Galvaskausā atrodas vairāki deguna blakusdobumi, kas ir savienoti ar deguna dobumu. Lielākais no tiem ir augšžokļa dobums (sinus maxillaris), kas atrodas augšžokļa kaula iekšpusē un atveras deguna vidējā ejā. Virs acs dobumiem pieres kaulā atrodas pieres dobums (sinus frontalis), kas savienojas ar deguna vidējo eju caur pieres-deguna kanālu. Starp deguna dobumu un acs dobumu, sietiņkaulā, ir daudzas mazas, savstarpēji savienotas šūnas, ko dēvē par sietiņkaula šūnām (cellulae ethmoidales) jeb labirintu. Tās iedalās priekšējās un vidējās šūnās, kas atveras vidējā deguna ejā, un mugurējās šūnās, kas atveras augšējā deguna ejā. Spārnkaula dobums (sinus sphenoidalis) atrodas spārnkaula ķermenī, tieši aiz deguna dobuma augšējās daļas, un tas atveras augšējā deguna ejā (recessus sphenoethmoidalis). Visi šie blakusdobumi ir izklāti ar plānu elpošanas tipa gļotādu, kas ir tiešs deguna dobuma gļotādas turpinājums. Šo gļotādu izdalītais sekrēts dabiski drenējas deguna dobumā pa īpašām atverēm (ostia). 

Deguna blakusdobumi jeb ar gaisu pildīti dobumi galvaskausa kaulos ir savienoti ar deguna dobumu. To nozīme ir daudzpusīga. Piemēram, tie palīdz sildīt un mitrināt ieelpoto gaisu, pirms tas nonāk plaušās, kas ir īpaši svarīgi aukstā un sausā laikā, lai pasargātu elpceļus. Būtībā šie dobumi ir kā “tukšumi” kaulos, kas samazina galvaskausa kopējo svaru, atvieglojot galvas balstīšanu. Turklāt blakusdobumi darbojas kā rezonatori, kas ietekmē un pastiprina balss tembru, piešķirot tai unikālu skanējumu. Triecienu gadījumā tie darbojas kā amortizatori, palīdzot absorbēt un mīkstināt triecienus, tādējādi aizsargājot smadzenes no bojājumiem. Blakusdobumu gļotādas dziedzeri ražo gļotas, kas palīdz notvert un izvadīt baktērijas, vīrusus un citus kairinātājus, tādējādi veicinot elpceļu veselību. Deguna blakusdobumi ir svarīga elpceļu sistēmas sastāvdaļa, kas nodrošina ne tikai gaisa kondicionēšanu, bet arī palīdz aizsargāt smadzenes un veidot balss tembru. 

Deguna dobuma un blakusdobumu anatomiskās īpatnības un jebkādas tajās notiekošās izmaiņas ir izšķirošas daudzu slimību attīstībā un diagnostikā. Viens no biežākajiem stāvokļiem ir sinusīts jeb rinosinusīts, kas ir blakusdobumu gļotādas iekaisums. Tā galvenais cēlonis ir blakusdobumu dabisko atveru nosprostojums, ko var izraisīt gļotādas tūska rinīta dēļ, dažādas anatomiskas īpatnības, piemēram, šauras atveres, deguna starpsienas deviācija vai anomālas sietiņkaula šūnas, kā arī polipi vai audzēji. Šis nosprostojums traucē sekrēta drenāžu un ventilāciju, radot labvēlīgus apstākļus infekcijas attīstībai. Hroniska sinusīta gadījumā bieži vien ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, lai atverēm atjaunotu caurlaidību.

Rinīts, kas ir deguna dobuma gļotādas iekaisums, izraisa tūsku, apgrūtinātu elpošanu un pastiprinātu sekrēciju. Hronisks rinīts var sekmēt neatgriezeniskas gļotādas izmaiņas, piemēram, hipertrofiju (palielināšanos) vai atrofiju (samazināšanos). Bieži deguna vidējā ejā un blakusdobumu atveru rajonā veidojas deguna polipi, kas var bloķēt šīs atveres. Arī deguna starpsienas deviācija var sašaurināt vienu deguna dobuma pusi, izmainot gaisa plūsmu, apgrūtinot elpošanu un veicinot vienpusēja sinusīta attīstību. Deguna gliemežnīcu hipertrofija, it īpaši apakšējo gliemežnīcu palielināšanās, var būtiski apgrūtināt elpošanu caur degunu.

Ne mazāk svarīgi ir arī audzēji, gan labdabīgi (piemēram, invertētā papiloma), gan ļaundabīgi (piemēram, plakanšūnu karcinoma), kas var attīstīties deguna dobumā vai blakusdobumos. Tie izraisa dažādus simptomus atkarībā no to atrašanās vietas un izplatības, piemēram, aizliktu degunu, asiņošanu, sāpes, sejas deformāciju, kā arī redzes vai ožas traucējumus. Retākos gadījumos, galvaskausa pamatnes lūzuma (traumas vai ķirurģiskas komplikācijas rezultātā) vai iedzimta defekta dēļ, var rasties cerebrospinālā šķidruma (cerebrospinal fluid, CSF) rinoreja, kas ir CSF noplūde deguna dobumā, visbiežāk caur sietiņkaula horizontālo plātnīti vai spārnkaula dobuma jumtu.

Atsevišķi jāpiemin zobārstnieciskas izcelsmes sinusīts, kas rodas, jo augšžokļa blakusdobuma apakšējā siena ir anatomiski tuvu augšējo dzerokļu saknēm, tādēļ infekcija no zobiem var izplatīties uz šo dobumu. Barotrauma var rasties spiediena izmaiņu rezultātā (piemēram, lidojot vai nirstot) un izraisa sāpes vai pat gļotādas bojājumus blakusdobumos, ja to atveres ir bloķētas. 

Mūsdienu diagnostikā un ārstēšanā liela nozīme ir endoskopiskajai diagnostikai un ķirurģijai. Deguna endoskopija ļauj detalizēti vizualizēt deguna dobuma un blakusdobumu atveru rajonu, savukārt attēldiagnostika (datortomogrāfija (computed tomography, CT) un magnētiskā rezonanse (magnetic resonance imaging, MRI)) ir būtiska, lai novērtētu dobumu stāvokli, gļotādas biezumu, sekrēta klātbūtni un kaula struktūras.

Deguna blakusdobumu ārstēšanā, it īpaši sarežģītākos gadījumos, ir iesaistīti vairāki speciālisti. Galvenais ārsts, kurš nodarbojas ar šīm problēmām, ir otorinolaringologs (LOR). Viņš veic gan diagnostiku, izmantojot endoskopiju un attēldiagnostiku, gan konservatīvu ārstēšanu ar medikamentiem un skalošanu. LOR speciālists veic arī dažādas ķirurģiskas iejaukšanās, piemēram, funkcionālo endoskopisko sinusālo ķirurģiju (functional endoscopic sinus surgery, FESS), kas ir mūsdienīgs standarts hroniska rinosinusīta, polipu un dažu audzēju ārstēšanā. FESS mērķis ir atjaunot blakusdobumu ventilāciju un drenāžu, maksimāli saudzējot normālas anatomiskās struktūras. Tāpat LOR veic deguna starpsienas korekciju (septoplastiku), gliemežnīcu ķirurģiju (piemēram, konhotomiju, submukozu rezekciju vai lateropozīciju) un audzēju izņemšanu.

Ģimenes ārsts parasti veic sākotnējo diagnostiku un ārstē akūtus, nekomplicētus rinītus un sinusītus. Ja deguna blakusdobumu problēmas ir saistītas ar alerģijām, tad talkā nāk alergologs-imunologs. Gadījumos, kad ir CSF rinoreja vai galvaskausa pamatni skaroši audzēji, neiroķirurgs strādā ciešā sadarbībā ar LOR speciālistu. Ļaundabīgu audzēju kompleksajā terapijā tiek iesaistīts onkologs un radiologs terapeits. Visbeidzot: mutes, sejas un žokļu ķirurgs var būt iesaistīts augšžokļa dobuma patoloģiju ārstēšanā, īpaši, ja tās ir saistītas ar zobiem vai traumām. 

Pētnieki pašlaik intensīvi strādā pie vairākām jomām, lai padziļināti izprastu deguna dobuma un blakusdobumu fizioloģiju un slimību attīstību. Viens no galvenajiem virzieniem ir gaisa plūsmas dinamikas modelēšana deguna dobumā un blakusdobumos, kas palīdz labāk izprast gan normālu funkcionēšanu, gan slimību patoģenēzi. Tāpat tiek aktīvi pētīti mukociliārā transporta mehānismi un to traucējumi, kas ir būtiski gļotādas attīrīšanās procesā. Liela uzmanība tiek pievērsta arī blakusdobumu attīstības (pneimatizācijas) variācijām un to klīniskajai nozīmei, lai labāk izprastu individuālās atšķirības.

Pasaulē un Latvijā norisinās plaši pētījumi, kas vērsti uz deguna dobuma un blakusdobumu fizioloģijas un slimību padziļinātu izpratni. Zinātnieki pēta gaisa plūsmas dinamiku šajos dobumos, lai labāk izprastu gan normālas funkcijas, gan slimību, piemēram, sinusīta, attīstību. Tā izzināšana ir ļoti aktīva un dinamiska sfēra, kas nepārtraukti attīstās, meklējot jaunas diagnostikas un ārstēšanas metodes, lai uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti un samazinātu komplikāciju risku to izpausmes gaitā. Būtiska joma ir anatomisko faktoru nozīmes izpēte hroniska rinosinusīta attīstībā, kā arī individualizētu ārstēšanas pieeju izstrāde. Tas nozīmē, ka tiek meklētas metodes, kā pielāgot terapiju katram pacientam. Pastāvīgi tiek pilnveidotas endoskopiskās ķirurģijas tehnikas, precizēti anatomiskie orientieri un izstrādāti jauni instrumenti, lai operācijas būtu vēl efektīvākas un drošākas. Līdztekus tiek paplašināta attēldiagnostikas metožu, īpaši augstas izšķirtspējas CT un MRI, pielietošana un uzlabota to interpretācija, nodrošinot precīzāku diagnostiku. Pētniecība aptver arī iedzimtu anomāliju ģenētisko un molekulāro pamatu izpēti, kā arī gļotādas imūnās atbildes pētījumus deguna dobumā un blakusdobumos, lai labāk izprastu organisma aizsardzības mehānismus un to traucējumus. Arvien vairāk tiek pētīta arī bioloģisko preparātu izmantošana polipu izraisīta hroniska rinosinusīta ārstēšanā.

Latvijā deguna blakusdobumu un LOR jomas pētniecība galvenokārt notiek ar augstskolu un klīniku starpniecību. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Otorinolaringoloģijas katedra un Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca (PSKUS) aktīvi veic pētījumus par dažādām LOR saslimšanām, tai skaitā deguna gļotādas imūnhistoķīmisko raksturojumu hroniska rinosinusīta gadījumā un biofilmu nozīmi. Arī Bērnu klīniskā universitātes slimnīca (BKUS) veic pētījumus par deguna un blakusdobumu slimībām bērnu populācijā. Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultāte arī iesaistās šīs jomas zinātniskajā darbā. Lai gan Latvijā nav specifisku pētniecības institūtu, kas veltītu uzmanību tikai deguna blakusdobumiem, nosauktās iestādes un to struktūrvienības nodrošina būtisku zinātnisko darbību saistībā ar tiem.

Pasaulē šīs jomas pētniecība ir daudz plašāka. Vadošais centrs ir Džonsa Hopkinsa Sinusa centrs (Johns Hopkins Sinus Center) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kas ir līderis rinoloģijas pētniecībā un koncentrējas uz sinusīta iekaisuma un imunitātes mehānismiem. Arī Pitsburgas Universitātes Medicīnas skolas (University of Pittsburgh School of Medicine) un Pensilvānijas Universitātes Otolaringoloģijas nodaļas (University of Pennsylvania, Department of Otolaryngology) ASV ir aktīvi iesaistītas rinosinusīta un galvaskausa pamatnes ķirurģijas pētniecībā. Viena no lielākajām medicīnas iestādēm, Meijo klīnika (Mayo Clinic) ASV, veic plašus pētījumus visās LOR jomās. Eiropā nozīmīgu darbu veic, piemēram, Karolinskas institūts (Karolinska Institutet) Zviedrijā un Londonas Universitātes koledža (University College London) Apvienotajā Karalistē. Šīs iestādes bieži sadarbojas starptautiska līmeņa pētniecībā, lai virzītu un attīstītu zināšanas par deguna blakusdobumu slimībām un to ārstēšanu.