. m. ē. Senajās sabiedrībās – Babilonijā, Ēģiptē, Ķīnā – menstruējošas sievietes dēvēja par netīrām, līdz ar to tika attīstīti dažādi rituāli un tabu. Efesas Sorans (Σωρανός ὁ Ἑφέσιος) bija nozīmīgākā autoritāte antīkajā ginekoloģijā. Viņš aprakstīja iedzimtu un iekaisumu procesā iegūtu maksts atrēziju, viņš praktizēja dzemdes tamponādi asiņošanas gadījumā, veica augļa apgrozījumu. Berendžario da Karpi (Berengario da Carpi) pirmo reizi aprakstīja vaginālu histerektomiju prolapsa dēļ.

Līdz 19. gs. sākumam ginekoloģija joprojām nebija ķirurģiska specialitāte un visbiežāk tā tika kombinēta ar pediatriju. Šajā laikā uzrakstītās rokasgrāmatas un iegūtie profesora grādi bija sieviešu un bērnu slimībās. 19. gs. vidū, attīstoties anestēzijai un antiseptikai, strauji izmainījās ginekoloģijas būtība, un tā attīstījās kā ķirurģiska specialitāte; slimnīcas veidojās ginekoloģijas nodaļas kā ķirurģijas specialitātes apakšvienības.

Modernās ķirurģiskās ginekoloģijas ēras aizsākums ir datēts ar 1809. gada nogali, kad amerikāņu ārsts Īfreims Makdovels (Ephraim McDowell) veiksmīgi izoperēja lielu audzēju olnīcā. Līdz šai operācijai olnīcu cistas uzskatīja par neārstējamām, un vienīgā iejaukšanās, kas atviegloja simptomus, bija cistas satura atsūkšana.

Agrīnajos ginekoloģijas attīstības gados ginekoloģisko slimību ārstēšana tika balstīta uz nepareiziem pieņēmumiem, ārstēšanas metodes bija neatbilstošas un lielākoties tika izmantotas neatliekamos gadījumos. Piemēram, par visu ginekoloģisko slimību pamatu uzskatīja izmainītu dzemdes novietojumu, un modernākā izmantotā ārstēšanas metode bija pesāriju ievietošana. Ginekoloģijas kā specialitātes attīstību kavēja tā laika stingrie paradumi. Vagināla izmeklēšana tika pieļauta tikai pēc neatliekamām indikācijām un tikai drēbju aizsegā, lai izmeklējumu veicošā persona nevarētu redzēt sievietes dzimumorgānus. Vaginālais spogulis tika uzskatīts par “nesavaldīgas nepieklājības instrumentu”. Vislielāko ieguldījumu ginekoloģijas kā atsevišķas specialitātes attīstībā deva Džeimss Simss (James Marion Sims), kurš ir modernās ginekoloģijas pamatlicējs. Viņš pilnveidoja veziko-vaginālu fistulu ārstēšanas metodes, ārstējot jaunas melnādainās vergu sievietes, kurām kā dzemdību komplikācija bija izveidojušās veziko-vaginālas fistulas. Operācijas tika veiktas bez anestēzijas, kas šajā laikā vēl nebija plaši pieejama. Ārsta virzienā tika vēsta kritika par ētikas normu pārkāpumiem un eksperimentiem ar dzīviem cilvēkiem, taču viņa darbs to padarīja slavenu visā pasaulē. Dž. Simss izveidoja pirmo sieviešu slimnīcu un attīstīja vaginālas plastiskās operācijas. Viņa izgudroto vaginālo spoguli lieto aizvien arī mūsdienās. 1876. gadā Dž. Simss kļuva par Amerikas Medicīnas asociācijas (American Medical Association) prezidentu, bet 1880. gadā – par Amerikas Ginekologu biedrības (American Gynecological Society) pirmo prezidentu.

Franču ginekologs Rauls Palmers (Raoul Palmer), kurš bija specializējies neauglības ārstēšanā, ir ginekoloģiskas laparoskopijas attīstības aizsācējs. Viņš aizsāka intraabdominālā spiediena monitorēšanu, izmantoja elektrokoagulāciju laparoskopijas laikā terapeitiskos nolūkos. 1961. gadā viņš aprakstīja ovocītu iegūšanu laparoskopiskā ceļā.

Jau antīkajā pasaulē tika izmantotas atsevišķas kontracepcijas metodes. Linu auduma uzmavas izmantošanu kontracepcijai aprakstīja Gabriēle Fallopio (Gabriele Falloppio) 1564. gadā, un tās ir uzskatāmas par prezervatīva priekšteci. Prezervatīvus mūsdienu izpratnē sāka ražot 1844. gadā, kad sāka izgatavot vulkanizētu gumiju. Pirmā dokumentētā sterilizācijas operācija ar olvadu pāršķelšanu aprakstīta Džeimsa Blandela (James Blundell) rakstā "Dzemdniecības principi un prakse" (The principles and Practice of Obstetricy, 1834). 1909. gadā Vācijas ģimenes ārsts Rihards Rihters (Richard Richter) bija pirmais, kurš izmantoja intrauterīno kontracepciju, bet 1928. gadā Ernsts Grēfenbergs (Ernst Graefenberg) izgatavoja Grēfenberga riņķi, kas ir modernās intrauterīnās kontracepcijas priekštecis. 20. gs. 30. gados tika izpētīta un aprakstīta kontracepcijas kalendārā metode. Svarīgu sintētisko steroīdu attīstību aizsāka Rasels Mārkets (Russell Market). Pirmo skrīninga testu dzemdes kakla ļaundabīgajam audzējam 1941. gadā izstrādāja Džordžs Papanikolaus (George Nicolas Papanicolau). 1956. gadā Gregorijs Gudvins Pinkass (Gregory Goodwin Pincus), kurš ir kontraceptīvo tablešu radītājs, kopā ar Minu Čujenu Čangu (張明覺, Min Chueh Chang), Džonu Roku (John Rock) un Selso Garsiju (Celso Garcia) pirmo reizi ovulācijas novēršanai izmantoja nortestosteronu. Pirmās kontraceptīvās tabletes “Enovid” ASV tika apstiprinātas 1960. gadā. Pirmā laparoskopiskā sterilizācija tika veikta 1941. gadā, vazektomija – 1960. gadā.

20. gs. tika izprasta olvadu caurejamības nozīme grūtniecības iestāšanās procesā. Olvadu caurlaidības diagnostikā no 1919. gada sāka izmantot Rubīna testu, izmantojot skābekļa insuflāciju. Turpmākajā attīstībā olvadu caurlaidības noteikšanai izmantoja histerosalpingogrāfiju un laparaskopisku olvadu hromoperturbāciju. Pirmā veiksmīgā mākslīgā apaugļošana tika veikta 1978. gadā. Ārpusķermeņa apaugļošanas aizsācējs ir Roberts Edvardss (Robert Edwards), kurš par atklājumiem 2010. gadā saņēma Nobela prēmiju (Nobelpriset).

Ginekoloģijā gan slimību diagnostikā, gan ārstēšanā tiek izmantotas invazīvas diagnostikas un operatīvās ārstēšanas metodes. Tehnoloģijām attīstoties, ārstēšanas pieejas kļūst minimāli invazīvas, draudzīgākas sievietes atlabšanai pēcoperācijas periodā. Arvien lielāku vietu ieņem ambulatoriski veiktas manipulācijas. Nodrošinot ginekoloģisku slimību ārstēšanu atbilstoši algoritmiem, arvien vairāk slimības varēs ārstēt konservatīvi, un operatīva iejaukšanās nebūs nepieciešama.

Mūsdienās sievietēm ir plašas iespējas saņemt drošus ģimenes plānošanas pakalpojumus, lai gan joprojām jaunattīstības valstīs sievietes mirst, veicot nedrošus abortus. Modernās kontracepcijas metodes ir daudzveidīgas, satur ļoti zemas hormonu devas, tām ir maz blakusparādību, to izvēles klāsts ir plašs, un katra sieviete var izvēlēties sev piemērotāko metodi, pieaugusi metožu drošība. Ķirurģiskas grūtniecības pārtraukšanas metodi ir aizstājusi medikamentoza, arī bojā gājušas grūtniecības gadījumā tās atrisināšanai tiek izmantotas konservatīvas metodes. Endoskopiju metodes, tehnoloģijas, kā arī rekonstruktīvajā ķirurģijā izmantojamie materiāli piedzīvo strauju un inovatīvu attīstību. Mūsdienās ir iespējams pārstādīt dzemdi, ir ziņojumi, ka sieviete pēc pārstādītas dzemdes ir iznēsājusi grūtniecību un ir piedzimis dzīvs bērns. Ārstēšanas metožu klāstā arvien biežāk ienāk invazīvās radioloģijas manipulācijas. Asinsvadu embolizāciju izmanto patoloģiskas dzemdes asiņošanas un miomas ārstēšanā. Aizvien plašāk ārsta ikdienā ienāk sonogrāfija, un apskašu kabinetā blakus ginekoloģiskajam krēslam mūsdienās ir pieejams sonogrāfs, tāpēc mazā iegurņa orgānu sonogrāfija kļūst ar ginekoloģiskās izmeklēšanas daļu.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (World Health Organization) izvirzīto mērķi, pasaulē ir iespējams izārstēt dzemdes kakla ļaundabīgu audzēju. Tam ir pieejami divi instrumenti – vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu un organizēts dzemdes kakla vēža skrīnings. Slimības iespēju nosaka vakcinācijas un skrīninga aptvere. Skrīninga testi un taktika pakļauti nemitīgai pilnveidei un ir plaša vieta pētniecībai. Ginekoloģisko onkoloģisko slimību agrīnas diagnostikas un mūsdienīgas ārstēšanas pieejamība ir svarīga, jo onkoloģiskās slimības novēro arvien jaunākām sievietēm. Onkoloģisko slimību ķirurģiskā ārstēšana kļūst endoskopiska, operāciju zālēs aizvien vairāk tiek izmantotas robota asistētas tehnoloģijas. Strauji attīstās telemedicīna, kas ļauj pacientus konsultēt attālināti, kā arī attālināti vadīt tādas procedūras kā grūtniecības pārtraukšanu. Šāda pieeja ir inovatīva un izmantojama tādās situācijās kā Covid-19 pandēmija.

Mūsdienās galvenās pētniecības iestādes ir pasaules vadošās medicīnas augstskolas: Oksfordas Universitāte (Oxford University) un Kembridžas Universitāte (Cambridge University) Lielbritānijā, Karolinskas Institūts (Karolinska Institutet) Stokholmā, Zviedrijā, Heidelbergas Universitātes (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg) Vācijā, Lēvenas Katoļu Universitāte (Université catholique de Louvain) Beļģijā, Sorbonas Universitāte (Sorbonne Université) Parīzē, Francijā, Māstrihtas Universitāte (Universiteit Maastricht) Nīderlandē, ASV – Džonsa Hopkinsa Universitāte (Johns Hopkins University) Baltimorā, Hārvarda Universitāte (Harvard University) Bostonā un Vašingtonas Universitāte Sentluisā (Washington University in St. Lois).

Acta Obstetricia et Gynecologica Scandinavica (kopš 1921. gada; Wiley-Blackwell), American Journal of Obstetrics and Gynecology (kopš 1920. gada; Mosby Inc.), BJOG: An International Journal of Obstetrics and Gynaecology (kopš 1902. gada; Wiley-Blackwell Publishing Ltd.), Contraception (kopš 1970. gada; Elsevier), Gynecologic Oncology (kopš 1972. gada; Academic Press Inc.), Infectious Diseases in Obstetrics and Gynecology (kopš 1993. gada; Hindawi Publishing Corporation), Journal of Assisted Reproduction and Genetics (kopš 1992. gada; Springer New York), Menopause (kopš 1994. gada; Lippincott Williams and Wilkins Ltd.), Obstetrics and Gynecology (kopš 1953. gada; Lippincott Williams and Wilkins Ltd.). Ultrasound in Obstetrics and Gynecology (kopš 1991. gada; John Wiley and Sons Ltd.).

Ievērojamākie pētnieki ir apvienojušies asociācijās, kuras organizē tematiskus, periodiskus kongresus katru reizi citā valstī un pilsētā. Eiropas un pasaules nozīmīgākie zinātnieki kongresos iepazīstina ar savu pētījumu rezultātiem kādā no ginekoloģijas jomām. Nozīmīgākās profesionālās organizācijas, kas ar noteiktu intervālu organizē arī tematiskos kongresus, ir: Eiropas Ginekoloģiskās onkoloģijas biedrība (European Society of Gynecological Oncology), Starptautiskā Ginekoloģisko vēžu biedrība (International Gynecologic Cancer Society), Eiropas Uroginekoloģijas asociācija (European Urogynecology Association), Starptautiskā Uroginekoloģijas asociācija (International Urogynecological Association), Starptautiskā Dzemdniecības un ginekoloģijas ultraskaņas biedrība (The International Society of Ultrasound in Obstetrics & Gynecology), Starptautiskā Ginekoloģiskās endokrinoloģijas biedrība (International Society of Gynecological Endocrinology), Starptautiskā Menopauzes asociācija (International Menopause Association), Eiropas Menopauzes un andropauzes asociācija (European Menopause and Andropause association), Eiropas Cilvēka reprodukcijas un embrioloģijas biedrība (European Society of Human Reproduction and Embryology), Eiropas Bērnu un pusaudžu ginekoloģijas asociācija (European association of Pediatric and Adolescent Gynecology), Laparoskopijas un robotikas ķirurgu asociācija (Association of Laparosopic and Robotic Surgeons) un citas. Svarīgs globāls notikums ginekoloģijā ir cilvēka papilomas vīrusa izraisīto slimību izpētei veltīts kongress “Eurogin”. 

Nozīmīgākie pētnieki ginekoloģijā ir: Andrea Dženacani (Andrea R. Genazzani) no Itālijas ginekoloģiskajā endokrinoloģijā, Gilberts Donderss (Gilbert Donders) no Beļģijas infekcijas dzemdniecībā un ginekoloģijā, Basils Tarlacis (Basil Tarlatzis) no Grieķijas reprodukcijas medicīnā, reprodukcijas endokrinoloģijā un reprodukcijas bioloģijā, Johaness Bicers (Johannes Bitzer) no Šveices psihosomatiskajā dzemdniecībā un ginekoloģijā, seksuālajā veselībā, Mario Malconi (Mario Malzoni) no Itālijas endoskopiskajā/minimāli invazīvajā ķirurģijā, Arnolds Advinkula (Arnold P. Advincula) no ASV minimāli invazīvajā ķirurģijā, robotasistētajā ķirurģijā, ginekoloģijā, Havjērs Magrina (Javier F. Magrina) no ASV minimāli invazīvajā ķirurģijā, robotasistētajā ķirurģijā, ginekoloģijā.