Dzemdniecībā ar perinatālo aprūpi saprot sievietes aprūpi grūtniecības laikā, un tai ir svarīga nozīme sievietes un augļa veselības un labsajūtas uzraudzībā grūtniecības laikā. Līdztekus medicīniskajai aprūpei svarīga ir veselības veicināšana grūtniecības plānošanas periodā, grūtniecības laikā un pēcdzemdību periodā, kā arī psihoemocionālais atbalsts.

Grūtniecības novērošana balstās uz mātes un augļa fizioloģijas, grūtniecības patoloģijas patoģenēzes izpratni. Dzemdniecību speciālistam ir jābūt plašām zināšanām daudzās medicīnas nozarēs, sākot no ģenētikas, embrioloģijas un endokrinoloģijas līdz plaša profila iekšķīgām slimībām, neiroloģijas, hematoloģijas, ķirurģijas un citām nozarēm. Svarīga ir sadarbība ar citu speciālistu ārstiem multidisciplināru problēmu risināšanai.

Dzemdniecība ir kopējās nozares – ginekoloģijas – daļa. Vēsturiski dzemdniecības un ginekoloģijas attīstības ceļi ir bijuši atšķirīgi; kā vienota specialitāte tā ir izveidojusies kopš 19. gs. beigām.

Eiropā mātes, augļa un perinatālā medicīna (maternal-fetal and perinatal medicine) ir atzīta kā ginekoloģijas apakšnozare. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) atzītā apakšnozare ir mātes un augļa medicīna (maternal-fetal medicine). Kā liecina apakšnozares nosaukums, tajā un pētniecībā ir iekļauta svarīga specifiska joma – augļa anomāliju diagnostika (prenatālā diagnostika). Pamata prasmes ultrasonogrāfijas izmeklēšanas metodē ir ginekologa, dzemdību speciālista kompetencē, bet prenatālajā diagnostikā nepieciešamas padziļinātas prasmes.

Grūtnieču novērošanas viens no uzdevumiem ir iespējami agrīni atklāt augļa attīstības ģenētiskās un strukturālās anomālijas, kas ir prenatālās diagnostikas galvenais uzdevums. Savlaicīga augļa anomāliju noteikšana rada izvēles iespēju sievietei grūtniecību turpināt vai pārtraukt.

Antenatālās aprūpes uzdevums ir agrīni atklāt novirzes mātes veselībā un augļa attīstībā, novērst tās jeb atrisināt grūtniecību, nepakļaujot veselības riskam māti un bojāejas riskam augli. Galvenās patoloģijas, kuras komplicē grūtniecības un dzemdību norisi, ir glikozes tolerances traucējumi, hipertensīvi sarežģījumi, dziļo vēnu tromboze un plaušu embolija. Adekvāti identificēti riska faktori, izmantota profilakse un ārstēšana ļauj samazināt šo patoloģiju izraisīto komplikāciju risku. Svarīgi aspekti ir izpratne par sistēmisku patoloģiju ietekmi uz mātes un augļa veselību, kā arī grūtniecības ietekme uz hronisko slimību gaitu.

Svarīgākie dzemdību aprūpes aspekti ir pacienta centrēta pieeja, vecmātes pastāvīgs atbalsts dzemdībās, partnera atbalsts, pārmērīgas medikalizācijas novēršana. Šie ir aspekti, kas liek sievietēm izvēlēties plānotas dzemdības mājās. Plānotas dzemdības mājās var būt pietiekami drošas, ja vien tiek veikta atbilstoša riska izvērtēšana un šis pakalpojums ir integrēts veselības aprūpes sistēmā. Mūsdienīga pieeja ir mājas apstākļiem pietuvinātas vides radīšana slimnīcas apstākļos, kuras ieguvumi ir pacientu drošība.

Dzemdību vadīšana ir balstīta uz dzemdību fizioloģijas un augļa fizioloģijas izpratni. Sāpju remdēšana dzemdībās ir svarīga mūsdienīgas dzemdību palīdzības daļa. Biežāk izmantotā atsāpināšanas metode ir epidurālā analgēzija.

Pēcdzemdību periods ir svarīgs mātes un bērna savstarpējās saiknes veidošanā, taču šajā laikā ir iespējamas nopietnas komplikācijas, saistītas ar infekciozām un psihiskām slimībām.

Sieviete grūtniecības laikā tiek uzraudzīta saskaņā ar katrā valstī pieņemtu skrīninga programmu, kas ietver uz pierādījumiem balstītu praksi izmeklējumu un vizīšu veikšanai. Izmantotie laboratoriskie izmeklējumi palīdz atklāt un ārstēt biežākās grūtniecības komplikācijas, tajā skaitā novērst hronisku mātes infekciju pārnesi no mātes auglim. 

Prenatālajā diagnostikā izmanto ultrasonogrāfiju, grūtniecībai specifisku marķieru noteikšanu mātes asins serumā, pielieto invazīvās diagnostikas metodes – horija biopsijas paņemšanu, amniocentēzi; pēdējos gados pieejama neinvazīvā prenatālā diagnostika – mātes cirkulācijā atrodamu augļa izcelsmes šūnu ģenētiskā izmeklēšana NIPT (non invasive prenatal testing). Augļa centrālās nervu sistēmas patoloģiju diagnostikā izmanto magnētiskās rezonanses metodi. Fetālajā medicīnā izmato fetoskopiju, un ir iespējama fetoskopiska placentas asinsvadu lāzerkoagulācija daudzaugļu grūtniecības fetofetālās transfūzijas gadījumā.

Augļa asins apgādes un asins cirkulācijas traucējumu noteikšanai izmanto doplersonogrāfiju. Augļa augšanas un labsajūtas monitorēšanai izmanto augļa kustību skaitīšanu, ultrasonogrāfiju, augļa sirdstoņu izklausīšanu ar fetālo dopleru un kardiotokogrāfiju. Dzemdību prognozēšanas un progresa monitorēšanai izmanto daudzveidīgas izmeklēšanas metodes – sievietes ārējo apskati, augļa guļas noteikšanu ar Leopolda paņēmieniem, vaginālu izmeklēšanu, ultrasonogrāfiju. Augļa monitorēšanai dzemdībās izmanto kardiotokogrāfiju un invazīvās monitorēšanas metodes, tādas kā STAN ar ST intervāla automatizēto analīzi augļa kardiogrāfijā. Pēcdzemdību perioda komplikāciju gadījumā izmanto mikrobioloģiskās izmeklēšanas metodes, ultrasonogrāfiju, datortomogrāfiju, rentgenizmeklējumus.

Kopš seniem laikiem palīdzību dzemdībās sievietes ir sniegušas sievietēm. Senās Ēģiptes zīmējumos redzamas sievietes, kuras dzemdē sēdus vai tupus pozā. Dzemdību soliņi un vecmātes pieminētas arī jau Bībeles Vecajā Derībā. Hipokrata (Ἱπποκράτης) rakstos 5. gs. p. m. ē. ir aprakstītas normālas dzemdības.

1513. gadā ir sarakstīta pirmā grāmata dzemdniecībā “Grūtnieču un vecmāšu rožu dārzs” (Der Schwangern Frauen und Hebamen Rosengarten), kuras autors ir Freiburgas ārsts Euharijs Reslins (Eucharius Rösslin). Lai arī viņš pats nenodarbojās ar dzemdniecību, viņa grāmatā iekļautas mācības no senajiem rakstiem, tostarp no grieķu ārsta Sorāna (Σωρανός ὁ Ἑφέσιος). 16. gs. franču militārais ķirurgs Ambross Parē (Ambroise Paré) pievērsās vecmāšu izglītošanai, nodibinot vecmāšu skolas Parīzē. Viņš arī ir aprakstījis ķeizargrieziena operāciju, kuru pats uzraudzījis un veicis ne tikai ar mirušām, bet vismaz divreiz arī dzīvām sievietēm.

17. gs. Eiropas ārsti sāka piedalīties normālās dzemdībās, galvenokārt aristokrātu un karalisko ģimeņu vidū, bet pamazām ārstu klātbūtne dzemdībās kļuva izplatītāka arī vidusmēra cilvēku aprindās. Tomēr šajā laikā neeksistēja aprūpe grūtniecības laikā, ginekoloģiskā ķirurģija, bet dzemdniecības speciālisti palīdzēja bērnam nākt pasaulē.

18. gs. sākumā pastāvēja uzskats, ka vecmātēm un medicīnai nav nekādas savstarpējas saistības. Šajā laikā vecmātēm nebija formālas izglītības, vīrieši šajā arodā kategoriski neiesaistījās. Taču 18. gs. radās jauna profesija “vīrieši-vecmātes”. Vīriešu-vecmāšu arods radās līdz ar dzemdniecības stangu parādīšanos. Tādi šīs profesijas pārstāvju vārdi kā Pīters Čemberlens (Peter Chamberlen), Ričards Menningems (Richard Manningham) un Viljams Hanters (William Hunter) zināmi vēl mūsdienās, un tie saistīti ar dzemdniecībā lietojamiem instrumentiem. 18. gs. beigās Lielbritānijā aptuveni puse dzemdību notika mājās ārstu uzraudzībā, bet pārējās – vecmāšu uzraudzībā. Ļoti neliels skaits – mazāk nekā 1 % – notika slimnīcās. Pēcdzemdību drudzis vēsturiski bijis ļoti izteikts mātes mirstības cēlonis. Tā iespējamo infekciozo dabu un iespēju pārnest no cilvēka uz cilvēku pirmais pamanīja Aleksandrs Gordons (Alexander Gordon) 18. gs. beigās. 1795. gadā viņš publicēja rakstu “Traktāts par dzemdību drudža epidēmiju Aberdīnā” (Treatise on the Epidemic of Puerperal Fever in Aberdeen). Viņš norādīja uz līdzību starp pēcdzemdību drudzi un ādas rozi.

19. gs. sākumā dzemdības joprojām mātei bija bīstamas, un tā tas saglabājās vēl labu laiku. 1847. gadā tika atklāta ētera anestēzija, ko sāka izmantot arī dzemdniecībā. Augļa sirds toņi pirmo reizi tika izklausīti 1827. gadā.

Saistību starp roku dezinfekciju un pēcdzemdību drudža biežuma mazināšanos 1847. gadā atklāja ungāru ārsts, zinātnieks un akušieris Ignācs Šemmelveišs (Ignác Fülöp Semmelweis). Viņš apmācīja studentus gan morgā, gan dzemdību nodaļā. Viņš secināja, ka mirušo audi ir infekciozi, un turpmāk lika saviem studentiem mazgāt rokas hlorkaļķu šķīdumā pēc iziešanas no morga un pirms ieiešanas dzemdību nodaļā. Šis pasākums mēnešu laikā samazināja mirstību viņa dzemdību nodaļā.

Luijs Pastērs (Louis Pasteur) 1879. gadā atklāja, ka pēcdzemdību drudzi un rozi izraisa streptokoks. Džozefs Listers (Joseph Lister) attīstīja antisepses pasākumus – karbolskābes izsmidzināšanu. Tos sāka izmantot dzemdniecībā 1870. gadā Šveicē Johans Bišofs (Johann Bischoff), bet 1880. gadā antisepsi jau izmantoja lielākā daļa amerikāņu un britu slimnīcu.

Par vienu no svarīgākajiem atklājumiem dzemdniecībā tiek uzskatīta sulfonamīdu (antibiotiku) izmantošana pēcdzemdību drudža ārstēšanā, ko Gerhards Domagks (Gerhardt Domagk) aizsāka 1937. gadā, līdz ar to ievērojami samazinot mātes mirstību pēcdzemdību periodā. 

Ķeizargrieziena operācijas nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda caedere ‘griezt’. Pirmā mūsdienu ķeizargrieziena operācija, kurā izdzīvoja gan māte, gan mazulis, tika veikta 1500. gadā. To veica Džeikobs Nufers (Jacob Nufer) – viņš operēja savu sievu, kuras dzemdības ilga jau vairākas dienas. Nākamā zināmā ķeizargrieziena operācija, kurā izdzīvoja gan māte, gan mazulis, tika veikta 1738. gadā Īrijā, to veica Mērija Donallija (Mary Donally). Mirstība ķeizargrieziena laikā bija bieža, nereti operācija tika kombinēta ar dzemdes izņemšanu. 18. gs. 80. gados tika ieviesta klasiskā operācija – vertikāls grieziens dzemdes augšdaļā, taču tā sadzīšana bija nepilnvērtīga. 1906. gadā tika ieviests modernais dzemdes apakšējā segmenta ķeizargrieziens, kas saistīts ar mazāku risku dzemdes plīsumam nākamās grūtniecības laikā. 19. gs. beigās vecmātes vairs nebija neizglītotas sievietes, tika ieviesti noteikumi viņu apmācībai un darba uzraudzībai. 1872. gadā Londonas Dzemdniecības apvienība (London Obstetrical Society) vecmātēm sāka izdot kompetences sertifikātus.

Ultrasonogrāfija ginekoloģijā un dzemdniecībā tiek izmantota no 1958. gada, kad dzemdību speciālists Īans Donalds (Ian Donald) un inženieris Toms Brauns (Tom Brown) publicēja savu izgudrojumu žurnālā “Lancet”.

Attīstītajās valstīs 20. gs. otrajā pusē fokuss pārvirzījās no mātes uz augli. To veicināja divi svarīgi atklājumi. Edvards Hons (Edward H. Hon) ir augļa elektroniskās monitorēšanas pamatlicējs. Savukārt Ērihs Zalings (Erich Saling) ieviesa asins gāzu noteikšanu augļa stāvokļa noteikšanai. Tas veicināja izmeklējumu daudzveidību – tika noteikta augļa augšana, labsajūta, tika noteiktas augļa anomālijas, paredzēta priekšlaicīgu dzemdību attīstīšanās.

Līdz 20. gs. dzemdniecība bija saistīta tikai ar pašu dzemdību procesu, bet līdz ar jauno gadsimtu parādījās grūtnieču aprūpe un uzlabojumi dzemdību palīdzības sniegšanā. 20. gs. mātes mirstība bija aptuveni 1 uz 100 dzemdībām. Pirmā epidurālā atsāpināšana dzemdībās tika izmantota jau 1901. gadā, bet grūtnieču un pēcdzemdību aprūpe par rutīnu kļuva 20. gs. 40. gados. Pēc veiksmīgas pēcdzemdību drudža terapijas atklāšanas uzmanība tika pievērsta citām problēmām – drošai asins pārliešanai un asiņošanas mazināšanai. Kopš 1952. gada pastiprināta uzmanība ir pievērsta mātes mirstībai – Lielbritānijā tika ieviesta mātes mirstības konfidenciālā analīze, kas analizē katru mātes nāves gadījumu valstī, identificējot problēmas dzemdību aprūpē un izstrādājot rīcības plānu tās samazināšanai. Taču attīstības valstīs mātes mirstība joprojām ir nopietna problēma (līdz pat 1 %). Pasaulē katru minūti mirst kāda sieviete dzemdībās. Galvenie iemesli tam ir sepse, asiņošana, hipertensīvi sarežģījumi un nedroši aborti – iemesli, kas bija aktuāli attīstītajās valstīs pirms 70 gadiem.

Risks dzīves laikā saslimt ar neinfekcijas slimībām cilvēkam tiek ieprogrammēts jau pirms piedzimšanas un saistīts ar mātes dzīvesveidu un uzturu grūtniecības plānošanas periodā un grūtniecības laikā. Sabalansēts uzturs un fiziskā aktivitāte ir svarīgi veselības aspekti, lai novērstu aptaukošanās un glikozes tolerances traucējumus nākamajām paaudzēm.

Mūsdienu dzemdību palīdzībā ir svarīgi kvalitātes un drošības aspekti, lai varētu sniegt savlaicīgu palīdzību neatliekamās situācijās dzemdniecībā kā mātes, tā augļa interesēs. Pastāvīgi pilnveidojas augļa monitorēšanas iespējas un algoritmi dzemdībās, pilnveidojas jaundzimušā reanimācijas aprīkojums un taktika, jo centrālās nervu sistēmas hipoktisks bojājums dzemdībās var būt par vienu no iemesliem bērna cerebrālās triekas attīstībai un tiesvedībai par dzemdību palīdzības kvalitāti. Mātes mirstības un smagu slimību dzemdībās novēršana ir viens no lielākajiem perinatālās medicīnas izaicinājumiem.

Biežākā operācija dzemdniecībā ir ķeizargrieziena operācija, kas ir pasaulē visbiežāk veiktā ķirurģiskā operācija. Mūsdienās pieaugušais ķeizargriezienu skaits rada bažas sakarā ar iespējamiem tūlītējiem un attālinātiem sarežģījumiem kā mātei, tā jaundzimušajam, kas, attiecīgi pieaugot operāciju skaitam, paliek biežāki, piemēram, patoloģiska placentas ieaugšana un dzīvību apdraudoša asiņošana dzemdībās. Priekšlaicīgu dzemdību un citu grūtniecības neiznēsāšanas formu novēršana ir būtisks perinatālās medicīnas uzdevums.

Galvenie dzemdību palīdzības kvalitātes rādītāji ir perinatālā mirstība un mātes mirstība – starptautiski atzīti reproduktīvās veselības indikatori, kurus salīdzina starptautiski un kuru rādītāji raksturo veselības aprūpes sistēmas kvalitāti valstī. 

Ārstēšanas metožu klāstā arvien biežāk ienāk invazīvās radioloģijas manipulācijas. Asinsvadu embolizāciju pielieto patoloģiskas placentas ieaugšanas gadījumā. Aizvien plašāk ārsta ikdienā tiek izmantota ultrasonogrāfija. Pieaugot aparatūras izšķirtspējai un pētnieku pieredzei, paaugstinās diagnostiskā precizitāte. Ultasonogrāfs ir arī mūsdienu dzemdību zāles obligāts aprīkojums, dzemdību progresu iespējams novērtēt, izmantojot ultrasonogrāfiju.

Strauju attīstību piedzīvo reprodukcijas medicīna, kas ļauj iznēsāt un dzemdēt bērnus sievietēm ar sarežģītu anamnēzi un slimībām. 

Mūsdienās galvenās pētniecības iestādes ir pasaules vadošās medicīnas augstskolas: Lielbritānijā Oksfordas Universitāte (Oxford University) un Kembridžas Universitāte (Cambridge University), Karolinskas Institūts (Karolinska Institutet) Stokholmā, Zviedrijā, Heidelbergas Universitāte (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg) Vācijā, Lēvenas Katoļu Universitāte (Université catholique de Louvain) Beļģijā, Sorbonas Universitāte (Sorbonne Université) Parīzē, Francijā, Māstrihtas Universitāte (Universiteit Maastricht) Nīderlandē, Džonsa Hopkinsa Universitāte (Johns Hopkins University) Baltimorā, ASV, Hārvarda Universitāte (Harvard University) Bostonā, ASV, un Vašingtona Universitāte (Washington University in St. Lois) Sentluisā, ASV.

Acta Obstetricia et Gynecologica Scandinavica (kopš 1921. gada; Wiley-Blackwell), American Journal of Obstetrics and Gynecology (kopš 1920. gada; Mosby Inc.), Birth (kopš 1973. gada; Wiley-Blackwell Publishing Ltd.), BJOG: An International Journal of Obstetrics and Gynaecology (kopš 1902. gada; Wiley-Blackwell Publishing Ltd.,), Infectious Diseases in Obstetrics and Gynecology (kopš 1993. gada; Hindawi Publishing Corporation), Obstetrics and Gynecology (kopš 1953. gada; Lippincott Williams and Wilkins Ltd.), Seminars in Perinatology (kopš 1977. gada; W. B. Saunders Ltd.), Ultrasound in Obstetrics and Gynecology (kopš 1991. gada; John Wiley and Sons Ltd.).

Ievērojamākie pētnieki ir apvienojušies asociācijās, kuras savukārt organizē tematiskus, periodiskus kongresus, kur Eiropas un pasaules nozīmīgākie zinātnieki iepazīstina ar savu pētījumu rezultātiem kādā dzemdniecības un ginekoloģijas jomā.

Nozīmīgākās profesionālās organizācijas, kas dažādās Eiropas vai pasaules vietās organizē tematiskos kongresus, ir: Eiropas Perinatālās medicīnas asociācija (European Association of Perinatal Medicine), Pasaules Perinatālās medicīnas asociācija (World Association of Perinatal Medicine), Starptautiskā dzemdību un ginekoloģijas ultraskaņas biedrība (The International Society of Ultrasound in Obstetrics & Gynecology), Eiropas cilvēka reprodukcijas un embrioloģijas asociācija (European Society of Human Reproduction and Embryology). Citi svarīgākie globālie notikumi dzemdniecībā ir kongresi “Piedzimšana” (Birth) un “Dzemdību un pēcdzemdību aprūpe” (Intrapartum care).

Izcili pētnieki dzemdniecībā mūsdienās ir: ASV – Roberto Romero (Roberto Romero) strādā ar ektopisku grūtniecību, augļa anomāliju prenatālo diagnostiku, priekšlaicīgu dzemdību prognozēšanu un novēršanu, infekcijas/iekaisuma nozīmi laicīgās un priekšlaicīgās dzemdībās, Vinčenco Bergella (Vincenzo Berghella) veic pētījumus perinatālajā medicīnā; Lielbritānijā – Edvīns Čendreherens (Edvin Chandraharan) strādā ar augļa monitorēšanu dzemdībās un dzemdību vadīšanu, Kipros Nikolaidess (Kypros Nicolaides) veic pētījumus prenatālajā diagnostikā.