Otorinolaringoloģija ir zinātne, kas pēta ausu, kakla un deguna slimību iemeslus, veidošanās mehānismus un ārstēšanu, iesaka profilaksi, izglīto citus mediķus un sabiedrību par šo slimību profilaksi. Ausu, kakla un deguna slimības ir apvienotas vienā specialitātē, jo šīs minētās struktūras pieder pie augšējiem elpceļiem, slimību gadījumā tiek vairāk vai mazāk ietekmētas kopīgi, piemēram, reizēm auss slimību gadījumā jāārstē deguns. Ārsti otorinolaringologi strādā, gan ambulatori ārstējot pacientus medikamentozi un veicot dažādas nelielas manipulācijas ārsta kabinetā, gan arī dienas stacionārā veicot nelielas ambulatoras operācijas lokālajā un vispārējā anestēzijā, gan arī slimnīcās un veic lielas, sarežģītas operācijas, piemēram, galvaskausa pamatnes operācijas, kohleārās implantācijas, labdabīgu un ļaundabīgu audzēju ekscīzijas, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas iespējas – lāzerķirurģiju, neironavigāciju, nervu monitorēšanu un citas. 

Otorinolaringoloģijas praktiskā nozīme saistīta ar slimību diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi. Teorētiskā nozīme saistīta ar dažādu faktoru izpēti, kas var izraisīt ausu, kakla un deguna slimības, ietekmēt slimību norisi un izveseļošanos. Teorētiskā nozīme saistīta arī ar mazinvazīvu ķirurģisku un diagnostikas metožu ieviešanu otorinolaringoloģijas praksē. 

Otorinolaringoloģija ir medicīnas apakšnozare, kas ir viena no ķirurģiskajām nozarēm un ir cieši saistīta un sadarbojas ar citām medicīnas nozarēm, jo īpaši ar neiroloģiju, neiroķirurģiju, oftalmoloģiju, stomatoloģiju, sejas un žokļu ķirurģiju, plastisko ķirurģiju, mikroķirurģiju, pulmonoloģiju un torakālo ķirurģiju, gastroenteroloģiju, vispārīgo onkoloģiju, diagnostisko un terapeitisko radioloģiju. Otorinolaringoloģijā ir apakšspecialitātes, kas vairāk pēta konkrētu orgānu vai to funkcijas slimības laikā, kā arī ārstēšanas iespējas. Tās ir:

1.      audioloģija, kas pēta dzirdes funkciju;

2.      otoneiroloģija, kas nodarbojas ar vestibulāriem traucējumiem;

3.      rinoloģija, kas nodarbojas ar deguna elpošanas traucējumiem;

4.      laringoloģija, kas nodarbojas ar balsenes slimību izpēti;

5.      foniatrija, kas nodarbojas ar balss traucējumu izpēti.

Pētījumi otorinolaringoloģijā notiek, sadarbojoties arī ar citu medicīnas specialitāšu un teorētisko medicīnas zinātņu pārstāvjiem. 

Galvenie pētniecības virzieni otorinolaringoloģijā ir saistīti ar:

1.      dzirdes zuduma izpēti, profilaksi un atjaunošanu, proti, vidusauss struktūru biomehāniku, iekšējās auss matiņšūnu reģenerācijas iespējām, kohleārā un smadzeņu stumbra implantāciju;

2.      vestibulārās funkcijas atjaunošanas iespējām ar iekšējā vestibulārā implanta palīdzību;

3.      Menjēra slimības (Meniere’s disease) etioloģiju un patoģenēzi, iekšējās auss procesu vizualizāciju;

4.      Menjēra slimības saistību ar iekšējās auss tūsku (hydrops) un membrānu defektu;

5.      hroniska rinosinusīta patoģenēzes izpēti, fenotipu un endotipu korelāciju ar terapijas izvēli;

6.      holesteatomas patoģenēzi;

7.      augšējo elpceļu onkoloģisko slimību saistību ar cilvēka papilomas vīrusa infekciju (CPV);

8.      minimāli invazīvo ķirurģijas metožu izstrādi un aprobāciju. 

Otorinolaringoloģijas pētniecībā tiek izmantotas dažādas klīniskās un laboratorās metodes. Klīniskajā pētniecībā izmanto pacienta apskatē un anamnēzē iegūtos datus, piemēram, raksturojot deguna gļotādu, izdalījumus, vizuāli analogajā skalā iegūtos rezultātus par sāpju līmeni. Gan klīniskajā praksē, gan pētniecībā tiek izmantotas dažādas starptautiski aprobētas aptaujas skalas slimību klīniskās izpausmes salīdzināšanai, piemēram, SNOT22 skala hroniska rinosinusīta pacientiem, GRBAS skala balss aizsmakuma izvērtēšanai. Jāņem vērā, ka šie dati var būt subjektīvi. Ar aparatūras palīdzību var iegūt objektīvus dažādu funkciju mērījumus, kurus izmanto pētniecībā. Otorinolaringoloģijā objektīvus mērījumus var iegūt ar audiometriju (dzirde), rinomanometriju (deguna dobuma caurlaidība), oflaktomteriju (oža), balss akustiskajiem mērījumiem. Tāpat otorinolaringoloģijas pētniecībā tiek izmantoti radioloģiskie izmeklējumi (rentgenogrāfija, datortomogrāfija, ultrasonogrāfija, magnētiskās rezonanses izmeklējumi (MRI), tai skaitā funkcionālā MRI), laboratorie rādītāji (asins analīzes, uzsējumi, iztriepes), audu morfoloģiskā analīze.

Ārsti otorinolaringologi pacienta izmeklēšanai izmanto šādas klīniskās metodes: otoskopiju (auss apskate un izvērtēšana), rinoskopiju (deguna dobuma apskate un izvērtēšana), faringoskopiju (rīkles apskate un izvērtēšana) un laringoskopiju (balsenes apskate un struktūru izvērtēšana). Sākotnēji apskate tiek veikta ar instrumentiem, ko sauc par spoguļiem – auss spogulis, deguna spogulis, balsenes spogulis, aizdegunes spogulis –, un ar gaismas avotu. Lai ārsts varētu izmantot abas rokas pacienta izmeklēšanā, gaismas avotu – pieres lampu – novieto uz ārsta galvas. Mūsdienās gandrīz visi ārsti izmanto pieres lampas ar spuldzi, aizstājot iepriekš bieži lietoto pieres reflektoru, kas ir izliekts spogulis, kurš atstaro no gaismas avota nākošo gaismu un sakopo to koncentrētā gaismas staru kūlī, izgaismojot apskates vietu. Mūsdienās otorinolaringologs pacienta apskatei arī izmanto endoskopu un mikroskopu. Funkcionālajai diagnostikai tiek izmantota rinomanometrija, audiometrija, vestibulometrija, olfaktometrija un fonetogrāfija. 

Gan Hipokrata (Ἱπποκράτης ὁ Κῷος), gan Celsa (Κέλσος) darbos ir sastopami augšējo elpošanas ceļu anatomiskie apraksti, tomēr precīzāk tieši vidusauss uzbūvei 16. gs. pievērsās anatoms Bartolomeo Eustāki (arī Eistāhijs; Bartolomeo Eustachi, lat. Bartholomaeus Eustachius), aprakstot kanālu, kas savieno vidusausi un aizdeguni un kas joprojām ir nosaukts viņa vārdā. Par Eistāhija kanālu to nosauca Boloņas Universitātes profesors Antonio Valsalva (Antonio Maria Valsalva), kurš 17. gs. turpināja šā kanāla izpēti, detalizēti aprakstīja vidusauss struktūras, tai skaitā muskuļus gan vidusausī, gan rīklē, kas saistīti ar Eistāhija kanāla funkciju. Otorinolaringoloģijas attīstība kopumā bija saistīta galvenokārt ar auss un dzirdes struktūru izpēti un vidusauss ķirurģijas attīstību.

Pirmsantibiotiku ērā akūta vai hroniska vidusauss iekaisuma komplikācijas – mastoidīts un meningīts – bija nāvējošas, tāpēc jau 18. gs. Francijā tika aprakstīta pirmā veiksmīgā mastoidantrotomija otogēna meningīta pacientam. Vēlāk – 19. gs. – Viljams Vailds (William Wilde) aprakstīja un standartizēja mastoidantrotomijas operāciju strutaina otīta un sepses gadījumā, aprakstot tipisko aizauss griezienu, ko izmanto arī mūsdienās.

Otorinolaringoloģija kā mūsdienu specialitāte izveidojās 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, saplūstot divām specialitātēm – otoloģijai, kas bija izteikti ķirurģiska specialitāte, un laringoloģijai, kas savukārt pamatā bija neinvazīva specialitāte un nodarbojās ar visu elpceļu, ne tikai balsenes, bet arī ar deguna un krūšu kurvja orgānu, slimību ārstēšanu. Specialitātes izveide varēja notikt, attīstoties izmeklēšanas metodēm, pilnveidojoties izpratnei par slimību etioloģiju un patoģenēzi. Straujš ķirurģijas metožu attīstības izrāviens sākās pēc Otrā pasaules kara, kad standarta praksē ieviesa antibiotikas. Līdz antibiotiku ērai daudzas mūsdienās pašsaprotamas un samērā vienkāršas operācijas tika pat aizliegtas augstās pēcoperāciju sekundārās infekcijas (meningīta) un mirstības dēļ.

Deguna dobuma izmeklēšanas un ķirurģijas attīstībā nozīmīga loma ir endoskopijas ieviešanai. 1901. gadā Alfrēds Hiršmans (Alfred Hirschmann) modificēja cistoskopu, lai ar to varētu apskatīt deguna dobumu un blakusdobumus. Tomēr deguna ķirurģijā endoskopu sāka izmantot tikai pēc 1960. gada, kad Herolds Hopkinss (Harold Horace Hopkins), pateicoties savām zināšanām fizikā, izveidoja endoskopu, kurš nodrošināja spilgtāku gaismu un lielāku izšķirtspēju. Izmantojot Hopkinsa izveidoto ķirurģisko endoskopu, austrāliešu ārsts Volters Meserklingers (Walter Messerklinger) 1978. gadā aprakstīja deguna dobuma un blakusdobumu ķirurģisko anatomiju un izstrādāja endoskopisko deguna dobumu operāciju tehniku. Mūsdienās funkcionālā endoskopiskā deguna blakusdobumu ķirurģija (functional endoscopic sinus surgery, FESS) ir viena no biežāk izmantotajām ķirurģiskajām tehnikām un tiek uzskatīta par “zelta standartu” dažādu deguna blakusdobuma slimību ārstēšanā.

Balsenes ķirurģija sāka attīstīties 19. gs. - sākotnēji tikai kā pilnīga balsenes izņemšana (laringektomija) onkoloģisko slimību gadījumā. 20. gs. laringektomija tika veikta vairs tikai daļēji. Agrīni diagnosticējot balsenes audzējus, tika panākta iespēja izoperēt audzēju un saudzēt balsenes struktūras, nodrošināt rekonstrukciju un iespēju elpot caur augšējiem elpceļiem. Īsts apvērsums balsenes ķirurģijā notika pēc lāzera ķirurģijas ieviešanas medicīnā. Balsenes ķirurģija bija viena no pirmajām, kur pēc 1960. gada sāka izmantot tolaik vēl izmantoto rubīna lāzeru; vēlāk plaši tika lietots CO₂ lāzers. Mūsdienās ne tikai balsenes, bet arī rīkles, mutes dobuma, deguna un arī ausu ķirurģijā lieto gan CO₂, gan šķiedras lāzeri. Lāzerķirurģija nodrošina precīzu nelielu veidojumu noņemšanu, mazāku asiņošanu, retāku recidīvu skaitu.  

Mūsdienās otorinolaringoloģija attīstās kā ķirurģiska nozare, specializējoties mazinvazīvajās ķirurģiskajās tehnikās, lai ar endoskopa, mikroskopa, lāzera ķirurģijas palīdzību veiktu liela apjoma operācijas, piemēram, galvaskausa pamatnes audzēju, mutes dobuma, rīkles, balsenes audzēju gadījumos, vienlaikus nodrošinot mazāku operācijas traumu pacientam un ātrāku rehabilitāciju. Dzirdes atjaunošanas operācijās izmanto gan pasīvos vidusauss implantus (dzirdes kauliņu protēzes), gan aktīvos vidusauss implantus, kas imitē vai pastiprina dzirdes kauliņu vibrācijas. Iekšējās auss bojājuma gadījumā iespējama kohleārā implantācija. Pilnveidojoties aparatūrai un ķirurģiskajai tehnikai, ir iespējams saglabāt pacienta reziduālo dzirdi. Onkoloģiskās operācijas tiek veiktas vienā etapā, gan izņemot audzēju, gan arī vienlaikus veicot estētisko rekonstrukciju skartajai ķermeņa daļai, tādējādi uzlabojot pacienta dzīves kvalitāti un agrīnu atgriešanos darbā.

Galvenās pētniecības iestādes, kas nodarbojas ar otorinolaringoloģiju, vienlaikus ir arī vienas no lielākajām klīnikām pasaulē un Eiropā. Šobrīd nozīmīgākās nozarē ir: Hausa ausu slimību institūts (House Ear Institute) Losandželosā un Hārvarda Universitāte (Harvard University) Bostonā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Hannoveres Medicīnas augstskola (Medizinische Hochschule Hannover) un Kārļa Gustava “Carus” Universitāte (Universität Carl Gustav Carus) Drēzdenē, Vācijā, Antverpenes Universitāte (Universiteit Antwerpen) Beļģijā.

Otology & Neurotology (Wolters Kluwe), JAMA Otorhinolaryngology (JAMA Network), The Laryngoscope (kopš 1896. gada; Willey), Rhinology (kopš 1963. gada; European Rhinology Society). 

Mūsdienu otoloģijas pamatlicējs ir Ādams Policers (Adam Politzer), kurš pētīja vidusauss un iekšējās auss slimības, izstrādāja vairākas ķirurģiskās manipulācijas, otoķirurģijas instrumentus. Šobrīd Ā. Politcera vārdā ir nosaukta Starptautiskā otoloģiskās ķirurģijas un zinātnes biedrība (Politzer Society. International Society for Otologic Surgery and Science), kas nodarbojas ar vidusauss un iekšējās auss slimību izpēti un ārstēšanu. Džons Šī jaunākais (John Joseph Shea, Jr.) ir ārsts otoķirurgs, kurš ieviesa otosklerozes ķirurģisko ārstēšanu, veicot kāpslīša nomaiņu pret protēzi. Ārsts otoķirurgs Viljams Hauss (William House) ar brāli Hovardu Hausu (Howard Payne House) 1946. gadā nodibināja vienu no mūsdienu lielākajām auss un dzirdes izpētes iestādēm – Hausa Ausu slimību institūtu (House Ear Institute) Losandželosā, ASV. V. Hauss ir piedalījies kohleārā implanta izstrādē un arī pirmais to implantēja. Ričards Aksels (Richard Axel) un Linda Buka (Linda Buck) 2004. gadā saņēma Nobela prēmiju par ožas receptoru izpēti deguna gļotādā.