V. Humbolts prata franču, angļu, itāliešu, spāņu, grieķu, latīņu, basku, provansiešu, ungāru, čehu, lietuviešu valodu, nodarbojās ar koptu, senēģiptiešu, ķīniešu, japāņu, Vidus-, Dienvid- un Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju valodām, kopš 1820. gada ar sanskritu, kopš 1827. gada ar malajiešu-polinēziešu valodām. Pēc pusotra gada studijām viņš publicēja rakstu par verbu formām sanskritā, kas izpelnījās salīdzināmās valodniecības pamatlicēja Franča Bopa (Franz Bopp) atzinību. V. Humbolts rakstīja, piemēram, par gramatisko formu izveidošanos un to ietekmi uz ideju attīstību (1821), par burtu rakstību un tās ietekmi uz valodas uzbūvi (1824), par divskaitli (1827). Taču V. Humbolta dzīves mērķis bija izzināt cilvēka un tautu iekšējo, garīgo esību un attīstību. Gara ārējās izpausmes – valodu ‒ salīdzinošas studijas viņam bija līdzeklis cilvēkizziņā. Šīs studijas savienojumā ar vācu klasiskās filozofijas – Imanuela Kanta (Immanuel Kant), Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) un arī viņa paša ‒ uzskatiem veidoja V. Humbolta valodas koncepciju un kļuva par vispārīgās valodniecības pamatu. V. Humbolts bija pārliecināts, ka valodniecībai vienlaikus ir ejami divi ceļi – empīriskais un filozofiskais. Viņš šķīra valodu zinību (Sprachenkunde) un valodas zinību (Sprachkunde), respektīvi, konkrēto un vispārīgo valodniecību.