Atšķirībā no tradicionālās valodniecības, kuras pētījuma objekts ir pašas valodas struktūras bez sociālo faktoru ietekmes analīzes, soiolingvistikā pētnieki valodu aplūko kā sociālu un kultūras fenomenu, īpašu uzmanību pievēršot valodas lietojumam reālā saziņas situācijā, runātās un rakstu valodas atšķirībām. Viens no sociolingvistikas pamatjēdzieniem ir “izvēle” – kā indivīda un noteiktas cilvēku grupas līmenī daudzveidīgās saziņas situācijās tiek pieņemti lēmumi, kuru valodu vai tās paveidu (literāro valodu, dialektu, sociolektu vai reģiolektu) izvēlēties un kuru nē. Sociolingvistikas pētījumos tiek meklētas atbildes uz šādiem jautājumiem:
- kuri faktori ietekmē vienas valodas, tās paveidu vai vairāku valodu izvēli indivīda un sabiedrības līmenī;
- kā izvēli ietekmē dzimums, vecums, sociālā un/vai etniskā piederība, noteikta vieta un situācija, kultūras pieredze;
- kura no valodām vai valodas paveidiem kurā saziņas situācijā tiek lietota un kā uz to reaģē adresāts indivīda un sabiedrības līmenī;
- kā mainās valodas, kāpēc ir vērojama varietāte pat vienas valodas/valodas paveida līmenī.
Tie visi ir sociolingvistiskie procesi, kas ietekmē arī pašu valodu, nostiprinot vai vājinot tās pozīcijas mikrolīmenī un makrolīmenī. Līdz ar to tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, kā saglabāt retāk lietotās, apdraudētās un izmirstošās valodas, kā nodrošināt to attīstības, atdzimšanas jeb revitalizācijas procesu vai pretēji – kā mazināt kādas noteiktas valodas hegemoniju. Daudzvalodības, bilingvisma un monolingvisma jautājumi tiek pētīti noteiktu jomu (domain) aspektā: privātajā sfērā (ģimenē, noteiktās kopienās, nevalstiskās grupās, uzņēmējdarbībā u. tml.), publiskajā telpā un visas sabiedrības līmenī (izglītības jomā, kultūrā, politikā, pašvaldības iestādēs, reliģiskās institūcijās u. c.).