Pēc ģeogrāfiskā objekta kategorijas toponīmus dala vairākās apakškategorijās: āru vārdi (fizioģeogrāfisku objektu nosaukumi), hidronīmi (ūdens objektu vārdi), oikonīmi (apdzīvotu vietu nosaukumi) un urbanonīmi (pilsētu vārdi un pilsētas objektu nosaukumi). Āru vārdus iedala vēl sīkāk: oronīmos jeb kalnu apzīmējumos, drimonīmos jeb meža vai meža daļu vārdos, helonīmos jeb purvu nosaukumos, retāk agroonīmos jeb lauku, tīrumu, pļavu vārdos un citos. Hidronīmi tiek dalīti limnonīmos jeb ezeru vai dīķu vārdos, potamonīmos jeb upju vai citu ūdensteču nosaukumos, retāk pelagonīmos jeb jūru vai to daļu vārdos un okeanonīmos jeb okeānu vai to daļu nosaukumos. No oikonīmiem reizēm izceļ oikodomonīmus jeb atsevišķu ēku vārdus. No urbanonīmiem šķir agoronīmus jeb pilsētas laukumu vai tirgu vārdus, hodonīmus jeb ielu nosaukumus, reronīmus jeb reālā ģeogrāfiskā adresē fiksētus iestāžu vai uzņēmumu nosaukumus. Runājot par kosmosā sastopamajiem vietu nosaukumiem, min arī kopējo planētu vietvārdus apzīmējošu terminu ģeonīms jeb ģeotoponīms, kam pretstatā ir astrotoponīmi jeb vietvārdi, kas nosauc ģeogrāfisku objektu uz kāda debess ķermeņa. Bieži min arī makrotoponīmus jeb lielu objektu (pilsētu, lielu upju, mežu, kalnu) nosaukumus un mikrotoponīmus jeb relatīvi sīku ģeogrāfisku objektu vārdus, lai gan joprojām nav noteikti precīzi to identificēšanas kritēriji.

Pēc struktūras toponīmi var būt vienkārši un salikti, primāri un atvasināti. Vienkārši toponīmi veidoti no vienas leksēmas (piemēram, mājvārds “Priedes”); salikti toponīmi parasti ir divu vai vairāku komponentu darinājumi, kuru pēdējā daļa parasti ir ģeogrāfiskās nomenklatūras vārds jeb sugasvārds, kas nosauc ģeogrāfiskā objekta kategoriju (piemēram, purva nosaukums “Priežu purvs”). Par primāriem toponīmiem tiek uzskatīti tādi, kas toponimizācijā jeb sugasvārda vai cita īpašvārda pārtapšanā par vietvārdu nav ieguvuši nekādu formveidojošu elementu (piemēram, meža nosaukums “Priedes”); par atvasinātiem dēvē tādus nosaukumus, kas toponimizējoties ieguvuši kādu afiksu vai formveidojošo galotni (piemēram, meža nosaukums “Priedaine”, kur sugasvārdam “priede” pievienota izskaņa “-aine”, kas toponīmijā tiek izmantota, lai nosauktu vietu, kur kas atrodas vairumā).

Toponīmus pazina un apkopoja jau antīkajā pasaulē, kad gramatiķi un stoiķi centās definēt atšķirību starp sugasvārdu un īpašvārdu, piemēram, Krisipa (Χρύσιππος ὁ Σολεύς) apcerējumos, Trāķijas Dionīsija (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ) gramatikā un Platona (Πλάτων) “Kratilā” (Κρατύλος). Bizantijas un Renesanses laikā līdz ar kristietības izplatīšanos, jaunu teritoriju iekarošanu un grāmatu iespiešanu radās nepieciešamība vietvārdus darīt zināmus visām tautām un pārcelt citās valodās – tika veidoti tā sauktie onomastikoni, kuros apkopoti, tulkoti un skaidroti galvenokārt Bībeles (τὰ βιβλία) tekstos sastopamie īpašvārdi, tostarp toponīmi (piemēram, Cēzarejas Eisebija (Eusebius) “Onomastikons” (Περὶ τῶν τοπικῶν ὀνομάτων τῶν ἐν τῇ Θείᾳ Γραφῇ) 4. gs., “Svētā Bībele” (Biblia Sacra) 1569–1572). Jēdziens “toponīms” nostabilizējās 19. gs. vidū līdz ar zinātniskās toponīmikas aizsākumiem. Pasaulē tā lietojumā izveidojušās dažādas tradīcijas. Visbiežāk toponīmu sauc par vietvārdu (angļu place name, vācu Ortsname, lietuviešu vietovardis, igauņu kohanime u. c.), retāk par toponīmu, krievu valodā to dēvē par ģeogrāfisko nosaukumu (географическое название).

Toponīmu pētniecība aizsākās līdz ar toponīmikas attīstību. Vietvārdi ir svarīgs valodas, vēstures un ģeogrāfijas avots, jo visnoturīgāk glabā senas valodas liecības, valodu kontaktu elementus un ziņas par teritorijas un tautas agrāko stāvokli (piemēram, pļavas nosaukums “Riezis” atgādina par klaušu laikiem, kad zemniekiem tika piešķirts riezis ‘noteikta lieluma pļavas vai tīruma gabals darba normas aplēsei’).

Galvenais vietvārdu izpētes centrs ir Apvienoto Nāciju Ģeogrāfisko nosaukumu ekspertu grupa (United Nations Group of Experts Of Geographical Names), kurā apvienojušies pasaules ievērojamākie toponīmisti, kā arī Starptautiskā Onomastikas padome (International Council of Onomastic Sciences), kas reizi trijos gados rīko pasaules kongresus. Visbiežāk tiek pētīta toponīmu etimoloģija jeb cilme, tajos atrodamās senās valodas liecības, izlokšņu iezīmes, to darināšana, skaņu, nozīmes un leksiskā, morfoloģiskā sastāva pārmaiņas, semantika, kognitīvā uztvere un citas iezīmes.

Viena no ievērojamākajiem toponīmistiem ir krievu pētniece Aleksandra Superanska (Александра Васильевна Суперанская), kura savos pētījumos “Īpašvārda vispārīgā teorija” (Общая теория имени собственного, 1973), “Kas ir toponīmika” (Что такое топонимика, 1985) raksturojusi galvenās toponīma iezīmes un funkcijas un izveidojusi toponīmu pētīšanas teorētisko pamatu. Vācu pētnieks Ādolfs Bahs (Adolph Bach) “Vācu īpašvārdu pētniecības” (Deutsche Namenkunde, 1943–1956) trijos sējumos sīki analizējis vācu vietvārdu struktūru. Volfganga Šmita (Wolfgang P. Schmid) nozīmīgākais darbs ir “Seneiropiešu hidronīmija” (Die alteuropäische Hydronymie, 1978). Hansa Krāes (Hans Krahe) nozīmīgākie darbi: “Vietvārdi un vēstures avoti” (Ortsnamen und Geschichtsquelle, 1949), “Mūsu senākie upju nosaukumi” (Unsere ältesten Flussnamen, 1964). Poļu valodnieks Staņislavs Rosponds (Stanisław Rospond) izveidojis vietvārdu strukturālās klasifikācijas sistēmu, ko vēlāk papildinājis lietuviešu onomasts Aleksandrs Vanags (Aleksandras Vanagas). A. Vanaga nozīmīgākais darbs ir “Lietuvas PSR hidronīmu darināšana” (Lietuvos TSR hidronymu daryba, 1970). Britu pētnieks Vilhelms Frics Hermans Nikolaisens (Wilhelm Fritz Hermann Nicolaisen) vietvārdus pētījis ciešā saistībā ar folkloru, etnogrāfiju un vēsturi, dodot daudz vispārīgu teorētisku atziņu. Amerikāņu toponīmists Džordžs Stjuarts (George R. Stewart) daudz darījis toponīmikas popularizēšanā un citās jomās.