Pragmatisma patiesības teorija postulē, ka patiesību nosaka darbība. 

Pragmatisms attīstījās kā reakcija uz noteiktām filozofiskām un kultūras tendencēm 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Pragmatisma patiesības teorijas tapšanu veicināja neapmierinātība ar tradicionālās epistemoloģijas nostāju, ka zināšanu un patiesības pamatā ir ideju atbilstība ārējai vai objektīvajai realitātei. Pragmatisma pārstāvji uzskatīja, ka šis pieņēmums neatspoguļo zināšanu un patiesības praktisko un dinamisko iedabu. Teoriju sekmēja arī darvinisma un dabaszinātņu metožu panākumi, kas parādīja ideju pārbaudes nozīmi. Pragmatisma attīstību ietekmēja arī tā laika tehnoloģiskās un rūpnieciskās inovācijas, kas uzsvaru lika uz praktiskumu un problēmu risināšanu. Visbeidzot – teorijas rašanos var saistīt ar reakciju uz vācu ideālisma un neohēgelisma ideālistisko un abstrakto raksturu. Šie faktori raisīja pragmatisma filozofijas pārliecību, ka patiesība ir nevis statisks un nemainīgs, bet gan dinamisks un praktisks jēdziens, ko veido tā lietderība un panākumi problēmu risināšanā un iecerēto rezultātu sasniegšanā. 

Patiesu izteikumu no nepatiesa atšķir reālās sekas. Ja šādu seku nav, par izteikuma patiesumu nevar pat runāt. Citādi sakot, izteikums (apgalvojums kā realitātes apraksts) ir patiess, ja ir derīgs. Derīgs ir tas, kas ir īstenojis savu uzdevumu, un patiesa ideja savu uzdevumu izpilda labāk nekā nepatiesa. Tādā gadījumā patiesība ir nevis bezlaicisks kritērijs, bet gan atrodas nepārtrauktā izmaiņu procesā. Ja tiek atrasta cita ideja, kas ļauj sekmīgāk pāriet no viena paredzējuma pie nākamā, tad tā kļūst patiesa, bet iepriekšējā zaudē savu patiesumu. Pragmatisma patiesības teoriju iezīmē būtiskas atšķirības no tradicionālajām pieejām, jo tā pieņem, ka patiesība nepastāv pirms pieredzes vai ārpus tās, turklāt tā nemitīgi ir tapšanā. Atbilstīgi pragmatisma teorijai patiesību nosaka kolektīva rīcība, bet atbilstības teorijā tā ir neatkarīga no laika un vietas. 

Pragmatisma patiesības teorijas būtiska iezīme ir nosacījums, ka “patiesība dzīvo uz kredītsistēmas”. Proti, patiesības iedibināšana ir kolektīvs, sociāls un publisks process, kurā jau iepriekš jāuzticas, ka citi būs parūpējušies par lietu kārtības funkcionēšanu, – ja kaut kas noiet greizi, tad var paļauties uz pašregulāciju. Patiess izteikums ir patiess tikai tik ilgi, cik ilgi tas ir derīgs kā sekmīgi funkcionējošs. Patiesība nav pašmērķis, tā ir līdzeklis citu dzīves vajadzību apmierināšanai. Mūsu pienākums meklēt patiesību izriet no kopīgā pienākuma darīt to, kas atmaksājas, kas dod labumu, kas piepilda dzīves nepieciešamības. Idejas un teorijas ir instrumenti, ar ko padarīt dzīvi labāku, baudāmāku vai produktīvāku, un šīs idejas ir patiesas tikai tik daudz, cik lielā mērā tām izdodas sasniegt savu mērķi. 

Pragmatisma pirmsākumi meklējami amerikāņu filozofa Čārlza Sandersa Pērsa (Charles Sanders Peirce) idejās. Viņš 19. gs. 70. gados ieviesa pragmatisma ideju kā metodi jēdzienu un uzskatu nozīmes izpratnei. Č. S. Pērss izstrādāja teoriju par patiesību kā praktiskas vienprātības jautājumu, kurā apgalvojuma patiesums tiek vērtēts, pamatojoties uz tā praktisko ietekmi uz mūsu dzīvi. Viljams Džeimss (William James), kurš uzskatāms par pirmo īsto pragmatisma teorētiķi, attīstīja Č. S. Pērsa idejas un izstrādāja radikālāku pragmatisma formu, uzsverot ideju un teoriju praktiskās sekas. Viņš uzstāja, ka patiesība ir nevis nemainīgs, bet gan dinamisks jēdziens, ko veido praktiski panākumi problēmu risināšanā. V. Džeimss uzskatīja, ka apgalvojuma patiesumu nosaka tā spēja vadīt mūsu rīcību un ka to, kas tiek uzskatīts par “patiesu”, veido mūsu pieredze un pasaules izpratnes veidi. 

Pragmatisma patiesības teoriju ir izvērsuši un pilnveidojuši vairāki citi filozofi, tostarp Džons Djūijs (John Dewey), kurš to ieviesa tādās jomās kā izglītība, politika un psiholoģija, uzsvērdams pragmatisma pamattēzi par patiesības atkarību no praktisku problēmu risināšanas un iecerēto rezultātu sasniegšanas. Viņš īpaši uzsvēra, ka patiesības izpratnes veidošanā liela nozīme ir eksperimentiem un mijiedarbībai ar apkārtējo vidi. 

Pragmatisms turpināja attīstīties un ietekmēt amerikāņu filozofiju visa 20. gs. garumā, un tas tika pielietots dažādās jomās, tostarp ētikā, epistemoloģijā un zinātnes filozofijā. Ievērojami mūsdienu neopragmatisma pārstāvji ir Ričards Rortijs (Richard McKay Rorty) un Hilarijs Patnems (Hilary Whitehall Putnam). 

R. Rortijs bija viens no ietekmīgākajiem mūsdienu filozofiem pragmatiķiem. Pragmatisma teorētiskajā korpusā viņš ienesa valodas tematiku. R. Rortijs uzskatīja, ka ir pilnīgi jāatsvabinās no atbilstības principa izziņā, lai apjēgtu, ka cilvēks ir principiāli saistīts ar sabiedriski konstruētām un nosacītām “vārdnīcām”. Viņš atbilstības teorijas vietā piedāvāja uzskatu, ka tas, ko mēs saprotam ar “patiesību”, gluži vienkārši ir tas, ko uzskatām par noderīgu mūsu mērķu sasniegšanai un problēmu risināšanai. Pēc R. Rortija domām, patiesība nav jautājums par precīzu kādas objektīvas realitātes atspoguļošanu, bet drīzāk jautājums par vienošanās un vienprātības panākšanu konkrētā kopienā vai diskursā. Mūsu vienprātībai nav jābūt pamatotai objektīvajā realitātē, jo to veido mūsu pieredze, sociālais un kultūras konteksts. Tas nozīmē, ka mūsu uzskati par patiesām zināšanām var mainīties, mainoties mūsu sociālajam un kultūras kontekstam. 

Pēdējos gados pragmatisma filozofija nav zaudējusi aktualitāti, it īpaši epistemoloģijas un valodas filozofijas jomā. Mūsdienu filozofiskajās diskusijās par pragmatismu uzmanības centrā joprojām ir jautājumi par tā un citu filozofisko teoriju, piemēram, reālisma, relatīvisma un konstruktīvisma, attiecībām. Būtisks mūsdienu pragmatisma diskusiju pieturas punkts ir tā attiecības ar postmodernismu. 

Pragmatisma patiesības teorijai ir vairākas būtiskas problēmas, un tās var iedalīt divās plašās kategorijās: problēmas ar pragmatisma patiesības teorijas praktisko pielietojamību un problēmas ar šīs teorijas filozofiskajiem pamatiem. 

Viena no galvenajām problēmām, kas saistīta ar pragmatisma patiesības teorijas praktisko pielietojumu, ir tā, ka var rasties grūtības noteikt, kas uzskatāms par “sekmīgu” praktisku rezultātu. Piemēram, ja kādu uzskatu vai teoriju pieņem par “patiesu”, pamatojoties uz tās praktiskajiem rezultātiem, kā var noteikt, kuri rezultāti ir būtiski un kuri nav? Turklāt tas, ko uzskata par “veiksmīgu” praktisku rezultātu, laika gaitā var mainīties, jo mainās izpratne par pasauli vai mērķi un prioritātes. 

Vēl viena problēma ir grūtības nošķirt patiesību no vienkāršas instrumentālas vērtības. Piemēram, kādu uzskatu vai teoriju var uzskatīt par “patiesu”, pamatojoties uz tās praktisko ietekmi, bet tas nebūt nenozīmē, ka tā ir patiesa. Drīzāk tā var būt vienkārši noderīgs instruments mūsu mērķu sasniegšanai vai problēmu risināšanai. Tas var sekmēt ieradumu, ka pieņemam nepatiesus uzskatus vai teorijas tikai tāpēc, ka tie mums ir noderīgi. 

Viens no centrālajiem filozofiskajiem fundamentālajiem iebildumiem norāda, ka pragmatisma patiesības teorija ir tukša, jo tā neatrisinot nevienu jautājumu par patiesības un realitātes būtību. Patiesības atbilstības teorijas piekritēji aizrāda, ka patiesības temats risina nevis jautājumus par tās pielietojumu, bet gan par objektīvās realitātes precīzu atspoguļošanu un ka pragmatisma patiesības teorija principā nespēj sniegt atbildes uz šo pamatjautājumu. Līdz ar to var apšaubīt, vai pragmatisma patiesības teorija vispār ir uzskatāma par filozofisku patiesības teoriju, jo tā nemaz necenšas noskaidrot pašu patiesību. 

Cita problēma ir grūtības noteikt izteikuma patiesuma novērtēšanas kritērijus. Piemēram, ja patiesība ir praktiskās lietderības jautājums, kā varam noteikt, kuras sekas ir būtiskas un kuras nav? Ne mazāk svarīgs pragmatisma patiesības teorijas trūkums ir tās apļveida būtība, jo tā definē patiesību kā to, kas sekmējas, bet pēc tam izmanto pārliecību par to, kas sekmējas, lai noteiktu, kas ir patiess.

Pragmatisma patiesības teoriju var kritizēt arī par relatīvismu. Piemēram, ja patiesību veido mūsu pieredze un mūsu pasaules izpratnes veidi, tad var rasties situācija, kad dažādiem indivīdiem vai grupām var būt atšķirīgi priekšstati par to, kas ir patiess, bet tas var novest pie konfliktiem. Pragmatisma kritiķi uzstāj, ka tas nespēj ņemt vērā patiesības objektīvo dabu un ka tā uzsvars uz praktiskumu un pieredzi var vest pie subjektīvas un individuālistiskas patiesības izpratnes. Vienlaikus praktiskuma kritērijs tiek kritizēts kā pārāk šaurs, jo ņem vērā tikai pārliecības praktiskās sekas, bet neņem vērā citus svarīgus faktorus, piemēram, morāles apsvērumus. Cits pragmatisma pieejas trūkums ir atbildība politisko un ekonomisko ietekmju priekšā. Solis no “patiešām strādā” līdz “varētu strādāt” ir pārāk mazs, un nav drošu garantiju, ka neviens to nespers, it īpaši tad, ja pastāv spēcīgs konjunktūras spiediens gan politikā, gan zinātnē. 

Gan teorijas praktiskais pielietojums, gan filozofiskais pamatojums rada būtiskas problēmas, un šīs problēmas ir jāņem vērā, vērtējot pragmatisma patiesības teoriju. Neraugoties uz šo kritiku, pragmatisma patiesības teorija joprojām ir nozīmīga un ietekmīga filozofiska pieeja. Tai ir bijusi būtiska ietekme uz vairākām akadēmiskām un neakadēmiskām disciplīnām, piemēram, filozofiju, socioloģiju, psiholoģiju un sociālajām zinātnēm plašākā nozīmē. Tās uzsvars uz uzskatu, ideju un teoriju praktisko ietekmi ir padarījis to par vērtīgu pieeju, lai pētītu attiecības starp patiesību, zināšanām un pieredzi un lai izprastu patiesības būtību un tās nozīmi mūsu pasaules izpratnes veidošanā. 

Pragmatisma patiesības teorijai ir vairāki praktiski lietojumi dažādās jomās. Pragmatisms tiek izmantots izglītībā, kur tas ir kā pamats, lai izprastu pieredzes un praktiskās darbības nozīmi patiesības izpratnes veidošanā. Pragmatisms uzsver praktisku pielietojumu un reālu problēmu risināšanu, un skolēniem tas sniedz niansētāku un jēgpilnāku izpratni par patiesību. Pragmatisms ir ticis izmantots politikas zinātnē, lai pētītu attiecības starp patiesību, varu un rīcību, uzsverot, ka politiskajai rīcībai ir jābūt pamatotai ar praktisku izpratni par politisko kontekstu. Zinātnes filozofijā pragmatisma patiesības teorija ir noderīga, lai iztirzātu praktiskās darbības un eksperimenta nozīmi patiesības izpratnes veidošanā, akcentējot praktisku eksperimentu lomu. Pragmatisms ir izmantots arī ētikā, pētot attiecības starp patiesību, rīcību un morāli. Tiesību jomā pragmatisms tiek piemērots, lai skaidrotu attiecības starp patiesību, taisnīgumu un praktisko rīcību, ņemot vērā juridisko teoriju atbilstību praktiskam pielietojumam un sekām. 

Pragmatisma patiesības teorija ir būtiski ietekmējusi gan akadēmisko, gan neakadēmisko vidi. Šo ietekmi var iedalīt divos veidos, no kuriem pirmais ir tiešs (uz atsevišķām nozarēm), bet otrais ir saprotams kā pastarpināta filozofiskās attieksmes veidošana. 

Tiešā veidā pragmatisma patiesības teorija ir ietekmējusi to, kā tiek izprasta un pētīta zinātnes filozofija, analizējot zinātnisko zināšanu būtību un pētot attiecības starp patiesību, empīriskiem pierādījumiem un zinātniskām teorijām. Tas ļauj padziļināti izprast zinātnisko zināšanu tapšanu. Vēstures nozarē pragmatisma patiesības teorija tiek izmantota, lai analizētu veidus, kā tiek konstruētas vēsturiskās zināšanas. Savukārt socioloģijā to izmanto, lai pētītu patiesības sociālo konstruēšanu un tās nozīmi sociālā un politiskā diskursa veidošanā. Pragmatisma patiesības teorija ir ietekmējusi arī žurnālistiku un mediju pētniecību, pievēršot uzmanību tam, kā tiek veidotas ziņas un informācija, un sekmējusi pētījumus par patiesības nozīmi sabiedriskās domas un politiskā diskursa veidošanā. 

Savukārt netiešā veidā pragmatisma teorija, uzsverot darbību, panākumus, sekmes, praktisko lietderību, patiesības jēdzienu ir attālinājusi no morāles un epistemoloģijas ideāliem. No vienas puses, tas ir sekmējis zināšanu apguves ātrumu, netērējot laiku pārlieku dziļai argumentācijai, taču, no otras puses, patiesību ir padarījis mazāk stingru, konkrētu, tās kritērijus vājākus. Šis process ir pavēris ceļu dažādu aplamību izplatībai. Pragmatisma teoriju var uzskatīt nevis kā patiesības par sevi noskaidrošanas teoriju, bet par socioloģisku aprakstu, kas parāda, kā patiesības meklēšana lielākoties noris, atklājot, ka patiesības noskaidrošana nereti var būt nepamatoti ātra un pavirša. Šāda pieeja sekmē filozofisko attieksmi, kas izceļ nevis kontemplatīvu deskripciju, bet gan uz lietderību orientētu aktīvismu.