Terminoloģija cieši saistīta ar visu terminoloģijas radīšanas procesu: nodarbojas ar sistemātisku jēdzienu un to apzīmējumu vākšanu, apstrādi, terminradi, terminogrāfiju, terminu standartizāciju, plānošanu, dokumentēšanu, terminoloģisku izglītošanu, informatīvo darbu un citām darbībām.

Terminoloģija kā valodniecības apakšnozare attīstījusies uz leksikoloģijas bāzes un ietver gan teorētiskās, gan lietišķās terminoloģijas pētniecību. Terminoloģija tiek uzskatīta gan par lietišķās valodniecības daļu, gan par patstāvīgu nozari.

Terminoloģijas un terminoloģijas darba pamatelementi ir objekts, jēdziens, jēdziena īpašības, jēdzienu attieksmes un sistēmas, termins un citi jēdziena izteicēji (definīcijas, speciālā lietojuma valodas frāzes, neverbāli attēlojumi), un attieksmes starp jēdzienu un terminu (sinonīmija, polisēmija, mononīmija, homonīmija, ekvivalence).

Terminoloģijas teorētiskā nozīme saistāma ar terminzinātni, kas dod ieguldījumu terminoloģijas teoriju izstrādē, terminrades, terminu lietošanas, pārvaldības principu u. c. pētniecībā. Praktiskā nozīme ir terminoloģijas darbs, kura rezultātā, balstoties uz teorētiskajām atziņām, tiek radīti, standartizēti, dokumentēti, publiskoti dažādu nozaru termini.

Terminoloģijas sākotne meklējama centienos atrisināt profesionālās saziņas grūtības. Terminoloģijas sistemātiska izstrāde atsevišķās zinātnes nozarēs sākās 18. gs., un jau 18.‒19. gs. ar terminoloģijas radīšanu nodarbojās zinātnieki. Zviedru dabaszinātnieks Kārlis Linnejs (Carl Linnaeus) un franču ķīmiķis Antuāns Lorāns Lavuazjē (Antoine-Laurent Lavoisier) radīja sistemātisku nomenklatūru bioloģijas (1736) un ķīmijas (1787) nozarei; Mihails Lomonosovs (Михаил Васильевич Ломоносов) 18. gs. vidū izstrādāja krievu fizikas un ķīmijas terminoloģiju. Līdz 19. gs. beigām starptautiski normatīvi bija izveidoti botānikas, medicīnas, ķīmijas un citās nozarēs. 20. gs. sākumā spēcīgu impulsu terminoloģijas attīstībā deva tehniskās zinātnes, terminoloģijā iesaistījās inženieri un tehnisko jomu pārstāvji. Vēl 20. gs. pirmajā pusē terminoloģija nebija ne valodnieku, ne sociālo zinātņu pārstāvju uzmanības lokā. Terminoloģijas kā mūsdienu nozares attīstība sākās 20. gs. 30. gados ar austriešu inženiera Eigena Vistera (Eugen Wüster) radīto teoriju. Šis tiek uzskatīts par tradicionālo jeb klasisko posmu terminoloģijas attīstībā.

Pasaules praksē pieņemts runāt par trīs klasiskām terminoloģijas skolām, kas radās 20. gs. 30. gados – Vīnes jeb austriešu, Prāgas jeb čehu un Maskavas jeb padomju skolu. Vīnes jeb austriešu skolas pamatā ir E. Vistera teorija. E. Visters tiek uzskatīts par terminzinātnes un vispārīgās (tradicionālās jeb klasiskās) terminoloģijas teorijas radītāju. E. Vistera vispārīgās terminoloģijas teorijas pamataksiomas ir: 1) terminoloģiskais darbs sākas no jēdziena, un tā mērķis ir skaidri nodalīt jēdzienus citu no cita; 2) jēdzieni un termini tiek uzskatīti par atsevišķām vienībām; katram jēdzienam atbilst tikai viens termins, netiek pieļauta sinonīmija un polisēmija; 3) uzsvars tiek likts uz sinhronisko skatījumu; 4) jēdzieni un termini var tikt pētīti tikai to attiecībās ar saistītiem jēdzieniem un terminiem; 5) jēdzienam jābūt ideāli definētam, skaidri izsakot tā būtību. E. Visters ir arī terminoloģijas internacionalizācijas un standartizācijas atbalstītājs, par galveno izvirzot nepārprotamu, no kultūru atšķirībām neatkarīgu saziņu. Vīnes skola arī mūsdienās balstās uz E. Vistera principiem, tās pamatā ir valodniecības un citu nozaru harmonizētas attieksmes.

Maskavas jeb padomju skolas aizsācēji 20. gs. 30. gados bija inženieri Dmitrijs Lote (Дмитрий Семенович Лотте) un Ernests Drezens. Viņi uzsvēra terminoloģijas normēšanu un internacionalizāciju. Padomju skola ir ietekmējusies no E. Vistera darbiem, tāpēc tā līdzīga Vīnes skolai, īpaši uzsver jēdzienu sistēmas loģisko klasifikāciju un zināšanu organizāciju, terminu standartizāciju. Jau sākotnēji padomju skolas terminoloģijā bija iesaistīti valodnieki, piemēram, Aleksandrs Reformatskis (Александр Алексaндрович Реформатский), Grigorijs Vinokurs (Григорий Oсипович Винокур), Viktors Vinogradovs (Виктор Владимирович Виноградов).

Prāgas jeb čehu terminoloģijas skolas pārstāvjiem 20. gs. 30. gados bija zināma E. Vistera teorija, bet savu teoriju viņi attīstīja uz Prāgas lingvistiskās skolas un Ferdināna de Sosīra (Ferdinand de Saussure) idejām par funkcionālajiem stiliem. Šī skola terminoloģiju uzskata par leksikas sastāvdaļu, par speciālā lietojuma valodu kā valodas apakšsistēmu.

Bez terminoloģijas skolām ir arī terminoloģijas virzieni. Ziemeļu virziens apvieno Dāniju, Norvēģiju, Zviedriju, Somiju un Islandi. Šīs valstis vieno vēlēšanās nacionālo savdabību pasargāt no ārējās ietekmes. Tām nav dominējošas valodniecības skolas vai viena spilgta pārstāvja, kas veidotu terminoloģijas skolu, bet ir terminologi, piemēram, Heriberts Pikts (Heribert Picht), Kristers Laurens (Christer Lauren), Juhans Mīkings (Johan Myking) un citi. Ziemeļu valstīm ir kopīga ar terminzinātni un terminoloģijas darbu saistītu organizāciju un biedrību asociācija NORDTERM (1976), kas organizē terminoloģijas konferences, kursus, diskusijas.

Kanādas virzienu nosaka valsts oficiālā divvalodība, nodrošinot pilnvērtīgu valodu funkcionēšanu visās jomās, tai skaitā terminoloģijā. Terminoloģijā galvenā uzmanība tiek pievērsta lingvistiskajam aspektam. Kanādas virziens vairāk vērsts uz nacionālo, nevis internacionālo terminradi, liela uzmanība pievērsta neoloģismiem. Īpatnības terminoloģijā ir arī citām valstīm. Atšķirīgās pieejas teorijai bieži atspoguļo attiecīgās valsts vai reģiona konkrētās terminoloģiskās problēmas un vajadzības.

Starptautiskā mērogā par terminoloģijas pamatu tiek uzskatīta E. Vistera teorija, kura ilgus gadus būtiski nemainās, tās sekotāji to paplašina un attīsta. 1952. gadā Starptautiskajā Standartizācijas organizācijā (International Organization for Standardization, ISO) tika izveidota komiteja tehniskās terminoloģijas starptautiskas standartizācijas koordinēšanai un šī darba principu noteikšanai, tādējādi veicinot terminoloģijas standartizācijas procesu.

20. gs. 90. gados radās terminoloģijas virzieni (socioterminoloģija, sociokognitīvā terminoloģija, terminoloģijas komunikatīvā teorija u. c.), kuru pārstāvjiem nebija pieņemama E. Vistera pieeja, kas koncentrējās uz pārāk lielu starptautisku standartizāciju, nomācot dabisku valodas attīstības procesu. Tiek uzsvērts, ka jēdzieni un definīcijas nemitīgi attīstās, ka daudzas kategorijas nevar pilnībā klasificēt loģiski un ontoloģiski; svarīgs ir arī diahroniskais aspekts; polisēmija un sinonīmija ir dabiska valodas sastāvdaļas, un nozīme ir arī nacionālajām un kultūras atšķirībām. Komunikatīvās teorijas ievērojamākā pārstāve Terēza Marija Kabrē (Teresa Maria Cabré) uzskata, ka terminoloģijas komunikatīvā funkcija ir tikpat svarīga kā kognitīvā un lingvistiskā funkcija – aprakstot terminoloģisku vienību, bez jēdziena un termina jāietver arī situācijas komponents.        

20. gs. 70. gados sākās informātikas iespēju izmantošana terminoloģijā, tika veidotas terminoloģijas datubāzes. Terminoloģijas datubāze satur strukturētu informāciju par terminoloģiju, ar terminu saistītu informāciju (ieteicamos terminus, sinonīmus, saīsinājumus, gramatisku informāciju, kontekstu, ekvivalentus citās valodās, lietošanas nozari), ar jēdzienu saistītu informāciju (definīcijas, attieksmes, attēlus, diagrammas), informācijas avotus un citu informāciju. Mūsdienās aktuāla kļuvusi korpusā balstītu datorizētu metožu izmantošana terminoloģijā (korpusu radīšana, korpusu izpēte terminu izgūšanai, attieksmju meklēšana starp terminoloģiskajām vienībām, citvalodu ekvivalentu atrašana).

Terminoloģijas daudzdimensionalitāte nosaka tās pētniecības metožu daudzveidību. Par galvenajām var uzskatīt onomasioloģisko (pētīšanas virziens ir no jēdziena uz vārdu), semasioloģisko (pētīšanas virziens ir no vārda uz tā apzīmējamo jēdzienu), deskriptīvo, analītisko, salīdzināmo.

Galvenie starptautiskie terminoloģijas centri un pētniecības iestādes, kas nodarbojas ar jaunas terminoloģijas radīšanu, terminoloģijas vārdnīcu un terminu datubāzu veidošanu, terminoloģisko projektu koordinēšanu, konsultēšanu, terminoloģiskas informācijas izplatīšanu, nozares speciālistu apmācīšanu terminoloģijas darbā, ir Starptautiskais Terminoloģijas tīkls TermNet (The International Network for Terminology), kas radīts, lai izveidotu tīklu sadarbībai terminoloģijas jomā, veicinātu un attīstītu starptautisku terminoloģijas produktu un pakalpojumu tirgu, Starptautiskais Terminoloģijas informācijas centrs InfoTerm (International Information Centre for Terminology), kura mērķis ir stiprināt un koordinēt starptautisko sadarbību terminoloģijas jomā, Starptautiskais Terminoloģijas pētniecības institūts (International Institute for Terminology Research, IITF), kas ir teorētiskās un lietišķās terminoloģijas pētniecības koordinācijas un mācību centrs. Eiropas Terminoloģijas asociācija (European Association for Terminology, EAFT) atbalsta terminoloģijas nozari Eiropā. Ziemeļvalstu terminoloģijas organizāciju un biedrību asociācija NORDTERM koordinē ziemeļvalstu terminoloģijas darbu, organizē terminoloģijas konferences, kursus, diskusijas.

Viens no svarīgākajiem periodiskajiem terminoloģijas izdevumiem ir Starptautiskā Terminoloģijas pētniecības institūta izdots žurnāls Terminology Science & Research (Journal of IITF) (kopš 1990. gada), kas veltīts dažādiem terminoloģijas jautājumiem. Žurnālā Terminology. International Journal of Theoretical and Applied Issues in Specialized Communication (kopš 1994. gada, izdod Benjamins Publishing Company) tiek aplūkoti terminoloģijas teorijas un prakses, konkrētu nozaru terminoloģijas, informācijas tehnoloģiju izmantošanas terminoloģijā u. c. jautājumi. Starptautiskais terminoloģijas pētniecības institūts kopš 1980. gada izdod rakstu krājumu IITF-Infoterm-Series (IITF).

Bez jau minētajiem valodniekiem terminoloģijā nozīmīga bijusi austriešu valodnieka Helmuta Felbera (Helmut Felber) darbība. Viņš bija Vīnes terminoloģijas skolas pārstāvis, E. Vistera ideju turpinātājs, vispārīgās, teorētiskās terminoloģijas pārstāvis. Argentīniešu valodniekam Huanam Sageram (Juan Sager) ir nozīmīga loma tulkošanas un terminoloģijas akadēmisko jomu attīstībā, datorlingvistikā (viņš ir tās aizsācējs Lielbritānijā). Nozīmīgs terminoloģijas teorijas un pārvaldības, kā arī programmatūras lokalizācijas un tulkošanas datorizēto rīku izmantošanas pārstāvis ir vācu valodnieks Klauss Dirks Šmics (Klaus-Dirk Schmitz).