Koncepcijas attīstības īsa vēsture Jebkura sabiedrība var pastāvēt vienīgi tad, ja sabiedrības locekļu attiecības regulē visiem saistoši noteikumi, kuri tiek godprātīgi ievēroti. Tāpēc jau antīkajā pasaulē līdz ar filozofijas attīstību kontekstā ar taisnīgumu tika skatīti koncepti par likumu un personas likumpaklausību kā vērtību. Piemēram, Aristotelis “Lielajā ētikā” (Τὰ ἠθικὰ μεγάλα, Magna moralia) rakstīja: “Taisnīgums acīmredzot ir kāds absolūts tikums. Ja taisnīgi ir darīt to, ko nosaka likums, bet likums pavēlē pildīt tikumus, tad tas, kurš rīkojas taisnīgi atbilstoši likumu prasībām, sasniedz cieņu. Taisnais un taisnīgums ir pilnīgs tikums.”
Arī kristīgo teologu darbos analizēti taisnīguma, tiesību un likumpaklausības jautājumi to savstarpējā sakarībā. Piemēram, Svētā Augustīna (Aurelius Augustinus Hipponensis) filozofijā, kurai bijusi būtiska loma Rietumu kristīgās baznīcas doktrīnas attīstībā, liela uzmanība pievērsta taisnīguma un tiesību jautājumiem. Viņš analizēja taisnīgās mūžīgās tiesības (lex aeterna), kuras ir visu lietu mērs, uzbūves un kārtības pamats, jo tās ir noteicis dievišķais saprāts (Divine Intellect). Tās ir saistošas cilvēkiem un ir pamatā taisnīgai kārtībai valstī. Viņš uzskatīja, ka, neievērojot mūžīgās tiesības kā taisnīguma etalonu, “valsts ir tikai laupītāju banda”. Svētā Augustīna mācībā iezīmējas Aristoteļa ideja, ka taisnīgums atbilst tiesiskumam, bet pareiza ir kārtība, kurā cilvēku un valsts darbība pakārtota tiesībām.
Īpašu nozīmi taisnīgums, dievišķās/dabiskās tiesības un tām atbilstoša cilvēka brīvība un valsts pārvalde ieguva jaunajos laikos, Rietumu filozofijā attīstoties dabisko tiesību skolai, kuras ietvaros tika izstrādāta sabiedriskā līguma teorija, likti pamati tiesiskas demokrātiskas valsts konceptam, pamattiesībām un cilvēktiesībām kā valstij saistošu cilvēka tiesību prasībām. Viens no koncepta pamatlicējiem bija Džons Loks (John Locke). Viņa darbos skaidri iezīmētas gan cilvēka dabisko tiesību idejas, gan prasība ikvienam, īstenojot savu brīvību, darbības pakārtot tiesībām. Dž. Loka izpratnē brīvība nav nodalāma no tiesībām, kuras garantē brīvu personu vienlīdzību savās tiesībās. Ikvienas personas brīvība īstenojas kā likumpaklausība, personai ievērojot dabiskās tiesības.
Nozīmīgu ieguldījumu jautājuma pētniecībā ir sniedzis Imanuels Kants (Immanuel Kant), kurš uzskatīja, ka taisnīgas tiesiskās kārtības noteikti piespiešanas draudi un to piemērošana motivē pat savtīgus cilvēkus ievērot likumu. Tomēr pilsoņu vairākumam raksturīga lojalitāte un likumpaklausība.
Kopš 19. gs. likumpaklausības jautājums aizvien biežāk skatīts dažādu nozaru tiesību zinātnieku darbos. Attīstoties kriminoloģijai, tiesību socioloģijai, tiesību antropoloģijai, kā arī jaunām skolām tiesību teorijā, aizvien plašāk tiek pētīts jautājums par likumpaklausību, tostarp iemesliem, kāpēc persona pakļauj savas darbības tiesību normu prasībām vai tieši otrādi, kas ir faktori, kas sekmē likumpārkāpumus.
Kriminoloģijā ir virkne novirzienu un skolu, kas sniedz atšķirīgas atbildes uz jautājumu, kāpēc personas nav likumpaklausīgas un kur meklējami noziedzības iemesli. Piemēram, Čezāre Lambrozo (Cesare Lombroso), pētīja iedzimtības nozīmi un konkrētās personas anatomisko īpatnību ietekmi uz personas likumpaklausību un noziedzīgajām tieksmēm.
Tiesību socioloģijā nozīmīga ir Emila Dirkema (David Émile Durkheim) mācība par sociālo solidaritāti, ar kuras palīdzību personas griba tiek pakļauta sabiedrības prasībām, tostarp tiesību normām. Savukārt “anomija” E. Dirkema mācībā ir koncepts, kas skaidro iemeslus, kāpēc tiesību normas tiek pārkāptas.
Tiesību teorijas ietvaros izveidojās, piemēram, psiholoģiskā skola, kuras pamatlicējs bija Leons Petražickis (krievu Лев Иосифович Петражицкий, poļu Leon Petrażycki), kurš likumpaklausību skatīja kā personas tiesiskā apziņas raksturlielumu. Likumpaklausība ir gan atsevišķas personas, gan visas sabiedrības tiesiskās apziņas iezīme, kas raksturo valdošo juridisko kultūru.