Likumpaklausība jeb personas apzināta pakļaušanās tiesību normās izvirzītajām prasībām ir nepieciešama, lai likumpaklausīgā sabiedrībā ikviens varētu dzīvot drošu, sakārtotu dzīvi, jo līdzpilsoņi un valsts amatpersonas ievēros viņa intereses un tiesības. Diemžēl panākt pilnīgi visu sabiedrības locekļu likumpaklausību ir ideāls, ko grūti sasniegt.

Lai gan likumpaklausību kā tikumu atzīmēja jau Aristotelis (Ἀριστοτέλης), tomēr īpašu nozīmi Rietumu kultūrā tā ieguva pēc demokrātiskas, tiesiskas valsts koncepta iedzīvināšanas 19.–20. gs. gaitā, kad tika veidota jauna izpratne par tiesiskumu un tā nodrošināšanu.

Šajā procesā nozīmīga bija valsts un baznīcas nošķiršana. Pirms sekularizācijas personas likumpaklausība tika nodrošināta visupirms ar reliģijas un baznīcas palīdzību. Proti, reliģijā bija noteiktas vērtības, sabiedrības un valsts uzbūve un personas uzvedības pamati, ko tālāk savā tiesību sistēmā nostiprināja kristīgā valsts. Baznīca sekoja ticīgo likumpaklausīgai dzīvei, izglītojot un uzraugot tos. Valdīja pārliecība, ka Dievs redz visas cilvēka domas un darbus, jo īpaši grēcīgos/noziedzīgos. Tāpēc cilvēki ticēja, ka ikvienam pārkāpumam sekos neizbēgams sods. Pat ja cilvēkam izdotos izvairīties no laicīgā soda, tad Dieva sods ir nenovēršams. Reliģijā ietvertā dogma nodrošināja, kas sabiedrībā valdīja gan cieņa pret tiesībām, gan bailes no soda.

Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesību normas konkretizē dabiskās tiesības, proti, cilvēkam dabiski piemītošo brīvību un cieņu. Tās ir leģitīmas, un tādēļ likumpaklausība ir dabiska jeb pašsaprotama. Demokrātiskā tiesiskā valstī likumība un tiesiskums ir tieši pakārtoti sabiedrības locekļu likumpaklausībai. Tiesiska valsts nevar pastāvēt bez pilsoņiem un amatpersonām, kas ciena un ievēro tiesību normas. Taču sekulārā valstī pašai valstij ir jānodrošina pilsoņu likumpaklausība. Demokrātijā tā ir visas sabiedrības kopējā rūpe.

Tāpēc gan tiesību sociologu, gan tiesību filozofu darbos, veidojot tiesiskas valsts konceptu, tika definēts arī likumpaklausības jēdziens, pētīts, kas nosaka to, ka cilvēki ievēro tiesību normas, un analizēts, kā panākt augstāku likumpaklausības līmeni sabiedrībā. Savukārt valsts, lai nodrošinātu likumību un tiesiskumu, savā darbībā visupirms ar izglītības un sodu politikas palīdzību sekmē pilsoņu likumpaklausību. 

Likumpaklausīga persona vienmēr ievēro tiesību normās noteikto. To nosaka noteikta, nemainīga, stingra personas attieksme pret tiesībām kā sabiedrisko attiecību regulatoru, ar kura palīdzību tiek saskaņotas dažādu personu intereses un noteikti uzvedības modeļi, lai nodrošinātu taisnīgumu, mieru, kārtību, sociālo stabilitāti un kopējo labumu sabiedrībā.

Dabisks likumpaklausības pamats ir personas cieņa pret tiesību normās izvirzītajām prasībām, jo demokrātijā tiesības aizstāv ikvienai personai dabiski piemītošo cilvēka cieņu un ietver suverēna/nācijas kopējo gribu. Tādējādi likumpaklausība ir arī lojalitāte/uzticība un cieņa pret savu valsti un nāciju, kuras pilnvarots likumdevējs ir pieņēmis personai saistošus uzvedības noteikumus. Likumpaklausīga persona uzskata tiesības par sociālo vērtību, jo tieši tiesību normas palīdz nodrošināt taisnīgumu, mieru un kārtību sabiedrības dzīvē kā arī tās ilgtspēju, novēršot haosu, saskaņojot vienas personas intereses ar citu personu interesēm un kopējo labumu.

Taču pastāv izņēmumi, un ne katra persona savas darbības pakļauj tiesību normu prasībām aiz cieņas pret tiesībām. Otrs motivētājs personai uzvesties likumpaklausīgi ir sods par pārkāpumu. Tāpēc ikvienā valstī ir izstrādāta sodu politika un atbilstošas tiesību normas ar soda sankcijām (krimināltiesības, administratīvās tiesības, disciplinārsodi, soda sankcijas civiltiesībās u. c.), lai atturētu personu no prettiesiskām darbībām.

Tiesību normas likumdevējam jāpieņem, par pamatu ņemot likumpaklausīgas personas cieņpilnu attieksmi pret likuma prasībām, kas nosaka to, ka persona labprātīgi pildīs tiesību normu prasības, proti, likumi visupirms jāpieņem godīgiem cilvēkiem. Tad ikvienai personai būs vieglāk ievērot likuma prasības. Necieņa pret likumu un bailes no soda kā personas likumpaklausīgas uzvedības vienīgais pamats ir izņēmums, nevis norma. Ikvienu nāciju pamatā veido godīgi cilvēki.

Jebkura sabiedrība var pastāvēt vienīgi tad, ja sabiedrības locekļu attiecības regulē visiem saistoši noteikumi, kuri tiek godprātīgi ievēroti. Tāpēc jau antīkajā pasaulē līdz ar filozofijas attīstību kontekstā ar taisnīgumu tika skatīti koncepti par likumu un personas likumpaklausību kā vērtību. Piemēram, Aristotelis “Lielajā ētikā” (Τὰ ἠθικὰ μεγάλα, Magna moralia) rakstīja: “Taisnīgums acīmredzot ir kāds absolūts tikums. Ja taisnīgi ir darīt to, ko nosaka likums, bet likums pavēlē pildīt tikumus, tad tas, kurš rīkojas taisnīgi atbilstoši likumu prasībām, sasniedz cieņu. Taisnais un taisnīgums ir pilnīgs tikums.”

Arī kristīgo teologu darbos analizēti taisnīguma, tiesību un likumpaklausības jautājumi to savstarpējā sakarībā. Piemēram, Svētā Augustīna (Aurelius Augustinus Hipponensis) filozofijā, kurai bijusi būtiska loma Rietumu kristīgās baznīcas doktrīnas attīstībā, liela uzmanība pievērsta taisnīguma un tiesību jautājumiem. Viņš analizēja taisnīgās mūžīgās tiesības (lex aeterna), kuras ir visu lietu mērs, uzbūves un kārtības pamats, jo tās ir noteicis dievišķais saprāts (Divine Intellect). Tās ir saistošas cilvēkiem un ir pamatā taisnīgai kārtībai valstī. Viņš uzskatīja, ka, neievērojot mūžīgās tiesības kā taisnīguma etalonu, “valsts ir tikai laupītāju banda”. Svētā Augustīna mācībā iezīmējas Aristoteļa ideja, ka taisnīgums atbilst tiesiskumam, bet pareiza ir kārtība, kurā cilvēku un valsts darbība pakārtota tiesībām.

Īpašu nozīmi taisnīgums, dievišķās/dabiskās tiesības un tām atbilstoša cilvēka brīvība un valsts pārvalde ieguva jaunajos laikos, Rietumu filozofijā attīstoties dabisko tiesību skolai, kuras ietvaros tika izstrādāta sabiedriskā līguma teorija, likti pamati tiesiskas demokrātiskas valsts konceptam, pamattiesībām un cilvēktiesībām kā valstij saistošu cilvēka tiesību prasībām. Viens no koncepta pamatlicējiem bija Džons Loks (John Locke). Viņa darbos skaidri iezīmētas gan cilvēka dabisko tiesību idejas, gan prasība ikvienam, īstenojot savu brīvību, darbības pakārtot tiesībām. Dž. Loka izpratnē brīvība nav nodalāma no tiesībām, kuras garantē brīvu personu vienlīdzību savās tiesībās. Ikvienas personas brīvība īstenojas kā likumpaklausība, personai ievērojot dabiskās tiesības.

Nozīmīgu ieguldījumu jautājuma pētniecībā ir sniedzis Imanuels Kants (Immanuel Kant), kurš uzskatīja, ka taisnīgas tiesiskās kārtības noteikti piespiešanas draudi un to piemērošana motivē pat savtīgus cilvēkus ievērot likumu. Tomēr pilsoņu vairākumam raksturīga lojalitāte un likumpaklausība.

Kopš 19. gs. likumpaklausības jautājums aizvien biežāk skatīts dažādu nozaru tiesību zinātnieku darbos. Attīstoties kriminoloģijai, tiesību socioloģijai, tiesību antropoloģijai, kā arī jaunām skolām tiesību teorijā, aizvien plašāk tiek pētīts jautājums par likumpaklausību, tostarp iemesliem, kāpēc persona pakļauj savas darbības tiesību normu prasībām vai tieši otrādi, kas ir faktori, kas sekmē likumpārkāpumus.

Kriminoloģijā ir virkne novirzienu un skolu, kas sniedz atšķirīgas atbildes uz jautājumu, kāpēc personas nav likumpaklausīgas un kur meklējami noziedzības iemesli. Piemēram, Čezāre Lambrozo (Cesare Lombroso), pētīja iedzimtības nozīmi un konkrētās personas anatomisko īpatnību ietekmi uz personas likumpaklausību un noziedzīgajām tieksmēm.

Tiesību socioloģijā nozīmīga ir Emila Dirkema (David Émile Durkheim) mācība par sociālo solidaritāti, ar kuras palīdzību personas griba tiek pakļauta sabiedrības prasībām, tostarp tiesību normām. Savukārt “anomija” E. Dirkema mācībā ir koncepts, kas skaidro iemeslus, kāpēc tiesību normas tiek pārkāptas.

Tiesību teorijas ietvaros izveidojās, piemēram, psiholoģiskā skola, kuras pamatlicējs bija Leons Petražickis (krievu Лев Иосифович Петражицкий, poļu Leon Petrażycki), kurš likumpaklausību skatīja kā personas tiesiskā apziņas raksturlielumu. Likumpaklausība ir gan atsevišķas personas, gan visas sabiedrības tiesiskās apziņas iezīme, kas raksturo valdošo juridisko kultūru. 

Latviešu valodā jēdziens “likumpaklausība” liek domāt par nepieciešamību ievērot tikai likumus un citus normatīvos aktus. Tiesības ir plašāks jēdziens, kurš ietver ne tikai likumus. Likumpaklausība aptver jebkuru personas tiesisku rīcību.

Līdz Otrajam pasaules karam nebija plašu debašu par prettiesiskiem likumiem. Taču, piemēram, nacistiskajā Vācijā, daudzi pieņemtie un piemērotie likumi bija prettiesiski. Tie tika vērtēti Nirnbergas tribunālā, kur par noziegumiem pret cilvēcību/humānismu tika sodīti ne tikai saistošo normu pieņēmēji, pavēļu izdevēji, bet arī to izpildītāji, kuri darbojās spēkā esošo likumu ietvaros. Tāpēc vācu tiesību doktrīnā tiek nošķirti divi jēdzieni: “likumpaklausība” (Gesetztreue) un “tiesību paklausība” (Rechtstreue).

Tiesiskā demokrātiskā valstī ir izveidoti mehānismi, kas aizsargā tiesiskumu likumdošanā un izmantojami gadījumos, kad pastāv šaubas par kāda likumprojekta vai normatīvā akta tiesiskumu. To nodrošina parlamentārā procesa atklātums, personas pamattiesības piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, pamattiesības uz taisnīgu tiesu, ombuds/tiesībsargs, administratīvā un konstitucionālā justīcija un citi mehānismi. Tiesiskā demokrātiskā valstī likumpaklausīga persona vienmēr ievēro likumu, bet šaubu gadījumā par tai normatīvajos aktos izvirzīto prasību tiesiskumu pati rīkosies tiesiski, proti, nepieļaus patvaļu, bet izmantos tiesību sistēmā izveidotos mehānismus.

Likumpaklausības iedzīvināšana sabiedrībā ļauj īstenot demokrātisku, tiesisku valsti, jo gan amatpersonas, gan privātpersonas ievēro tiesības. Tas harmonizē sabiedrības dzīvi. Ja cilvēki nevis meklē ceļus, kā apiet tiesību priekšrakstus vai izbēgt no soda, bet gan ievēro tiesībās noteikto, tiek mazināta noziedzība kopumā un jo īpaši – korupcija. Sabiedrībā, kuras juridisko kultūru raksturo sabiedrības locekļu likumpaklausība, ikvienam ir drošāk un ērtāk dzīvot, bet valsti uzturēt ir lētāk, jo nav jāiegulda tik lieli līdzekļi likumpārkāpumu prevencijā, atklāšanā, sodīšanā par to veikšanu. Turklāt likumpaklausība nodrošina arī apzinīgu nodokļu nomaksu un to, ka iegūtie līdzekļi tiek godprātīgi ieguldīti sabiedrības labklājībā. Cieņa pret tiesībām ir cieši saistīta ar cieņu pret līdzpilsoņiem un valsti. Tas sekmē nācijas ilgtspēju un labklājību.