Deguns ir daudzpusīgs un neaizstājams orgāns, kas atrodas sejas centrā. Tā galvenās bioloģiskās funkcijas ir saistītas ar elpošanu, nodrošinot gaisa sildīšanu, mitrināšanu un attīrīšanu pirms nonākšanas plaušās, un ar ožu. Degunam ir arī svarīga nozīme valodniecības apakšnozarē – morfoloģijā. Tur deguns darbojas kā rezonators, ietekmējot balss tembru, akustiskās īpašības un ļaujot veidot daudzveidīgas skaņas runā. Gan fizioloģiski, gan akustiski deguns ir būtisks cilvēka komunikācijai un maņu uztverei. Tas padara degunu par centrālu veidojumu dažādos morfoloģijas aspektos, kas analizē šī orgāna komplicēto uzbūvi un funkcionālo saistību. 

Deguns ir sarežģīts un dzīvībai svarīgs orgāns, kas sastāv no ārējā deguna un iekšējā deguna dobuma ar blakusdobumiem. Tā anatomiskā uzbūve nodrošina daudzpusīgas funkcijas. Ārējais deguns (nasus externus) nodrošina sejas estētiku un kalpo kā gaisa cirkulācijas vieta. Tā skeletu veido deguna kauli un skrimšļi, kas piešķir degunam formu un elastību, bet ādā atrodas tauku un sviedru dziedzeri. Deguna priekštelpā (vestibulum nasi) atrodas matiņi, kas darbojas kā pirmā barjera, aizturot lielākās ieelpotā gaisa daļiņas un veicot sākotnējo gaisa attīrīšanu.

Deguna dobums (cavitas nasi), kas ar deguna starpsienu (septum nasi) ir sadalīts divās simetriskās pusēs, ir daudz sarežģītāks. Katras puses sānu jeb laterālajā sienā atrodas trīs deguna gliemežnīcas – augšējā, vidējā un apakšējā (conchae nasales) –, zem kurām ir attiecīgās deguna ejas (meatus nasi). Caur šīm ejām deguna dobums ir savienots ar blakusdobumiem un asaru-deguna kanālu (ductus nasolacrimalis). Deguna dobumu (izņemot priekštelpu) klāj gļotāda, kas iedalās divos funkcionāli atšķirīgos apvidos. Lielāko daļu veido elpošanas (respiratorais) apvidus, ko klāj daudzrindu skropstiņepitēlijs ar kausveida šūnām, kas izdala gļotas. Zem epitēlija atrodas bagātīgs asinsvadu tīkls, īpaši apakšējās gliemežnīcas rajonā, kas veido venozo pinumu. Šis apvidus nodrošina gaisa attīrīšanu, sasildīšanu un mitrināšanu. Gļotas saista putekļus un mikroorganismus, kurus skropstiņas virza uz rīkli, lai tie tiktu norīti vai atklepoti. Asinsvadu tīkls sasilda ieelpoto gaisu līdz ķermeņa temperatūrai. Gļotādas sekrēts kopā ar asaru šķidrumu mitrina gaisu, pasargājot elpceļus no izžūšanas. Ožas (olfaktorais) apvidus, kas atrodas deguna dobuma augšējā daļā, ietver ožas epitēliju ar specializētām receptoršūnām, un tās uztver smaržu molekulas. Oža ir vitāli svarīga barības kvalitātes noteikšanā, signalizēšanā par briesmām un pat sociālajā komunikācijā. Deguna dobums un blakusdobumi darbojas arī kā rezonatori, kas būtiski ietekmē balss tembru. Deguns pilda arī svarīgu aizsargfunkciju, jo aizsargreakcijas, piemēram, šķaudīšana, palīdz izvadīt kairinātājus. Gļotādā atrodas arī imūnkompetentas šūnas.

Deguna blakusdobumi (sinus paranasales) ir ar gaisu pildīti dobumi galvaskausa kaulos (augšžokļa, pieres, sietiņkaula un spārnkaula dobumi), kas caur atverēm ir savienoti ar deguna dobumu. Tos klāj plānāka gļotāda. Blakusdobumu funkcijas ietver galvaskausa masas samazināšanu, piedalīšanos balss rezonansē un nelielā mērā arī ieelpotā gaisa sildīšanu un mitrināšanu. Tie var darboties kā triecienu mazinātāji sejas traumu gadījumā. Kopumā deguns ir sarežģīta un daudzfunkcionāla sistēma, kas ir būtiska elpošanai, ožai un runas veidošanai. 

Deguna anatomisko struktūru izmaiņām ir milzīga nozīme dažādu slimību diagnostikā un attīstībā. Piemērs ir deguna starpsienas deviācija jeb izliekums, kas var būt gan iedzimts, gan iegūts traumas rezultātā. Ja tas ir izteikts, tad nereti apgrūtina elpošanu caur vienu vai abām nāsīm, veicina krākšanu, deguna blakusdobumu iekaisumus (sinusītus) un deguna asiņošanu.

Rinīts, kas pazīstams arī kā iesnas, ir deguna gļotādas iekaisums, ko var izraisīt vīrusi, baktērijas vai alerģiskas reakcijas. Anatomiski tas izpaužas kā gļotādas tūska, pastiprināta sekrēcija un apgrūtināta elpošana caur degunu. Hronisks rinīts var sekmēt gļotādas hipertrofiju (palielināšanos) vai atrofiju (sarukšanu), tādējādi mainot deguna iekšējo struktūru. Bieži kā rinīta komplikācija attīstās sinusīts. Tas notiek, kad tūskas dēļ nosprostojas blakusdobumu dabiskās atveres, traucējot sekrēta atteci un veicinot infekcijas attīstību. Šeit īpaša nozīme ir anatomiskajām īpatnībām, piemēram, šaurām atverēm vai jau minētajai deguna starpsienas deviācijai, kas var veicināt sinusīta attīstību.

Vēl bieži problēma ir deguna polipi jeb labdabīgi, bālgani, vīnogu ķekaram līdzīgi gļotādas izaugumi deguna dobumā vai blakusdobumos. Tie bieži saistīti ar hronisku iekaisumu, īpaši alerģisku rinītu, astmu vai cistisko fibrozi, un var bloķēt deguna ejas, apgrūtinot elpošanu un ožu, un veicināt sinusītus. Deguna asiņošana jeb epistakse visbiežāk rodas asinsvadu plīsuma dēļ deguna starpsienas priekšējā daļā, kur ir ļoti bagātīgs asinsvadu pinums. Tās cēloņi var būt dažādi, sākot no traumas un sausa gaisa un beidzot ar deguna gļotādas iekaisumu vai augstu asinsspiedienu.

Ožas traucējumi, piemēram, anosmija (pilnīgs ožas zudums), hiposmija (pavājināta oža) vai parosmija (izmainīta oža), var rasties ožas epitēlija bojājuma, ožas ceļu pārtraukuma vai centrālās nervu sistēmas traucējumu dēļ. Šīs problēmas var izraisīt rinīts, sinusīts, polipi, deguna traumas, vīrusinfekcijas (piemēram, Covid-19) vai neirodeģeneratīvās slimības. Arī ārējā deguna traumas, piemēram, lūzumi vai sasitumi, ir biežas, un tās var izraisīt gan kosmētiskus defektus, gan funkcionālus elpošanas traucējumus. Retākas, bet nopietnas ir iedzimtās anomālijas, piemēram, hoānu atrēzija, kas ir deguna dobuma aizmugurējo atveru nosprostojums, vai šķeltnes. Degunā un blakusdobumos var attīstīties arī audzēji, gan labdabīgi, gan ļaundabīgi, kas izraisa tādus simptomus kā vienpusēji apgrūtināta elpošana, asiņošana, sāpes un ožas zudums.

Visu šo slimību diagnosticēšanā un anatomisko struktūru stāvokļa novērtēšanā būtiska diagnostiskā nozīme ir deguna apskatei (rinoskopijai), endoskopijai un attēldiagnostikas metodēm, piemēram, rentgenogrāfijai, datortomogrāfijai (computed tomography, CT) un magnētiskajai rezonansei (magnetic resonance imaging, MRI). Šīs metodes ļauj precīzi identificēt anatomiskas izmaiņas un noteikt slimību cēloņus, nodrošinot efektīvu ārstēšanu. 

Deguna un tā blakusdobumu slimību diagnostika un ārstēšana, jo īpaši to, kas saistītas ar anatomiskām izmaiņām, ir sarežģīta un nozīmīga medicīnas disciplīnās. Šeit cieši jāsadarbojas daudzveidīgam speciālistu lokam, lai nepieciešamības gadījumā nodrošinātu visaptverošu un efektīvu palīdzību.

Galvenais šīs jomas eksperts ir otorinolaringologs (LOR) jeb ausu-kakla-deguna ārsts. Viņš veic gan detalizētu diagnostiku, gan izmanto plašu ārstēšanas spektru, sākot ar konservatīvu terapiju un beidzot ar ķirurģiskām operācijām. LOR speciālisti veic tādas operācijas kā deguna starpsienas korekcija jeb septoplastika, deguna polipu noņemšana jeb polipektomija, kā arī sarežģītākas blakusdobumu operācijas, tādas kā, piemēram, funkcionālā endoskopiskā sinusālā ķirurģija (functional endoscopic sinus surgery, FESS), kas ļauj minimāli invazīvi novērst problēmas dobumos. Konservatīvā ārstēšana ietver medikamentu lietošanu, piemēram, deguna pilienus un aerosolus asinsvadu sašaurināšanai, pretiekaisuma līdzekļus, kortikosteroīdus, antihistamīnus alerģiju gadījumā un antibiotikas bakteriālu infekciju ārstēšanai. Būtiska nozīme ir arī deguna skalošanai, kas palīdz attīrīt deguna dobumu, un fizioterapijai.

Sākotnējo diagnostiku un vieglu rinītu vai sinusītu ārstēšanu bieži veic ģimenes ārsts, kurš, ja nepieciešams, nosūta pacientu pie LOR speciālista. Gadījumos, kad deguna problēmas (hronisks rinīts vai polipi) ir saistītas ar alerģijām, ārstēšanas procesā iesaistās alergologs-imunologs. Viņa uzdevums ir kontrolēt alerģijas un parakstīt atbilstošu medikamentozo terapiju, piemēram, imūnterapiju.

Ārējā deguna estētiskās un rekonstruktīvās operācijas jeb rinoplastiku veic plastiskais ķirurgs, bieži sadarbojoties ar LOR speciālistu, ja nepieciešama ir arī funkcionāla korekcija. Deguna un blakusdobumu ļaundabīgo audzēju ārstēšanā ir iesaistīti onkologs (kas vada ķīmijterapiju) un radiologs terapeits (kas nodrošina staru terapiju). Ja ožas traucējumi nav tieši saistīti ar deguna dobuma problēmām, bet gan ar nervu sistēmas slimībām, pacients tiek nosūtīts pie neirologa. Smagu vai hronisku infekciju gadījumos var būt nepieciešama infektologa konsultācija.

Kopumā deguna un blakusdobumu slimību ārstēšanas metodes iedala konservatīvajā terapijā, kas balstās uz medikamentiem un fizioterapiju, un ķirurģiskajā terapijā, kas ietver dažādas procedūras, piemēram, septoplastiku, rinoplastiku, polipektomiju, FESS un audzēju izņemšanu. Šāda daudznozaru pieeja nodrošina visaptverošu un efektīvu palīdzību pacientiem ar dažādām deguna problēmām. 

Pētījumi deguna anatomijas jomā ir daudzveidīgi un joprojām turpinās intensīvā tempā, lai uzlabotu izpratni par tā sarežģītajām funkcijām un pilnveidotu slimību ārstēšanu. Šie pētījumi aptver plašu spektru, sākot no embrionālās attīstības līdz pat jaunu ķirurģisko metožu izstrādei.

Viens no galvenajiem pētniecības virzieniem ir iedzimtās anomālijas un attīstības anatomija, kur tiek padziļināti pētīta deguna un sejas struktūru embrioģenēze. Šie pētījumi ir izšķiroši, lai izprastu iedzimtu anomāliju, piemēram, aukslēju šķeltnes vai hoānu atrēzijas, cēloņus un meklētu efektīvas profilakses un agrīnas intervences iespējas.

Liela nozīme ir arī funkcionālās anatomijas izpētei, kas akcentē deguna struktūru ietekmi uz tā darbību. Tiek veikti datorizētas modelēšanas un eksperimentāli pētījumi par gaisa plūsmas dinamiku deguna dobumā un blakusdobumos gan normālos apstākļos, gan patoloģiskos stāvokļos, piemēram, pie deguna starpsienas deviācijas vai tā gliemežnīcu hipertrofijas. Šie pētījumi, kas bieži izmanto skaitliskās hidrodinamikas (computational fluid dynamics, CFD) modeļus, palīdz labāk izprast elpošanas traucējumu mehānismus un optimizēt ķirurģisko iejaukšanos. Zinātnieki pēta arī mukociliārā transporta mehānismus, analizējot skropstiņepitēlija funkcijas un gļotu transportu, kā arī to traucējumus slimību gadījumos, piemēram, cistiskās fibrozes vai primāras ciliārās diskinēzijas gadījumā. Ožas sistēmas anatomijas un fizioloģijas izpēte ietver ožas receptoru, ožas ceļu un smadzeņu centru detalizētu izpēti. Tas ir īpaši aktuāli, lai izprastu ožas zuduma (anosmijas) un traucējumu (hiposmijas, parosmijas) cēloņus, piemēram, pēc vīrusu infekcijām, kā Covid-19, vai neirodeģeneratīvu slimību gadījumā.

Būtisks virziens ir arī anatomisko faktoru izpēte slimību attīstībā, kur zinātnieki cenšas atrast saistību starp individuālām anatomiskām variācijām (piemēram, blakusdobumu atveru izmērs, gliemežnīcu forma vai papildu kaulu struktūras) un slimību, piemēram, hroniska rinosinusīta, attīstību un gaitu. Tas palīdz attīstīt personalizētu medicīnu, precizējot diagnostikas kritērijus un pielāgojot ārstēšanas stratēģijas.

Pētniecība nepārtraukti tiek virzīta uz attēldiagnostikas metožu attīstību, izstrādājot jaunas un precīzākas metodes, piemēram, uzlabotus MRI, CT un konusa staru datortomogrāfijas (cone beam computed tomography, CBCT) pielietojumus. Šīs tehnoloģijas ļauj iegūt trīsdimensionālus attēlus ar augstu izšķirtspēju, un tās ir būtiskas precīzai deguna anatomijas un patoloģiju vizualizēšanai, kā arī precīzai ķirurģiskās plānošanas uzlabošanai. Radioloģijas attīstība dod iespēju labāk izprast arī dinamiskās norises degunā, piemēram, gļotādas tūsku un sekrēcijas uzkrāšanos.

Tāpat liela uzmanība tiek pievērsta ķirurģisko tehniku pilnveidošanai, īpaši minimālai invazīvai pieejai, piemēram, endoskopiskās deguna un blakusdobumu ķirurģijas attīstībai. Pētnieki un ķirurgi strādā pie anatomisko orientieru precizēšanas, izmantojot 3D modelēšanu un navigācijas sistēmas, lai uzlabotu operāciju rezultātus, samazinātu komplikāciju risku un nodrošinātu ātru pacientu atveseļošanos.

Nākotnes medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst audu inženierija un reģeneratīvā medicīna, kur pētījumi ir balstīti uz deguna skrimšļu un gļotādas audu atjaunošanas iespējām pēc traumām vai operācijām. Tas ietver cilmes šūnu terapijas, biopolimēru un 3D biodrukāšanas tehnoloģiju izpēti, lai radītu funkcionālus audu aizvietotājus.

Visbeidzot: salīdzinošā anatomija, kas pēta dažādu dzīvnieku sugu deguna struktūras, sniedz vērtīgu ieskatu ožas sistēmas evolūcijā un adaptācijā. Šie pētījumi palīdz labāk izprast arī cilvēka deguna funkcijas un tā attīstības vēsturi.

Šāda daudzpusīga un dinamiska pētniecība deguna anatomijas jomā nodrošina nepārtrauktu progresu slimību diagnostikā un ārstēšanā, sniedzot arvien jaunas un efektīvākas pieejas pacientu veselības uzlabošanai. Mūsdienās pētījumi deguna anatomijas un ar to saistīto slimību jomā ir dinamiski attīstījušies gan Latvijā, gan pasaulē, aptverot plašu spektru no fundamentālās zinātnes līdz klīniskām inovācijām, lai uzlabotu izpratni par deguna funkcijām un pilnveidotu slimību ārstēšanu.

Latvijā vairākas iestādes veic pētījumus un attīsta klīnisko praksi saistībā ar deguna anatomiju un patoloģijām. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas un antropoloģijas institūts ir iesaistīts galvas un kakla apvidus, tostarp deguna un sejas struktūru, attīstības anatomijas un morfometrijas pētījumos, analizējot arī neirohumorālās inervācijas un iekaisuma nozīmi deguna un aizdegunes gļotādā. RSU Otorinolaringoloģijas klīnika Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā (PSKUS) aktīvi strādā pie ķirurģisko tehniku pilnveidošanas, veicot tādas operācijas kā septoplastika, polipektomija un sarežģītas FESS operācijas, kā arī pētot deguna elpošanas traucējumus un ožas disfunkcijas. Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas fakultāte veic fundamentālus pētījumus par ožas sistēmas fizioloģiju un neirobioloģiju, kā arī iesaistās audu inženierijas un reģeneratīvās medicīnas pētījumos. PSKUS un Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) kā lieli terciārās aprūpes centri veic plašu LOR operāciju klāstu, ieskaitot rinoplastikas un rekonstruktīvās operācijas, bieži iesaistās pētniecībā par šo operāciju rezultātiem un efektivitāti, kā arī specializējas onkoloģisko deguna un blakusdobumu slimību diagnostikā un ārstēšanā. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs (LBPSC) velta uzmanību fundamentāliem biomedicīnas pētījumiem, tostarp ģenētikai un molekulārajai bioloģijai, kas var netieši ietekmēt izpratni par iedzimtām deguna anomālijām vai audu reģenerāciju.

Pasaulē deguna anatomijas un funkciju pētījumi ir ļoti attīstīti, iesaistot lielas universitātes un specializētus centrus. Viens no vadošajiem centriem rinoloģijas pētījumos ir Džona Hopkinsa Sinusa centrs (Johns Hopkins Sinus Center) Džona Hopkinsa Medicīnas skolā (Johns Hopkins School of Medicine) Baltimorā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kas koncentrējas uz deguna un blakusdobumu iekaisuma mehānismiem, imūnsistēmas nozīmi un ožas izpratnes paplašināšanu, aktīvi attīstot un pētot jaunas ķirurģiskās tehnikas. Stenforda Sinusa centrs (Stanford Sinus Center) Stenforda Universitātē (Stanford University) Kalifornijā, ASV, ir vadošais centrs deguna un blakusdobumu slimību ārstēšanā un pētniecībā. Tas īpaši fokusējas uz endoskopisko deguna un galvaskausa pamatnes ķirurģiju un gaisa plūsmas dinamikas pētījumiem, izmantojot CFD. Monela Ķīmisko sajūtu centrs (Monell Chemical Senses Center) Filadelfijā, ASV, ir pasaules līderis ožas un garšas izpētē un veic fundamentālus pētījumus par ožas receptoru darbību un traucējumiem. Nacionālais kurluma un citu komunikācijas traucējumu institūts (National Institute on Deafness and Other Communication Disorders, NIDCD) Betesdā, ASV, atbalsta plašu pētījumu klāstu par ožu un tās traucējumiem, tostarp saistībā ar deguna anatomiju. Hārvarda Medicīnas skola (Harvard Medical School) Bostonā, ASV, ar saistītajām slimnīcām un katedrām veic plašus pētījumus otolaringoloģijā, izmantojot modernākās attēldiagnostikas un ķirurģiskās metodes. Wake Forest Reģeneratīvās medicīnas institūts (Wake Forest Institute for Regenerative Medicine) Vinstonā-Seilemā, ASV, ir starptautisks līderis reģeneratīvās medicīnas un audu inženierijas jomā un pēta skrimšļu un audu atjaunošanu, kas ir pielietojami deguna rekonstrukcijā. Mičiganas Universitātes LOR-galvas un kakla ķirurģijas departaments (University of Michigan Department of Otolaryngology-Head and Neck Surgery) ir pazīstams ar inovatīviem pētījumiem par hronisku rinosinusītu, tai skaitā ģenētiskajiem un imūnsistēmas faktoriem, kas saistīti ar anatomiskām īpatnībām. UCL Īstmena Zobārstniecības institūts un slimnīca (UCL Eastman Dental Institute and Hospital) Londonā, Lielbritānijā, nodarbojas ar kraniofaciālo anatomiju, ieskaitot sejas un deguna attīstību un rekonstruktīvo ķirurģiju. Arī Vīnes Medicīnas universitāte (Medizinische Universität Wien) Austrijā ir pazīstama ar augsta līmeņa anatomijas un otolaringoloģijas pētījumiem, tostarp deguna endoskopiskās anatomijas izpēti. Šīs iestādes un pētniecības virzieni atspoguļo pasaules tendenci padziļināt deguna anatomijas un funkciju izpēti, lai uzlabotu to diagnostiku, ārstēšanu un pacientu dzīves kvalitāti.