Cilvēka attīstībā izdala ārpusdzemdes un dzemdes posmus. Pie embrioloģijas ārpusdzemdes posmiem pieder pregravīdais (attiecas uz topošo grūtnieci) un gametoģenēze (attiecas uz vecāku reproduktīvo šūnu veidošanos), kā arī postnatālais, kas turpinās individuāli dažādiem orgāniem un audiem pēc dzimšanas. Dzemdes posmi ir blastoģenēze, embrioģenēze un fetoģenēze.

Audu un orgānu veidošanās ir morfoģenēze, kas ietver indukciju, determināciju, diferencēšanos un augšanu, kas kopumā nosaka specifiskas struktūras un to funkciju attīstību. Indukcija tiek definēta kā šūnu attīstības procesu ierosināšana vides iedarbībā. Indukciju izraisa ķīmiskās vielas, kuras izdala noteiktas šūnu grupas. Par determināciju tiek dēvēts process, kas nosaka, kurus audus vai orgānus veido attiecīgās šūnu grupas. Par diferencēšanos tiek dēvēta specifisku struktūru un funkciju radīšana no šūnām, tādējādi veidojot kādu noteiktu fenotipu. Augšanas process nozīmē šūnu skaita pieaugumu, šūnu izmēru palielināšanos un starpšūnu vielas pieaugumu.

Par cilvēka aizmetņa I trimestra attīstības stadijas kritēriju nevar izmantot ne vecuma, ne izmēru datus, šīs stadijas noteikšanai jāizvēlas kāda morfoloģiskā pazīme. Pirmo cilvēka aizmetņa attīstības posmu iedalījumu 23 Kārnegī stadijās 1914. gadā veica amerikāņu embriologs Frenklins Molls (Franklin Paine Mall). Vēlāk to pārstrādāja: 1942., 1945., 1948. un 1951. gadā no 11. līdz 23. stadijai to izdarīja amerikāņu embriologs Džordžs Strīters (George Linius Streeter), bet 1973. gadā agrīnās stadijas (no 1. līdz 10.) – īru embriologs Ronans O’Reilijs (Ronan O’Rahilly). Visbeidzot 1987. gadā visas 23 stadijas vēlreiz pārskatīja R. O’Reilijs un Fabiola Millere (Fabiola Müller).

Starptautiski atzītā Kārnegī sistēma visai precīzi nosaka katras attīstības stadijas laiku un secību. Galvenais princips tās izveidē ir morfoģenēze, bet no 5. stadijas tiek norādīts arī aizmetņa garums, kas attiecas uz lielāko izmēru no galvaskausa līdz astes kaulam.

Augļa attīstība sākas ar II grūtniecības trimestri, kad dominē augšana un funkciju veidošanās.

Atsevišķi embrioloģenēzes posmi ir: gametoģenēze, blastoģenēze, embrioģenēze, fetoģenēze. Kopā šie posmi nosedz grūtniecības 40 nedēļas vai trīs trimestrus. Pirmais posms ir ārpusdzemdes, bet pārējie – intrauterīnie posmi. Ar gametoģenēzi saprot vīrišķo un sievišķo dzimumšūnu, ietverot priekšteču šūnas, attīstību un nobriešanu; tā attiecas uz proģenēzes periodu. Blastoģenēze sākas pēc apaugļošanās un noslēdzas līdz 15. attīstības dienai. Šinī laikā veidojas dīglis ar divām lapiņām – epiblastu un hipoblastu, kā arī attīstās ārpusdīgļa (ekstraembrionālās) struktūras. Dīgļa barošanās ir histotrofa. Cilvēka embrioģenēze noris no 16. līdz vidēji 60. attīstības dienai. Šinī periodā veidojas orgānu aizmetņi, dīgļa apvalki un placenta. Šinī laikā dīgli sauc par embriju. Fetoģenēze sākas ar 61. attīstības dienu un turpinās līdz dzimšanai. Fetālajā periodā šūnas vairojas un galvenokārt noris augšana. Diferencējas lielākā daļa orgānu, un augli sauc par fetus. Embrioģenēzes un fetoģenēzes perioda ieligzdeņa barošanos nodrošina placenta. Pirmo divu nedēļu ieligzdeni sauc par conceptus, kas apzīmē visas struktūras, kas attīstās no zigotas – embrijs/auglis, augļa plēves, nabas saite, placenta. Šo terminu drīkst lietot, apzīmējot attīstošos struktūru jebkurā intrauterīnās (prenatālais periods, sākot apmēram ar 5. dienu pēc apaugļošanās (fertilizācijas)) attīstības posmā. Atsevišķu struktūru attīstība turpinās vēl pēc dzimšanas, un visā ontoģenēzē to ietekmē induktori (ierosinātājfaktori). Šis ir postnatālais attīstības un galīgās nobriešanas posms, kas dažādām orgānu sistēmām ir individuāls, bet kopumā beidzas 21–25 gadu vecumā ar pilnīgu skeleta nobriešanu. Pēdējos gados atsevišķi izdala pregravīdo posmu, kas nozīmē sievietes sagatavošanu kļūt par māti vēl pirms grūtniecības iestāšanās.