Reprodukcijas medicīna pēta vīriešu un sieviešu reproduktīvo spēju, aptverot dažādus reproduktīvos apstākļus, to novērtēšanu, nelabvēlīgo faktoru novēršanu, kā arī reproduktīvās funkcijas turpmāko ārstēšanu un prognozi. Reprodukcijas medicīnas ietvaros attīstījušās mākslīgās apaugļošanas tehnoloģijas (MAT), kuras būtiski uzlabojušas cilvēka fertilitātes funkciju, tiek lietotas lauksaimniecībā un savvaļas dzīvnieku aizsardzības jomā. MAT pieder: in vitro fertilizācija (IVF, ārpusdzemdes apaugļošana), mākslīgā apaugļošana, embrija pārnešana un genoma bankas veidošanu. Atsevišķs aseksuālās reprodukcijas veids ir klonēšana, kas nozīmē jauna organisma radīšanu, kas ir ģenētiski līdzīgs/vienāds ar vecākorganismu.

Reprodukcijas medicīnas interešu sfērā ietilpst arī abnormāla apaugļošanās: poliploidu veidošanās no dispermijas (apaugļošanās, kad olšūnā vienlaikus iekļūst divi spermatozoīdi) līdz tetraspermijai (4 hromosomu komplektiem s. tetraploidu veidošanās); superfetātas (apaugļošanās grūtniecības laikā, novērota dzīvniekiem) un superfekundātas (vairāku olšūnu vienlaicīga apaugļošana ar dažādu tēviņu spermatozoīdiem, bieža zīdītājiem) pētījumi. Neapaugļota ovocīta attīstība bez spermas, kad attīstību izraisa termisks vai mehānisks kairinātājs, tiek dēvēta par partenoģenēzi jeb jaunavas augli, un tā raksturīga dzīvniekiem.

Reprodukcijas medicīnā cieši saistās fundamentālie un klīniskie izpētes virzieni. Praktiskajā izglītošanas jomā aktuāla dzimumaudzināšana, ģimenes plānošanas aspekti, dzimstības kontroles jautājumu izskaidrošana, reproduktīvās sistēmas slimības, ieskaitot seksuāli transmisīvās slimības, seksuālās disfunkcijas atpazīšana. Sievietēm ir būtiska tādu reproduktīvās medicīnas aspektu kā menstruāciju, ovulācijas, grūtniecības, menopauzes un auglību ietekmējošo noviržu pētīšana.

Reprodukcijas medicīnas aktuāla niša ir medikamentu preklīniskie pētījumi, kā arī kopējā dažādu ķīmisko vielu ietekme uz reprodukcijas procesu (reprodukcijas toksicitāte), un potenciāla karā gadījumā izmantojamo ķīmisko aģentu endokrīnā ietekme uz reprodukcijas sistēmu. Aktuālas ir vispārējās reprodukcijas stadiju un teratoloģijas studijas. Lauksaimniecības sfērā būtiski aseksuālās un salīdzinošās reprodukcijas pētījumi un gūtās atziņas. Izaicinājumu pilna ir uz pierādījumiem balstīto mākslīgo reproduktīvo tehnoloģiju izstrāde, īpaši tas attiecas uz IVF neizmantojamo embriju izpēti, piemēram, preimplantācijas ģenētisko skrīningu aneploidijas noteikšanai. Atsevišķs virziens ir morāli ētisko, likumisko un sociālo regulu izstrāde MAT jomā. 21. gs. pētījumiem pieder sievietes pregravīdā perioda aprūpe, proti, jauno sieviešu sagatavošana bērna ieņemšanai un grūtniecībai.

Reprodukcijas medicīna ir cieši saistīta ar citām zinātnes jomām, piemēram, toksikoloģiju, farmakoloģiju, pediatriju un gerontoloģiju.

Reprodukcijas medicīna pārklājas ar:

- reproduktīvo, medicīnisko, pediatrisko endokrinoloģiju un neauglības diagnostiku/ārstēšanu;

- seksuālo medicīnu un androloģiju;

- daļēji ar dzemdniecību un ginekoloģiju;

- uroloģiju un uroģenitālās sistēmas medicīnu;

- ģenētiku;

- psihosomatiskajiem stāvokļiem un psihiatriju.

Sēklas šķīdums teorija. Jau sengrieķu ārsts Hipokrāts (Ἱπποκράτης) norādīja, ka sēklas šķidrums, kas veidojas gan vīriešiem, gan sievietēm, ieplūst viņu dzimumorgānos, bet pēc kopulācijas abi šķidrumi sajaucas un rada jaunu dzīvi.

Inkubatora teorija. Viduslaikos bērna radīšanā nozīme bija tikai vīrietim, bet sievietei akcentēja uztverošo, aizsargājošo un barojošo funkciju, kas nozīmēja, ka viņas ķermenis kalpoja kā augļa inkubators; sievietes dzemde bija tikai trauks vai dobums augļa iznēsāšanai.

Homunkuļu teorija. Nīderlandiešu ārsts Nikolāss Hārtzūkers (Nicolaas Hartsoeker) uzskatīja, ka spermatozoīda galviņā atrodas sīki cilvēciņi (Homunculi). Šādu uzskatu piekritējus pēc kustīga materiāla atrašanas arī dzīvnieku spermā dēvēja par “dzīvnieciņu piekritējiem” (Animalculisten).

Olas teorija. Nīderlandiešu ārsts un anatoms Reinīrs de Grāfs (Reinier de Graaf) attīstīja “olas piekritēju” (Ovisten) teoriju, kura uzskatīja, ka olā jau atrodas pilnībā noformēts organisms. No abiem iepriekš minētajiem uzskatiem attīstījās preformācijas teorija, atbilstoši kurai ontoģenēze izpaužas vienīgi augšanā, – bez jebkādas diferenciācijas.

Mūsdienās pastāv četras ar IVF saistītas morāli ētiskās teorijas: Kanta, evolūcijas, utilitārā un tikumības ētikas. Kanta (kantisma) ētikas teorija – atbilstoši vācu filozofa Imanuela Kanta (Immanuel Kant) ētikai IVF nav izmantojama potenciālo vecāku bez morālā pienākuma izjūtas apmierināšanai. Savukārt, ja pieaugušie mēģina dzemdēt bērnu ar IVF palīdzību un cenšas upurēties, lai bērnam nodrošinātu vislabāko dzīvi, tad IVF tādiem vecākiem ir morāli pamatota. Evolūcijas teorija apgalvo, ka ir vēlams progress un bērnu radīšanā ir jābūt neierobežotai dabiskajai konkurencei, kāpēc IVF uzskatāma par konkurējošu stratēģiju dažiem izredzētajiem, lai apietu neauglības fiziskos šķēršļus. Utilitārisma teorija nosaka IVF vērtību lielas sabiedrības daļas interesēs, jo nespēja radīt bērnus var būtiski traucēt cilvēkiem dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, un daudziem būtu izdevīgi apiet vecuma izraisītos šķēršļus kļūšanai par vecākiem arī pusmūžā. Tomēr neauglīgas personas uzskatāmas par mazāk piemērotām vecāku lomai, jo nespēja dabīgā ceļā radīt pēcnācējus padara viņu gēnu izdzīvošanu nepiemērotu. Tikumības ētikas teorija atbalsta cilvēka labestības jēdzienu kā augstāko morāles pamatu. “Pareizi vērtējumi” ir cilvēki, kuriem piemīt gan intelektuālie, gan morālie tikumi, un IVF jānodrošina šādu cilvēka labuma paaugstināšana.

MAT metodes reizē ir arī pētījumu objekts: in vitro fertilizācijas (IVF) metode, gametu intratubālo pārnese, zigotu intratubālo pārnese, preimplantācijas embriju tubālā pārnese, ziedoto gametu vai embriju izvērtēšana, kriokonservācija un mikromanipulācijas. Mūsdienās aktualizējušies: mitohondriju aizvietošanas mikroskopiskie pētījumi, dzimumšūnu modifikācija, preimplantācijas ģenētiskā diagnostika. Mikroskopija joprojām ir galvenā reproduktīvo šūnu un preimplantācijas embriju izvērtēšanas metode.

Sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) attīstīja hematogēnās reprodukcijas teoriju, kas nosaka, ka ar hematogēnu izcelsmi vīriešu sperma izraisa embriju attīstību no menstruālajām asinīm, kas atrodas sievietes dzemdē. Flāmu anatoms un ārsts Andreass Vezālijs (Andreas Vesalius) 1555. gadā aprakstīja olnīcu folikulus un dzeltenuma ķermeni (corpus luteum), bet viņa skolēns itāļu anatoms Gabriēle Fallopio (Gabriele Falloppio) 1562. gadā aprakstīja olvadus jeb Fallopija vadus un olnīcas. 1672. gadā R. de Grāfs radīja terminu “olnīca”. 1677. gadā Leidenes students Johans Hams (Johan Ham), nīderlandiešu zinātnieka un mikroskopa pilnveidotāja Antonija van Lēvenhuka (Antonie van Leeuwenhoek) skolēns, atklāja cilvēka dzimumšūnas spermatozoīdus, ziņojot par šo atklājumu Londonas Karaliskajā biedrībā (Royal Society). Pēc tam spermatozoīdi tika atklāti daudzu dzīvnieku spermā. 150 gadus pēc spermatozoīda atklāšanas baltvācu biologs Karls Ernsts fon Bērs (Karl Ernst von Baer) 1827. gadā suņa olnīcā atklāja olšūnu. Itāļu fiziologs Paolo Mantegaca (Paolo Mantegazza) 1887. gadā publicēja pirmo atsauci par apaugļošanu ar donora spermu un izteica nepieciešamību veidot saldētas cilvēka spermas bankas. 1909. gadā vācu ārsts Rihards Rihters (Richard Richter) izveidoja pirmo intrauterīno ierīci (intrauterine device), ko nodēvē par “zīdtārpiņa zarnas gredzenu”. 1930. gadā pirmo reizi tiek novērots no sievietes dzimumsistēmas ovulējis ovocīts. Pirmā publicētā grāmata “Pētījums par mākslīgo ģenerēšanu cilvēku sugā” (Etude sur la génération artificielle dans l'espèce humaine) par mākslīgās apaugļošanas izmantošanu cilvēkam iznāk 1838. gadā, un to sarakstījis franču ārsts Luī Žiro (Louis Girault).

20. gs. 40. gados japāņu ginekologa Kjusaku Ogino (荻野 久作, Kyusaku Ogino) un austriešu ginekologa Hermana Knausa (Hermann Knaus) pētījumos tiek noteikts gandrīz precīzs sievietes dzimumcikla ovulācijas laiks. Pirmās pretapaugļošanās tabletes (baby pills) pirmo reizi sintezēja divi ASV zinātnieki – Gregorijs Gudvins Pinkass (Gregory Goodwin Pincus) un reproduktologs Mins Čujens Čangs (張明覺, Min Chueh Chang).

Pirmais bērns, kurš radies ar MAP palīdzību no kriospermas (sasaldētas spermas), piedzima 1953. gadā amerikāņu zinātnieku Džeroma Šermana (Jerome Sherman) un Reimonda Bandža (Reymond Bunge) pārraudzībā. 1970. gadā Austrālija bija pirmā valsts, kurā izveido pirmo spermas banku un valsts slimnīcās mākslīgās donoru apaugļošanas programmas. 20. gs. 70. gados Indija kļuva par dedzīgu dzimstības kontroles aizstāvi, kas rezultējas ar 6,5 miljonu cilvēku masveida sterilizāciju 1976. gadā Indiras Prijadaršinī Gandijas (इंदिरा प्रियदर्शिनी गांधी, Indira Priyadarshini Gandhi) "ārkārtas situācijas” laikā. Nīderlandiešu zinātnieks Gerards Zeilmakers (Gerard Zeilmaker) 1984. gadā ziņoja par pirmo rezultatīvo cilvēka grūtniecību ar iepriekš sasaldēta embrija pārnesi sievietes dzemdē. Britu zinātnieks Roberts Edvardss (Robert Geoffrey Edwards) 1969. gadā informēja par pronukleusu veidošanos ovocītos.

20. gs. 90. gadu vidū parādījās pirmā vīrieša kontracepcija, kas balstīta uz pētījumiem par testosterona un progesterona kombinācijas ātro un nomācošo spermatoģenēzes spēju. Amerikāņu ārsts Pīters Šlēgels (Peter Schlegel) 1997. gadā radīja sēklinieku spermas ekstrakcijas (Testicular sperm extraction, TESE) metodi. 

21. gs. MAP tehnoloģijas, jo īpaši IVF, mitohondriju aizvietošanas metodi, dzimumšūnu modifikāciju, preimplantācijas ģenētisko diagnostiku aizvien vairāk saista ar ētiskiem jautājumiem. Mitohondriju aizvietošanas terapijas pielietošanu juridiski pirmo reizi apstiprināja Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes parlaments (Parliament of the United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland) 2015. gadā.

Zinātnieki no Kembridžas Universitātes (University of Cambridge) sadarbībā ar Hubrehta institūtu (Hubrecht Institute) Nīderlandē ir izstrādājuši cilvēka embrijam līdzīgu modeli no cilvēka embrija cilmes šūnām cilvēka attīstības agrīno stadiju pētīšanai.

Veila Kornela reproduktīvās medicīnas centrs (Weill Cornell Medicine Center for Reproductive Medicine) Ņujorkā, ASV; Amerikas Reproduktīvās medicīnas centrs (American Center of the Reproductive Medicine) Klīvlendā, ASV; Nacionālais bērnu veselības un cilvēka attīstības institūts (The National Institute of Child Health and Human Development) Betesdā, ASV; Adelaidas Universitātes Robinsona pētījumu institūts (The Robinson Research Institute at The University of Adelaide) Austrālijā; Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Seksuālās un reproduktīvās medicīnas sadarbības centrs (World Health Organization Kooperationszentrum für sexuelle und reproduktive Gesundheit Bundeszentrale für Gesundheitserziehung (BzgA)) Ostermērheimerā, Vācijā; PVO Cilvēka reprodukcijas pētījumu centrs, ginekoloģijas, dzemdniecības un perinatoloģijas pētījumu centrs (Сотрудничающий центр ВОЗ по исследованиям в области репродукции человека, Научный центр акушерства, гинекологии и перинатологии, РАМН) Maskavā, Krievijā; PVO Cilvēka reprodukcijas sadarbības centrs, Sievietes un bērna veselības katedra, dzemdniecības un ginekoloģijas nodaļa Karolinskas Institūtā (Institutionen för kvinnors och barns hälsa, Avdelningen för obstetrik och gynekologi, Karolinska sjukhuset) Stokholmā, Zviedrijā; PVO cilvēka reprodukcijas un izglītības sadarbības centrs, Ženēvas medicīniskās izglītības un pētījumu biedrība (WHO-Kooperationszentrum für Bildung und Forschung in der menschlichen Reproduktion, Genfer Stiftung für medizinische Ausbildung und Forschung (GFMER)) Šveicē; Edinburgas Universitātes reproduktīvās veselības medicīnisko pētījumu centrs (MRC Centre for Reproductive Health (CRH) at the University of Edinburgh) Lielbritānijā.

Reproduction (kopš 2001. gada, kad to apvienoja ar Reviews of Reproduction; Society for reproduction and Fertility; 1960. gadā ar nosaukumu Journal of Reproduction and Fertility; 1996.–2000. gads – Reviews of Reproduction); Fertility and Sterility (kopš 1950. gada; American Society for Reproductive Medicine, Elsevier B.V.); The Journal of Sexual Medicine (kopš 2004. gada; International Society for Sexual Medicine un International Society for the Study of Women's Sexual Health); International Journal of Reproductive Medicine (kopš 2013. gada; Hindawi); Reproductive Medicine and Biology (kopš 2002. gada; Japan Society for Reproductive Medicine, Japan Society of Fertilization and Implantation, Japan Society of Andrology, Asian Society of Endometriosis and Adenomyosis, Japan Society for Ova Research; John Wiley and Sons Inc.).

Rīgā dzimusī amerikāniete Mirjama Menkina (Miriam Menkin) 1944. gadā bija pirmā zinātniece, kura veiksmīgi in vitro fertilizēja cilvēka ovocītu. R. Edvardsa un britu ginekologa Patrika Steptoja (Patrick Christopher Steptoe) radītā metode 1978. gadā nodrošināja pirmā “mēģenes” bērna piedzimšanu ar IVF metodi. 

Prenatālo diagnostikas metodi pirmo 1989. gadā reizi izmantoja amerikāņu embriologs un ģenētiķis Alans Hendisaids (Alan Handyside), testējot gēna defektus cistiskās fibrozes gadījumā. 2012. gadā austrāliešu biologs Džons Eitkens (John Aitken) akcentēja 21. gs. sievietes kontracepcijas metodes, vīrieša neauglības cēloņus un MAT lietošanu. Sālgrenskas Universitātes hospitālī (Sahlgrenska universitetssjukhuset) Gēteborgā, Zviedrijā, 2013. gadā pirmo reizi 35 gadus vecai sievietei ar Rokitanska sindromu veiksmīgi pārstādīja dzemdi, pirms tam veiksmīgi sasaldējot viņas 11 embrijus.