Teorija apraksta īstenības reprezentāciju domāšanā, kas īstenojumu iegūst izteikumā (apgalvojumā). Apgalvojums tiek uzskatīts par patiesu, ja tas atbilstoši apraksta to, kādas lietas patiešām ir.
patiesības atbilstības teorija
patiesības teorija, kas apraksta atbilstību starp lietu realitātē un tās atspoguļojumu prātā
Saistītie šķirkļi
Ebstorfas pasaules karte. 13. gs.
Satura rādītājs
Teorijas rašanās un tās būtība
Patiesības atbilstības teorijas, ko citkārt dēvē arī par klasisko patiesības teoriju, tapšanu ir veicinājusi pamatvajadzība izteikt apgalvojumus par realitāti, taču tās attīstību ir sekmējusi vēlme rast objektīvu patiesības definīciju, kas izturētu laika un kultūras pārmaiņu nestos pārbaudījumus. Patiesi uzskati vai patiesi apgalvojumi atbilst aktuālajai lietu kārtībai, bet nepatiesu uzskatu gadījumā saskaņa nav adekvāta, lai gan izteikumi un lietas pastāv. Tātad patiesība ir izteikuma īpašība, proti, tāda izteikuma apraksts, kurā pastāv adekvāts realitātes un domas sastatījums.
Atbilstības teorijas centrālais jautājums ir par šo atbilstību – vai tā ir vai nav adekvāta? Īsi sakot, atbilstības teoriju raksturo, pirmkārt, stingrs subjekta un objekta nošķīrums, otrkārt, priekšstats par noturīgu un pieejamu realitāti, ko principā ir iespējams izzināt. No abiem iepriekšminētajiem raksturojumiem izriet trešais, proti, patiesība ir objektīva un tātad arī pārvēsturiska jeb mūžīga. Tāpēc tieši šī patiesības teorija valda dabaszinātnēs un citās zinātņu nozarēs, kur jāveic strikti mērījumi.
Dažkārt akadēmiskajā literatūrā izšķir patiesības atbilstības teorijas metafizisko un semantisko versiju. Metafiziskajā versijā patiesība tiek aplūkota kā attiecība starp spriedumu un realitāti. Savukārt semantiskā versija patiesību uzskata par sakarību starp izteikumu un realitāti. Cits iedalījuma veids ir starp objektu vai arī faktu patiesības atbilstības teoriju versijām. Uz objektiem balstītās versijas uzmanība tiek pievērsta subjekta-predikāta struktūrām patiesības nesējos (piemēram, spriedumos), bet uz faktiem balstītajā versijā patiesība tiek definēta kā atbilstība starp uzskatiem un faktiem.
Patiesības teoriju izpratnē nozīmīga ir jēdzieniskā atšķirība starp “patiesības nesējiem” (truthbearers) un “patiesības veidotājiem” (truthmakers). Patiesības nesēji ir spriedumi, izteikumi, apgalvojumi un tamlīdzīgi. Savukārt patiesības veidotāji ir lietas, fakti, objekti realitātē vai īstenībā u. tml., kas patiesības nesējus padara patiesus vai nepatiesus.
Teorijas attīstība
Korespondences patiesības teorija ir viena no senākajām un pazīstamākajām patiesības teorijām. Tās sākotni ierasti saista ar Sv. Akvīnas Toma (Sanctus Thomas Aquinas) un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) idejām. Aristotelis “Metafizikā” (Τὰ Μετὰ τὰ Φυσικά) raksta: “Teikt par to, kas ir, ka tas nav, vai par to, kas nav, ka tas ir, ir aplami, un teikt par to, kas ir, ka tas ir, un par to, kas nav, ka tas nav, ir patiesi.” Savukārt Sv. Akvīnas Toms izmanto formulu veritas est adaequatio rei et intellectus – ‘patiesība ir saskaņa starp lietu un prātu’. Patiesība ir konstatējama tad, ja domas, idejas, izteikumi ir atbilstīgi lietām, realitātei, pasaulei, objektiem. Teorijas attīstībā nozīmīga loma bija 17. un 18. gs. zinātniskajai revolūcijai, kuras gaitā atklājumi zinātnē un zinātniskās metodes izstrāde veicināja lielāku uzsvaru uz empīriskiem novērojumiem un objektivitātes meklējumiem. Imanuels Kants (Immanuel Kant) pieņēma “patiesības nominālo izskaidrojumu, proti, ka tā ir zināšanu atbilstība savam priekšmetam”, taču uzstāja, ka izšķirīgi svarīgi ir ņemt vērā aprioro formu nozīmi uztverē. Savukārt 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā ar korespondences teoriju sāka konkurēt dažādas jaunas patiesības teorijas, piemēram, Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) ieskicētā patiesības saskaņotības teorija un pragmatisma patiesības teorijas atziņas, kā arī, piemēram, liekvārdības un deflacionisma teorijas, kas norāda, ka patiesības jēdziens kā atbilstība ir tukšs un bezjēdzīgs. Šīs teorijas piedāvāja alternatīvas definīcijas, apšaubot uzskatu, ka atbilstība realitātei būtu vienīgais patiesības noteikšanas kritērijs. Patiesības objektu teorijas ir bijušas populāras pagātnē, īpaši viduslaiku filozofijā, savukārt faktu teorijas atpazīstamību ieguva tikai 20. gs. – līdz ar valodas filozofijas, tostarp loģiskā pozitīvisma un jo īpaši Ludviga Vitgenšteina (Ludwig Josef Johann Wittgenstein) un Bertranda Rasela (Bertrand Arthur William Russell) ideju, attīstību. Piemēram, patiesības identitātes teorijā patiesie apgalvojumi ir nevis atbilstība faktiem, bet gan tie paši par sevi ir fakti. Mūsdienu filozofijā patiesības korespondences teorija reti ir centrālā problēma, tomēr dažādās formās tai ir liels piekritēju skaits.
Svarīgākās diskusijas, iespējamās pretrunas
Lai gan intuitīvi tā liekas pašsaprotama, atbilstības teorijā pastāv neskaidrības ar ikvienu tās pamatformulas elementu: ko tieši nozīmē, ka apgalvojums atbilst realitātei? Kā tieši notiek lietas reprezentācija? Kā to var pārbaudīt?
Atbilstības reālisma interpretācija paredz, ka apgalvojums atbilst realitātei, ja tas precīzi atspoguļo to, kā lietas ir, neatkarīgi no cilvēka novērojumiem vai interpretācijas. Tātad jāpastāv pieņēmumam, ka patiesība ir precīza objektīvās realitātes pārnešana domās, vārdos vai simbolos. Lai atbilstības teorija spētu funkcionēt, jāpieņem, ka pastāv tāda realitāte, kuru var raksturot tādā veidā, ka par to izdarāms spriedums. No tā izriet, ka patiesība saskaņā ar atbilstības teoriju ir subjektīva sprieduma saskaņa ar citu spriedumu, kuram kādu iemeslu dēļ jābūt nevis subjektīvam, bet objektīvam. Tas ir iespējams tikai un vienīgi tad, ja var principiāli nošķirt tādus spriedumus, kuri ir subjektīvi, un tādus, kuros nav itin nekādas subjektivitātes.
Viens no risinājumiem un būtiskajiem pieturas punktiem patiesības filozofisko teoriju vēsturē ir patiesības saskaņotības teorija, kas vēsta, ka apgalvojums atbilst realitātei, ja tas iekļaujas saskanīgā uzskatu un pieredzes sistēmā. Šī interpretācija uzdod jautājumus par valodas un interpretācijas lomu mūsu izpratnē par realitāti, kā arī par to, vai saskaņotība ir pietiekams kritērijs patiesības noteikšanai.
Patiesības atbilstības teorijā problēmas sagādā arī jēdzieni “izteikums” (patiesības nesējs) un “lieta” (patiesības veidotājs), jo tie ir ļoti plaši. Ne mazāk svarīgs ir “atbilstības” jēdziena izskaidrojums. Ja pastāv divas dažādas lietas (t. i., lieta un ideja), kā tās var sakrist, ja reiz tās ir divas dažādas lietas? Vai tās pilnīgi pārklājas un ir identiskas, vai arī tām ir katrai sava individuāla robeža? Ja reiz tās ir divas dažādas lietas – ideja un lieta –, tad jādomā, ka tās nav identiskas. Te izgaismojas problēma, ka ikviena definīcija ir uz patiesību pretendējošs apgalvojums, kas blakus nostata pāri, kur vienam būtu pilnīgi (lai definīcija nebūtu tikai līdzība) jāizsaka otrs, bet tā būtu tautoloģija.
Daudzas atbilstības teorijas problēmas tiecas risināt pragmatisma teorija, norādot, ka jālūkojas nevis uz patiesības kritērijiem, bet gan uz patiesību darbībā. Šāda interpretācija gan rada bažas par patiesības ticamību un universālumu, jo apgalvojuma efektivitāte var būt atkarīga no konteksta, kurā tas tiek izmantots.
Teorijas lietojums dažādās nozarēs un tās ietekme
Korespondences patiesības teorijai ir bijusi milzīga ietekme uz dažādām zinātņu jomām, piemēram, uz epistemoloģiju, metafiziku, loģiku, semantiku un – jo īpaši – uz dabaszinātnēm. Epistemoloģijā uzskats, ka patiesība ir atbilstība starp uzskatu un realitāti, ir cieši saistīts ar pārliecību, ka realitāte ir pieejama, principā izzināma, noskaidrojama un izmērāma. Tas ir sekmējis modernās zinātnes tapšanu un pilnveidošanos, mērīšanas instrumentu izstrādi, objektivitātes kritēriju noskaidrošanu un tamlīdzīgi. Patiesības atbilstības teorija ir noderīga arī ētikā, estētikā un politiskajā filozofijā. Piemēram, ētikā ideja par atbilstību starp morāles apgalvojumiem un morāles faktiem ir ietekmējusi debates par morālo reālismu un morālo relatīvismu; estētikā – lai izprastu attiecības starp māksliniecisko izteiksmi un realitāti, un tamlīdzīgi.
Filozofu socioloģiskajās aptaujās nereti tieši atbilstības teorija tiek nosaukta kā pati populārākā. Tās priekšrocība ir vienkāršība un skaidrība virspusējā līmenī. Jāņem vērā, ka šī teorija arī spēj sekmīgi funkcionēt no pragmatisma skatpunkta. Pat ja dažādie iebildumi ir pamatoti, ikdienas saskarē ar materiālo realitāti vai komunikācijā ar citiem cilvēkiem patiesības atbilstības teorija lielākoties izpilda savu uzdevumu.
Multivide
Ebstorfas pasaules karte. 13. gs.