Valodas izcelsme joprojām nav pietiekami izskaidrota lingvistiskā materiāla trūkuma dēļ. Nav arī vienotas teorijas, kas precīzi pamatotu valodas izcelšanās laiku, attīstības posmus, tipoloģisko un ģenealoģisko daudzveidību. Ar valodas izcelšanos ir saistīta arī cilvēces monoģenēzes un poliģenēzes problēma.
Bioloģiskie valodas aizsākumi rodami primātu saziņas sistēmā – t. s. bioloģiskajos kliedzienos. Tomēr līdz artikulētai cilvēka valodai pagājuši vairāki miljoni gadu. Antropoloģiskās valodniecības pārstāvis Viljams Folijs (William Auguste Foley) norāda, ka, iespējams, artikulētas runas aizsākumi un saziņa (arī izmantojot žestus) bijusi jau cilvēces attīstības homo habilis posmā, taču par valodu kā domu izteikšanas līdzekli mūsdienu izpratnē varētu runāt kopš homo sapiens laika. Artikulētas runas veidošanās process, visticamāk, noslēdzies Kromaņonas cilvēka laikā vēlajā paleolītā. Vairāku gadsimtu laikā ir izteiktas dažādas valodas izcelšanās hipotēzes, taču neviena no tām pilnībā nav spējusi izskaidrot, kad un kā izveidojusies valoda. 18. gs. valodas izcelšanās un cilvēku runas spēja tikusi skaidrota gan ar skaņu atdarināšanu, gan ar kolektīvu norunu, piemēram, Žana Žaka Ruso (Jean Jacques Rousseau), Johana Gotfrīda fon Herdera (Johann Gottfried von Herder) filozofiskajos uzskatos. Savukārt Etjēns Bono de Kondiljaks (Étienne Bonnot de Condillac) valodas cilmi izskaidrojis ar neapzinātu izsaucienu pārtapšanu apzinātos, no kuriem tālāk radušies vārdi. E. B. de Kondiljaks arī uzskata, ka valoda ir līdzeklis sajūtu un emociju pārtapšanai domu sistēmā, jo valodai un domāšanai ir līdzīga struktūra. Līdzīgs viedoklis par valodas izcelšanos 19. gs. bijis arī V. fon Humboltam, Jākobam Grimmam (Jakob Ludwig Carl Grimm), Heimanim Šteintālam (Heymann Steinthal) un angļu dabaszinātniekam Čārlzam Darvinam (Charles Robert Darwin). 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā vācu psihologs un filozofs Vilhelms Vunts (Wilhelm Maximilian Wundt) valodas izcelšanos skaidojis kā skaņu atdarināšanas, izsauksmes vārdu un žestu sintēzi. Salīdzināmi vēsturiskās valodniecības pārstāvji un vēlāk arī jaungramatiķi kopumā valodas izcelšanās jautājumus plašāk nav aplūkojuši, jo uzskatīja, ka valodniecībā galvenais izpētes objekts ir precīzs empīriski vāktu faktu apraksts, kā arī uz tiem balstītas pirmvalodu skaņu un formu hipotētiskas rekonstrukcijas. Arī 20. gs. lingvistiskajās skolās valodas izcelšanās jautājums parasti tuvāk nav ticis pētīts. Interese par to ir atjaunojusies 20. gs. otrajā pusē, kad valodniecībā aktualizējās bērnu valodas, žestu valodas, pidžina un kreolu valodu izpēte, kā arī strauji attīstījās neirolingvistika un psiholingvistika.