Lingvistiskās ainavas (LA) izpēte Latvijā sākta 2007. gadā Rēzeknē, lai gan atsevišķi publiskie teksti (piemēram, reklāmas, ielas nosaukumi) analizēti arī agrāk atšķirīgās Latvijas vietās. LA pētījumu attīstību veicināja divi Rēzeknes augstskolas (tag. Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija) realizētie projekti: “Rēzeknes lingvistiskās ainavas izpēte un salīdzinājums ar citām Baltijas valstu pilsētām” (2008) un “Teritoriālās identitātes lingvokulturoloģiskie un sociālekonomiskie aspekti Latgales reģiona attīstībā” (2009–2012). To laikā pētnieku grupa Sanitas Lazdiņas un Haiko Martena (Heiko F. Marten) vadībā veica LA izpēti Rēzeknē un Ventspilī (Latvija), Alītā un Druskininkos (Lietuva), Narvā un Pērnavā (Igaunijā).

Joprojām plašākais LA pētījums Baltijas valstīs ir Solvitas Pošeiko izstrādātā disertācija (2015). Tajā analizēta valodu funkcionalitāte Baltijas valstu deviņu pilsētu LA valodas politikas, komunikatīvās izvēles matricas un valodas ekonomikas teoriju kontekstā. Īpaša uzmanība pievērsta komerciālo nosaukumu lingvistiskajai un semiotiskajai izveidei. Ir sagatavota brīvpiekļuves datubāze. S. Pošeiko turpina izvērst pētījumu projektā “Pilsētu publiskie teksti kā daudzpusīgs resurss Baltijas valstīs: valodnieka, uzņēmēja un studenta perspektīva” (2017–2020).

Nozīmīgākie lingvistiskās ainavas pētnieki Latvijā šobrīd ir H. Martens, S. Lazdiņa un S. Pošeiko.

Valodu lietojumu Latvijas LA regulē Valsts valodas likums (1999) un tam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi. Valsts valodas likuma 18. un 21. pants tieši attiecas uz publisko rakstveida informāciju, pirmajā gadījumā nosakot valodu lietojumu nosaukumos (vietvārdos, pasākumu nosaukumos, iestāžu un uzņēmumu nosaukumos), otrajā gadījumā – informācijā (uzrakstos, izkārtnēs, afišās, plakātos, paziņojumos vai citos ziņojumos), kas ir saistīta ar likumīgām sabiedriskajām interesēm un sabiedrības informēšanu. Balstoties uz šiem normatīvajiem dokumentiem, atsevišķas pašvaldības ir papildus apstiprinājušas noteikumus valodu lietojuma regulēšanai to publiskajā informācijā.

Latviešu valoda kā valsts valoda ir brīvi lietojama visās LA valodas zīmēs. Galvenie kritēriji svešvalodas (t. sk. krievu valodas) lietojumam LA ir valodas zīmes īpašnieks un publicētās informācijas mērķis. Stingrākas prasības ir valsts un pašvaldību iestādēm, valstij vai pašvaldībai piederošajiem uzņēmumiem, kas tekstus svešvalodās drīkst izvietot tikai informācijā, kas saistīta ar starptautisko tūrismu vai pasākumiem, drošības apsvērumiem, Eiropas Savienības (European Union) brīvu preču apriti, epidēmijām vai bīstamām infekcijas slimībām, ārkārtas situācijām.

Jebkurā gadījumā informācijai latviešu valodā ar teksta daļu izkārtojumu, burtu izmēru vai burtveidolu ir ierādāma galvenā vieta bilingvālā vai multilingvālā LA zīmē.

LA pētījumi Latvijas pilsētās un ciemos rāda, ka latviešu valoda dominē publiskajā informācijā un ir lietota bilingvālos un multilingvālos tekstos. Latgales reģionā vairākas valodas zīmes (piemēram, ielu nosaukuma zīmes, uzņēmumu nosaukumi, afišas) ir lasāmas arī latgaliešu rakstu valodā, bet lībiešu krasta teritorijā – lībiešu valodā. Biežāk lietotās svešvalodas LA ir angļu un krievu valoda.

LA var redzēt valodas, ko valsts, pašvaldība, uzņēmums, nevalstiskā organizācija un daļa sabiedrības noteiktā vietā (pilsētā, ciemā) akceptējusi, respektīvi, uzskatījusi par atbilstošu Latvijas situācijai. Taču tas nenozīmē, ka LA vienmēr atklāj etnolingvistisko situāciju ‒ LA var nebūt publicēti teksti vietējo iedzīvotāju lietotajās valodās. Piemēram, Daugavpils LA krievu un poļu valodas lietojums ir niecīgs, salīdzinot ar citām svešvalodām.

Daudzos gadījumos valodas izvēli nosaka ne tikai juridiskais kritērijs, bet arī teksta veids, atrašanās vieta un mērķauditorija. Lielāka valodu daudzveidība ir uzņēmumu nosaukumu zīmēs. Transliterēti citvalodu īpašvārdi (uzņēmumu nosaukumi, personvārdi, vietvārdi) iekļauti galvenokārt nosaukumu zīmēs un afišās, retāk – reklāmās. Liepājā teksti lietuviešu valodā ir biežāk redzami nekā Valmierā, savukārt angliski veidoti teksti rokrakstā uz ietvēm izvietotiem statīviem ir biežāk lasāmi Vecrīgā nekā citviet Rīgas centrā.

LA izpēte Latvijā saistīta gan ar vispārīgu valodu situācijas analīzi kāda reģiona, pilsētas un/vai ciema publiskajos tekstos, gan ar vienas valodas vai rakstu tradīcijas (piemēram, latviešu valodas, latgaliešu rakstu valodas) statusa, lomas un funkcionalitātes novērtējumu.

Teorētiski plašāk ir diskutēts par valodas politikas jautājumiem saistībā ar LA Latvijā un par LA datu un pieejas izmantošanas iespējām pedagoģiskiem mērķiem. Plašāka uzmanība pievērsta sociolingvistikas tematu, latviešu valodas kā pirmās valodas un svešvalodas mācīšanas metodikai un praksei. Pēc ilgām diskusijām LA dati kā autentiski valodas piemēri iekļauti latviešu valodas mācību priekšmeta parauga programmās pamatizglītībā un vidējā vispārējā izglītībā.

Zinātniski ir papildus apspriesti tādi temati kā valodu lietojums ar tūrismu saistītās valodas zīmēs, LA un atsevišķas valodas zīmes pārvaldības modelis Latvijā, LA lingvistiskās etnogrāfijas kontekstā un LA ģeosemiotikas kontekstā.

Sporādiski tiek aktualizētas diskusijas par Valsts valodas likuma neievērošanu praksē un normai neatbilstošu valodu reklāmās un citos publiskos ziņojumos.

LA norāda uz valodu statusu un prestižu sabiedrībā, valodu simbolisko un sociālpragmatisko vērtību un valodu savstarpējām attieksmēm. Tā mainās līdzi laikam, pielāgojoties sociālajiem procesiem Latvijā un pasaulē un tos atspoguļojot. LA rāda, kā vietējās kopienas (lingvistiskās, etniskās, reliģiskās), iestādes un uzņēmumi reprezentē sevi publiskajā telpā un komunicē ar citiem (piemēram, kā tiek izmantota apkārtējās vides unikalitāte: ģeogrāfija, kultūra un vēsture).

LA piemīt netieša ietekme uz vietējo iedzīvotāju un viesu lingvistiskās attieksmes veidošanos pret valodām (valsts valodu, minoritāšu un reģionālajām valodām, svešvalodām) LA un sociolingvistiskajās jomās kopumā. Tādējādi valodas lietojums LA var pozitīvi vai negatīvi ietekmēt valodas izvēli atšķirīgām saziņas situācijām un lingvistiskos ieradumus.

Publiskas diskusijas par atsevišķu tekstu valodas vai valodu lietojumu (piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas kafejnīcas nosaukums Rīgā, norāžu zīmes Kārsavā, numurzīme ar ielas nosaukumu Liepājā) rāda, ka sabiedrība nav vienaldzīga par saturu un valodām Latvijas LA un ka cilvēku grupas var panākt izmaiņas valodas situācijā vai palīdzēt saglabāt tās nemainību.