Kā viena no modernās pasaules nozīmīgākajām ideoloģijām, liberālisms savā attīstības gaitā ir pievērsies vairāku atšķirīgu problēmu risināšanai. Pirmsākumos liberālo domātāju galvenais uzdevums bija sniegt racionālu pamatojumu valsts varas tiesiskai ierobežošanai un pārstāvnieciskai pārvaldei. Šeit kā nozīmīgākais domātājs ir minams Džons Loks (John Locke), kurš savā darbā “Divi traktāti par valdību” (Two Treatises of Government, 1689) izvērsti pamato tēzi, saskaņā ar kuru valsts varas uzdevums ir indivīda pamattiesību (dzīvības, brīvības, īpašuma) aizstāvība. Dž. Loks bija arī nozīmīgākais reliģiskās tolerances aizstāvis 17. gs. Francijā ietekmīgākais liberālais domātājs bijis Monteskjē (Montesqieu), kurš radījis varu dalīšanas konceptu. Saskaņā ar to brīvā sabiedrībā politiskā vara nedrīkst tikt koncentrēta vienās rokās; likumu došanas varai jābūt nošķirtai no to izpildīšanas varas, kā arī no tiesu varas. Vācu politiskajā filozofijā nozīmīgākais liberālisma domātājs ir Imanuels Kants (Immanuel Kant), kurš formulējis liberālas politikas pamatuzdevumu: iedibināt tādu pilsonisku sabiedrību, kurā indivīda vislielākā brīvība vienlaikus savienotos ar visprecīzāko un stingrāko šīs brīvības robežu noteiksmi iepretim citu indivīdu brīvībai. Par ekonomiskā liberālisma pamatlicēju tiek uzskatīts Ādams Smits (Adam Smith), kurš nāciju turības pamatu saskatījis arvien plašākā darba dalīšanā, brīvā tirdzniecībā. 19. gs., pateicoties pakāpeniskai demokrātisma ideju izplatībai, par nozīmīgāko apdraudējumu liberālai politikai kļuva demokrātiskā vairākuma visvarenība, jo īpaši t. s. sabiedriskās domas veidolā. Piemēram, Aleksis de Tokvils (Alexis de Tocqueville) pievērsis uzmanību “vairākuma tirānijas” briesmām demokrātiskajās valstīs, kas atklāti un apslēpti apdraud indivīda brīvību un viņa radošo individualitāti. A. de Tokvila draugs britu domātājs Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill) savukārt centies novilkt skaidras robežas sabiedrības ietekmei uz indivīda brīvību. Viņaprāt, tās nosaka t. s. kaitējuma princips, saskaņā ar kuru sabiedrība var leģitīmi ierobežot vienīgi tās indivīda rīcības, kuras kaitē citiem indivīdiem, nevis tās, kas kaitē viņam pašam vai nekaitē nevienam. 20. gs. liberālā ideoloģija visbiežāk nonākusi aizsardzības pozīcijās. Liberālais individuālisms, tolerance, akcents uz konkurenci un tirgu kļuva par galveno uzbrukuma objektu šā perioda masu ideoloģijām: sociālismam, komunismam, nacismam. Savdabīga liberālisma atdzimšana vērojama 20. gs. beigās, kad interese par liberālo politikas teoriju palielinās piesaistē sociālā taisnīguma problemātikai. Galvenais liberālās domas pamats šajā periodā ir Džona Rolza (John Rawls) darbs “Taisnīguma teorija” (A Theory of Justice, 1971), kas pamato nepieciešamību pēc ienākumu pārdales liberālā sabiedrībā. Dž. Roulza aizstāvība valsts veiktai pārdalei (t. s. diferences princips) ir kalpojusi par iemeslu kritikai no radikālākām liberāli individuālistiskām pozīcijām, vispirms no libertārisma (jeb neoklasiskā liberālisma) puses, kuru aizstāv Roberts Noziks (Robert Nozick). Libertārismam raksturīgā atgriešanās pie t. s. minimālās valsts koncepcijas 20. gs. 70. gados sasaucās arī ar neoliberālisma popularitātes pieaugumu ekonomikas teorijā. Neoliberālisms, akcentējot zemus nodokļus un ierobežotu valsts līdzdalību ekonomikā, veidoja ideoloģisko pamatu reformām, kuras 20. gs. 80. gados īstenoja Mārgareta Tečere (Margaret Thatcher) Lielbritānijā un Ronalds Reigans (Ronald Reagan) ASV, apvienojot liberālu pieeju ekonomikai ar konservatismu sociālajā un kultūras jomā.