Atšķirībā no tradicionālās valodniecības, kuras pētījuma objekts ir pašas valodas struktūras bez sociālo faktoru ietekmes analīzes, soiolingvistikā pētnieki valodu aplūko kā sociālu un kultūras fenomenu, īpašu uzmanību pievēršot valodas lietojumam reālā saziņas situācijā, runātās un rakstu valodas atšķirībām. Viens no sociolingvistikas pamatjēdzieniem ir “izvēle” – kā indivīda un noteiktas cilvēku grupas līmenī daudzveidīgās saziņas situācijās tiek pieņemti lēmumi, kuru valodu vai tās paveidu (literāro valodu, dialektu, sociolektu vai reģiolektu) izvēlēties un kuru nē. Sociolingvistikas pētījumos tiek meklētas atbildes uz šādiem jautājumiem:

• kuri faktori ietekmē vienas valodas, tās paveidu vai vairāku valodu izvēli indivīda un sabiedrības līmenī;
• kā izvēli ietekmē dzimums, vecums, sociālā un/vai etniskā piederība, noteikta vieta un situācija, kultūras pieredze;
• kura no valodām vai valodas paveidiem kurā saziņas situācijā tiek lietota un kā uz to reaģē adresāts indivīda un sabiedrības līmenī;
• kā mainās valodas, kāpēc ir vērojama varietāte pat vienas valodas/valodas paveida līmenī.

Tie visi ir sociolingvistiskie procesi, kas ietekmē arī pašu valodu, nostiprinot vai vājinot tās pozīcijas mikrolīmenī un makrolīmenī. Līdz ar to tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, kā saglabāt retāk lietotās, apdraudētās un izmirstošās valodas, kā nodrošināt to attīstības, atdzimšanas jeb revitalizācijas procesu vai pretēji – kā mazināt kādas noteiktas valodas hegemoniju. Daudzvalodības, bilingvisma un monolingvisma jautājumi tiek pētīti noteiktu jomu (domain) aspektā: privātajā sfērā (ģimenē, noteiktās kopienās, nevalstiskās grupās, uzņēmējdarbībā u. tml.), publiskajā telpā un visas sabiedrības līmenī (izglītības jomā, kultūrā, politikā, pašvaldības iestādēs, reliģiskās institūcijās u. c.).

Daudzi pētījumi mūsdienās tiek veikti, lai praktiski ietekmētu noteiktus sabiedrības procesus, kas saistīti ar valodu lietojumu vai plānošanu. To atspoguļo arī sociolingvistikas virziens – lietišķā sociolingvistika (applied sociolinguistics). Pētījumu praktiskā nozīme izriet no atziņām, kas piedāvā idejas vai risinājumu algoritmus mazāk lietoto (lesser-used) un apdraudēto valodu aizsardzībai un attīstībai, noteiktu marginālo sociālo vai etnisko grupu aizsardzībai, novēršot lingvistisko un kultūras diskrimināciju. Migrācijas kontekstā veiktie pētījumi dod ierosmes profesionālās valodas īpatnību noteikšanā, piemēram, attīstot idejas, kā dažādu profesiju pārstāvjiem (ārstiem, skolotājiem u. c.) pielāgot, piemēram, savu runāto valodu sarunas partnerim, kurš vēl tikai apgūst oficiālo valodu. Sociolingvistisko pētījumu virziens, kas saistīts ar valodas politiku, sniedz ierosmes valodas un tās paveidu, kā arī vairāku valodu koeksistences (bilingvisma, multilingvisma) plānošanai dažādās sociolingvistiskajās jomās: ģimenē (ģimenes valodas politika), izglītības iestādēs, darba vietās, publiskajā telpā, medijos u. c. Izglītības kontekstā sociolingvistiskajiem pētījumiem bijusi ietekme, plānojot un veidojot dažādus ar valodu izglītību saistītus normatīvos dokumentus, t. i., iekļaujot skolēniem apgūstamajās prasmēs ne tikai valodas teorijas un prakses jautājumus, bet arī komunikatīvo un sociolingvistisko kompetenci – lietpratību variēt savu valodu atkarībā no saziņas situācijas konkrētā sociālā kontekstā, ievērojot noteiktai kultūrai raksturīgās konvencijas.

Pētījumu teorētiskā nozīme saistīta ar noteiktu sociolingvistisko metožu, modeļu un algoritmu izstrādi, kas ļauj veikt sistemātiskus un sistēmiskus pētījumus neatkarīgi no ģeogrāfiskā areāla. Piemēram, Bernarda Spolska (Bernard Spolsky) izstrādātais valodas politikas modelis, kurā iekļauti trīs galvenie komponenti: valodas prakse (kā cilvēki faktiski lieto valodu vai valodas), valodas ideoloģija (kurām valodām cilvēki piešķir vērtību, kāpēc, kāda ir viņu attieksme pret vienu vai otru valodu) un valodas pārvaldība jeb menedžments (ko cilvēki dara, lai plānotu noteiktu valodu saglabāšanu un lietošanu). Šis modelis izmantots dažādu pasaules valstu (arī Latvijas) valodas politikas procesu izpētē.

Sociolingvistikas pētījumos fokuss ir vērojams divos virzienos: valodas sociālajā dimensijā un sabiedrības lingvistiskajā dimensijā. No lingvistiskā viedokļa uzsvars pētniecībā tiek likts uz valodas variāciju, valodas paveidu, dabiskās runas (nevis standartformu) izpēti, īpaši – daudzvalodīgā sabiedrībā. Lingvistisko procesu izpētē tiek definēta joma (domain), aplūkojot būtiskākos faktorus, kas ietekmējuši noteiktas valodas vai valodu izvēli: saziņas vieta (location), tematika (topics) un saziņas dalībnieki (participants). Valodas sociālā dimensija paredz, ka valodas vai valodu variācijas tiek pētītas korelācijā ar tādiem sociolingvistikā nozīmīgiem mainīgajiem lielumiem kā dzimums, vecums un sociālais slānis.

Sociolingvistikā pēdējos gadu desmitos vērojama liela tematu daudzveidība.

Ar šo virzienu aizsākās sociolingvistikas attīstība, pievēršot uzmanību valodas mainīgumam atkarībā no dzimuma, vecuma, vietas (vides) un sociālās noslāņošanās (social stratification). Viljama Labova (William Labov) teoriju par varietāti vienas valodas robežās 20. gs. 70. gados papildināja amerikāņu sociolingvists Džošua Fišmans (Joshua Fishman) ar teoriju par jomām jeb sfērām un faktoriem, kuri ietekmē valodas vai valodu pārmaiņas kādā no šīm jomām. Tā kā indivīdu dzīve un valodas lietojums noris dažādos sociālos kontekstos, valodas izpētē jāņem vērā, kā mainās valoda atkarībā no tās lietojuma noteiktās sociolingvistiskās jomās: ģimenē, reliģijā, izglītībā, profesionālajā darba dzīvē, saziņā ar draugiem u. tml. Arī mūsdienās tiek pētīti dažādi valodas paveidi kā privātā, tā sociālajā sfērā. Valodas variāciju izpēti atspoguļo jaunu jēdzienu rašanās: “sociolekts” (valodas paveids, ko lieto noteikta sociāla grupa un kam raksturīgi īpatnēji valodas līdzekļi, piemēram, leksika, vārddarināšanas modeļi u. tm.), “urbānais dialekts”, “reģiolekts” (valodas paveids, ko lieto noteikta reģiona runātāji un kurā atspoguļojas vietējās izloksnes, literārās valodas, sarunvalodas un citu kontaktvalodu mijiedarbība). Valodu pētījumi noteiktā laikā un telpā ir sazarojušies, izveidojot, piemēram, atsevišķu pētniecības virzienu – lingvistisko ainavu.

Valodas kā nozīmīgs resurss gan indivīda, gan sabiedrības līmenī tiek analizētas daudzveidīgos bilingvisma un multilingvisma pētījumos. Īpaša uzmanība ir pievērsta mazāk lietotajām valodām, minoritāšu un reģionālajām valodām.

Indivīda līmenī lingvistiskā repertuāra (vairāku valodu vai valodas paveidu zināšanas un lietojums) izpēte bieži tiek veikta, pētot un analizējot, kā un kāpēc notiek valodu vai valodas paveida maiņa (code-switching). Strukturālo paradigmu nomainījusi poststrukturālā paradigma arī šī temata izpētē, ne tik kritiski vērtējot vairāku valodu struktūru sapludināšanu (jaukšanu), bet aplūkojot indivīda spēju variēt savu lingvistisko repertuāru vienas runas situācijas laikā, pārslēdzoties no vienas valodas vai valodas paveida uz citu. Bilingvisma un daudzvalodības pētījumi cieši saistīti ar izglītības jomu, atbalsojoties dažādu pasaules valstu bilingvālo bērnu, skolēnu un bilingvālās izglītības modeļu pētījumos.

Bilingvālās izglītības pētījumos nozīmīgas ir Ofēlijas Garsias (Ofelia García) teorētiskās atziņas par daudzvalodību un bilingvālo izglītību (ar to saprotot arī vairāk nekā divu valodu izmantošanu izglītības procesā). Samērā daudz izmantota arī akomodācijas teorija, kuru izstrādājis Hovards Džailss (Howard Giles) un viņa domubiedri. Pētnieki ar akomodāciju saprot noteiktus adaptēšanās procesus, cauri kuriem jāiziet runātājam/valodas apguvējam, ja viņa pārstāvētā sociālā grupa atšķiras no jaunās runātāju kopienas (speech community). Šajā procesā ļoti nozīmīgs faktors ir spēja veidot kā starppersonu, tā arī starpgrupu attiecības.

Valodu saglabāšana

Cilvēku iekšējā un ārējā migrācija ietekmējusi valodu kontaktu situāciju, kad laika gaitā mainās ne tikai pašas valodas struktūras, bet kādai no valodām mazinās dzīvotspēja (vitalitāte) vai pat draud izmiršana (valodas nāve). Cilvēku vēlme sazināties, nezinot vienam otra valodu, var radīt arī pretēju procesu – jaunas valodas rašanos, kas kādreiz tika nodēvēta par pidžinu (vienkāršota, funkcionāli ierobežota valoda, kas nevienam no runātājiem sākotnēji nav bijusi dzimtā valoda). Laika gaitā pidžinvaloda var attīstīties, paplašinot savas sociolingvistiskās funkcijas, veidojoties noteiktam vārdu krājumam un savai gramatiskajai struktūrai. Sociolingvisti definējuši šādu valodas paveidu par kreolu – valodu, kas no pidžina dabiskā veidā izveidojusies par kāda etnosa dzimto valodu (īpaši kādu jaukto laulību pēcnācējiem).

Mūsdienās, lai aizsargātu retāk lietotās, apdraudētās valodas, izstrādāti dažādi modeļi, teorijas (ekolingvistikas virziens, etnolingvistiskās vitalitātes teorija, valodas dzīvotspējas jeb vitalitātes modelis u. c.). Apdraudēto valodu saglabāšanā īpaša loma tiek piešķirta ģimenei (valodas nodošanai no paaudzes paaudzē) un valodas iekļaušanai izglītības procesā. Valodas dzīvotspējas un apdraudētības izvērtēšanai tiek izmantots modelis ar deviņiem kritērijiem (A methodology for assessing language vitality and endangerment). Modelis atklāj, ka bez valodas lietojuma ģimenē un skolā svarīgas ir arī citas valodas lietojuma jomas sabiedrībā, jaunajos medijos, izmantojot jaunākās informācijas tehnoloģijas. Ļoti svarīgi ir arī veidot valodas korpusus, izstrādāt gramatiku un vārdnīcas; vienlīdz būtiska ir arī pašu valodas lietotāju pozitīva lingvistiskā attieksme un vēlme saglabāt savu valodu. Savukārt, lai noteiktu valodas apdraudētības vai attīstības konkrētu pakāpi, tiek izmantots EGIDS modelis (Expanded Graded Intergenerational Disruption Scale).

Valodas kā vērtība tiek pētītas valodas saglabāšanas un plānošanas kontekstā, mijiedarbībā ar indivīda identitāti, saistībā ar sociālekonomiskajiem procesiem, piemēram, valodas vai valodu pragmatiskā vērtība, valodu zināšanu loma darba un laba atalgojuma ieguvē (linguanomics). Īpaša loma pētījumos tiek piešķirta dzimtās valodas vērtībai, bet tajā pašā laikā arī oficiālās vai valsts valodas nozīmei indivīda un sabiedrības līmenī. Viens no biežāk lietotajiem un dažādās jomās adaptētajiem modeļiem, piemēram, arī ģimenes valodas politikas kontekstā, ir B. Spolska valodas politikas modelis. Tajā valodas vērtības komponents definēts kā valodas ideoloģija, ar to saprotot noteiktā sabiedrībā noteiktām valodām piemītošo vērtību, ko atspoguļo valodai oficiāli piešķirtais/nepiešķirtais statuss, no kura savukārt ir atkarīgs arī valodas prestižs. Indivīda līmenī šis komponents tiek definēts kā valodas pārliecība vai lingvistiskā attieksme, kas sakņojas valodas lietotāja vērtību sistēmā ‒ kurām valodām/dialektiem ruātājs piešķirt augstāku simbolisko vai pragmatisko vērtību, un šī attieksme ietekmē arī viņa izvēli, kuru valodu/dialektu kurā situācijā lietot/nelietot.

Lingvistiskās attieksmes jautājums cieši saistīts ar pēdējos gadu desmitos veiktajiem daudzveidīgajiem pētījumiem par valodu un identitāti. Fokuss uz valodas lietotāju, uz viņa piederību noteiktai sociālajai grupai, etnosam, dzimumam, reliģiskajai kopienai, lokālajai videi, reģionam u. tml. vērojams pētījumos, kuros definētas atziņas par to, kā ar valodas vai valodas paveidu starpniecību lietotājs atklāj savu identitāti vai arī – kā apzināti tiek konstruēta identitāte. Teorētiskajās atziņās tiek uzsvērts, ka identitātes nav statiskas, tās ir mainīgas, dinamiskas, īpaši globālajā pasaulē, kad ir vērojama tik plaša cilvēku mobilitāte un migrācija. 21. gs. sociolingvistiskajos pētījumos vērojami diskursi, kuros atklājas gan tradicionālie priekšstati par vienu valodu, vienu valsti un nacionālo identitāti, gan arī pārliecība par personiskās identitātes mainīgumu dažādu valodu un kultūru sabiedrībā, piemēram, Monikas Helleres (Monica Heller) pētījumos par valodas un identitātes jautājumiem.

Sociolingvistikas pētnieki atšķiras ar to, vai priekšplānā kā pētījuma jautājumus izvirza tos, kas saistīti vairāk ar valodu, vai tos, kas vairāk fokusēti uz sabiedrības izpēti. Abi izpētes virzieni attiecas uz sociolingvistiku, bet noteikts fokuss (pētniecības jautājumu definēšana) nosaka arī atbilstošu pētniecības metožu izvēli. Tāpat kā citās zinātņu nozarēs, arī sociolingvistikā var runāt par kvantitatīvajām un kvalitatīvajām datu ieguves metodēm, kā arī par datu izpētes un analīzes metodēm.

Sociolingvistikas attīstības sākumposmā plašāk izmantotā datu ieguves metode bija lauka pētījums. Šī metode tika izmantota, piemēram, 19. gs. un 20. gs. sākumā veiktajos Eiropas dialektoloģijas pētījumos vai antropoloģijas un etnogrāfijas pētījumos, izzinot, piemēram, Amerikas indiāņu vai Austrālijas pirmiedzīvotāju valodas. Dati tika iegūti dabiskā, autentiskā runātās valodas lietojuma vidē, pētniekiem komunicējot ar vietējiem iedzīvotājiem, ikdienā piedaloties viņu sadzīvē.

Mūsdienās biežāk izmantotās datu ieguves metodes ir: strukturētās vai daļēji strukturētās intervijas, dzīvesstāstu ieraksti, anketas, dabisku saziņas situāciju novērojumi (noteiktā runātāju kopienā, mācību klasē, neformālās valodas lietojuma situācijās: ģimenē, uz ielas, bibliotēkā u. tml.) kā klātienē, tā ar videoierakstu palīdzību, eksperimentālās metodes, lingvistiskā ainava (datu ieguve publiskā telpā, fotografējot valodas zīmes).

Datu izpētē un analīzē bieži tiek izmantotas šādas metodes: satura jeb kontentanalīze, marķējot, piemēram, interviju vai naratīvu tekstos ar pētniecības jautājumiem saistīto saturu (argumentus, lingvistisko attieksmi, pārslēgšanos no vienas valodas uz otru jeb koda maiņu vai arī vairāku kodu jaukšanu u. c.). Kvantitatīvo datu apstrādē (piemēram, lingvistiskās ainavas izpētē) tiek izmantota statistiskās analīzes metode. Plašākai un dziļākai iegūto datu interpretācijai tiek izmantota sociovēsturiskā analīze, lai atklātu noteikta laika socioekonomisko vai politisko procesu ietekmi uz valodas vai valodu, vai tās paveidu lietojumu. Tāpat var tikt veikta padziļināta, piemēram, bērnu vai jauniešu valodas fonētiskā un morfosintaktiskā analīze, leksikas analīze, uzrunas formu izpēte vai arī veselas sarunas analīze. Mūsdienās bieži tiek izmantotas diskursa pētījuma metodes, ar kuru palīdzību pētāmie teksti tiek analizēti noteiktā sociokultūras un politiskajā kontekstā. Diskursa pētījumos vērojama noteiktas jomas problēmjautājumu izpēte, piemēram, kā ar valodas līdzekļu (leksisko, gramatisko u. c.) palīdzību politiskajā vai izglītības diskursā tiek veidoti argumenti, kā notiek mērķauditorijas pārliecināšana vai manipulēšana ar informāciju, kā tiek konstruētas identitātes, savējo-svešo pretstatījums u. tml.

Par sociolingvistikas aizsākumu tiek uzskatīti 20. gs. 60. gadi, jo šajā laikā gan valodniecības, gan arī socioloģijas un antropoloģijas pētniekiem radās kopīga interese par valodu sabiedrības kontekstā. Valodnieki tiecās iegūt zināšanas par sabiedrību, lai labāk izskaidrotu, kā funkcionē valoda, savukārt sociologi un antropologi izmantoja zināšanas par valodas mainīgumu, lai precīzāk izskaidrotu, kā funkcionē sabiedrība. Kopš sociolingvistikas pirmsākumiem pētījumu centrā bijis jautājums par lingvistiski mainīgajiem lielumiem, īpaši pievēršot uzmanību atšķirīgai skaņu izrunai atkarībā no indivīda dzimuma, vecuma un sociālā slāņa.

Par sociolingvistikas pamatlicēju tiek uzskatīts amerikāņu valodnieks V. Labovs, kurš 20. gs. 60. gados vienā no Ņujorkas pilsētas rajoniem veica pētījumu, kombinējot dialektoloģijas un socioloģijas pētniecības metodes. Viņa mērķis bija atklāt angļu valodas atšķirīgo lietojumu, valodas mainīgumu atkarībā no socioekonomiskajiem faktoriem. Atšķirībā no klasiskajiem dialektoloģijas pētījumiem viņš izvēlējās urbāno vidi, turklāt skaidrojot skaņu izrunas atšķirības ar indivīdu piederību noteiktam sociālajam slānim. Līdz ar to pirmie sociolingvistikas pētījumi tiek dēvēti arī par sociofonētikas (sociophonetics) pētījumiem.

Šajā laikā paralēli attīstījās arī zinātniskā doma par valodas lietotāju, nespeciālistu jeb laju (laypersons) iesaisti valodas pētījumos, lai ieklausītos viņu viedoklī par procesiem, kas saistīti ar valodu un tās pārmaiņām. Šis sociolingvistikas virziens (apakšnozare) ieguva nosaukumu “folklingvistika” (folk linguistics), līdzīgi kā tautas medicīna vai tautas izglītība, tautskolas u. tml. 1964. gadā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Sociolingvistikas konferencē Henrijs Hēnigsvalds (Henry Max Hoenigswald) uzstājās ar lasījumu “Ierosinājums folklingvistikas pētniecībai” (A Proposal for the Study of Folk-Linguistics), norādot: mums vajadzētu būt ieinteresētiem ne tikai par to, kas notiek ar valodu, bet arī, kā cilvēki reaģē uz to, kas notiek ar valodu un valodā, un ko cilvēki saka par to, kas notiek ar valodu.

Viens no būtiskākajiem 70. gadu pētniecības jautājumiem bijis noteikt valodas lietojuma atšķirības dzimumu starpā, vīriešu un sieviešu runā. Kopš tā laika vairāku dekāžu garumā tikuši veikti pētījumi, lai noteiktu sociālo faktoru ietekmi uz valodas lietojumu ‒ uz valodas variācijām un mainīgumu.

Informācijas tehnoloģiju attīstība ietekmējusi sociolingvistikas datu ieguves procesu, aizstājot neliela apjoma drukātās anketas, ar roku vai audiokasetēs veiktos pierakstus ar lielāka apjoma datu ieguvi, piemēram, aizpildot anketas tiešsaistē, izmantojot viedtālruņus interviju ierakstiem audio vai videoformātā, līdz ar to iekļaujot pētniecības jautājumos tēmas par neverbālo valodu, par vizuālajām un citām rakstu zīmēm. Informācijas tehnoloģijas mūsdienās palīdzējušas pārvarēt arī ģeogrāfiskos šķēršļus, piedāvājot piekļuvi valodu korpusiem neatkarīgi no pētnieka atrašanās vietas, kā arī ļaujot veikt “Skype” intervijas valodas variantu izpētē mītnes zemēs un diasporā vai analizējot tos daudzveidīgās sociālajās vietnēs digitālajā vidē.

Šobrīd sociolingvistikas attīstība un pētījumu virzieni atspoguļo izmaiņas sabiedrības procesos ‒ globalizāciju, migrāciju ‒ un šo procesu ietekmi uz cilvēku kontaktiem, kas savukārt atspoguļojas valodu kontaktos ‒ pārmaiņas kā pašu valodu struktūrās, tā arī arvien daudzveidīgākā valodu lietojumā indivīda vai sociālo grupu līmenī. Lai raksturotu šī brīža valodas stiuāciju, tiek radīti jauni jēdzieni, un tajos ir jaušama dažādu robežu, tostarp lingvistisko, vājināšanās, piemēram, jēdziens translanguaging, ko latviski varētu atveidot kā “vairāku valodu/valodas paveidu pamīšus lietojuma process” jeb “kodu variēšana”. Pētījumos parādās arī jauni valodu nosaukumi, kā, piemēram, Sheng (Swahili + English), ar to apzīmējot Kenijas galvaspilsētā Nairobi lietoto valodas paveidu, kas radies, saplūstot kopā svahili un angļu valodas struktūrām, t. i., lietojot angļu valodas vārdus (ar mainītu nozīmi, vairāk kā jauniešu slengu) ar svahili valodai raksturīgām sintaktiskajām struktūrām.

Tiek turpināti arī iepriekšējos gadu desmitos iesāktie pētījuma temati, tomēr ar citu, mūsdienu sabiedrībai raksturīgu, fokusu. Piemēram, salīdzinot 20. gs. 70. gados iesākto dzimuma un valodas jautājumu izpēti ar 21. gs. sociolingvistikas pētījumiem, klāt ir nācis temats par seksuālo piederību un tās atspoguļojumu valodā. Mūsdienās tie ir pētījumi arī par to, kā runātājs noteiktā lokālā kontekstā (arī sociālajos medijos) ar valodas palīdzību konstruē savu dzimuma identitāti. Līdz ar to var apgalvot, ka būtiskākā atšķirība, salīdzinot sociolingvistikas pētījumu pirmsākumus ar mūsdienām, ir pētniecības jautājumu fokusa maiņa no valodas variāciju lingvistiskās analīzes (valodas un sabiedrības dažādu sociālo slāņu mijiedarbības izpētes) uz sociālo pazīmju analīzi indivīda personiskās identitātes veidošanās procesā (kā valoda atspoguļo viņa lingvistisko, etnisko, sociālo, dzimuma un citu piederību). Arī identitāte kā mainīgs lielums ir kļuvis par vienu no pēdējo dekāžu būtiskākajiem sociolingvistikas pētījumu jautājumiem.

Īpaši sazarojusies mūsdienās ir dažādu sociālo diskursu pētniecība. Šī virziena attīstībā vērojami arī mēģinājumi iegūtos pētījumu datus, atziņas izmantot labklājīgas, emocionāli veselas un iekļaujošas sabiedrības veidošanā. Ar kritiskā diskursa analīzes metodes palīdzību tiek pētītas marginālās sociālās, etniskās un citas grupas, etniskās, lingvistiskās vai citas diskriminācijas pazīmes, sociolingvistiskajos pētījumos padziļināti pētot lingvistiskās identitātes un attieksmes jautājumus.

Daudzās pasaules universitātēs, augstskolās un zinātniskajos institūtos ir sociolingvistikas izpētes centri, nodaļas, skolas u. tml. Pēdējos gados ievērojamākie Eiropā ir bijuši: Eiropas Padomes Moderno valodu Eiropas centrs Austrijā jeb Grācas skola (European Centre for Modern Languages of the Council of Europe, ECML), Daudzvalodības pētniecības centrs Šveicē (Wissenschaftliches Kompetenzzentrum für Mehrsprachigkeit), Oslo Universitātes (Universitetet i Oslo) Sociālā multilingvisma visa mūža garumā izpētes centrs (Senter for flerspråklighet) Norvēģijā, Frīzu akadēmijas (Fryske Akademy) “Mercator” Eiropas pētniecības centrs daudzvalodības un valodas mācīšanās jautājumos (Mercator Europees Kenniscentrum) Nīderlandē.

Gan Eiropā, gan visā pasaulē sociolingvistikā nozīmīga ir Starptautiskās Lietišķās valodniecības asociācija (Association Internationale de Linguistique Appliquée, AILA). Asociācijas uzmanības lokā ir gan valodu apguves jautājumi, gan arī valodas un komunikācijas, multilingvisma, valodu konflikta, valodu politikas, lingvistiskās diskriminācijas un citi sociolingvistikā būtiski jautājumi. Šo tematu izpētē sociolingvistikā liela ietekme ir arī Amerikas Lietišķās valodniecības asociācijai AAAL (American Association for Applied Linguistics).

Nozīmīgākie starptautiskie izdevumi, kas tiešā veidā ir fokusējušies uz sociolingvistikas jautājumu izpēti, ir International Journal of Sociology of Language (kopš 1974. gada), Journal of Sociolinguistics (kopš 1997. gada), Sociolinguistica. Internationales Jahrbuch für europäische Soziolinguistik / International Yearbook of European Sociolinguistics / Annuaire International de la Sociolinguistique Européenne (kopš 1987. gada), Language Policy (kopš 2002. gada) un citi.

Nozīmīgu publikāciju autors un viens no žurnāla Journal of Sociolinguistics līdzdibinātājiem ir Jaunzēlandes sociolingvistikas pētnieks Elans Bells (Allan Bell). Valodas socioloģijas jautājumiem dažādos kontekstos (īpaši Vācijas un Japānas kontekstā), piesakot konceptu “izvēle” mikrolīmenī un makrolīmenī (sociolinguistics as a study of speakers` choices), pievērsies Florians Kulmass (Florian Coulmas). Dženeta Holmsa (Janet Holmes) īpaši pievērsusies valodas un dzimuma jautājumiem, kā arī komunikācijas procesa izpētei darba vietās (īpaši – Jaunzēlandes kontekstā). Sūzena Romeina (Suzanne Romaine) pazīstama ar multilingvisma, valodu kontaktu, valodas pārmaiņu un apguves pētījumiem. Diskursa analīzē, īpaši politiskā diskursa izpētē, pazīstama sociolingviste Rūta Vodaka (Ruth Wodak). Deniss Prestons (Dennis Preston) ievērojams ar folklingvistikas metodoloģijas izstrādi, perceptuālās dialektoloģijas pētījumiem, lingvistiskās attieksmes un pārliecības teoriju izstrādi (language regards). Tomaša Viherkeviča (Tomasz Wicherkiewicz) pētījumu fokuss vērsts uz reģionālo un minoritāšu valodu izpēti, saglabāšanu un sociālās domas aktivizēšanu. Jirži Nekvapils (Jiří Nekvapil) ir viens no mūsdienu Prāgas sociolingvistiskās skolas valodas pārvaldības teorijas līdzautoriem un attīstītājiem.