Internās medicīnas uzdevums ir izzināt iekšējo orgānu slimību cēloņus, izpētīt to attīstības mehānismus, aprakstīt slimības pazīmes, norādīt efektīvas terapijas principus un novērst slimību iespēju. Internajā medicīnā izmanto ārstnieciskās metodes, kas nav saistītas ar audu, orgānu pārgriešanu un/vai izņemšanu vai kādu specifiku medicīnisku ierīču ievadīšanu pacienta organismā. Internā medicīna ietver medicīnisko aprūpi gan akūtu, gan hronisku patoloģisku stāvokļu gadījumos. Speciālistus internajā medicīnā sauc par ārstiem internistiem jeb terapeitiem. Internās medicīnas ārsti praktizē gan slimnīcās (klīnikās), gan ambulatorajās medicīnas iestādēs. Attīstoties internajai medicīnai, kad ārsti sāka apvienot dažādas zinātnisko izmeklējumu atziņas par pacientu ārstēšanu, 20. gs. vidū attīstījās jaunas instrumentālas izmeklēšanas un ārstēšanas metodes (piemēram, ultraskaņas un magnētiskās rezonanses izmeklēšana, gaismu pārvadošu šķiedru tehnoloģijas, dažādu invazīvu (asinsvadu iekšienē) instrumentu izveide, bioloģiskie medikamenti, monoklonālās antivielas u. c), kas vēl vairāk padziļināja izpratni par cilvēka organismu, orgānu un šūnu darbību un veicināja strauju nozares attīstību. No internās medicīnas atdalījās kardioloģija, gastroenteroloģija, pneimonoloģija, endokrinoloģija, reimatoloģija, alergoloģija, geriatrija, arodmedicīna, ģimenes medicīna, hematoloģija, onkoloģija, infektoloģija un citas.

Internās medicīnas klīniskā izpratnē izmanto dažādas domāšanas metodes: analīzi un sintēzi. Zināšanām jābalstās uz dziļāku organisma darbības izpratni – līdz pat šūnu organoīdu, bioloģisko proteīnu, receptoru un gēnu līmenim. Internās medicīnas būtiskākā praktiskā un teorētiskā nozīme atšķirībā no citām šaurākām medicīnas nozarēm ir vienmēr redzēt pacientu kopumā, realizējot nepieciešamo ārstēšanu.

Internā medicīna jau no pirmssākumiem bija specialitāte, kas bija cieši saistīta ar pamatzinātnēm un kas pētīja pieauguša cilvēka slimības bez ķirurģiskas iejaukšanās. 20. gs. vidū, strauji attīstoties izpratnei par cilvēka organismu, orgānu un šūnu darbību, attīstījās dažādas instrumentālās metodes, kas ļāva no internās medicīnas nošķirties konkrētām nepieciešamām un precīzām specialitātēm: reimatoloģijai, kardioloģijai, hematoloģijai, pneimonoloģijai, gastroenteroloģijai, endokrinoloģijai, nefroloģijai, gerontoloģijai, arodmedicīnai un citām. Šobrīd tās ir neatkarīgas un patstāvīgas medicīnas disciplīnas ar konkrētiem speciālistiem ārstiem, medikamentiem un izmeklēšanas metodēm. Pašlaik internā medicīna ir integrēta medicīnas nozare, kas apvieno visas iepriekš minētās specialitātes. Interno medicīnu nevar izdalīt kā atsevišķu zinātnes nozari. Zinātniskie projekti un darbība šobrīd tiek veikta kādā konkrētā internās medicīnas nozarē. Internās medicīnas zinātņu nozare pamatā ir dažādu slimību epidemioloģija un profilakses iespējas, slimību riska faktoru analīze, dažādu patoloģiju modelēšana un to iespējamā izzināšana, novēršana un ietekme uz dzīvildzi un mirstību, kā arī dažādas internās medicīnas slimību diagnosticēšanas un ārstēšanas iespējas. Ir nepareizi uzskatīt, ka ārsti ar šauru specializāciju ir labāki ārsti par internistiem, un ir nepareizi savstarpēji pretstatīt atsevišķas specialitātes. Tās mijiedarbojoties pilnīgo sevi un papildina cita citu. Tikai sadarbojoties ārstiem ar šauru specializāciju un internistiem, būs iespējams īstenot galveno ārsta uzdevumu: meklējot diagnozi un izvēloties visracionālākos ārstēšanas un profilakses paņēmienus, pamatoties uz stingri zinātniskās medicīnas atziņām.

Internās medicīnas speciālisti informāciju par pacientu iegūst, izmantojot dažādas izmeklēšanas metodes. Pirmkārt, metodes, kuras realizē ārsts internists (terapeits) bez sarežģītām papildu ierīcēm: pacienta apskate; strukturēta saruna ar pacientu (iztaujāšana) – dzīves un slimības anamnēzes ievākšana; palpācija (dažādu organisma vietu iztaustīšana – iekšējo orgānu izmeklēšana iztaustot, kas dod priekšstatu par dažādu audu veidojumu un orgānu lielumu, formu, konsistenci, kustīgumu, sāpīgumu); perkusija jeb apklauvēšana (skaņas vibrācijas izmaiņu izvērtēšana, apklauvējot pacientam dažādus organisma dobumus un orgānu projekcijas vietas); auskultācija (pacienta izklausīšana ar ausi (tiešā metode) vai ar stetoskopu, fonendoskopu (netiešā metode)). Otrkārt, metodes, kuras veic citu specialitāšu ārsti ar sarežģītām papildu iekārtām vai ierīcēm: laboratorās metodes (asins, urīna un citu cilvēka organisma šķidrumu izmeklēšana); bakterioloģiskās metodes (asins, urīna u. c. organisma šķidrumu uzsējumu uz barotnēm izmeklēšana); morfoloģiskās metodes (organisma audu, orgānu izmeklēšana ar mikroskopu un speciālām krāsošanas metodēm); citoloģiskās un molekulārās bioloģijas metodes (organisma šūnu un tās sīko daļiņu receptoru, proteīnu specifiska krāsošana un izmeklēšana); ģenētiskās metodes (informācijas par organisma gēniem iegūšana un analizēšana); radioloģiskās metodes (organisma, dažādu orgānu un orgānu sistēmu izmeklēšana ar ultraskaņu, rentgena stariem, radioaktīvām vielām, magnētisko rezonansi, pozitroniem).

Pirmās ziņas par interno medicīnu var atrast Senās Ķīnas un Senās Indijas rakstos jau 3000 gadus p. m. ē. Tajos ir aprakstīts princips, ka galvenais nosacījums pilnvērtīgai cilvēka harmonijai ar pasauli un ilgstošai dzīvei ir profilakse, un vieni no būtiskākajiem paņēmieni ir kustība un pareizs uzturs. Ziņas par internās medicīnas pirmsākumiem ir atrodamas arī grieķu mitoloģijā un Hipokrata (Ιπποκράτης) apkopotajos darbos par medicīnu (Corpus Hippocraticum). Līdz 19. gs. jēdzieni “medicīna” un “internā medicīna” nozīmēja vienu un to pašu – gan iekšķīgo, gan ārīgo (ķirurģija) medicīnu. Mūsdienīgāku skatījumu un zinātnisku traktējumu par interno medicīnu sniedza šveiciešu ārsts, botāniķis, alķīmiķis un astrologs Paracelzs (latīņu Paracelsus, vācu Philippus Aureolus Theophrastus Bombastus von Hohenheim) un nīderlandiešu botāniķis, humānists un ārsts Hermans Būrhāve (Herman Boerhaave). Medicīnas pasaulē atskaites punkts sākas ar nosacīto medicīnas tēvu Hipokratu. Būtisku pavērsienu internās medicīnas dziļākai izpratnei un turpmākai attīstībai ir devis vācu ārsts, antropologs, patologs, biologs, politiķis, modernās morfoloģijas pamatlicējs Rūdolfs Virhovs (Rudolf Ludwig Carl Virchow). 19. gs., uzkrājoties pietiekami lielai klīniski praktiskai pieredzei, internā medicīna izveidojās kā specialitāte. Galvenie iemesli, kāpēc nozare varēja attīstīties, bija spēja izvērtēt iekšējo orgānu darbību, izmantojot dažādas izmeklēšanas metodes: apskati, perkusiju (apklauvēšana), slimnieka izklausīšanu ar ausi(-īm) (auskultācija), laboratoriskās, mikroskopiskās, radioloģiskās, endoskopiskās u. c. metodes. Internā medicīna jau attīstības sākumā bija cieši saistīta ar pamatzinātnēm – botāniku, morfoloģiju, citoloģiju, ķīmiju un fiziku u. c. –, tā pētīja pieauguša cilvēka slimības bez ķirurģiskas iejaukšanās. Par mūsdienu internās medicīnas aizsācēju uzskata kanādiešu ārstu internistu Viljamu Osleru (William Osler), kurš pirmais ieviesa rezidentu apmācības programmas un kurš studentus apmācīja medicīnā ne tikai lekcijās auditorijā, bet arī slimnīcās pie pacientiem. Viena no slavenākām V. Oslera grāmatām ir “Medicīnas principi un prakse ārstiem un medicīnas studentiem”, kuru pirmo reizi izdeva 1892. gadā (The principles and practice of medicine: designed for the use of practitioners and students of medicine by William Osler).

Mūsdienās internā medicīna ir kā apvienojošs jēdziens tām medicīnas nozarēm, kurās ārstēšanu veic bez ķirurģiskas iejaukšanās. Visa medicīniskā attīstība mūsdienās notiek konkrētās, iepriekš minētās nozarēs. Tiek izzinātas un pētītas organisma šūnas, to receptori, mikrovide, gēni. Mūsdienu medicīnas attīstības viens no galvenajiem virzieniem ir personalizētā medicīna, izmantojot tās principus slimību paredzēšanā, novēršanā un ārstēšanā.

Internās medicīnas nozīmīgākie periodiskie izdevumi: The New England Journal of Medicine (kopš 1912. gada; Massachusetts Medical Society); Annals of Internal Medicine (kopš 1927. gada; American College of Physicians); JAMA Internal Medicine (kopš 1908. gada; American Medical Association); Journal of Internal Medicine (kopš 1863. gada; Wiley-Blackwell); Europen Journal of Internal medicine (kopš 1989. gada; Elsevier on behalf of the European Federation for Internal Medicine); Goldman's Cecil Medicine 25th Edition (kopš 1927. gada; Saunders); Harrison's Principles of Internal Medicine 20/E (Vol.1 & Vol.2) 20th Edition (kopš 1950. gada; McGraw-Hill Professional).

Internās medicīnas speciālisti iekļaujas konkrētās valsts veselības aprūpes sistēmā, un tās ievērojamākie pētnieki ir atsevišķu konkrētu nozaru speciālisti. Tie apvienojas profesionālās asociācijās, kuras parasti iekļaujas starptautiskās profesionālās asociācijās. Tā, piemēram, Latvijā internisti ir apvienojušies Latvijas Internistu biedrībā, kas dibināta 1947. gadā, bet tā savukārt ir arī Eiropas Internās medicīnas federācijas biedre (European Federation of Internal Medicine, EFIM, dibināta 1996. gadā). Amerikas Savienotās Valstīs internisti ir apvienojušies Amerikas Ārstu asociācijā (American College of Physicians, ACP, dibināta 1915. gadā). Ir arī Starptautiskā Internās medicīnas asociācija (International Society of Internal Medicine, ISIM, dibināta 1948. gadā), kuras sastāvā ir 63 dažādu valstu profesionālās asociācijas, tostarp arī Latvijas Internistu biedrība.

Galvenās ārstniecības iestādes, kurās nodarbojas ar zinātni internajā medicīnā, visbiežāk ir medicīnas augstskolas ar saviem zinātniskajiem institūtiem un universitāšu klīnikas (slimnīcas): Hārvarda Universitāte (Harvard University) Bostonā, ASV, Oksfordas Universitāte (University of Oxford) Oksfordā, Lielbritānijā, Kembridžas Universitāte (University of Cambridge) Lielbritānijā, Stenforda Universitāte (Stanford University) Kalifornijā, ASV, Džonsa Hopkinsa Universitāte (Johns Hopkins University) Baltimorā, ASV, Londonas Universitātes koledža (University College London), Londonā, Lielbritānijā, Karolinskas Institūts (Karolinska Institutet) Stokholmā, Zviedrijā un citas. Šo augstskolu klīnisko katedru docētāji visbiežāk ir arī galvenie pētnieki internajā medicīnā.