Nozares ietvaros tiek aprakstīti visi tajā iekļautie anatomiskie veidojumi. Raksturojot anatomisku objektu, pirmkārt, tiek atzīmēta tā atrašanās vieta jeb holotopija attiecībā pret cilvēka ķermeni kopumā un ķermeņa daļām, un zonām. Lai to izdarītu, izmanto tādus jēdzienus kā orgāna attiecība pret vidējo sagitālo plakni (orgāns atrodas pa kreisi vai pa labi no tā), pret horizontālo (vēdera dobuma augšējais vai apakšējais stāvs) vai frontālo (tuvāk uz ķermeņa priekšējo virsmu vai uz aizmuguri) plakni. Plaši tiek izmantoti termini “tuvāk centram” jeb “proksimāls” un “tālāk no centra” jeb “distāls”.
Skeletotopija ir vēl viena svarīga anatomiskā objekta stāvokļa īpašība. Piemēram, var aprakstīt aknu augšējo robežu attiecībā pret ribām un starpribu telpām, aizkuņģa dziedzera stāvokli attiecībā pret jostas skriemeļiem utt. Daudzas skeleta daļas tiek izmantotas ārējo orientieru sistēmā. Ārējie orientieri ir anatomiski veidojumi, kurus var viegli identificēt izmeklēšanas vai palpācijas laikā un izmantot dziļāku objektu izpētei. Tos plaši izmanto, lai noteiktu robežas starp apgabaliem, kā arī veidotu dziļi novietotu anatomisku veidojumu (asinsvadu-nervu kūlīši, iekšējie orgāni) projekcijas. Ārējie orientieri ietver kaulu izvirzījumus, kurus var palpēt neatkarīgi no zemādas tauku attīstības (atslēgas kauls, augšdelma kaula virspauguri u. c.), kā arī ādas krokas, rievas vai iespiedumus uz ķermeņa virsmas. Ar to palīdzību tiek novilktas robežas, kas atdala vienu apgabalu no otra vai atbilst kāda iekšējā orgāna kontūrai uz ķermeņa virsmas. Bieži vien ir iespējams iztaustīt atsevišķu muskuļu cīpslas, īpaši to kontrakcijas laikā. Piemēram, augšdelma divgalvainā muskuļa cīpslu var izmantot kā ceļvedi fonendoskopa novietošanai, mērot asinsspiedienu. Atslēgas kaula vidusdaļa kalpo kā ceļvedis zematslēgas vēnas punkcijai. No klīniskā viedokļa ir svarīga anatomiskā objekta projekcija, t. i., orgāna vai tā daļas kontūra uz ķermeņa virsmas. Raksturojot lineāra anatomiskā veidojuma, piemēram, neirovaskulāra kūlīša, stāvokli uz ķermeņa virsmas un izmantojot ārējos orientierus, tiek konstruēta projekcijas līnija, kas atbilst šī kūlīša gaitai. Cirkšņa saites projekciju ir viegli izveidot, savienojot ar līniju divus punktus – zarnu kaula priekšējo augšējo smaili un kaunuma pauguru. Sniegtie piemēri skaidri parāda šīs sistēmas nozīmi reģionu un orgānu topogrāfijas izpētē.
Topogrāfiskajā anatomijā svarīgs jēdziens ir sintopija jeb objekta pozīcija attiecībā pret blakus esošajiem anatomiskiem veidojumiem (orgāni, muskuļi, asinsvadi, nervi utt.). Orgānu sintopija ir aprakstīta apgabala slāņa izpētes procesā no tā virsmas līdz dziļumam. Katrā zonā, sekojot ādai, vienmēr atrodas zemādas taukaudi ar virspusēju fasciju, zem kuras atrodas dažādi veidojumi. Katrā apvidū šo slāņu sarežģītība un īpašības atšķiras, tāpēc ir nepieciešams sniegt detalizētu slāņu aprakstu, sākot ar ādu.