Vispārīgā valodniecība nodarbojas arī ar pasaules valodu klasifikāciju un izstrādā vispārīgās valodas pētīšanas metodes un paņēmienus, apraksta dažādu rakstības sistēmu veidošanos un attīstību. Vispārīgā valodniecība izzina arī valodas sistēmas daļu jeb apakšsistēmu universālās iezīmes, kas tuvāk tiek aprakstītas, piemēram, vispārīgajā fonētikā un fonoloģijā, vispārīgajā gramatikā, resp., vispārīgajā morfoloģijā un vispārīgajā sintaksē.

Vispārīgās valodniecības kā īpašas zinātnes nozares izveidošanās saistāma ar vācu filozofa, valodnieka un diplomāta Vilhelma fon Humbolta (Friedrich Wilhelm Christian Carl Ferdinand von Humboldt) idejām par valodas un domāšanas ciešo saikni un valodas galveno lomu cilvēka veidola izpētē. Taču valodas universāliju meklējumi aizsākušies jau agrāk – 17. gs. ar racionālisma filozofijas noteiktām universālas vispasaules valodas radīšanas idejām un mēģinājumiem, kā arī induktīvas un deduktīvas valodas apraksta pieejas izveidošanos. 20. gs. sākumā vispārīgo valodniecību kā īpašu augstskolas studiju kursu Ženēvas Universitātē (Université de Genève) izveido un docē Ferdināns de Sosīrs (Ferdinand de Saussure). 1916. gadā, jau pēc autora nāves, viņa audzēkņu sakārtojumā, balstoties uz lekciju pierakstiem, publicēts “Vispārīgās valodniecības kurss” (Cours de linguistique générale), kas aizsāka jaunu laikmetu valodniecībā un arī jaunus principus valodniecības priekšmetu apguvē augstskolās. F. de Sosīra (daļēji arī V. fon Humbolta u. c.) vispārīgās valodniecības ideju ietekmē 20. gs. Eiropā un Amerikā izveidojās dažādas lingvistiskās skolas, resp., valodniecības virzieni, kas savu darbību turpina joprojām: strukturālisms ar tā paveidiem – Prāgas lingvistisko skolu (funkcionālais strukturālisms), Kopenhāgenas lingvistisko skolu (glosemātika), Ženēvas lingvistisko skolu, deskriptīvismu (Amerikas strukturālisms) ‒, ģeneratīvā (sākotnēji – transformatīvā) valodniecība, tipoloģiskā valodniecība, antropoloģiskā valodniecība, etnolingvistika, funkcionālā valodniecība, kognitīvā valodniecība un citas.

Vienas definīcijas, kas objektīvi un pilnīgi raksturotu valodas fenomenu, nav. Taču iespējams runāt par trim pamatprincipiem valodas izpratnē:

1)      valoda ir sabiedriska parādība;

2)      valoda ir ideāla, resp., domāšanas parādība;

3)      valoda ir materiāla, resp., runas parādība.

Par valodas funkcijām, to skaitu, hierarhiju un attieksmēm tiek diskutēts gan valodniecībā, gan filozofijā un psiholoģijā (piemēram, valodnieka un psihologa Karla Bīlera (Karl Bühler), valodnieka un literatūrzinātnieka Romana Jakobsona (Roman Jakobson), filozofa Martina Heidegera (Martin Heidegger) pētījumos). Parasti tiek šķirtas šādas valodas funkcijas:

1)      komunikatīvā jeb saziņas funkcija;

2)      nominatīvā jeb nosaucošā funkcija;

3)      kognitīvā jeb izziņas, jeb domāšanas funkcija;

4)      apelatīvā jeb ietekmējošā funkcija;

5)      emocionālā jeb jūtu izteikšanas funkcija;

6)      kultūras veidošanas, glabāšanas un tālāknodošanas funkcija;

7)      etniskās un sociālās kopības uzturēšanas funkcija.

Tā kā valoda ir saziņas un informācijas saglabāšanas līdzeklis, tā ir cieši saistīta ar domāšanu, tomēr valoda un domāšana nav vienādojamas.

Domāšanas un valodas ģenētiskās saknes attīstības psiholoģijas kontekstā pētījuši Žans Piažē (Jean Piaget) un Ļevs Vigotskis (Лев Семёнович Выготский). Ideja par valodu kā tautas gara ārējo izpausmi un dzimtās valodas ciešo saikni ar domāšanu iztirzāta V. fon Humbolta valodnieciskajos darbos 18. gs. beigās un 19. gs. pirmjā pusē, savukārt 20. gs. amerikāņu antropologs un valodnieks Eduards Sepīrs (Edward Sapir) un viņa skolnieks Bendžamins Lī Vorfs (Benjamin Lee Whorf) iedibina lingvistiskās relativitātes hipotēzi, kas apgalvo, ka dzimtās valodas struktūra pilnībā nosaka cilvēka pasaules skatījumu. Pretstatā relatīvismam universālisti, piemēram, Noams Čomskis (Noam Chomsky) un viņa sekotāji, uzskata, ka visu cilvēci vieno universāli iedzimti valodas strukturālie principi, kas nosaka kopīgo domāšanā un pasaules uztverē. Mūsdienu kognitīvajā lingvistikā tiek atzīts, ka valoda un izziņa balstās uz vieniem principiem, tāpēc valoda rāda veidu, kā mēs domājam par pasauli. Par vienu no svarīgākajām domāšanas formām tiek uzskatīta metafora.

Cilvēka domāšanas procesu sarežģītība ir saistīta ar smadzeņu darbības organizāciju. Tā ir asimetriska, jo lielākajai daļai cilvēku runas veidošanās un uztveres zonas atrodas kreisajā puslodē. Tādējādi kreisā smadzeņu puslode ir atbildīga par runas loģiski gramatisko organizāciju (saistāmību, formu) un abstrakto leksiku, t. i., par analītisko un abstrakto domāšanu. Labā puslode ir saistīta ar tēlaino domāšanu – redzes, telpas, skaņu tēliem. Valodā tas izpaužas kā tēlainas izteiksmes līdzekļi. Turklāt valoda ir saistīta ar visām cilvēka psihiskās uzvedības izpausmēm, t. i., ne tikai ar domāšanu, bet arī ar jūtām un gribu. Domāšanas formas un likumi ir vispārcilvēciski, taču to valodiskā realizācija var būt atšķirīga atkarībā no katras tautas vēsturiskajiem, saimnieciskajiem, politiskajiem u. c. apstākļiem.

Dažādas valodā funkcionējošas kategorijas nav ne tiešs reālās īstenības atspoguļojums, ne domāšanas procesu abstrahējums. Piemēram, gramatisko formu sistēma veidojusies ilgā valodas un domāšanas procesu attīstības gaitā kā apkārtējās pasaules pazīmju un priekšmetu īpašību vispārinājums. Valodas lietotāji šos vispārinājumus neapzinās un izvēlas gramatiskās formas atkarībā no saziņas situācijas, ne domāšanas procesiem.

Valodas izcelsme joprojām nav pietiekami izskaidrota lingvistiskā materiāla trūkuma dēļ. Nav arī vienotas teorijas, kas precīzi pamatotu valodas izcelšanās laiku, attīstības posmus, tipoloģisko un ģenealoģisko daudzveidību. Ar valodas izcelšanos ir saistīta arī cilvēces monoģenēzes un poliģenēzes problēma.

Bioloģiskie valodas aizsākumi rodami primātu saziņas sistēmā – t. s. bioloģiskajos kliedzienos. Tomēr līdz artikulētai cilvēka valodai pagājuši vairāki miljoni gadu. Antropoloģiskās valodniecības pārstāvis Viljams Folijs (William Auguste Foley) norāda, ka, iespējams, artikulētas runas aizsākumi un saziņa (arī izmantojot žestus) bijusi jau cilvēces attīstības homo habilis posmā, taču par valodu kā domu izteikšanas līdzekli mūsdienu izpratnē varētu runāt kopš homo sapiens laika. Artikulētas runas veidošanās process, visticamāk, noslēdzies Kromaņonas cilvēka laikā vēlajā paleolītā. Vairāku gadsimtu laikā ir izteiktas dažādas valodas izcelšanās hipotēzes, taču neviena no tām pilnībā nav spējusi izskaidrot, kad un kā izveidojusies valoda. 18. gs. valodas izcelšanās un cilvēku runas spēja tikusi skaidrota gan ar skaņu atdarināšanu, gan ar kolektīvu norunu, piemēram, Žana Žaka Ruso (Jean Jacques Rousseau), Johana Gotfrīda fon Herdera (Johann Gottfried von Herder) filozofiskajos uzskatos. Savukārt Etjēns Bono de Kondiljaks (Étienne Bonnot de Condillac) valodas cilmi izskaidrojis ar neapzinātu izsaucienu pārtapšanu apzinātos, no kuriem tālāk radušies vārdi. E. B. de Kondiljaks arī uzskata, ka valoda ir līdzeklis sajūtu un emociju pārtapšanai domu sistēmā, jo valodai un domāšanai ir līdzīga struktūra. Līdzīgs viedoklis par valodas izcelšanos 19. gs. bijis arī V. fon Humboltam, Jākobam Grimmam (Jakob Ludwig Carl Grimm), Heimanim Šteintālam (Heymann Steinthal) un angļu dabaszinātniekam Čārlzam Darvinam (Charles Robert Darwin). 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā vācu psihologs un filozofs Vilhelms Vunts (Wilhelm Maximilian Wundt) valodas izcelšanos skaidojis kā skaņu atdarināšanas, izsauksmes vārdu un žestu sintēzi. Salīdzināmi vēsturiskās valodniecības pārstāvji un vēlāk arī jaungramatiķi kopumā valodas izcelšanās jautājumus plašāk nav aplūkojuši, jo uzskatīja, ka valodniecībā galvenais izpētes objekts ir precīzs empīriski vāktu faktu apraksts, kā arī uz tiem balstītas pirmvalodu skaņu un formu hipotētiskas rekonstrukcijas. Arī 20. gs. lingvistiskajās skolās valodas izcelšanās jautājums parasti tuvāk nav ticis pētīts. Interese par to ir atjaunojusies 20. gs. otrajā pusē, kad valodniecībā aktualizējās bērnu valodas, žestu valodas, pidžina un kreolu valodu izpēte, kā arī strauji attīstījās neirolingvistika un psiholingvistika.

Seno cilvēku kolektīvi bija relatīvi nelieli, un to starpā bija maz kontaktu, tāpēc pat nelielā teritorijā neveidojās un nenostiprinājās vienots apzīmējums vienu un to pašu priekšmetu vai parādību nosaukšanai. Tādēļ pirmatnīgu vārdu nozīme valodā ir objektīvi nemotivēta. Arī dažādas pirmvalodas tiek uzskatītas nevis par vienu senu valodu, bet gan radniecīgu dialektu kopumu, kuri reizē bija līdzīgi un atšķirīgi. Cilvēku kolektīvu kontaktu rezultātā radniecīgie dialekti pakāpeniski mainījās un attīstījās. Šķirami divējādi valodu vēsturiskās attīstības tipi:

1) diverģence – vienas valodas sadalīšanās vairākās radniecīgās valodās (piemēram, (vulgārā) latīņu valoda kā romāņu valodu – itāļu, spāņu, portugāļu, franču, rumāņu u. c – pamats);

2) konverģence – dažādu valodu strukturāla satuvināšanās (piemēram, antīkajā periodā grieķu un latīņu).

Saskaņā ar valodas monoģenēzes teoriju (piemēram, amerikāņu valodnieka Morisa Svodeša (Morris Swadesh) pētījumos 20. gs. vidū; valodas monoģenēzes idejas apliecinātas arī valodu tipologa Džozefa Grīnberga (Joseph Greenberg), kā arī antropologa un valodnieka Herolda Fleminga (Harold Crane Flaming) atzinumos 20. gs. otrajā pusē) tiek uzskatīts, ka vairākas pirmvalodas diverģences procesā ir nomainījušas viena otru, piemēram, pirms indoeiropiešu pirmvalodas varētu būt bijusi nostratiskā jeb boreālā pirmvaloda (iespējams, indoeiropiešu, urāliešu (resp. somugru), afroaziātisko (agrāk hamītu-semītu), altajiešu, dravīdu un Dienvidkaukāza valodu saimju priekštece).

Valodu konverģence savukārt ir saistāma ar valodas poliģenēzes teoriju, kuras piekritējs bija 19. gs. salīdzināmi vēsturiskās valodniecības pārstāvis Augusts Šleihers (August Schleicher). Saskaņā ar poliģenēzes teoriju valoda radusies dažādās cilvēku kopienās neatkarīgi, t. i., bijis ļoti liels skaits sākotnēju (pirm)valodu, kas pamazām cilvēku kontaktu rezultātā satuvinājušās.

Strukturāli satuvināties var arī atšķirīgas (t. sk. neradniecīgas) valodas, veidojot t. s. valodu savienības (piemēram, Balkānu valodu savienība, Baltijas jūras valodu savienība). Konverģences process var norisināties arī kā vienas valodas aizstāšana ar otru, saglabājoties agrākās valodas (vai agrāko valodu) substrātam vai superstrātam (piemēram, kuršu valodas pēdas latviešu valodā – vārdi “dzintars”, “menca” u. c.). Konverģences procesā var veidoties arī koinē (koiné – uz dialektu pamata izveidojies kopīgs valodas paveids) un lingua franca (jebkura valoda, ko lieto saziņā dažādu citu valodu runātāji).

Valodas zīme ir jebkura valodas vienība (morfēma, vārds, teikums u. c.), kas nodrošina saziņu. Valodas zīme ir divpusēja – tai ir forma un nozīme. Valodas zīmēm ir sabiedrisks raksturs, tās nevar mainīt atsevišķi sabiedrības indivīdi. Galvenā valodas zīme ir vārds. Vārdi kā zīmes ir raksturīgi visām valodām, taču jēdziens tiek izteikts dažādi. Tāpēc saikne starp formu un saturu ir netieša (nemotivēta) un sabiedriski nosacīta noteiktā valodas lietotāju kopā.

Valoda kā zīmju sistēma no pārējām atšķiras ar to, ka tā ir universāls saziņas līdzeklis, visaptveroša informācijas glabāšanas, domas rašanās, emociju un gribas izpausmju ziņā, veidojusies pakāpeniski un attīstās funkcionējot. Tādējādi valodā kā zīmju sistēmā iespējama vienlaicīga sistēmiskuma un asistēmiskuma eksistence. Valodā ir milzīgs, tomēr ne bezgalīgs zīmju skaits, tāpēc valoda ir vissarežģītākā zīmju sistēma, jo jebkurš izteikums ir dažādu zīmju oriģināla kombinācija. Kaut gan valoda ir ekonomiska sistēma, tomēr saziņā ne vienmēr darbojas ekonomijas princips, proti, nereti teikumā informācija tiek izteikta atkārtoti. Tā ir drošības rezerve dažādu kļūmju vai ziņojuma pārraides traucējumu gadījumos.

Valodas zīmei raksturīgs asimetriskais duālisms (Prāgas lingvistiskās skolas pārstāvja Sergeja Karcevska (Сергей Иосифович Карцевский) ideja), kas izpaužas tā, ka viena forma var izteikt vairākas nozīmes (polisēmija un homonīmija) un otrādi – vienu nozīmi var izteikt ar dažādām formām (sinonīmija). Par asimetriju liecina arī t. s. tukšās zīmes – nulles morfēmas (latviešu valodas vokatīva formas tēv!, māt!, mās!), teikuma locekļu nullformas teikumā (saitiņas nullforma teikumā Tagad viss [ir] citādi).

Visi valodas sistēmas elementi ir saistīti hierarhiski, tāpēc valodas sistēmai ir daudzpakāpju struktūra ar dažādām apakšsistēmām. Apakšsistēmu, kas sastāv no viena veida elementiem, kuru starpā nav hierarhiskas attieksmes, sauc par līmeni. Valodas līmeņu teoriju izstrādājis F. de Sosīra ideju turpinātājs franču valodnieks Emīls Benvenists (Émile Benveniste). Viena līmeņa elementi var būt saistīti gan paradigmātiski, gan sintagmātiski. Sintagmātiskas attieksmes ir lineāras, tās izpaužas konkrētu elementu starpā runas plūsmā (un-un). Paradigmātiskās attieksmes ir vertikālas, jo saistītas ar pārējiem elementiem, kurus vieno kāda kopīga pazīme; teksta autors no konkrētās paradigmas izvēlas saziņas procesam nepieciešamo formu (vai-vai). Valodas elementu paradigmātisko un sintagmātisko attieksmju interpretāciju strukturālisma ideju kontekstā sniedzis arī Kopenhāgenas lingvististiskās skolas izveidotājs Luijs Jelmslevs (Louis Hjelmslev), kā arī Prāgas lingvistiskās skolas pārstāvji R. Jakobsons un Nikolajs Trubeckojs (Николай Сергеевич Трубецкой), aprakstot fonēmu un morfēmu funkcijas valodas sistēmā. Parasti tiek šķirts fonētiski fonoloģiskais, morfoloģiskais un sintaktiskais līmenis. Vismazākā valodas sistēmas vienība ir fonēma, taču tā spēj funkcionēt tikai morfēmas sastāvā, jo fonēmai pašai nav savas nozīmes. Tāpēc par nozīmes ziņā mazāko valodas vienību uzskata morfēmu (sakni, piedēkļus, galotni, priedēkļus u. c.), kurai vienmēr ir sava nozīme. No morfēmām kombinējas augstākas valodas vienības – vārdi. Divu vai vairāku patstāvīgas nozīmes vārdu sintaktiski saistītas vārdformas veido vārdu savienojumu, kas funkcionē teikumā atkarībā no ikreizējā saziņas mērķa. Savukārt no teikumiem veidojas teksts.

Valodas vārdu krājumu jeb leksiku parasti neuzskata par līmeni, jo vārdu krājumam ir sava organizācija, kas būtiski atšķiras no fonēmu, morfēmu un sintaktisko vienību organizācijas. Turklāt valodas leksiskā apakšsistēma atšķirībā no iepriekšējām ir atvērta – tā var brīvi mainīties un papildināties.

Dažādu līmeņu parādības var arī funkcionēt vienlaikus, tāpēc iespējami arī starplīmeņi, piemēram, morfonoloģiskais, vārddarināšanas un frazeoloģiskais starplīmenis. Valodas vienību nozīme neveido īpašu semantisko līmeni, jo semantika piemīt visiem valodas sistēmas elementiem, izņemot fonēmas.

Metodes valodniecībā ir cieši saistītas ar noteiktām skolām vai virzieniem. Ikvienam valodniecības attīstības posmam raksturīga sava pētnieciskā metode: aprakstošā, salīdzināmi vēsturiskā, strukturālās metodes, sastatāmā metode, tipoloģiskā metode.

Valodniecībā tiek izmantotas arī vispārzinātniskas metodes: indukcija (no konkrētā uz vispārīgo) un dedukcija (no vispārīgā uz konkrēto), analīze (veseluma sadalīšana atsevišķos elementos) un sintēze (elementu apvienošana veselumā). Vispārīgi izpētes paņēmieni ir novērojums (faktu atlase), eksperiments (pētniecības materiāla vākšana ar ierīču, arī anketu un testu palīdzību), modelēšana (jebkura shēma, grafiks, telpisks veidojums utt., ar kuru pierāda kādu hipotēzi, modeļus veido, balstoties uz hipotēzi par oriģināla uzbūvi), introspekcija (pašnovērojums jeb iekšējs eksperiments). Zinātniskās izziņas elements ir arī interpretācija – pētniecisko rezultātu ietveršana kopējā zinātnes sistēmā.

Viena no vecākajām metodēm valodniecībā, kas plaši izmantota arī mūsdienās, ir aprakstošā metode. Tā balstās uz novērojumu (apraksta vienību un to pazīmju noteikšana), vispārinājumu (līdzīgu vai atkārtotu pazīmju apvienošana vienā kategorijā), klasifikāciju un interpretāciju (faktu vietas noteikšana lielākā sistēmā). Faktu aprakstā plaši izmanto arī shēmas, tabulas, kartes un tā tālāk.

20. gs. gaitā vispārīgā valodniecība pamazām transformējusies vairākās valodniecības nozarēs, kas vai nu ļoti vispārīgā veidā apraksta valodas sistēmu, tās saikni ar domāšanu un sabiedrību (sociolingvistika, antropoloģiskā valodniecība, etnolingvistika, psiholingvistika), vai arī cenšas atrast un aprakstīt iespējami universālas valodas attīstības un funkcionēšanas likumības (kognitīvā valodniecība, tipoloģiskā valodniecība, ģeneratīvā valodniecība, funkcionālā valodniecība u. c.), sk., piemēram, periodiskos izdevumus Cognitive Linguistics (kopš 1990. gada; izdod De Gruyter Mouton), Cognitive Linguistic Studies (kopš 2014. gada; izdod John Benjamins Publishing Company), Journal of Pragmatics (kopš 1977. gada; izdod Elsevier), Journal of Semantics (kopš 1982. gada; izdod Oxford University Press). Vienlaikus saglabājas arī vispārīgās valodniecības kā teorētiskas nozares statuss, sk., piemēram, vispārīgām valodas analīzes problēmām veltītos periodiskos izdevumus Folia Linguistica. Acta Societatis Linguisticae Europaeae (kopš 1967. gada; izdod De Gruyter Mouton), Folia Linguistica Historica. Acta Societatis Linguisticae Europaeae (kopš 1980. gada, izdod De Gruyter Mouton), Glossa. A Journal of General Linguistics (pieejams elektroniski), Journal of Linguistics (kopš 1965. gada; izdod Cambridge University Press), Linguistic Inquiry (kopš 1970. gada; izdod The Massachusetts Institute of Technology Press), Logos and Language. Journal of General Linguistics and Language Theory (kopš 2000. gada; Ģentes Universitāte, Universiteit Gent).

Vispārīgās valodniecības kā teorētiskas nozares esamību apliecina gan daudzās augstskolās joprojām docētais vispārīgās valodniecības kurss, gan vispārīgās valodniecības akadēmiskā un zinātniskā grāda iegūšanas iespēja, īpašu vispārīgās valodniecības akadēmisko struktūrvienību esamība augstskolās, piem., Helsinku Universitātē (Helsingin yliopisto) Somijā, Lēvenes Katoļu universitātē (Katholieke Universiteit Leuven) Beļģijā, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (Massachusetts Institute of Technology) Amerikas Savienotajās Valstīs, Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig) Vācijā, Kalifornijas Universitātē (University of California, Santa Barbara) Amerikas Savienotajās Valstīs, Kembridžas Universitātē (University of Cambridge) Apvienotajā Karalistē, Oksfordas Universitātē (University of Oxford) Apvienotajā Karalistē, Sarijas Universitātē (University of Surrey) Apvienotajā Karalistē.

Tāpat dažādi vispārīgās valodniecības pētījumi notiek arī zinātniskās iestādēs, piemēram, Valodas un kultūras evolūcijas departamentā (Abteilung Sprach- und Kulturevolution) Maksa Planka Cilvēces vēstures zinātnes institūtā (Max-Planck-Institut für Menschheitsgeschichte) Jēnā, Vācijā, Maksa Planka Psiholingvistikas institūtā (Max Planck Institute for Psycholinguistics) Radbauda Universitātē (Radboud Universiteit) Neimegenē, Nīderlandē.