Patiesība deflacionāro teoriju saimē ir tikai semantisks apstiprinājuma paušanas līdzeklis, kas ir atsvabināts no metafiziskām implikācijām un nosacījumiem. Patiesības funkcija tiek reducēta līdz izteikumu apstiprināšanai, nevis uzskatīta par līdzekli, kas ļautu atklāt dziļākas metafiziskas realitātes. Teikt, ka kaut kas ir patiess, nozīmē tieši to pašu, kā pateikt sakāmo, iztiekot bez frāzes, ka teiktais ir patiess. Tā vietā, lai meklētu patiesības pārlaicisku un universālu būtību, deflacionārās teorijas patiesības izpratni vienkāršo, samazina, atbrīvo no filozofisko spekulāciju uzslāņojumiem, ētiskās vai estētiskās papildu aksioloģiskās jeb vērtību nozīmes, t. i., padara to piezemētu. Deflacionārās teorijas norāda, ka apgalvojumi par patiesumu apstiprina vienīgi to, ka dotais apgalvojums ir patiess un neko vairāk, proti, tās “izpūš” (deflate) tukšu spekulāciju “gaisu” no “uzpūstajām” (inflated) tradicionālajām patiesības interpretācijām.

Patiesības deflacionāro teoriju saimes rašanās ir cieši saistīta ar 20. gs. filozofijas tendencēm, izvirzot centrā valodas analīzes, loģikas, matemātikas un zinātniskuma tematus. It īpaši filozofijas analītiskajā tradīcijā deflacionāro teoriju noformulēšana skatāma kā daļa no plašākas tendences izvirzīt centrā valodas loģisko analīzi. Patiesības deflacionāro teoriju rašanās pamatos ir Gotloba Frēges (Gottlob Frege), Ludviga Vitgenšteina (Ludwig Wittgenstein), Alfrēda Tarska (Alfred Tarski) u. c. filozofu atziņas, tomēr šīs teoriju saimes attīstība lielākoties ir datējama ar 20. gs. vidu un anglofono filozofiju. Analītiskajā filozofijā tādi filozofi kā Vilārds Van Ormans Kvains (Willard Van Orman Quine), Frenks Remzijs (Frank Ramsey), Pīters Strosons (Peter Strawson), Pols Horvičs (Paul Horwich) u. c. veicināja interesi par valodas loģisko analīzi. Deflacionārās pieejas pamatā ir tradicionālo patiesības teoriju kritika, apšaubot to centienus definēt patiesību kā attiecības starp izteikumu un realitāti (atbilstības jeb korespondences teorija), izteikumu savstarpējo saskaņotību kādā sistēmā (saskaņotības jeb koherences teorija) vai izteikuma praktisko lietderību (pragmatisma teorija). Atzīstot tradicionālo patiesības teoriju problēmas, deflacionisma piekritēji, sekojot analītiskās valodas filozofijas inercei, aicināja atbrīvoties no esenciālisma un risinājumu meklēt lingvistikas un loģikas jomā, kas par patiesību ļautu izteikt apgalvojumus, nepretendējot uz dziļāku metafizisku vai ontoloģisku nozīmi.

Patiesības liekvārdības vai pārmērības teorija (redundancy theory of truth) norāda, ka patiesības predikāta piedēvēšana apgalvojumam ir lieka un neveic nekādu būtisku semantisku funkciju. Šīs teorijas ieskatā pateikt, ka kaut kas ir patiess, vienkārši ir veids, kā apstiprināt pašu apgalvojumu, nevis piešķirt tam papildu augstāku vērtību vai nozīmi. Piemēram, izteikums “Tā ir patiesība, ka sniegs ir balts” no filozofiskā viedokļa nav labāks kā īsāks izteikums “Sniegs ir balts”. Patiesības liekvārdības teorija ir cieši saistīta ar loģiskās analīzes tieksmi pēc vienkāršības un izteikuma precizitātes. Tā noraida nepieciešamību meklēt citas teorētiskās struktūras, lai skaidrotu patiesības iedabu. Teorijas izcelsme ir saistāma ar F. Remzija darbiem. Vēlāk to attīstīja Alfrēds Aijers (Alfred Ayer), kurš uzstāja, ka vispār nav tādas īpašības kā patiesums.

A. Tarska semantiskā patiesības teorija ir patiesības izpratnes veids, kura pamatā ir valoda un tās struktūras. Viņš izstrādāja atbilstības teorijai nedaudz līdzīgu sistēmu, kurā apgalvojuma patiesumu nosaka, salīdzinot ar realitāti, ko tas apraksta: apgalvojums ir patiess tad un tikai tad, ja lietas ir tādas, kā apgalvojumā teikts. Piemēram, apgalvojums “Sniegs ir balts” ir patiess tad un tikai tad, ja sniegs realitātē ir balts. Tas skan pašsaprotami, taču A. Tarska nopelns ir loģiski strukturēta apraksta izstrāde, ar kuru patiesības predikātu var piemērot matemātikas un loģikas formālajām valodām. Nošķirot valodu, ko lietojam, lai izteiktu apgalvojumus par pasauli (objektu valoda), no valodas, ko lietojam, lai analizētu izteikumu valodu (metavaloda), A. Tarskis piedāvāja loģiski formalizētu patiesības jēdziena izpratni, kas ļauj izvairīties no loģiskām pretrunām vai paradoksiem.

Attīstot A. Tarska idejas, V. V. O. Kvains izstrādāja diskvotacionisma patiesības teoriju (disquotational theory of truth), kas īpaši pievēršas patiesības jēdziena lingvistiskajai un loģiskajai funkcijai. Teorija skaidro, ko īsti nozīmē uzskats, ka apgalvojums ir patiess. Šajā teorijā apgalvojumu “Sniegs ir balts” pasludināt par patiesu nozīmē gluži vienkārši pateikt teikumu “Sniegs ir balts”. Citiem vārdiem, frāzes “ir patiess” pievienošana apgalvojumam nemaina tā nozīmi un nepievieno it nekādu jaunu informāciju. Patiesības izpratnes nosaukums no angļu valodas ir atšifrējams kā atbrīvošanās no “pēdiņām” vai “necitēšana” (disquotation), proti, lai izprastu apgalvojuma patiesumu, no tā ir jānoņem pēdiņas. Ja kāds apgalvo, ka “Apgalvojums “Sniegs ir balts” ir patiess”, netiek pateikts nekas vairāk kā tas, ka sniegs ir balts. Teorijas uzstāj, ka izteikumu patiesumu var saprast gaužām vienkārši, izpētot pašus izteikumus un iztiekot bez sarežģītām papildu teorijām. Šādā izpratnē patiesības formula “ir patiess” pārtop valodas loģiskā rīkā, kas vēlreiz apstiprina jau teikto, – piebilde “ir patiess” darbojas kā lingvistisks mehānisms, kas ļauj pāriet no izteikuma par izteikumu (metateikuma) uz pašu izteikumu bez nekādas vajadzības piešķirt tam papildu semantisko slodzi.

Patiesības liekvārdības, semantiskā un diskvotacionisma teorijas ir līdzīgas, tās vieno nolūks vienkāršot patiesības jēdziena izpratni, tomēr tām ir niansētas atšķirības. A. Tarska teorija ir formālāka un koncentrējas uz precīzām definīcijām strukturētās valodās. Diskvotacionisma teorija aplūko, kā predikāts “ir patiess” darbojas valodā. Savukārt liekvārdības teorija klaji atsakās no liekas frāzes. Katra no šīm teorijām piedāvā nedaudz atšķirīgas metodes, kā panākt tradicionālās patiesības izpratnes “izpūšanu” jeb vienkāršošanu un precizēšanu.

Prosentenciālisms (prosententialism) ir patiesības deflacionāro teoriju virziens, kas frāzi “ir patiess” uzskata nevis par izteikumu īpašību, bet gan par gramatisku formu, līdzīgu valodas vietniekvārdiem, kas palīdz strukturēt sarunu, bet nepiešķir papildu ontoloģisku statusu teikuma saturam. Prosentenciālismā izteikumi par patiesumu darbojas kā vietniekteikumi (līdzīgi kā vietniekvārdi), pārstāvot citus teikumus. Piemēram, atbildot uz apgalvojumu “Sniegs ir balts” ar “Tā ir patiesība”, frāze “Tā ir patiesība” gluži vienkārši aizstāj iepriekšējo teikumu (t. i., par sniega baltumu), nevis pievieno tam kādu papildu semantisku saturu.

Patiesības deflacionāro teoriju saimē ir arī tādi virzieni, kas patiesību skata nevis kā statisku īpašību, kas piemīt teikumiem vai apgalvojumiem, bet gan kā kaut ko, kas tiek radīts vai “izpildīts” ar konkrētu valodas lietojumu. P. Strosona performatīvās patiesības teorijas attīsta Džona Ostina (John Austin) teoriju par runas aktiem. Tie ir tādi izteikumi, kuri nevis tikai apraksta pasauli, bet paveic darbību (piemēram, izteikums “Es jūs pasludinu par vīru un sievu!”). Performatīvajā patiesības teorijā, nodēvējot izteikumu par patiesu, mēs ne tikai konstatējam tā atbilstību faktiem vai realitātei, bet arī veicam sociālu lingvistisku darbību, proti, mēs tam piešķiram patiesuma statusu. Šādā veidā patiesība tiek uzskatīta par dinamisku un interaktīvu procesu, nevis par objektīvu īpašību, kas vienkārši “eksistē” neatkarīgi no valodas lietojuma.

Minimālisms jeb minimālā patiesības teorija, ko izstrādājis P. Horvičs, nosaka, ka patiesība ir meklējama spriedumos, nevis teikumos. Patiesības jēdziens ir principiāli vienkāršs un tādējādi neprasa tā definēšanu ar citiem jēdzieniem. Minimālisma piekritēji uzskata, ka patiesības jēdziens ir tik elementārs, ka to var izskaidrot, izmantojot tikai loģiskās patiesības shēmas, – izteikums “p” ir patiess tad un tikai tad, ja “p”. Minimālisms noraida nepieciešamību meklēt dziļāku teorētisko vai metafizisko patiesības izpratni, uzstājot, ka patiesības jēdziens ir vienkārši instruments, kas ļauj mums aprakstīt pasauli un neko citu.

Viens no būtiskākajiem iebildumiem pret deflacionismu ir tāds, ka šāda pieeja nespējot izskaidrot patiesības reālo nozīmi valodā un domāšanā. Deflacionāro teoriju kritiķi uzstāj, ka šī pieeja neatspoguļo, kā mēs patiešām izmantojam patiesības jēdzienu, lai orientētos pasaulē, izteiktu vērtējumus un apgalvojumus, radītu zināšanas un tā tālāk. Citi filozofi argumentē, ka deflacionārā pieeja nepietiekami risina jautājumus par izteikumu atbilstību īstenībai un nespēj izskaidrot, kāpēc daži apgalvojumi atbilst realitātei, bet citi neatbilst. Cits būtisks iebildums norāda, ka deflacionārā pieeja nepietiekami atspoguļo patiesības pragmatisko un sociālo dimensiju. Patiesības jēdzienam ir būtiska nozīme ne tikai individuālā zināšanu veidošanā, bet arī sociālajā organizācijā, uzticības veidošanā un institucionālajās struktūrās. Var teikt, ka patiesībai ir normatīvs aspekts, jo tā ietekmē uzskatus un rīcību, kas tiek uzskatīta par pareizu vai pamatotu. Deflacionārās pieejas, koncentrējoties uz vārda “patiess” lingvistisko funkciju, nereti ignorē šo aspektu un nespēj izskaidrot, kāpēc patiesībai vispār vajadzētu būt intereses priekšmetam un lielākam sociālam mērķim. Līdzīgi tiek izteikti pārmetumi, ka šī deflacionāro teoriju pieeja nespēj adekvāti risināt jautājumus par patiesības nozīmi morālē un estētikā, kur patiesība nereti tiek saprasta plaši un abstrakti. Atšķirībā no tradicionālām patiesības teorijām, kas ir cieši saistītas ar zināšanu un ticības jēdzieniem, deflacionārās teorijas no tiem atsvabinās, tomēr, kā norāda kritiķi, tādējādi nespēj paskaidrot, kā zināšanas tiek saprastas, iegūtas, lietotas un ko vispār nozīmē zināšanas, pārliecība, ticība jeb jēdzieni, kas ir cieši saistīti ar patiesību.

Acīmredzamākais deflacionāro teoriju saimes pielietojums ir pašā filozofijā, it īpaši analītiskās filozofijas valodas un loģikas pētījumos, kā arī epistemoloģijā un metafizikā. Deflacionisms ir būtiski ietekmējis loģikas un matemātikas filozofiju, īpaši attiecībā uz patiesības jēdziena formalizāciju un interpretāciju. Lingvistikā deflacionārās teorijas skaidro, kā patiesības jēdziens darbojas valodā. Pastarpinātā veidā – norādot uz patiesības jēdziena neskaidrībām – deflacionisms var sekmēt mediju un komunikācijas pētījumus, parādot, ka apelēšana pie patiesības kā “pārcilvēciska” jēdziena var izrādīties tukša. Tomēr specifiskās iedabas dēļ deflacionārās teorijas lielākoties paliek ierobežotas filozofijas, loģikas un lingvistikas nozarē. Tas ir saistāms ar apsvērumu, ka deflacionāro teoriju saime uzmanības centrā liek formalizētu loģisko izpildījumu, nevis aktuālo, praktisko un pragmatisko patiesības jēdziena lietojumu.