Ir pierādīts, ka deguna lemeša orgānam kopā ar tā saistītajām struktūrām ir noteikta nozīme dzīvnieku sociālās un reproduktīvās uzvedības veidošanā, pateicoties tā feromonu receptoru šūnām un stimulējošajai iedarbībai uz gonadotropīnu atbrīvojošā hormona sekrēciju. Orgānam ir specializētas ožas sensorās šūnas jeb esteziocīti, kas darbojas gan kā aferentie neironi feromonu uztveršanā, gan arī ražo gonadotropīnu atbrīvojošo hormonu.

Deguna lemeša orgāns ir morfoloģiska struktūra, kas atrodas deguna starpsienas rajonā un ar savām receptoru šūnām uzņem īpašas – gaistošas, bioloģiski ļoti aktīvas – vielas, par kurām informācija tiek pārraidīta uz attiecīgajiem smadzeņu analītiskajiem centriem. Deguna lemeša orgāns ir labi pētīts dzīvniekiem, un pašreizējā zinātniskās izpētes attīstības stadijā ir pārliecinoši un praktiski pamatoti dati par tā morfofunkcionālajām īpašībām dažādiem faunas pārstāvjiem, arī zīdītājiem. 

Postnatālajā periodā dzīvniekiem deguna lemeša orgāns ir pāra, iegarenas formas caurulīte, kas ievietota skrimšļa kapsulā un atrodas deguna starpsienas priekšēji apakšējā galā. Deguna lemeša orgāna priekšējais gals atveras ar šauru kanālu deguna dobumā (grauzēji, daži primāti) vai deguna-aukslēju kanālā, kas savieno deguna dobumu ar mutes dobumu (somaiņi, nagaiņi, plēsēji). Šķērsgriezumā deguna lemeša orgānam ir pusmēness forma. Jutīgie receptori ir lokalizēti uz tā mediālās, izliektās sienas, skropstiņepitēlijs izklāj ieliekto sānu sienu, kurai blakus uz āru atrodas kavernozi ķermeņi.

Deguna lemeša orgāns ir īpaši saistīts ar feromoniem, kas ir bioloģiski aktīvas vielas un izdalās vidē ļoti mazos daudzumos, īpaši ietekmējot uzvedību, kā arī citu tās pašas sugas indivīdu fizioloģisko stāvokli. Tas nozīmē, ka tiem ir nepastāvība, atšķirības pēc ķīmiskās dabas (steroīdi, spirti, aldehīdi vai to maisījums) un iedarbības mērķa.

Cilvēka deguna lemeša orgāns veidojas 5.–7. embrionālās attīstības nedēļā. Pieaugušam cilvēkam tas ir neliels padziļinājums diametrā līdz 2 mm, kas atrodas uz deguna starpsienas 15–20 mm attālumā no nāsu malas, ir cauruļveida formas, un tas beidzas akli jeb paliek nenoslēgts. Deguna lemeša orgānu ieskauj daudzi mazi asinsvadi, kas saņem autonomu inervāciju, un tas var kalpot kā viens no mehānismiem ķīmisko signālu regulēšanai. Cilvēkam ir raksturīga kapilāru tīkla klātbūtne ap deguna lemeša orgānu, bet nav kapilāru intraepiteliālas lokalizācijas pazīmju. 

Pirmo reizi deguna lemeša orgānu kā struktūru pie cilvēka zīdaiņa deguna starpsienas 1703. gadā pieminēja un aprakstīja holandiešu botāniķis un anatoms Frederiks Rauss (Frederik Ruysch), tomēr detalizēti apraksti netika sniegti. 1809. gadā vācietis Zāmuels fon Zemmerings (Samuel Thomas von Sömmerring) apstiprināja šo atklājumu mirušiem pieaugušiem cilvēkiem.

Plašāku un dažādu zīdītāju deguna lemeša orgāna aprakstu 1803. gadā veica dāņu ķirurgs Ludvigs Levins Jakobsons (Ludwig Lewin Jacobson), bet viņš noliedza šī orgāna esamību cilvēkiem. 1877. gadā Šveices anatoms, fiziologs un histologs Alberts fon Kellikers (Albert von Kölliker) pirmais sniedza apliecinājumu cilvēka deguna lemeša orgānam kā histoloģiski identificējamai struktūrai. Pēc šiem atklājumiem un dažiem pretrunīgiem apgalvojumiem 1891. gadā M. Potikē (M. Potiquet) publicēja vienu no svarīgākajiem rakstiem par šo tēmu. Līdz pat mūsdienām, neskatoties uz daudziem rakstiem, kas norāda uz deguna lemeša orgāna klātbūtni un darbību, par tā nozīmi cilvēkam joprojām plaši diskutē. Kopš atklāšanas par to ziņots, izmantojot dažādas metodes: tiešo un endoskopisko izmeklēšanu (in vivo un mirušiem cilvēkiem), tādas attēlveidošanas metodes kā kompjūtertomogrāfiju (CT) un magnētiskās rezonanses izmeklējumus (MRI) ar un bez kontrasta, histoloģiskās klasiskās metodes un elektronu mikroskopiju. Šie izmeklējumi liecina, ka dažiem indivīdiem iespējams novērot deguna lemeša orgāna dobumus un vadus.

Neskatoties uz bagātīgajiem pierādījumiem, mūsdienu otorinolaringologi, klīniski izmeklējot deguna priekšējo daļu, šo mazo un nenozīmīgo orgānu joprojām neņem vērā. Lai gan pastāvīgs deguna lemeša orgāna sastopamības biežums ir konstatēts dažādās pieaugušo populācijās visā pasaulē (Bulgārijā, Kanādā, Ēģiptē, Francijā, Meksikā un Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV), pētījumi liecina, ka tas ir sastopams (vismaz vienpusēji un galvenokārt kreisajā pusē) aptuveni vienai trešdaļai iedzīvotāju. Pārskati liecina, ka to biežāk konstatē bērniem. Daži pētījumi apgalvo, ka tas ir sastopams vairāk nekā divām trešdaļām jauniešu, savukārt citi pētnieki norāda, ka gandrīz visiem jaundzimušajiem tas atrodas abās starpsienas pusēs. 

Cilvēka embrijos deguna lemeša orgāns attīstās ļoti agri. Deguna lemeša orgāna nervu šķiedras izplešas kopā ar migrējošo gonadotropīnu, atbrīvojot hormonu (GnRH), izdalot šūnas no ožas plakodes uz smadzenēm. Pēc tam pieauguša cilvēka deguna lemeša orgānam, salīdzinot ar citiem zīdītājiem, pamana regresijas pazīmes. Deguna lemeša orgāna klātbūtne un atrašanās vieta nepārprotami tiek noteikta, sīki izpētot deguna starpsienu. Tomēr trūkst sensoro neironu un nervu šķiedru. Deguna lemeša orgāna forma un izmēri cilvēkiem ievērojami atšķiras.

Pētījumos ar cilvēkiem, izmantojot deguna gļotādas izraisītu elektrisko potenciālu (elektronazogramma), ir pierādīts, ka deguna lemeša orgānam ir noteikta receptoru funkcija, taču ir arī ģenētiski pierādījumi par pretējo, kas apgalvo: gēni, kas kodē vomeronazālo receptoru proteīnus un specifiskos jonu kanālus, ir saistīti. Transdukcijas procesā ir mutācijas, kas cilvēkiem nefunkcionē. Apgalvojumi, ka operācija deguna starpsienas zonā var izraisīt iespējamās izmaiņas reproduktīvajā uzvedībā, speciālistiem rada lielas bažas.

Lai gan deguna lemeša orgāns ir ļoti mazs, nedaudz neskaidrs un neapšaubāmi novārtā atstāts anatomisks orientieris, tas joprojām ir strīdīgs temats gan uzbūves, gan funkciju, gan saiknes ar citām cilvēku un dzīvnieku sistēmām dēļ. Daži pētījumi liecina, ka, lai gan anatomiski cilvēkiem ir deguna lemeša orgāns, tā nozīme feromonu noteikšanā un uzvedības ietekmēšanā var būt ierobežota vai nebūt vispār, ja salīdzina ar citiem zīdītājiem. Pastāv pētījumi par to, vai cilvēkiem ir funkcionāls deguna lemeša orgāns un vai tam ir kāda nozīme sociālajā vai uzvedības reakcijā uz ķīmiskajiem signāliem.

Funkcijas, kuras dažādu dzīvnieku vidū piešķir deguna lemeša orgānam, ietver:

1. sociālo un seksuālo uzvedību: deguna lemeša orgāna atklātie feromoni var ietekmēt sociālo mijiedarbību starp dzīvniekiem, tostarp pārošanās uzvedību, agresiju, teritoriālo iezīmēšanu un radinieku atpazīšanu;
2. reproduktīvās funkcijas: daudzām sugām deguna lemeša orgānam ir nozīme reproduktīvajā uzvedībā un procesos, piemēram, partneru atlasē, kontaktu sinhronizācijā un mātes uzvedībā;
3. saziņu: dzīvnieki var izmantot deguna lemeša orgāna atklātos feromonus, lai citiem savas sugas pārstāvjiem nodotu informāciju par savu reproduktīvo vai dominējošo stāvokli, kā arī trauksmes signālus. 

Neirozinātnes, anatomijas un uzvedības bioloģijas pētījumu mērķis ir atklāt noslēpumus, kas saistīti ar cilvēku deguna lemeša orgānu un tā iespējamo nozīmi, ja tāda ir, ietekmējot sociālās, reproduktīvās vai uzvedības reakcijas uz ķīmiskajām norādēm.

Deguna lemeša orgāns ir bijis ievērojamas zinātniskās intereses un diskusiju objekts, it īpaši attiecībā uz tā funkcijām cilvēkiem. Lai gan tradicionāli tas tiek uzskatīts par svarīgu struktūru feromonu noteikšanai daudzās mugurkaulnieku sugās, arī zīdītājiem, ir teorijas un diskusijas par šo ķīmisko vielu funkcionalitāti un nozīmi, jo īpaši cilvēkiem.

Dažas mūsdienu teorijas un uzskati par deguna lemeša orgānu:

1. esamība un darbība cilvēkos: deguna lemeša orgāna esamība un funkcionalitāte cilvēkiem ir bijusi strīdu tēma. Lai gan anatomiskie pētījumi apstiprina tā esamību augļa attīstībā, tas bieži regresē un pieaugušajiem kļūst arvien mazāk funkcionāls vai nefunkcionāls. Daži pētījumi liecina, ka atsevišķi pieaugušie var saglabāt funkcionālu deguna lemeša orgānu, savukārt citi liecina, ka tam trūkst neironu savienojumu vai ir samazināta jutība pret feromoniem;
2. diskusijas par feromonu noteikšanu: pētījumi ar cilvēkiem par feromonu noteikšanu un apstrādi, ko veic deguna lemeša orgāns, joprojām ir nepārliecinoši. Daži pētījumi liecina, ka cilvēki varētu reaģēt uz noteiktām ķīmiskām norādēm, kas ietekmē uzvedību, savukārt citi apstrīd deguna lemeša orgāna tiešo nozīmi feromonu apstrādē. Tas liek domāt, ka, ja feromoni ietekmē cilvēku uzvedību, tos var noteikt, izmantojot citas ožas sistēmas;
3. alternatīvi ožas ceļi: daži pētnieki apgalvo, ka pat tad, ja deguna lemeša orgāns nav tik funkcionāls cilvēkiem, citām ožas sistēmām, piemēram, galvenajam ožas epitēlijam, var būt nozīme ķīmisko signālu noteikšanā, kas varētu ietekmēt sociālās vai uzvedības reakcijas;
4. evolūcijas perspektīva: notiek diskusijas par deguna lemeša orgāna evolucionāro nozīmi cilvēkiem. Daži zinātnieki apgalvo, ka deguna lemeša orgāns pamanāmāks varēja būt mūsu senčos un tā samazinātā funkcionalitāte mūsdienu cilvēkiem varētu būt saistīta ar izmaiņām sociālajā uzvedībā vai paļaušanos uz citiem saziņas veidiem. 

Ar deguna lemeša orgānu saistīto slimību un problēmu vidū nozīmīgi ir:

1. deguna polipi: tie var veidoties deguna dobumā, netieši ietekmējot deguna lemeša orgānu, bloķējot vai kavējot tā darbību. Ārstēšana var ietvert zāles, piemēram, kortikosteroīdus, vai smagākos gadījumos polipu ķirurģisku izņemšanu;
2. hronisks sinusīts: deguna blakusdobumu iekaisums vai infekcija var ietekmēt deguna dobumu un potenciāli skart deguna lemeša orgāna darbību. Ārstēšana var ietvert dažādas procedūras, antibiotikas, kortikosteroīdus, deguna blakusdobumu punkciju, skalošanu vai operāciju smagos gadījumos;
3. traumas: deguna zonā var bojāt deguna lemeša orgānu vai ietekmēt tā darbību. Ārstēšana ir atkarīga no traumas apjoma un var ietvert dažāda veida ārstēšanu vai ķirurģisku iejaukšanos;
4. iedzimtas anomālijas: dažiem indivīdiem, kuriem ir iedzimtas anomālijas deguna dobumā vai saistītās struktūrās, tās var ietekmēt deguna lemeša orgāna darbību. Ārstēšana var ietvert koriģējošu operāciju vai citas iejaukšanās procedūras atkarībā no konkrētās anomālijas.

Tā kā deguna lemeša orgāna nozīmi un funkcijas cilvēkiem joprojām apspriež, nav plaši pieņemtu medicīnisku iejaukšanās paņēmienu vai ārstēšanas metožu, kas būtu īpaši paredzētas ar deguna lemeša orgānu saistīto problēmu risināšanai. Pētījumi šajā jomā turpinās, un jebkurš stāvoklis, kas netieši ietekmē deguna lemeša orgānu, parasti tiek pārvaldīts, ārstējot pamatcēloni vai saistītos simptomus, piemēram, deguna iekaisumu vai obstrukciju. Personām, kurām ir deguna vai ožas problēmas, ir svarīgi konsultēties ar kvalificētiem veselības aprūpes speciālistiem, piemēram, otorinolaringologiem (ausu, deguna un kakla speciālistiem), kuri var nodrošināt precīzu diagnozi un atbilstošu ārstēšanu, pamatojoties uz konkrēto stāvokli un tā cēloņiem. 

Daudzas pētniecības iestādes un universitātes visā pasaulē ir iesaistījušās deguna lemeša orgāna un tā funkciju izpētē dažādām dzīvnieku sugām, arī cilvēkiem. Dažas ievērojamas institūcijas, kurās ir veikti vai turpinās deguna lemeša orgāna pētījumi, ir:

1. Rokfellera Universitāte Ņujorkā (Rockefeller University) ir iesaistījusies nozīmīgos pētījumos saistībā ar deguna lemeša orgānu, jo īpaši, lai izprastu tā nozīmi feromonu noteikšanā un ietekmi uz sociālo uzvedību;
2. Kalifornijas Universitātes Bērkli (University of California, Berkeley) pētnieki ir veikuši pētījumus par deguna lemeša orgāna struktūru, funkcijām un tā potenciālo nozīmi ķīmisko vielu uztverē cilvēkiem un citiem zīdītājiem;
3. Kembridžas Universitātes (University of Cambridge) zinātnieki ir izpētījuši deguna lemeša orgāna evolūcijas aspektus un tā saistību ar dažādu dzīvnieku sugu saziņu un uzvedību;
4. Neatkarīgais pētniecības institūts Filadelfijā (Monell Chemical Senses Center) koncentrējas uz ķīmisko sensoro uztveri, tostarp feromonu izpēti un to noteikšanu, kas ietver ar deguna lemeša orgānu saistītos pētījumus;
5. Maksa Planka Ķīmiskās ekoloģijas institūts Vācijā (Max-Planck-Institut für chemische Ökologie) veic pētījumus par ķīmisko ekoloģiju un ožu, pētot dažādu ožas sistēmu, arī deguna lemeša orgāna, nozīmi ķīmiskās komunikācijas starpniecībā starp organismiem;
6. Nacionālo veselības institūtu ASV (National Institutes of Health) pētniecības centri publicē pētījumus, kas saistīti ar ožu, tostarp par deguna lemeša orgāna funkciju un nozīmi cilvēkiem un dzīvniekiem. Šīs institūcijas pārstāv daudzu pētniecības centru apakškopu visā pasaulē, kas pēta deguna lemeša orgāna struktūru, funkcijas, evolūcijas nozīmi un tā iespējamo lomu ķīmisko sensoru uztverē, uzvedībā un saziņā starp dažādām sugām. Pētnieki dažādās jomās, piemēram, neirozinātnēs, bioloģijā un psiholoģijā, veicina mūsu izpratni par deguna lemeša orgānu un tā ietekmi uz dzīvnieku uzvedību un cilvēka fizioloģiju.