Tiesiska valsts ir valsts varas īstenošana, pamatojoties uz konstitūciju, kas nosaka valsts varas leģitimāciju, varas dalīšanu un personas pamattiesības, lai garantētu brīvību, taisnīgumu un tiesisko drošību. Tiesiskā valstī tiek tiesiski regulētas ne tikai attiecības starp pilsoņiem, bet arī attiecības starp pilsoni un valsti. Tiesiska valsts ierobežo valsts varu, aizsargājot gan atsevišķas personas pamattiesības, visupirms cilvēka cieņu, gan pilsoniskās sabiedrības pašnoteikšanos, sekmē sabiedrības labklājību, jo vara tiek īstenota caurskatāmi un notiek cīņa ar korupciju.

Valstī organizētā sabiedrībā tiesības nodrošina taisnīgumu, mieru, kārtību un drošību, nepieļaujot patvaļu. Ideāla taisnīguma valsts kā valsts ar tiesību virsvadību, kurā “tiesības ir valdnieks”, analizēta jau Aristoteļa (Ἀριστοτέλης, Aristotélēs), Platona (Πλάτων, Plátōn), Cicerona (Marcus Tullius Cicero) un citu antīko domātāju darbos.

Tradicionāli tiesiskas valsts rašanās tiek saistīta ar 13. gs., kad Anglijā 1215. gadā ar karaļa Džona (John, arī Džons Bezzemis, Johhn Lackland) parakstīto konstitucionālo aktu – Lielo brīvības hartu (latīņu Magna Charta Libertatum, angļu Great Charter) Eiropā pirmo reizi tika tiesiski ierobežotas karaļa / valsts varas īstenošanas robežas un noteiktas pavalstnieku pamattiesības. Lielā brīvības harta lika pamatus Anglijas tiesiskumam Rule of law formā.

Rule of law modeļa pamatā ir princips, ka “sabiedrības locekļu tiesības tiek nodrošinātas ar publiski garantētu taisnīgumu, kurš noteikts tiesībās un ierobežo ikvienu, visupirms valsti”. Anglijā, attīstot un iedzīvinot Rule of law, tika stiprinātas tiesiskuma prasības un taisnīgas tiesas garantijas kriminālprocesā. To noteica Lielā brīvības harta kā arī vēlāki konstitucionālie akti, no kuriem būtiskākie ir: 1679. gada Akts par pavalstnieku labāku nodrošināšanu ar brīvību un ieslodzījuma novēršanu aiz jūras jeb Habeas Corpus akts (Habeas Corpus Act) un 1689. gada Akts par pavalstnieku tiesību un brīvību pasludināšanu un troņa mantošanas nokārtošanu jeb Tiesību bils (Bill of Rights).

Būtiska nozīme Rule of law koncepta attīstībā bija dabisko tiesību skolas domātāju, visupirms Džona Loka (John Locke), darbībai. Īpaši nozīmīgs ir 1690. gadā publicētais Dž. Loka darbs “Otrais traktāts par valdību” (Second Treatise of Government), kurā likts pamats izpratnei par personas brīvības nozīmi un tās korelāciju ar tiesībām kā brīvības garantu. Rule of law garantēšanai Dž. Loks citastarp piedāvāja valsts varas īstenošanas funkcionālu un institucionālu dalīšanu.

Par Rule of law prasību neievērošanu un pavalstnieku pamattiesību pārkāpumiem 1649. gadā tika celta apsūdzība pret karali Kārli I (Charles I), bet 1776. gadā – apsūdzības pret karali Džordžu III (George III), kas formulētas Trīspadsmit Amerikas Savienoto Valstu vienprātīgajā neatkarības deklarācijā (The unanimous Declaration of the thirteen united States of America, 1776; arī ASV Neatkarības deklarācija, Declaration of Independence). Ideja, ka monarhs ir atbildīgs par savu pienākumu pildīšanu un pavalstnieku tiesību ievērošanu, tolaik bija revolucionāra un tieši izrietēja no Rule of law koncepta, proti, tiesības ir saistošas visiem, arī monarham. Rule of law ievērošana arī mūsdienās raksturo angloamerikāņu juridisko kultūru.

Anglijā izveidotais koncepts par tiesību virsvadību valstī, tostarp pamattiesību nostiprināšanu konstitucionālos aktos, valsts varas ierobežošanu un dalīšanu personas brīvības un tiesiskuma nodrošināšanai, ietekmēja visas Eiropas juridisko kultūru. Kontinentālā Eiropā izveidojās divi tiesiskas valsts koncepti, daļēji atšķirīgi no angļu Rule of law.

18. gs. beigās izveidojās franču État de droit, saskaņā ar kuru vispirms tiek noteiktas plašas pilsoņu pamattiesības, un pēc tam tiek veidota sistēma to garantēšanai un aizstāvēšanai. État de droit koncepts tiek īstenots kopš “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas” (Déclaration des droits de l’homme et du citoyen) pieņemšanas 1789. gadā. Liela loma koncepta izveidē ir Monteskjē (Montesquieu) mācībai, visupirms darbam “Par likumu garu” (De l’Esprit des lois,1748). Francijā termins État de droit minēts juridiskos tekstos. État de droit balstīts politiskās kultūras pamatā esošajās garantijās. Tas visupirms ir doktrinārs jēdziens, kas raksturo franču juridisko kultūru un izpratni par savu valsti. Tiesneši praksē to nedefinē/netulko.

19. gs. vidū izveidojās vācu Rechtsstaat modelis, kurā uzsvars likts vispirms uz tiesībām uz taisnīgu tiesu kā personas pamattiesību un valsts darbības likumības garantu. Pirmais jēdzienu Rechtsstaat 1855. gadā lietoja Roberts fon Mols (Robert von Mohl), bet konceptu tālāk izvērsa Oto Bērs (Otto Bähr) un Georgs Jellineks (Georg Jellinek). Būtiska ir O. Bēra 1864. gadā publicētā grāmata “Der Rechtsstaat”. Vācijā jēdziens Rechtsstaat ir ietverts 1949. gada Pamatlikumā/konstitūcijā, un tas tiek izmantots/tulkots, piemērojot tiesības, visupirms tiesās. Doktrīnā un judikatūrā ir izstrādāti skaidri Rechtsstaat raksturojoši kritēriji. Rechtsstaat nodrošina institucionāli un jurisdikcijas mehānismi, piemēram, administratīvais process, konstitucionālā justīcija u. c.

Abi kontinentālās Eiropas tiesiskas valsts modeļi ir tuvāki viens otram nekā angļu Rule of law. Pētījumos par atšķirībām starp tiesiskas valsts modeļiem Eiropas valstīs secināts, ka būtiskākās atšķirības ir starp Rule of law un Rechtsstaat konceptiem. Latvijā jau kopš valsts dibināšanas 1918. gadā tika likti pamati tiesiskai valstij, kurā, kā rakstīja Kārlis Dišlers, valdīs tiesību suverenitāte. Tiesiska valsts Latvijā ir tuvāka Rechtsstaat modelim.

Tiesiskas valsts pastāvēšana ir prasība, kas tiek izvirzīta ikvienai demokrātiskai valstij. Tikai vienveidīgi un taisnīgi piemērojot tiesības, īstenojas tautas griba, kas tiek izteikta, pieņemot tiesību normas kā vispārsaistošus uzvedības noteikumus. Tiesības ir instruments, kas sabiedrībā saskaņo dažādas intereses un, lai aizsargātu ikvienas personas brīvību, normatīvi regulē un ierobežo citu privātpersonu, amatpersonu un valsts darbības brīvību. Cilvēka cieņas princips nosaka prasību pēc demokrātijas, pamattiesībām un tiesiskas valsts.

Lai gan latviešu valodā ir viens jēdziens “tiesiska valsts”, Eiropā pastāv trīs niansēs atšķirīgi modeļi, kā nodrošināt ikvienas personas brīvību un garantēt tiesiskumu valstī. Visus modeļus vieno valsts varas tiesiska ierobežošana par labu cilvēka brīvībai, cieņa pret tiesībām un tiesību vispārsaistošais spēks. Atšķirības ir detaļās, piemēram, kā tiek nodrošināts tiesiskums, vai pastāv rakstīta konstitūcija, cik lielas ir tiesnešu pilnvaras, proti, vai tiesa kļūst par “negatīvo likumdevēju”, kā tas ir konstitucionālās justīcijas gadījumā, kad tiesa atceļ likuma normas, kas ir antikonstitucionālas. Atšķiras arī tiesiskai valstij izvirzīto kritēriju secība/nozīme. Būtiskākie katra modeļa kritēriji:

1. Rule of Law izvirzītās prasības valstij ir: ikviens, tostarp pilsoņi, valdība un valsts amatpersonas, ir vienlīdz pakļauti likumam un atbildīgi par savu rīcību. Tas nodrošina, ka likumi tiek taisnīgi piemēroti un izpildīti, veicinot pārredzamību/caurspīdību, lai nepieļautu korupciju, valsts vara tiek veidota un darbojas saskaņā ar kontroles un līdzsvara sistēmu, tiek ievērota tiesnešu neatkarība.

2. État de droit raksturo un tiesību vispārsaistošo spēku nodrošina: pilsoņu pamattiesību respektēšanu, pilsoņu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, konstitūciju, kurā ir pamattiesību katalogs, skaidru tiesību normu hierarhiju, valsts varas dalīšanu, ievērojot kontroles līdzsvara sistēmu un tiesnešu neatkarību.

3. Rechtsstaat raksturo un tiesību vispārsaistošo spēku nodrošina: skaidra tiesību normu hierarhija, likumdevēja leģitimitāte, valsts varas dalīšanas princips, ievērojot kontroles līdzsvara sistēmu, tiesnešu neatkarība, konstitūcija, kurā ir pamattiesību katalogs, ikvienas personas pamattiesību, visupirms cilvēka cieņas, ievērošana, konstitucionālās justīcijas pastāvēšana.

Eiropas Savienība (ES) iestājas, ka dalībvalstīm jābūt tiesiskām valstīm. ES pamatā likts tiesiskums un indivīda tiesību un brīvību ievērošana. Šīs vērtības iekļautas jau Līgumā par Eiropas Savienību. ES regulāri tiek vērtēts ikvienas dalībvalsts darbības tiesiskums. Pārkāpumu gadījumā dalībvalstij tiek noteiktas sankcijas, piemēram, 2017. gadā pret Poliju tika uzsākta pārkāpuma procedūra, jo bija bažas par apdraudējumiem tiesiskas valsts pastāvēšanai Polijā, ko radīja visupirms tiesnešu neatkarības apdraudējumi.

ES politika dalībvalstīs sekmē kopīgu izpratni par tiesisku valsti. Tiek izvirzītas vienveidīgas prasības tiesiskuma garantēšanai: valsts varas leģitimitāte un darbības legalitāte, valsts amatpersonu pilnvaru ierobežošana ar likumu, likumi ir publiski pieejami, vispārsaistoši piemērojami, neatkarīgas, neitrālas, objektīvas un kompetentas tiesu varas esība, personas pamattiesību ievērošana, cīņa ar korupciju u. c.

Prasību īstenot tiesiskas valsts kritērijus Latvijai jāievēro tāpat kā ikvienai ES dalībvalstij. Labumi, ko ikvienai personai un sabiedrībai kopumā dod tiesiska valsts, ir neapstrīdami. Tomēr tiesību doktrīnā tiek apsvērti arī riski, kas var veidoties šādā modelī, kurā tik liela atbildība un plašas pilnvaras lemt par valsts darbību un personas tiesību un brīvību nodrošināšanu dotas tiesām.

Viens no pirmajiem uz riskiem norādīja Frīdrihs fon Hajeks (Friedrich August von Hayek) 1973.–1979. gadā publicētajā darbā “Tiesības, likumdošana un brīvība” (Law, Legislation and Liberty). Viņš uzsver, ka plašās pilnvaras, ko tiesiskā valstī iegūst tiesas, darbojoties konstitucionālajā justīcijā, apdraud demokrātiju, jo tiesai nav tautas dotas pilnvaras noteikt vai grozīt likumus. F. fon Hajeks iezīmē draudus pilsoņu brīvībām, tautas suverēnajai varai un varas dalīšanas principam, saskaņā ar kuru likumus pieņem tikai leģitīms likumdevējs. Proti, tiesiskai valstij ir risks pārvērsties “tiesnešu valstī”. Šos riskus analizējuši arī citi juristi, piemēram, Bernds Rīterss (Bernd Rüthers) 2014. gadā publicētajā darbā “Slepenā revolūcija: no tiesiskas valsts par tiesnešu valsti” (Die heimliche Revolution vom Rechtsstaat zum Richterstaat) nonāk pie atziņas, ka: “[d]audzas jomas visās tiesību nozarēs vairs lielākoties nav regulētas likumos, bet gan “tiesnešu tiesībās” (tiesu spriedumos / judikatūrā). Uz šīm jomām attiecas atziņa, ka tiesības ir tas, ko augstākās tiesu instances ir atzinušas par tiesībām”.

Tiesiskas valsts pastāvēšana sekmējusi valstu demokratizāciju, sabiedrības labklājību un personas brīvību tālāku attīstību. Pilsoņiem ir pamattiesības, kuru apjoms nemitīgi tiek paplašināts. To sekmē arī paši pilsoņi, izmantojot tiesības vērsties konstitucionālajā justīcijā, lai aizsargātu tādas savas tiesības un tiesiskās intereses, kuras iepriekš likumdevējs bija liedzis vai nebija tiesiski regulējis. Piemēram, persona ar mentālu saslimšanu, kurai nebija iespēja stāties laulībā, jo viņa bija ierobežota rīcībspējā, ar Satversmes tiesas spriedumu šādas tiesības ieguva (spriedums lietā Nr. 2010-38-01).

Ticis izveidots arī pārnacionāls tiesiskuma garantēšanas līmenis, proti, starptautiskās cilvēktiesību/pamattiesību tiesas – Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Eiropas Savienības Tiesa. Globālā līmenī kopš 2003. gada tiek noteikts katras valsts demokrātijas, tostarp tiesiskuma, indekss, piemēram, ar Bertelsmana transformācijas indeksu (Bertelsmann Transformation Index, BTI), ar kuru tiek vērtēti Rule of law kritēriji: efektīva varas dalīšana, tiesnešu neatkarība, kriminālvajāšana pret amatpersonām par valsts varas ļaunprātīgu izmantošanu, cilvēka pamattiesību aizsardzība.

Galvenais ieguvējs no tiesiskas valsts ir aktīvs, likumpaklausīgs indivīds, kurš ne tikai ievēro tiesības, bet arī piedalās to attīstībā, izmantojot aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības, piedaloties likumdošanas iniciatīvas procesos, vēršoties tiesā u. c.