Par LA lingvistiskās skolas aizsācējiem ir pieņemts uzskatīt Bernardu Spolski (Bernard Spolsky), Robertu Kūperu (Robert Cooper), Rodrigi Lendriju (Rodrigue Landry) un Ričardu Bourhisu (Richard Bourhis) 20. gs. otrajā pusē.
Sākotnēji atsevišķos pētnieku darbos jēdziens lietots, lai aprakstītu un analizētu runātās un rakstītās valodas atsevišķā valstī vai plašākā teritoriālā areālā. Dažreiz šādas izpratnes LA aprakstā ir iekļauta informācija par valodu vēsturi kādā noteiktā teritorijā, arī valodu zināšanu līmeni. Tāpat termins ir attiecināts uz vienas valodas sistēmu vai vienas valodas dialektu robežām.
Līdz ar pirmo monogrāfiju par LA 2006. gadā, no vienas puses, ir nostiprinājusies konkrēta jēdziena izpratne, no otras puses – strauji pieaugusi pētnieku (galvenokārt valodnieku, bet arī semiotiķu, vēsturnieku, ģeogrāfu un pedagogu) interese par LA izpēti, tās starpdisciplināro potenciālu. Par tās vadošajiem pētniekiem ir uzskatāmi Dērks Gorters (Durk Gorter), Elana Šohamija (Elana Shohamy), Roberts Blekvuds (Robert Blackwood), Pīters Bekhauss (Peter Backhaus), Stefāni Tufi (Stefani Tufi), Deivids Malinovskis (David Malinowski), Elīzers Bens-Rafaēls (Eliezer Ben-Rafael).
Kopš 2008. gada ik gadu dažādās pasaules vietās notiek LA izpētei veltītas konferences, savukārt kopš 2015. gada izdevniecība “John Benjamin” angļu valodā izdod žurnālu Linguistic Landscape.
LA izpētes jautājumu loks ir plašs, taču par stabiliem tematiem var uzskatīt multilingvismu, valodu kontaktus, minoritāšu un reģionālo valodu etnolingvistisko vitalitāti, kā arī valodas politiku. Zinātnisko diskusiju pamatā ir gan lielo valodu (jo īpaši angļu valodas) ietekme, funkcionalitāte un uztvere kādā sociālā vidē, valodu konkurence un sociālo grupu nevienādā lingvistiskā attieksme pret LA lietotajām valodām, gan arī minoritāšu un reģionālo valodu saglabāšanas jautājumi reģionālisma un valodas politikas kontekstā.
LA zinātniskā paplašināšanās rāda, ka, pirmkārt, ir pieaudzis valodnieku skaits, kas ir iesaistījušies LA izpētē līdz šim neapzinātās pasaules valstīs un pilsētās (piemēram, Indonēzijā, Irānā, Alžīrijā, Kosovā, Kazahstānā). Otrkārt, LA izpētes pieeja tiek iztirzāta valodas izglītības kontekstā, analizējot gan skolu LA (īpaši augstākās izglītības iestāžu), gan iespējamos ieguvumus no LA tekstu izmantojuma pedagoģiskiem nolūkiem, mācot pirmo un otro valodu, svešvalodu mērķvalodas zemē vai ārvalstīs. Treškārt, liels uzsvars tiek likts uz psihoģeogrāfiju, respektīvi, uz personisko stāstu par atsevišķu ēku, ielu, laukumu, mikrorajonu (t. sk. to lingvistisko noformējumu) kolekcionēšanu un kartografēšanu, lai saprastu, kā vide un LA teksti ietekmē iedzīvotāju emocijas un uzvedību. Pamazām pieaug arī pētnieku interese par LA reliģiskās vietās: mošejās, tempļos un baznīcās.
