Patiesība var apzīmēt arī dažādu verbālu un neverbālu izteikumu savstarpēju saskaņu, kā arī jebkuras patiesas zināšanas, sabiedriski pieņemtas un reliģiskas vērtības un ideālus, estētisku novērtējumu vai ētisku nostāju. Patiesības jēdziens ir daudznozīmīgs, turklāt šīs nozīmes nereti var būt pretrunīgas.
patiesība
patiesība ir izteikuma atbilstība īstenībai
Saistītie šķirkļi
Žans Fransuā de Truā. "Laiks atklāj Patiesību". Alegorija. 1733. gads.
Satura rādītājs
Patiesības jēdziena saknes
Patiesība ir viena no cilvēciskās domāšanas pamatkategorijām, kas dara iespējamu ikvienas lietas aprakstu. Patiesība padara iespējamu izteikumu (tostarp domas) par realitāti, jo tā – kā apraksta īpašība – ir sajūgta ar esamības jēdzienu. Patiesība ir ietverta vārdā “ir”, jo jebkurš apgalvojums par esošu lietu kārtību iekļauj pretenziju uz patiesību. Proti, sakot, ka kaut kas “ir”, un ka tas ir tieši tāds un ne citāds, tiek nosaukta ne tikai esošā lieta, bet arī tiek pateikts, ka tā ir patiesība: ka šī lieta eksistē un ka tā ir tieši tāda, kāda aprakstīta. Tiek arī pateikts, ka patiesības paudējs uzticas paša pieredzētajam un teiktajam. Patiesības sasniegšana ir izziņas mērķis. Tomēr, pat ja ikdienas lietojumā jēdzienu “patiesība” un “maldi” lietojums lielākoties ir pašsaprotams un atbilstošs, tas var kļūt problemātisks gan izteikumu sarežģītības, gan pierādījumu trūkuma, gan zinātnisko metodoloģiju specifikas dēļ. Patiesība ir nesaraujami saistīta ar maldiem, meliem, aplamībām, šķitumu (patiesības trūkumu). Līdz ar to laika gaitā dažādās nozarēs ir izveidojušās atšķirīgas izpratnes par pamatpatiesībām, patiesības noskaidrošanu, tās vērtību, vajadzību, lietojumu u. c. Reliģiju un mistēriju prakse, māksla, tiesa, humanitārās un dabas zinātnes atsaucas uz patiesību, taču katra uzsver citus tās aspektus, kritērijus un atzīst dažādus ceļus pie patiesības.
Patiesības jēdziena sastāvelementi un galvenās teorijas
Pastāv trīs galvenās patiesības teorijas: atbilstības (korespondences), saskaņotības (koherences) un pragmatisma teorija. Patiesību var aplūkot ontoloģiski (kā tādu, kas apzīmē īsteni esošo) vai aksioloģiski – kā kādas augstākas vērtības izteicēju, kas eksistencei piešķir jēgu. Savukārt patiesības jēdziena formāli loģiskais lietojums ir loģiskā pareizība. Līdztekus trim galvenajām teorijām pastāv arī citas atvasinātas patiesības jēdziena interpretācijas: konstruktīvisms, konsenss, skepticisms, verifikacionisms, fenomenoloģiskais un postmodernais skatījums, Alfrēda Tarska (Alfred Tarski) un Sola Kripkī (Saul Kripke) semantiskās teorijas, deflacionisms, primitīvisms, identitātes teorijas, alētiskā plurālisma koncepcijas u. c. Patiesību var raksturot arī pēc tās piekritēju daudzuma:
- personīgā patiesība jeb privātie un subjektīvie uzskati;
- sociālā patiesība – uzskati, kas piemīt kopienām un kuru pamats meklējams kopienas vēsturē, vidē, kultūrā;
- universālā patiesība – pretendē uz vispārēju piekrišanu sava pārlaiciskuma un vispārīguma dēļ.
Sociālā un universālā patiesība, ieguvusi politisku nozīmību, ir cieši saistīta ar ideoloģiju un reliģiju. Kristietība, kā arī jūdaisms un islāms, atzīstot viena augstākā Dieva esamību, patiesību piedēvē kādai abstraktai un vienlaikus konkrētai idejai, kas ir gan visspēcīga, gan visu zinoša un visur klātesoša. Reliģiskā atklāsme, gūta spontānā, individuālā pārdzīvojumā vai organizētā rituālā, sola pieeju pie šīs absolūtās patiesības. Ideoloģijas, piemēram, sociālisms, liberālisms, nacionālisms, republikānisms vai islāmisms u. c., sevi pamato, definējot specifisku vērtību loku un pieņemamas pamatpatiesības, tostarp patiesības par augstākajiem ideāliem, mītiem, simboliem.
Gan ikdienas lietojumā, gan reliģijā un mākslā jēdzienu “patiesība” mēdz attiecināt uz pašām lietām vai idejām (Jēzus Kristus kā Patiesības iemiesojums; gleznojums vai dzeja kā patiesības izgaismošanās) un it visām patiesām zināšanām. Tomēr pat tādos gadījumos patiesība ir īpašība – kādas vērtības, lietas vai personas raksturojums. Tātad patiesība ir tāds izteikums, kuram piemīt patiesība. Savukārt patiesumu nodrošina dažādu izteikuma sastāvdaļu attiecība un pat šo sastāvdaļu dažādas nozīmes. Neskaitot reliģiskās atklāsmes vai estētiskos pārdzīvojumus, kur patiesība pašparādās, patiesu izteikumu veido divas daļas, starp kurām pastāv (vai nepastāv – un tad jārunā par maldiem vai meliem) atbilstība – tiek apgalvots, ka kaut kas viens ir tāds kā otrs, piemēram, izteikums “ārā līst lietus”; “enciklopēdija ir bieza” atbilst realitātei – patiešām līst; enciklopēdijai ir daudz lappušu.
Patiesība ir nesaraujami saistīta ar pieredzes jēdzienu, jo, lai kaut ko atzītu par esošu, nepieciešams kaut kādā veidā (ar redzi, ožu, tausti vai kādu mērinstrumentu) lietu reālo stāvokli konstatēt un verificēt. Līdz ar to patiesības atrašana, jo īpaši kopš modernās zinātnes tapšanas, ir cieši saistīta ar izziņas mācību, kas risina jautājumus ar zināšanām, zināšanu ieguvi un zinātniskajām metodēm.
Galveno patiesības teoriju īsa vēsture
Patiesības izpratnes vēsturei nav skaidri nosakāma sākuma, jo tā visdrīzāk sakrīt ar domāšanas vēsturi. Tomēr Rietumu filozofijā var fiksēt vairākus svarīgus pieturas punktus, kuros definēta patiesība un ar to saistītie jēdzieni.
Atbilstības teoriju, ko dēvē arī par korespondences vai klasisko patiesības teoriju, ierasti saista ar Aristoteļa (Aristotelēs) un Sv. Akvīnas Toma (Thomas Aquinas) idejām. Aristotelis darbā “Metafizika” (Μετὰ τὰ φυσικά, Metaphysica) raksta: “Teikt par to, kas ir, ka tas nav, vai par to, kas nav, ka tas ir, ir aplami, un teikt par to, kas ir, ka tas ir, un par to, kas nav, ka tas nav, ir patiesi.” Savukārt Sv. Akvīnas Toms izmanto formulu “patiesība ir saskaņa starp lietu un prātu”. Tas nozīmē, ka pastāv realitāte un domas par to, bet patiesība ir rodama tad, ja šīs domas atbilst realitātei. Patiesi uzskati atbilst aktuālajai lietu kārtībai, bet nepatiesu uzskatu gadījumā saskaņa nav adekvāta, lai gan izteikumi un lietas pastāv. Tātad patiesība ir izteikuma īpašība, proti, tāda izteikuma apraksts, kurā pastāv adekvāts realitātes un domas sastatījums. Patiesības atbilstības teorijas vienkāršības un precizitātes dēļ tai ir liela piekrišana.
Jaunlaiku filozofija, atsvabinoties no aristotelisma ietekmes, bet saglabājot klasisko patiesības formulu, arvien lielāku uzsvaru ir likusi uz pieredzes vadīšanu, lai nokļūtu pie patiesām zināšanām. Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) un Renē Dekarta (René Descartes), kā arī citu jaunlaiku filozofu ieskatā, lai izzinātu, nepieciešama metode, ar ko soli pa solim tiek iegūtas patiesas zināšanas. Apgaismības laikmetā, kas turpināja jaunlaiku idejas, filozofija nonāca pie atklāsmes, ka uz prāta, sirds vai pat pašu lietu iekšējo būtību nevar paļauties – pat ne dievišķas, kur nu vēl ikdienišķas lietas neizstaro “patiesības gaismu”. Gluži otrādi, lietas ir jānoliek “izziņas gaismā”, jo patiesība sevi neatklāj – tā ir jāatklāj, jāizzina, turklāt ar dažādu ierīču metodiska lietojuma palīdzību. Ievērojams pagrieziena punkts, kas risināja jaunlaiku un apgaismības zinātnes problēmas, bija Imanuela Kanta (Immanuel Kant) filozofija. Tajā secināts, ka ikvienu pieredzes aktu pavada ikvienā subjektā mītošas aprioras vērojumu formas un kategorijas, bet tas savukārt nozīmē to, ka arī patiesību pastarpina subjektīvi nosacījumi un tātad dievišķa patiesība nemaz nav pieejama.
Patiesības izpratnes vēsturē Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) filozofija 18. un 19. gs. ir izšķirīgs pavērsiena punkts, kurā notiek pārvirze no patiesības kā atbilstības uz patiesības saskaņotības teoriju. Tā ir būtiski ietekmējusi turpmāko domāšanas, zinātnes, filozofijas, mākslas gaitu Eiropā, paverot ceļu patiesības plurālismam. Patiesības saskaņotības teorijā patiesumu nosaka nevis izteikuma un realitātes saskaņa, bet gan izteikumu atbilstība sistēmā. Taču, turpinot G. V. F. Hēgeļa domu, visas sistēmas ir vēsturiskas un mainīgas, un līdz ar to arī patiesība iekļaujas laika plūdumā, zaudējot absolūto raksturu. Patiesības plurālisma idejas jau 18. gs. sākumā pauda Džambatista Viko (Giambattista Vico), izsakot darinātās patiesības jeb patiesības konstruktīvisma formulu: “patiesība sakrīt ar darināto”. No tā izriet, ka patiesību par naturālo pasauli var zināt tikai Dievs, jo Dievs ir dabas darinātājs, savukārt cilvēki var izzināt patiesību par sabiedriskajām norisēm, jo sabiedriskās iekārtas, mākslas priekšmeti, literatūra, kā arī paražas, tradīcijas u. c. – tie visi ir cilvēciskās darbības rezultāti.
Ievērojami citādu ceļu patiesības noskaidrošanā ir gājusi pragmatisma teorija, kuras aizsākumi meklējami Amerikas Savienoto Valstu (ASV) filozofiskajā tradīcijā 19. gs. beigās Čārlza Sandersa Pērsa (Charles Sanders Peirce) un Viljama Džeimsa (William James) uzskatos. Pragmatisma pamatā ir atziņa par patiesības derīgumu. Ja atziņas darbojas, dod labumu, tad tās ir arī patiesas. Pragmatismu izsaka nosacījums, ka “patiesība dzīvo uz kredītsistēmas”, un pašregulācija, jo rūpes par patiesību ir kolektīvs un publisks process, kurā jāvalda uzticībai, ka arī citi būs parūpējušies par lietu sekmīgu funkcionēšanu. Neopragmatismu vai amerikāņu pragmatismu pārstāv Ričarda Rortijs (Richard Rorty), kurš pragmatisma teorētiskajā korpusā ienesa valodas tematiku, norādot, ka nepieciešams atsvabināties no atbilstības principa izziņā, lai apjēgtu, ka cilvēks ir principiāli saistīts ar sabiedriski konstruētām un nosacītām “vārdnīcām”.
Reaģējot uz Rietumu modernajās zinātnēs un filozofijā 19. un 20. gs. mijā valdošo pozitīvismu un tēlotājmākslas radošajiem meklējumiem, radās Edmunda Huserla (Edmund Husserl) fenomenoloģija, un tai ir bijusi milzīga ietekme uz patiesības izpratni laika gaitā. Tieši doto pieredzi padarot par izziņas pamatu, fenomenoloģijas iespaidā būtiski paplašinās pieredzes jēdziens, iekļaujot ne tikai juteklisko pieredzi, bet arī jēgu, eksistenci, visu valodas tradējuma procesu dzīvespasaules, slēptas motivācijas, vēsturiskumu. Fenomenoloģija tādējādi atsvešinājās no klasiskās filozofijas izpratnes par patiesību un objektu nozīmi, jo patiesību kā cilvēciski nozīmīgu jēgu nevar interpretēt ar tiem pašiem kritērijiem, ar kādiem tikusi vērtēta spriedumu un lietu atbilstība. Huserla idejas turpināja Martins Heidegers (Martin Heidegger), patiesību apzīmējot ar grieķu vārdu alētheia (ἀλήθεια), lai runātu par “esamības izgaismošanos” vai “aizklātu atklātību”, kas noris mākslā un, pirmām kārtām, dzejā. Savukārt Hanss Georgs Gadamers (Hans-Georg Gadamer) filozofiskajā hermeneitikā izcēla valodas un vēstures nozīmi, parādot domāšanas atkarību no aizspriedumiem un humanitāro zinātņu specifiku, kā arī noraidot dabaszinātņu alkas pēc metodes stingrības, meklējot patiesību.
Turpinot gan fenomenoloģijas atklāsmes par pieredzes plūdenumu, gan vērtību inversiju kultūrā, gan reaģējot uz 20. gs. politiskās vēstures traģēdijām, gan arī ļaujoties diferences kā pamatvērtības izplatībai, 20. gs. beigu un 21. gs. sākuma filozofiju mēdz raksturot kā postmodernu. Tas no vienas puses ir stāvoklis, kurā ir zudusi ticība “metanaratīviem” jeb lielajiem stāstiem par to, kas ir prātīgs, skaists, patiess, labs, bet no otras puses ir vairojusies ticība unikālajam, individuālajam, dažādajam. Līdz ar to ir notikusi patiesības izšķīšana dažādībā, pieņemot, ka sabiedriskajā dzīvē patiesība ir nevis viena un vienāda visiem, bet tā var būt dažāda, tā ir vēsturiska, un to pamato mainīgi nosacījumi. Zigmunda Freida (Sigmund Freud) psihoanalīze satricināja ticību cilvēka saprātīgumam. Strukturālisma filozofija izgaismoja atkarību no universālām mītu un simbolu sistēmām. Poststrukturālisms Mišela Fuko (Michel Foucault) personā šķetināja varas attiecības, atklājot patiesības un normalitātes atkarību no vēsturiskiem apstākļiem, uzsverot diferences, nevis identitātes nozīmību. Tādējādi ir izveidojusies filozofiska situācija, ko raksturo patiesības inflācija, proti, dažādu patiesību ir kļuvis vairāk, tās ir pieejamas katram, bet vienlaikus ir mazinājusies patiesības vērtība – tā vairs nav ne dabas noslēpums, ne Dieva atziņas, nedz arī objektīvas zinātniskas izziņas rezultāts.
Tikmēr analītiskās filozofijas tradīcijā, analizējot valodas loģiskās sakarības, deflacionisma un liekvārdības teorijas norāda, ka “patiesība” neatbilst itin nekādai reālai sprieduma vai teikuma īpašībai, jo teikt, ka spriedums ir patiess, ir tieši tas pats, kā vienkārši pateikt šo spriedumu. Patiesību var aplūkot arī kā performatīvu notikumu, runas aktu, ar ko teicējs vēlas izteikt savu piekrišanu.
Patiesības teoriju pretrunas un problēmas
Atbilstības teorijas lielākā problēma ir pieeja realitātei, to nepadarot par maldīgu realitātes atblāzmu izteikumā. Atbilstības teorijas pamatā ir pieņēmums, ka “ārējā realitāte” ir pieejama, tomēr, kā tas redzams visā filozofijas vēsturē, tas nebūt nav tik vienkārši, jo realitāti un domu pastarpina dažādi nosacījumi – no vērojuma formām līdz valodas vārdiem vai piederībai ekonomiskajai šķirai, bet uztveres iziešana ārpus prāta būtu drīzāk mistiska, nevis zinātniska pieredze. Izveidojas pretruna, ja patiesību definē kā izteikuma īpašību, taču vienlaikus to izsaka kā attiecības starp izteikumu un realitāti ārpus šā izteikuma. Saskaņotības teorija šo problēmu varētu risināt, taču tā izpelnās pārmetumu, ka, pirmkārt, vēl lielākā mērā tiek zaudēta saikne ar realitāti un, otrkārt, arī aplamu uzskatu sistēma var būt iekšēji saskanīga, bet nav pilnīgi skaidrs, kā to pārbaudīt, ja reiz nav iespējams to verificēt attiecībā pret realitāti. Pragmatisma teorijas būtiskākā problēma ir tāda, ka, stingri vērtējot, tā nemaz nav patiesības pašas par sevi teorija, bet gan patiesības lietošanas apraksts. Citiem vārdiem, pragmatisms kaut ko pasaka par patiesības lietošanas gadījumiem, taču neko par pašas patiesības dabu. Savukārt gan darinātās patiesības, gan postmoderno patiesības interpretāciju kritika vispirms ir vērsta pret patiesības plurālismu, argumentējot, ka, lai patiesība nebūtu bezjēdzīga, tai jābūt vienai un skaidrai, atbilstošai, faktos, pieredzē pamatotai. Atzīstot vairākas patiesības, nāktos pieļaut pretrunīgus apgalvojumus, tostarp tādus, kas noliegtu patiesības plurālismu.
Patiesības teoriju ietekme
Patiesības teoriju ietekme ir pastarpināta un sajūgta ar filozofiskajām idejām, kas ir to pamatā. Ikviena patiesības teorija nosaka to, kā noris zinātniskā izziņa, un plašākā mērogā – kas vispār ir uzskatāms par patiesu un vērtīgu.
Patiesība ir cieši saistīta ar ētiku un politiku, jo rīcības izvērtēšana un plānošana paģēr patiesības zināšanu. Platona filozofijā tā tiek saistīta ar ētiski labo – labais ir arī patiesais, un otrādi. Zināšanas ir saistītas ar varu. Fuko apraksta “patiesības režīmus”, analizējot, kā vara veido izpratni par to, kas ir normāls, kur un kas nosaka patiesību, kā pie šīm zināšanām var nokļūt u. c. Savukārt Hanna Ārente (Hannah Arendt), komentējot melus politikā, norāda uz to, ka atšķirībā no racionālām un, tātad, universālām patiesībām, faktuālās patiesības ir konkrētas, tagadnīgas un līdz ar to politiskas. Patiesība ir singulāra, bet politika – plurāla.
Jaunlaiku filozofijas veidotās modernās zinātnes pamatā ir dabas matematizācija. Daba, ārējā realitāte, pieredze tiek uzlūkota nevis kā kaut kas pašvērtīgs, apdvēseļots, bet gan kā fiziski mērāmi un matemātiski izsakāmi priekšmeti, bet patiesības noskaidrošana – metodiska izziņa – noris kā dabas “nopratināšana”. Padarot dabu par priekšmetu, mazinās dabas pašvērtība, līdz ar to pret floru un faunu var bez morāliem šķēršļiem izturēties kā pret resursu.
Dabas matematizācija un patiesības iegūšanas metodiskošana ir paplašinājusi nošķīrumu starp humanitārajām un dabas zinātnēm, vienā pusē atstājot t. s. “stingrās zinātnes”, bet otrā pusē – cilvēkzinātnes, kuru pētniecības virziens nav izsakāms ar matematizētu valodu, un līdz ar to tiek apšaubīts humanitāro zinātņu zinātniskums. Jau kopš moderno humanitāro zinātņu tapšanas sākotnes apgaismības laikmetā tās ir daudzkārt centušās savas metodes un iespējamo atziņu jomu pielāgot matematizācijas principiem (piemēram, socioloģija). Tomēr pastāv filozofiskās domas virzieni (piemēram, filozofiskā hermeneitika vai Bādenes neokantisms), kuros tiek argumentēts, ka humanitāro zinātņu atziņas – patiesības – ir principā citādas nekā eksaktajās zinātnēs un tām ir nepieciešamas citādas metodes. Šīs dažādās nozares runā dažādās valodās, un tām ir dažādi ceļi pie dažādām patiesībām – kamēr dabaszinātnes apraksta dabas faktus, humanitārās zinātnes apraksta tēlus, idejas un jēgu.
Patiesības sasaistīšana ar piederību kādai etniskai, sociālai, ekonomiskai šķirai bieži ir noteikusi patiesības pieejamību, veidu un vērtību. Uz patiesības monopolu ir pretendējušas ne tikai reliģijas, bet arī, piemēram, marksisms, uzsverot patiesības atkarību no sociāli ekonomiskā stāvokļa, vai feminisms, noraidot Rietumu filozofijas fallocentrismu, vai pat liberālisms, uzstājot uz indivīda apziņas pārākumu pār kopienas izpratni par patiesību. Mūsdienu filozofisko ainu raksturo patiesību plurālisms, kas, no vienas puses, it kā mazina konfliktus, jo aicina uz toleranci un atšķirību atzīšanu, taču, no otras puses, veicina norobežošanos savu vai savas šauras grupas uzskatu lokā.
Multivide
Žans Fransuā de Truā. "Laiks atklāj Patiesību". Alegorija. 1733. gads.