Tiesību socioloģija pēta, kā cilvēku savstarpējo attiecību faktiskie modeļi tiek regulēti tiesībās. Tiesību socioloģija pēta arī atšķirības starp spēkā esošajām tiesību normām un sociālo realitāti. Tiesības izriet no katras konkrētās sabiedrības tiesiskās apziņas un juridiskās kultūras. Tiesību socioloģija sākotnēji veidojās kā socioloģiskā tiesību teorija (piemēram, austriešu tiesību sociologs Eižens Ērlihs, Eugen Ehrlich) vai tiesību filozofija (piemēram, itāļu starptautisko tiesību eksperts Dionīsio Anciloti, Dionisio Anzilotti). Tiesību socioloģijas kā zinātnes nozares izveidošanos noteica tās terminoloģiskā un metodoloģiskā patstāvība. Tiesību socioloģija ir interdisciplināra zinātne.

Definējot tiesību socioloģiju kā zinātni, bieži tiek citēts vācu tiesību zinātnieks Hermans Kantorovičs (Hermann Kantorowicz), kurš teicis, ka tiesību socioloģija ir teorētiska vispārinoša zinātne, kas pēta sociālo realitāti saistībā ar kultūras vērtībām kā tiesību mērķi. Tātad – tiesību socioloģija ir zinātne par tiesību sociālo realitāti.

Tiesību socioloģijas izpētes objekts ir sabiedrības dzīves tiesiskā kārtība. Tiesību socioloģija, atšķirībā no citām tiesību zinātnēm, nepēta tiesības kā spēkā esošo normu struktūru (angļu law in the books), bet gan reālās tiesības, kas tiek piemērotas dzīvē (angļu law in action). Proti, pētījumi tiesību socioloģijā vērsti uz to, lai noskaidrotu tiesisko realitāti vai, kā rakstīja franču sociologs Emils Dirkems (David Émile Durkheim), “tiesību fakticitāti” un izprastu cēloņsakarības, kas to veido. Galvenie tiesību socioloģijas jautājumi ir tiesību efektivitāte, to sociālā būtība un sociālā nosacītība.

Ne visi likumi tiek vienlīdz ievēroti dzīvē. Turklāt ikvienā tiesību sistēmā ir atsevišķas tiesību normas, kuras nemaz nevar piemērot, jo pastāv zināmi šķēršļi to īstenošanai. Tāpēc likumdevējam ir nepieciešami pētījumi par tiesību realitāti, tiesību sociālo dabu un nozīmi, jo likumi automātiski nerezultējas tiesiskās attiecībās. Tiesību socioloģijas pētījumos tiek atklāta tiesību realitātes atbilstība vai neatbilstība spēkā esošajām tiesību normām. Tāpēc tie ir nozīmīgi likumdevējam. Tiesību socioloģijas pētījumi dod iespēju juridiski harmonizēt sabiedrības dzīvi, celt sabiedrības locekļu tiesisko apziņu, paaugstināt likumpaklausību un tiesību normu efektivitāti. Tiesiskas valsts ideāls nosaka, lai ikvienam sabiedrības loceklim tiesības nodrošinātu nepieciešamo tiesisko aizsardzību, bet sabiedrības locekļi un amatpersonas darbotos likumpaklausīgi. Tiesiskas valsts organizēšana un nostiprināšana ir viens no mūsdienu valsts mērķiem.

Tiesību socioloģijā pastāv vairākas skolas, kas pēta tiesību realitāti no metodiski atšķirīgiem skatupunktiem. Zinātniekus, kas darbojas tiesību socioloģijā, iedala:

1. Juristi, kas darbojas, balstoties uz premisu, ka tiesību socioloģija ir specifiska tiesību teorija – t. s. socioloģiskā tiesību teorijas skola. Šie zinātnieki (piemēram, E. Ērlihs, franču jurists Žans Karbonjē, Jean Carbonnier, vācu tiesību zinātnieks Manfrēds Rēbinders, Manfred Rehbinder, angļu jurists Rodžers Koterels, Roger Cotterrell) uzskata, ka tiesību socioloģija ir jurisprudences nozare un pamatā darbojas ar teorētiskām izpētes metodēm – teorētiskā tiesību socioloģija.

2. Juristi un sociologi, kuri savos pētījumos pamatā izmanto empīriskās metodes, pētot tiesības ar socioloģijas metodēm, kopsakarā ar citiem sabiedrības radītiem fenomeniem – politiku, reliģiju, ekonomiku utt. (piemēram, vācu sociologi Mihaēls Vrāze, Michael Wrase, Erhards Blankenburgs, Erhard Blankenburg, un Zuzanna Bēra, Susanne Baer) – empīriskā tiesību socioloģija.

Dāņu sociologs Teodors Geigers (Theodor Julius Geiger) izstrādāja tiesību socioloģijas metožu modeli, kurā integrēja gan juridiskās, gan socioloģiskās izpētes metodes. Izmantojot šādu pieeju, iespējams iegūt pilnīgāku un precīzāku, līdz ar to ticamāku informāciju par izpētāmo tiesību realitātes fenomenu. Teorētiskās pētniecības metodes tiek izmantotas gan tiesību normu interpretācijai, gan arī to datu apstrādei, kuri tiek iegūti empīriskos pētījumos. Empīriskie tiesību socioloģijas pētījumi tiek iedalīti kvalitatīvos pētījumos un kvantitatīvos pētījumos.

Tiesību socioloģijas šķelšanās skolās neaprobežojas ar atšķirīgu metodoloģisko pieeju. Tiesību sociologiem ir atšķirīgi uzskati arī par izpētes objektu, kas nosaka atbilstošas izpētes metodes. Atkarībā no izpētes objekta M. Rēbinders izdala:

1. ģenētisko tiesību socioloģiju, kuras ietvaros tiek pētīta juridisku fenomenu veidošanās un attīstība. Tās pārstāvji, piemēram, vācu sociologi Makss Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber) un Ferdinands Teniss (Ferdinand Tönnies), pēta tiesības un sabiedrības tiesiskās attiecības galvenokārt vēsturiski, pētījumos izmantojot juridisko statistiku, tiesību vēstures, etnogrāfijas un salīdzināmo tiesību metodes.

2. operatīvo jeb kritisko tiesību socioloģiju, kas pēta spēkā esošo tiesību normu iedarbību sabiedrībā. Ar operatīvo tiesību socioloģiju nodarbojas lielākā daļa mūsdienu tiesību sociologu, pētot tiesību efektivitāti, “dzīvās tiesības” vai specializējoties, piemēram, likumdošanas socioloģijā, justīcijas socioloģijā, piemēram, beļģu jurists Anrī Depāžs (Henri De Page), Z. Bēra, R. Koterels.

Vienlaikus M. Rēbinders uzsver, ka abi novirzieni ir cieši saistīti, jo, piemēram, E. Ērlihs spēkā esošās tiesības pēta ar vēstures un etnogrāfijas metodēm.

Tiesību socioloģijas rašanos tradicionāli saista ar 18. un 19. gs., kad tiesību zinātnē tika pārskatīta gan zinātniskā metodoloģija, gan attieksme pret tiesībām un sabiedrību. Vairums zinātnieku (piemēram, E. Ērlihs, krievu un amerikāņu sociologs un tiesību zinātnieks Nikolajs Timaševs, Николай Сергеевич Тимашев, vācu tiesību zinātnieks Norberts Horns, Norbert Horn) tiesību socioloģijas veidošanos saista ar franču filozofa un tiesību zinātnieka Monteskjē (Montesquieu) darbiem 18. gs. Monteskjē grāmatā “Par likuma garu” (De l’esprit des lois, 1748) no dažādiem aspektiem, izmantojot salīdzinošo metodi, apstrādājot autora paša empīriski iegūtos datus, analizēja tiesības, ekonomiku un politiku.

Pamatojoties franču filozofa Ogista Konta (Isidore Marie Auguste François Xavier Comte) iedibinātajā pozitīvajā zinātnes tradīcijā, 19. gs. otrajā pusē, aizsākās arī tiesību socioloģijas veidošanās. No vienas puses, sociologi savos sabiedrības pētījumos iekļāva tiesības, no otras puses, sabiedrību un tiesības ar jaunām empīriskām un racionālām metodēm kritiski pētīja juristi, piemēram, vācu filozofs Kārlis Markss (Karl Marx).

Tiesību socioloģijas kā tiesību teorijas novirziena izveidi sekmēja tiesību pozitīvisms (piemēram, angļu jurists Džons Ostins, John Austin), kurš tiesības aplūkoja atrauti no tiesību realitātes. Polemika starp abām jurisprudences skolām sekmēja tiesību zinātnes attīstību.

Jēdzienu “tiesību socioloģija” pirmais lietoja itāļu jurists Džampjetro Kironi (Giampietro Chironi) 1885. gadā Turīnas Universitātē (Università degli Studi di Torino) sākot docēt lekciju kursu Civiltiesību socioloģijā, bet 1892. gadā D. Anciloti publicēja darbu “Tiesību filozofija un socioloģija” (La filosofia del diritto e la sociologia). Taču viņus neuzskata par nozares pamatlicējiem. Franču kultūrtelpā par tiesību socioloģijas pamatlicēju uzskata E. Dirkemu, bet vācu kultūrtelpā tiek uzskatīts, ka jauno zinātni formulēja E. Ērlihs 1913. gadā darbā “Tiesību socioloģijas pamati” (Grundlegung der Soziologie des Rechtes).

Tiesību socioloģijas attīstību Vācijā ietekmēja M. Vēbera darbi, kuros, analizējot sabiedrības attīstības kopsakarības, atspoguļotas dziļas tiesību vēstures, reliģijas vēstures un saimniecības vēstures zināšanas. M. Vēbers un vācu teologs un filozofs Vilhelms Diltejs (Wilhelm Dilthey) ir interpretatīvās socioloģijas pamatlicēji. Nozīmīgi pētījumi ir arī H. Kantorovičam, Ernestam Fuksam (Ernst Fuchs), kā arī vācu tiesību zinātniekam Hugo Zincheimeram (Hugo Sinzheimer), kura skolnieki vācu un amerikāņu politologi un juristi Francs Leopolds Neimans (Franz Leopold Neumann), Ernests Frenkels (Ernst Fraenkel), vācu un angļu jurists Oto Kāns-Freunds (Sir Otto Kahn-Freund) veica empīriskus pētījumus tiesību zinātnē.

Operatīvās tiesību socioloģijas metodoloģijai pamatus lika E. Dirkema darbs “Socioloģiskās metodes noteikumi” (Les Règles de la méthode sociologique, 1895), aptverot metodoloģiju, kas pielietojama pētījumos sociālajās zinātnēs, tostarp jurisprudencē. E. Dirkems uzskatīja, ka socioloģijai jāpēta tiesības to sociālajā kontekstā, proti, saikne starp tiesībām un morāli, kā arī anomija kā sociālā patoloģija un noziedzības saknes. Viens no juristiem tiesību socioloģijas pamatlicējiem Francijā ir Leons Digī (Léon Duguit). Ievērojamākie franču tiesību sociologi ir Žoržs Gurvičs (Georges Gurvitch), Anrī Levī-Brils (Henri Lévy-Bruhl) un Ž. Karbonjē.

Atšķirīgs skatījums uz tiesību sociālo dabu bija Krievijas Impērijas profesoram poļu izcelsmes zinātniekam Leonam Petražickim (krievu Лев Иосифович Петражицкий, poļu Leon Petrażycki), kura psiholoģiskā tiesību teorija atstājusi būtisku ietekmi arī uz Latvijas Republikas starpkaru laika tiesību zinātni. Viņš saistīja sociālās normas ar personas normatīviem pārdzīvojumiem. Viņa skolnieki bija krievu un amerikāņu tiesību sociologs Pitirims Sorokins (krievu Питирим Александрович Сорокин, angļu Pitirim Sorokin), N. Timaševs un krievu un amerikāņu jurists un sociologs Moisejs (Maksis) Lāzersons (krievu Моисей (Максим) Яковлевич Лазерсон, angļu Max Laserson), Ž. Gurvičs.

Līdz ar tiesību socioloģijas attīstību Eiropā jaunā nozare ietekmēja jurisprudenci arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). ASV tiesību realitāti kā pirmais pētīja ASV augstākās tiesas tiesnesis Olivers Vendels Holmss (Oliver Wendell Holmes). Viņa uzskati publicēti grāmatā “Vispārējās tiesības” (The Common Law, 1881). Tiesību socioloģijas kā zinātnes pamatlicējs ASV bija amerikāņu tiesību filozofs Rosko Paunds (Roscoe Pound), kurš jauno zinātni nosauca par “socioloģisko jurisprudenci”. Tiesību socioloģijai ASV bija vistiešākā ietekme uz judikatūru, jo šo pieeju tiesībām atbalstīja augstākās tiesas tiesneši O. V. Holms, Lūiss Brendeiss (Louis Brandeis) un Bendžamins Kardozo (Benjamin Cardozo).

Mūsdienu tiesību socioloģija sāka veidoties pēc Otrā pasaules kara, kad strauji mainījās sabiedrība. Aizvien plašāk nostiprinājās līdztiesības ideja, attīstījās cilvēktiesības, bruka koloniālā sistēma, aizsākās globalizācija. Līdz ar to tiesību sociologiem parādījās daudz jaunu pētījumu objektu. No šī laika nozare nav raksturojama tikai ar atsevišķu izcilu pētnieku darbību. Tiesību socioloģija 20. gs. vidū attīstījās plašumā un dziļumā, kļūstot par studiju kursu universitātēs un patstāvīgu zinātnes disciplīnu, kuru raksturoja empīrisko pētījuma metožu izmantošana tiesību zinātnē, interdisciplinaritāte, daudzveidīgi pētījumu objekti un izstrādāta teorija.

Šajā laikā notika zinātnes paradigmu maiņa – klasisko zinātni nomainīja postklasiskā zinātne. Saskaņā ar šo paradigmu, kas sāka iezīmēties 20. gs. sākumā, tiek uzskatīts, ka pat objektīvās realitātes empīrisks pētījums nav absolūti objektīvs, jo objektīvs nevar būt pētnieks. Proti, lai arī cik objektīvi pētnieks cenšas strādāt, pētījuma rezultātus ietekmē viņa paša pasaules uzskats: vērtības, ticība, intelekts, pieredze un citi fenomeni. Berlīnes Humbolta Universitātes (Humboldt-Universität zu Berlin) socioloģijas profesors Klauss Eders (Klaus Eder) uzskata, ka komunikācija ir centrālais jēdziens postklasiskajā teorijā par sabiedrību.

20. gs. vidū būtiski mainījās nostādnes arī jurisprudencē, jo vispirms zinātnieki un pēc tam arī likumdevēji atteicās no klasiskās zinātnes radītās pasaules ainas. Zinātnieki gan tiesību socioloģijā, gan citās nozarēs izstrādāja jaunas zinātniskās pētniecības metodes un pārvērtēja iepriekš lietotās. Vienlaikus tiesību socioloģijas attīstībā vērojama izteikta kontinuitāte, jo lielākā daļa zinātnieku savos darbos min ne tikai laikabiedru, bet arī priekšgājēju darbus un konceptus. Joprojām tiek analizēti un tālāk attīstīti, piemēram, E. Dirkema un M. Vēbera koncepti.

Tiesību socioloģija izmanto sistēmteoriju, kuru veidojuši un attīstījuši T. Geigers un vācu sociologs Niklass Lūmans (Niklas Luhmann), jo jurisprudences pamatā ir koncepts, ka tiesības veido vienotu sistēmu. No N. Lūmana darbiem izriet secinājums: lai gan sociālo sistēmu, īpaši atsevišķu indivīdu racionalitāti, ir iespējams apšaubīt, sistēmas racionalitāte ir nepieciešama kā pamatnostādne, veicot socioloģiskos pētījumus.

Aktuāla ir vācu sociologa un filozofa Jirgena Hābermāsa (Jürgen Habermas) komunikatīvo attiecību teorija. Darbā “Komunikatīvo darbību teorija” (Theorie des kommunikativen Handelns, 1981), J. Hābermāss izklāsta ideju par saprāta saistību ar valodu. Tiesību socioloģijā būtisks ir viņa darbs “Fakti un normas” (Faktizität und Geltung, 1992), kurā J. Hābermāss pēta tiesību teoriju, izmantojot filozofisku diskursu. Tiesību normas J. Hābermāss definē, kā sociālo attiecību dalībnieku subjektīvo izpratni par savas brīvības robežām. Tiesības pastāv tikai interakcijās starp indivīdiem, kas ir apveltīti ar runas spējām un rīcībspēju konkrētajā sabiedrībā.

ASV no “socioloģiskās jurisprudences” izveidojušies trīs atzari – tiesību reālisms, eksperimentālā jurisprudence un jurimetrika.

Francijā tiesību socioloģiju joprojām ietekmē Ž. Karbonjē iedibinātā skola. Tās ievērojamākie pārstāvji ir Marī Anna Frizon Rošē (Marie-Anne Frison-Roche), Raimonds Verdjē (Raymond Verdier), Frančesko Saverio Nisio (Francesco Saverio Nisio).

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā tiesību socioloģijas strauju attīstību sekmējuši valsts pasūtīti pētījumi. Nozīmīgi valsts atbalstīti zinātniskie pētījumi sākotnēji tika veikti Skandināvijas valstīs, Šveicē, Vācijā, Itālijā un ASV. Mūsdienās šādi pētījumi tiek veikti visās tiesiskās valstīs, kurās publiskā vara ir ieinteresēta noskaidrot tiesību efektivitāti un tiesību realitāti. Kopš 20. gs. beigām valstis sāk dibināt arī speciālus pētniecības institūtus, kas ar tiesību socioloģijas metodēm noskaidro spēkā esošo tiesību reālo ietekmi uz sabiedrību.

Īpašu nozīmi šis jautājums ieguvis, mainoties likumdošanas kultūrai. Dinamiskās izmaiņas sabiedrībā, sociālo vērtību pārvērtēšana un valsts pienākumu pret personu un sabiedrību apjoma pieaugums noteica to, ka 20. gs. gaitā tautas vēlēts likumdevējs – parlaments – sāka strādāt aizvien aktīvāk. Kopš 20. gs. 60.–70. gadiem strauji pieauga likumu un citu normatīvo aktu skaits. Tiesību sociologi šim procesam ieviesa speciālu apzīmējumu – “normu plūdi”. Postmodernajā sabiedrībā sociālo kontroli vairs pilnībā nenodrošina sabiedrības institūti: ģimene, kaimiņu kopiena, draudze, bet galvenokārt to īsteno valsts. Tāpēc par sociālās kontroles galveno līdzekli ir kļuvušas tiesības. N. Horns uzskata, ka postmodernajā sabiedrībā ir vērojams “normatīvais izsalkums”. Tās locekļi kļūst savstarpēji atsvešināti, tāpēc veidojas lielāka vajadzība pēc valsts radītām un piemērotām tiesībām. 21. gs. “normu plūdu” radītās problēmas – nekvalitatīvas tiesību normas, aplama to piemērošana, zemāks likumpaklausības līmenis, tiesiskais nihilisms un citi – apzinās arī valsts. Tas sekmē valsts ieguldījumu zinātniskajā pētniecībā. Attīstās jauna zinātne – likumdošanas socioloģija jeb leģisprudence –, ko pārstāv, piemēram, skotu tiesību filozofs Nīls Makkormiks (Sir Donald Neil MacCormick), Luks Dž. Vintgenss (Luc J. Wintgens). R. Koterels savukārt piedāvā risinājumus kā digitalizācijā un globalizācijā valstij saglabāt jurisdikciju pār saviem pilsoņiem.

Tiesību socioloģija Latvijā sāka veidoties drīz pēc valsts dibināšanas 1918. gadā, taču tikai 20. gs. beigās tiesību socioloģija noformējās kā pastāvīga tiesību zinātņu nozare.

Nozīmīgākās pētniecības iestādes ir Tiesību sociologu forums pie Parīzes II Universitātes (Portail de sociologie du droit: Site internet et forum du Laboratoire de sociologie juridique et du Master de l’Université Paris II); Onatī Starptautiskais tiesību socioloģijas institūts (International Institute for the Sociology of Law in Oñati, Gipuzkoa, Spain); Vīnes Tiesību un kriminālsocioloģijas institūts (Institut für Rechts- und Kriminalsoziologie in Wien).

Svarīgākie periodiskie izdevumi ir laikraksti Sociology of Crime, Law and Deviance (izdevējs Emerald Publishing, kopš 1998); Zeitschrift für Rechtssoziologie (izdevējs De Gruyter, kopš 1980); Droit et société (izdevējs De Gruyter Oldenbourg, kopš 2001).

Nozīmīgākās organizācijas ir Franču tiesību sociologu asociācija (de l’Association Française de Sociologie du Droit, AFSD, kopš 2002, Parīze); Starptautiskais tiesību sociologu institūts (Institut international de sociologie juridique, kopš 1989, Onatī); Tiesību sociologu apvienība (Die Vereinigung für Rechtssoziologie, kopš 1976); Tiesību sociologu sekcija pie Vācu zinātnes biedrības (Sektion Rechtssoziologie der DGS, kopš 1972); Amerikas sociologu asociācijas: tiesību sociologu sekcija (American Sociological Association Section: Sociology of Law, kopš 1991).