Platons bija Sokrata (Σωκράτης) skolnieks, Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) skolotājs, Akadēmijas (Ἀκαδήμεια) dibinātājs, viens no visietekmīgākajiem domātājiem Rietumu kultūrā. Platona sacerējumi ir gan literāri, gan filozofiski meistardarbi, kuros dialektiski iztirzāti epistemoloģijas, metafizikas, ētikas, politiskās filozofijas u. c. nozaru jautājumi.
Platons bija dižciltīgas dzimtas pārstāvis. Mātes Periktiones (Περικτιόνη) senčos bija likumdevējs Solons (Σόλων). Jaunībā Platons iesaistījās Sokrata sekotāju lokā. Platons biedrojās arī ar Hērakleita (Ἡράκλειτος) sekotāju Kratilu (Κρατύλος) un tikās ar megariešu filozofijas skolas dibinātāju Eukleidu (Εὐκλείδης). 383. gadā p. m. ē. sāka veidoties Platona Akadēmija (ziemeļaustrumos no Atēnām varoņa Hekadēma (Ἑκάδημος) jeb Akadēma (Ἀκάδημος) birzī starp Kēfīsas un Ēridanas upēm). 367. gadā p. m. ē. ieradās Aristotelis no Stagīras. Pēc Platona nāves par Akadēmijas vadītāju kļuva Platona māsas dēls Speusips (Σπεύσιππος). Speusipu pēc 8 gadiem nomainīja Ksenokrats (Ξενοκράτης). Platons trīs reizes brauca uz Sirākūsām Sicīlijā (384./383., 366. un 361. gadā p. m. ē.) un centās pārliecināt tirānu Dionīsiju (Διονύσιος) I un pēc tam tirānu Dionīsiju II par vajadzību satuvināt filozofiju ar valsts likumdošanu un pārvaldi. Visi trīs braucieni bija neveiksmīgi. Pēdējos dzīves gadus Platons kopā ar skolniekiem pavadīja Atēnās. Platona privātā īpašuma mantinieks bija Platona brāļa mazdēls Adeimants (Ἀδείμαντος).
Platona korpusa apjoms ir apmēram 550 000 vārdu. Platona darbus deviņās tetraloģijās 1. gs. sakārtoja un izdeva Trasils (Θράσυλλος). Platona darbi ir dialogi, izņemot "Sokrata aizstāvēšanos" (Ἀπολογία Σωκράτους, Apologia Socratis) un "Vēstules" (Ἐπιστολαί, Epistulae).
Ņemot vērā saturiskas un stilistiskas iezīmes, autentiskos Platona darbus iedala hronoloģiski:
Vairāku darbu īstums ir apšaubāms. Tādi ir "Alkibiads pirmais" (Ἀλκιβιάδης αʹ, Alcibiades I), "Epigrammas" (Ἐπιγράμματα, Epigrammata), "Hipijs Lielākais" (Ἱππίας μείζων, Hippias major), "Kleitofonts" (Κλειτοφῶν, Clitophon), "Vēstules" (Ἐπιστολαί, Epistulae).
Vairāki darbi ir neīsti: "Aksiohs" (Ἀξίοχος, Axiochus), "Alkibiads otrais" (Ἀλκιβιάδης βʹ, Alcibiades II), "Alkione" (Ἀλκυών, Halcyon), "Dēmodoks" (Δημόδοκος, Demodocus), "Eriksijs" (Ἐρυξίας, Eryxias), "Hiparhs" (Ἵππαρχος, Hipparchus), "Likumu pielikums" (Ἐπινομίς, Epinomis) – tā autors, iespējams, ir Filips Opūntijs (Φίλιππος Ὀπούντιος), "Mīlnieki" (Ἐρασταί, Amatores), "Mīnojs" (Μίνως, Minos), "Noteiksmes" (Ὅροι, Definitiones), "Par taisnīgo" (Περὶ δικαίου, De justo), "Par tikumu" (Περὶ ἀρετῆς, De virtute), "Sīsifs" (Σίσυφος, Sisyphus), "Teāgs" (Θεάγης, Theages).
Mūsdienu izdevumos lieto Stefana pagināciju, t. i., lapaspušu numerāciju, kas lietota trīs sējumu izdevumā (Πλάτωνος ἅπαντα τὰ σῳζόμενα, Platonis opera quae extant omnia), ko publicējis Anrī Etjēns (Henri Estienne jeb latīņu vārdā – Henricus Stephanus) 1578. gadā Ženēvā. Izdevumā iekļauts grieķu oriģinālteksts un latīņu tulkojums, ko veicis Žans de Sers (franču Jean de Serres, latīņu Joannes Serranus). Platona darbu nosaukumi tradicionāli ir latīniski.
Platona dialogi ir sarunas vai sarunu atstāsti. Platons nerunā pats, liekot runāt tēliem, kas galvenokārt ir vēsturiskas personas (bet, piemēram, "Likumos" tēli ir izdomāti). Parasti dialoga sākumā tiek aprakstīta vide, kurā notiek saruna, un dialogu gaitā atklājas sarunbiedru personības (tā nenotiek "Sofistā" un "Valstsvīrā"). Sarunbiedri nereti iemieso kādu cilvēku tipu. Dialogi lielākoties ir ļoti dzīvi un dramatiski saistoši. Platons izmanto ironiju, metaforas, līdzības, stāstus, spilgtus tēlojumus.
Galvenokārt dialogu virzītājspēks ir Sokrats. Daudzos dialogos Sokrats tiek attēlots kā vienmēr izvaicājošs dīvainis (ἄτοπος, átopos), kurš atspēko sarunbiedru uzskatus, parādot to pretrunīgumu. Izvaicāšanai ir pakļauts arī lasītājs, kurš ir aicināts izvērtēt savu uzskatu sakarīgumu. Šie dialogi beidzas ar strupceļu (ἀπορία, aporía). Izvaicājošā Sokrata tēls parasti tiek saistīts ar vēsturisko Sokratu, kurš meklē tikumu definīcijas, vienmēr taujājot, kas ir dievbijība ("Eutifrons"), drošsirdība ("Lahēts"), saprātība ("Harmids") un tā tālāk. Citi dialogi atklāj Sokratu kā zinātāju, kuram ir pozitīva pārliecība par plašu jautājumu klāstu. Pēc daudzu pētnieku domām, šajos dialogos Sokrata tēls ir paša Platona domu paudējs. Ir arī tādi dialogi, kur Sokrats ir tikai klausītāja lomā. "Parmenidā" galvenais runātājs ir Parmenids (Παρμενίδης), "Sofistā" un "Valstsvīrā" – Svešinieks no Elejas, "Tīmajā" – Tīmajs, nepabeigtajā "Kritijā" – Kritijs. "Likumos" vārdā nenosaukts atēnietis sarunājas ar krētieti un spartieti. "Likumi" ir vienīgais dialogs, kurā Sokrats neparādās vispār.
Platons apšauba rakstītā vārda spēju nodot zināšanas (Phaedrus 274b–278e). Iespējams, neuzticība rakstītajam vārdam ir iemesls, kāpēc Platons raksta dialogus, nevis traktātus. Filozofijas mērķis nav fakti un doktrīnas, ko var izklāstīt traktātos. Filozofija ir dziņa pēc gudrības. Tā pati dziņa ir arī mīlētājam, kad viņš tiecas pēc iemīļotā. Lai kārotu gudrību, ir jāapzinās, ka tās trūkst. Filozofs ir pa vidu starp gudro un nezinīgo (Symposium 204b). Filozofs ir “grūts dvēselē”. Auglis, ko viņš nes sevī un grib laist pasaulē, ir gudrība (Symposium 209a). Gudrību var “dzemdēt” sarunā, dialektiski meklējot patiesību. Sokrats ir kā vecmāte, kam ir “dzemdību pieņemšanas māka” (τέχνη τῆς μαιεύσεως, téchnē tēs maieúseōs, Theaetetus 150b) – spēja izvaicājot izvilināt uzskatus no sarunbiedra un tos pārbaudīt un izvētīt. Dialoga forma atklāj filozofiju kā meklēšanas ceļu.
Kopš senatnes pastāv divas tradīcijas, kā lasīt Platonu: 1) skeptiskā tradīcija (Jaunā akadēmija), kur visbūtiskākā vērtība piešķirta argumentācijai, uzskatu apspriešanai, pētīšanas ceļam, un 2) dogmatiskā tradīcija (platonisms), kas liek uzsvaru uz Platona pozitīvajiem uzskatiem.
Saskaņā ar dogmatisko tradīciju pieņem, ka Platons savos darbos aizstāv vairākas doktrīnas.
Pastāv dažādas pētnieciskās pieejas Platona darbiem atkarībā no tā, vai atzīst pārmaiņas Platona uzskatos. Vēsturiski valdošā nostāja ir, ka Platona darbi pauž doktrinālu vienotību. Kopš Platona darbu hronoloģiskās sakārtošanas 19. gs. daudzi pētnieki tajos saskata doktrīnu attīstību vai revīziju. Mēdz pieņemt, ka agrīnajos jeb “sokratiskajos” dialogos Platons piedāvā argumentus bez pozitīviem secinājumiem, vidusposma dialogos Platons pauž pozitīvus uzkatus, bet vēlīnajos darbos Platons tos kritizē, labo vai atmet. Pētnieciskās pieejas atšķiras arī pēc tā, vai pieņem, ka Platona uzskatus var rekonstruēt tikai pēc dialogu tekstiem. Mūsdienu pētniecībā (Tībingenas skola, Tübingen School) ir atdzimis senais pieņēmums par Platona “nerakstīto mācību” (ἄγραφα δόγματα, ágrapha dógmata), kas nav izklāstīta Platona publicētajos darbos, bet par tās esamību liecina Aristotelis un Senās akadēmijas pārstāvji Speusips un Ksenokrats.
Platons.