Apgalvojums tiek uzskatīts par patiesu, ja tas ir saskanīgs vai loģiski konsekvents ar visu izteikumu un pārliecību sistēmu. Patiesību nosaka loģiskās attiecības starp izteikumiem, nevis kāds ārējs standarts.

Patiesības saskaņotības jeb koherences teorijas saknes meklējamas atziņā, ka pilnīgi precīzi noskaidrot izteikuma jeb propozīcijas atbilstību objektīvajai realitātei (faktiem) nav iespējams, jo jebkurš realitātes apraksts jau tāpat ir noteikta un jēdzienos izteikta interpretācija. Ja ir jāsecina, ka adekvātas atbilstības noskaidrošana principā ir neiespējama, tad jāpievēršas tam, kas ir pieejams: izteikumiem, apgalvojumiem un uzskatiem, kas veido lielas sistēmas. Tās ir atrodamas it visur, visdažādākajās nozarēs; piemēram, dabaszinātnēs var runāt par Īzaka Ņūtona (Isaac Newton) relativitātes vai kvantu mehānikas zināšanu sistēmām. Ideoloģiju un politikas teoriju kontekstā var nošķirt pārliecību sistēmas (piemēram, komunisms, nacionālisms, liberālisms), kuru pamattēzes ir tik atšķirīgas, ka to patiesums nav izprotams citas sistēmas satvarā. No šādas pieejas izriet, ka patiesība galvenokārt ir visas spriedumu sistēmas īpašība. Tās ir divvirzienu attiecības – ja sistēma ir patiesa, tad patiesi ir arī tās elementi. Un otrādi – ja atsevišķs spriedums ir patiess, tad jāpieņem visa sistēma. Saskaņotības teorija ir sistēmiska, līdz ar to tā darbojas attiecībā pret sistēmiskām struktūrām, bet viss, kas ir ārpus sistēmas, tiek izstumts vai pasludināts par nepatiesu, bezjēdzīgu vai gluži vienkārši nesaprotamu. 

Patiesības saskaņotības teorijas vēstures sākotne meklējama ideālisma filozofijas tradīcijā. Par vienu no pirmajiem un ietekmīgākajiem tās formulētājiem tiek uzskatīts vācu filozofs Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (Georg Wilhelm Friedrich Hegel), kura filozofijas dialektikā ir uzsvērta jēdzienu savstarpējā saistība un saskaņotas domu sistēmas nepieciešamība, taču saskaņotības teoriju saista arī ar tādiem filozofiem kā Baruhs (arī Benedikts) Spinoza (Baruch Spinoza), Imanuels Kants (Immanuel Kant) un Johans Gotlībs Fihte (Johann Gottlieb Fichte). Dažkārt saskaņotības teorija tiek saistīta ar pragmatisma patiesības teorijas tapšanu 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā un tādiem filozofiem kā Bernards Bosankets (Bernard Bosanquet), britu ideālisma pārstāvis Frānsiss Herberts Bredlijs (Francis Herbert Bradley) vai amerikāņu pragmatisma filozofs Džons Djūijs (John Dewey). 

Patiesības saskaņotības teorija ir cieši saistīta ar patiesības konstruktīvisma teoriju, kas savukārt uzsver individuālās pieredzes un interpretācijas nozīmi pasaules izpratnes veidošanā. Abas patiesības izpratnes pieejas noraida ideju par nemainīgu, objektīvu patiesību, kas pastāv neatkarīgi no mūsu uzskatiem un pieredzes, un tā vietā piedāvā uzskatu, ka patiesība ir mūsu uzskatu un iespaidu saskaņotības jautājums. 

Patiesības saskaņotības teorija ir tikusi kritizēta par tās apļveida argumentāciju, kas izteikuma patiesumu pieprasa pārbaudīt ar cita izteikuma palīdzību, nenoskaidrojot, kā tiek noteikts šo citu izteikumu patiesums. Līdz ar to veidojas augsne patvaļīgu ticības sistēmu tapšanai, kuras ir loģiski konsekventas un saskan pašas ar sevi un tātad būtu jāatzīst par patiesām, tomēr to patiesums ir apšaubāms. Saskaņotības teorijā nav skaidrs, kāds tieši saskaņotības līmenis ir nepieciešams, lai uzskatu un izteikumu sistēmu uzskatītu par patiesu. Saskaņotības teorija uzsver izteikumu loģisko konsekvenci un savstarpējo saistību, taču mazina empīrisko datu nozīmi uzskatu tapšanā. 

Būtiska saskaņotības teorijas problēma ir tā, ka arī pilnvērtīgi funkcionējošā sistēmā principā var ilgstoši pastāvēt pavisam aplami uzskati, bet, lai to novērstu, nepieciešama kontrole, proti, izziņas metode. Pārbaudīt patiesību var, aplūkojot pārbaudāmo izteikumu plašākā kontekstā vai attiecinot pret realitāti. Saskaņotības teorijai ir jāspēj paskaidrot dažādu līmeņu uzskatu attiecības un to, kā jauni uzskati kļūst par koherentās sistēmas daļu. Saistīta problēma ir jautājums, vai dažādajām zināšanu sistēmām ir nepieciešama kāda pārāka virssistēma, kas pildītu uzrauga funkciju. 

Patiesība kā izteikumu sistēma nav pašsaprotama attiecībā pret materiālās realitātes aprakstiem. Ja, piemēram, cilvēktiesības ir saprotamas liberālisma kontekstā, tad krietni grūtāk iztēloties, kā vispār kāds varētu apšaubīt staba esamību uz gājēja ceļa. Tomēr apgalvojums, kas ir pretrunā acīmredzamajai realitātei, teorētiskā līmenī nav absurds, jo lietu esamība nav tieši tas pats, kas izteikumi par lietām. Apšaubot lietu esamību, tiek apšaubīta nevis lietu esamība, bet gan izteikums par lietas esamību. 

Atziņa, ka patiesība ir sistēmas produkts, ierosina jautājumu, vai un cik lielā mērā atsevišķu personu, piemēram, ietekmīgu zinātnieku, žurnālistu vai politiķu, apgalvojumi tiek pieņemti kā “kopīgas patiesības”. Tā kā sabiedriski procesi veido zināšanu sistēmu tās veselumā, tad izriet, ka patiesība nav nekas cits kā sabiedriska vienošanās. Tādā gadījumā patiesība ir nevis kādas objektīvās pasaules atspoguļojums, bet gan tikai tas, ko mēs par tādu nodēvējam, un katra cilvēku kopiena var kļūt par savas patiesības tiesnesi. 

Patiesības saskaņotības teorija tiek izmantota dažādās jomās (jo īpaši filozofijā, zinātnē, matemātikā un loģikā). To mēdz lietot, lai skaidrotu patiesības un ticības attiecības un uzsvērtu zināšanu kontekstualitāti. Saskaņotības teorijas uzsvars uz izteikumu savstarpēju atbilstību ir veicinājis izteikumu loģiskā saskanīguma un konteksta lomas padziļinātu pētniecību. 

Saskaņotības teorija sociālajās zinātnēs palīdz izprast zināšanu sistēmu tapšanu. Gan cilvēka individuālās dzīves līmenī, gan plašākā – zinātnes, sabiedrības, valsts u. tml. – līmenī nozīmīgi ir ne tikai apjēgt saskaņu starp lietām un attieksmi pret tām, t. i., ideju un lietu atbilstību, bet arī visus šos apjēgumus sastatīt tā, lai tie neradītu savstarpējus iebildumus, kuri apdraudētu pašas patiesības iespējamību. 

Skatījums, ka patiesība top kā kolektīvs lēmums, gūst atbalstu humanitārajās zinātnēs. Cilvēciskās darbības un domas pētniekiem nereti nākas atzīt, ka dažādas pārliecības, iemiesotas izteikumos, kas nosaka sabiedriskās dzīves gaitu, ir kontekstā ievītas konstrukcijas, kas varētu būt tapušas visdažādākajos veidos, piemēram, tās izteikuši ietekmīgi cilvēki vai pat radījušas vēsturiskas nejaušības. 

Saskaņotības teorija zināmā mērā ir spiesta atsaukties gan uz atbilstības teorijas nostādnēm, lai formalizētu izteikuma attiecības ar realitāti, gan uz praktisko pārbaudi, ko uztic pragmatisma patiesības izpratnei. Pragmatiskā patiesības funkcionēšana (vai nefunkcionēšana) nodrošina to, ka pilnīgi aplams, no materiālās realitātes atrauts nozīmju tīkls parasti nevar rasties. Lai gan var strīdēties par labākiem realitātes apraksta veidiem, tomēr daži apraksta modeļi jeb sistēmas funkcionē labāk nekā citas. 

Patiesības saskaņotības teorija ir būtiski ietekmējusi dažādas akadēmiskās nozares, tostarp filozofiju, epistemoloģiju, matemātiku, loģiku, lingvistiku, mākslīgā intelekta pētījumus un kognitīvās zinātnes, priekšplānā izvirzot jautājumus par katras nozares uzskatu un argumentu konsekvenci.

Patiesības saskaņotības teorija ievērojami ir sekmējusi mūsdienu modernās un jo īpaši postmodernās filozofijas veidošanos, ļaujot filozofiskās analīzes priekšplānā iznest patiesības veidošanās un izpratnes daudzpusīgos nosacījumus kā sociālo, vēsturisko, ekonomisko, ideoloģisko u. tml. kontekstu. Patiesības interpretēšana kā izteikumu sistēma parāda, ka patiesība ir nevis pārlaiciska un pārdabiska, bet gan cilvēciska, subjektīva; tā allaž “pieder” kādam un ir kādam paredzēta. Šī atskārta ir pavērusi iespējas filozofiskām, antropoloģiskām un sociālo zinātņu studijām, kas tiecas dekonstruēt pastāvošos diskursus, parādot, ka noteikta izpratne par to, kas ir vai nav patiess, ir tikai, piemēram, politiskās varas attiecību rezultāts. Šādā izpratnē patiesības saskaņotības teorija ir cieši saistīta ar patiesības konstruktīvisma ideju (t. s. sociālais konstruktīvisms). 

Ārpus akadēmiskās vides patiesības saskaņotības teorijas interpretācija, lai gan intuitīvi grūti saprotama (parasti izvēlas atbilstības teoriju), tiek plaši pielietota ikdienas saziņā un izziņā, kad apstākļi spiež samierināties ar ierobežotu pieejamās informācijas daudzumu. Ikdienišķa komunikācija lielākoties ir nereflektēta, nepārbaudīta, plūstoša; tā paļaujas uz sarunas konteksta integritāti, kas vienlaikus arī šķietami garantē saziņā pausto izteikumu patiesumu.