Tiesību socioloģija pēta atšķirības starp sabiedrībā spēkā esošajām tiesību normām un sociālo realitāti, efektīvas kolektīvās uzvedības reālās un ārēji novērojamās izpausmes un tās materiālos pamatus. Vienotu nozares definējumu līdz šim nav izdevies izveidot, jo nozares izpētes lauks ir ļoti plašs un vispusīgs; tas saistīts ar tiesību normu sociālo nozīmi, to veidošanos, struktūru un attīstības dinamiku, tāpat arī sociālo institūtu un tiesību institūtu mijiedarbību un nozīmi sabiedrībā. Tiesību socioloģija ir starpdisciplināra nozare, kuras teorētiskie pamati balstīti socioloģijā un tiesību zinātnēs, bet tai ir ļoti cieša saikne ar pārējām socioloģijas nozarēm, kā arī ar kriminoloģiju un tiesību antropoloģiju, t. i., – nozarēm, kas saistītas ar sociālās dzīves dažādu tiesisko nozīmju padziļinātu izpēti.

Atkarībā no izpētes perspektīvas tiesību socioloģija var tikt uzskatīta gan par atsevišķu socioloģijas nozari, gan arī tiesību zinātņu apakšnozari.

Tiesību zinātnēs tiesību socioloģija kopā ar tiesību filozofiju un teoriju ir viena no tiesību teorijas sastāvdaļām. Pieņemts uzskatīt, ka tiesību teorijā dominē juridiskā pieeja tiesībām, absolutizējot normatīvo aktu nozīmi sabiedrisko attiecību regulēšanā. No šādas tiesību pielietošanas vai pat uzspiešanas perspektīvas tiesības visbiežāk tiek skaidrotas kā tiesiskas parādības un procesi, savukārt tiesību socioloģijas uzdevums ir pētīt šo tiesību normu efektīvu funkcionēšanu.

Tiesību socioloģiskā pieeja saistīta ar sabiedriskās dzīves, kas nosaka tiesību sociālo raksturu, objektīvās normatīvās struktūras izprašanu; sabiedrisko attiecību regulējošo sociālo un tiesību normu funkcionēšanas izpēti. Tiesību socioloģijā pēta gan sociālo grupu un atsevišķu personu tiesisko socializāciju,  tiesisko apziņu un uzvedību, gan juridisko kultūru kopumā. Tiek atzīts, ka visi tiesiskie fenomeni ir sociāli, bet ne visi sociālie fenomeni ir tiesiski (piemēram, draudzība kā sociāla parādība netiek normatīvi regulēta).

Ikdienā tiesību saites starp politiku, ekonomiku, kultūru, sociālo sfēru, sabiedrību un atsevišķām tās grupām ir ievērojami komplicētākas, nekā tas tiek aplūkots tiesību teorijā. Uz  tiesību plašo sociālo ietvaru norādījis arī viens no tiesību socioloģijas pamatlicējiem – austriešu jurists Eigens Ērlihs (Eugen Erlich), minot, ka tiesību “smaguma centrs” atrodas nevis likumdošanā, jurisprudencē vai tiesu praksē, bet  tieši sabiedrībā. Pēc E. Ērliha uzskatiem, tiesību avoti un tiesību darbības sekas atrodas ārpus tiesību zinātņu nozares. Šīs atziņas atspoguļo tiesību jēdziena robežu nenoteiktību, uzsverot sabiedrisko attiecību prioritāti pār tiesisko formu.  Socioloģiskais skatījums uz tiesībām ir saistīts ar tiesisko attiecību kopumu, noteiktu sociālo kārtību, sociālo normu, kas izveidojusies sabiedrībā notiekošu procesu rezultātā. Vācu sociologs Niklass Lūmanis (Niklas Luhmann) pat atmetis klasisko tiesību normas izpratni un akcentējis nevis attiecību regulēšanu, bet sagaidāmā rezultāta vai cerību virzienu. Tiesību normu neievērošana nenozīmē, ka notiks normu maiņa. Tiek sagaidīts, ka cilvēki mainīs savu uzvedību un tiesiskās cerības attaisnosies.

No tiesību zinātne perspektīvas pasaule visbiežāk tiek uztverta kā juridiskais fakts, kur notikumu rekonstrukcija notiek kā hipotēzes un tiesību normu dispozīcija. Juristu galvenais uzdevums ir konkrētas situācijas atrisināšana atbilstoši stingrai normu, noteikumu un principu sistēmai, kas ir spēkā konkrētajos apstākļos, bet tiesību zinātne ir vērsta uz teorētiska atbalsta sniegšanu šādu konkrētu lēmumu pieņemšanā.

Pastāv plaši izplatīts uzskats, ka socioloģija ir izolēta no tiesību pētījumiem un tiesību pētījumu un socioloģijas saikne nav pietiekami cieša. Kā norāda amerikāņu filozofs Ronalds Dvorkins (Ronald Dworkin), dažiem juristiem socioloģiskais skatījums uz tiesībām šķiet kā ārējs viedoklis, kas atrodas ārpus juridiskām debatēm. Arī tiesību socioloģijā ir vērojams, ka  juristi darbojas pozitīvo tiesību (likumdevēju radīto tiesību) sistēmas iekšpusē, t.i., atrodas tiesību un juridiskās pieredzes pašā centrā, turpretim sociologi darbojas ārpus tās.

Tradicionāli tiesību socioloģijas pētnieciskos uzdevumus saista ar tiesību darbības savstarpējo sakarību ar citām sociālajām parādībām un sabiedrisko attiecību normatīvi tiesiskā regulējuma izpēti (tajā galvenā uzmanība tiek veltīta tiesību normu efektīvai iedarbībai uz sabiedriskajām attiecībām), kā arī  sociālo parādību ietekmes intensitāti uz tiesībām, to spēju realizēt normatīvi tiesisko regulējumu. Tiesību socioloģijas ietvaros padziļināti tiek apskatīti arī tādu sociālās dzīves elementu (struktūru) kā ekonomikas, politikas, kultūras attīstības un subjektīvo faktoru, tiesisko attiecību dalībnieku psiholoģiskā, profesionālo iemaņu un dzīves pieredzes un citu faktoru ietekme uz tiesībām.

Pastāv vairāki viedokļi attiecībā uz pētījuma priekšmetu tiesību socioloģijā. Daļa pētnieku uzskata, ka tā ir sociālo faktoru un tiesisko parādību mijiedarbība, kā arī šādas mijiedarbības mehānismu un likumsakarību atklāšana, citi – ka tas ir saistīts ar tiesību socioloģiskās izzināšanas likumsakarībām un mācību par sabiedrisko parādību izpētes metodēm. Var uzskatīt, ka izveidojies pietiekami patstāvīgs jautājumu loks, kas tiesību socioloģijā ir uzmanības centrā: tiesību avotu sociālie pamati un tiesību normu optimāla jaunrade; tiesību sociālā funkcija un tiesību normu darbības efektivitāte; dažādu sociālo grupu tiesiskās apziņas stāvoklis, sabiedriskā doma un tiesības, tiesību zināšana un likumu prestižs; morālo un juridisko normu mijiedarbība, personu tiesības un tiesību subkultūras; tiesību politikas jautājumi, tiesībsargājošo iestāžu darbības socioloģija; sabiedriskās kārtības ievērošanas un noziedzības sociālie aspekti, soda efektivitāte un sociālās kontroles ietekme.

Ievērojot tiesību socioloģijas plašo pētījumu lauku, pētījumos ir izmantojamas visas socioloģijā un tiesību zinātnē gan plaši pazīstamās metodes (dokumentu analīze, aptauja, intervijas, kontentanalīze u. c.), gan mazāk pielietotās metodes (diskursa analīze, līdzdalības pētījums u. c.). Pētījumi visbiežāk ir empīriski analītiski un var būt gan kvantitatīvi, gan kvantitatīvi. Tiesību socioloģijai nākas saskarties arī ar zinātniskās izpētes metodoloģiskām problēmām. Kā norādījis norvēģu sociologs Vilhelms Obērs (Vilhelm Aubert), pastāv vairākas būtiskas atšķirības starp juridisko un citu sociālo zinātņu pētnieciskajām perspektīvām: zinātniskā domāšana jurisprudencē parasti virzīta, lai vispārīgo konkretizētu, pretēji citām nozarēm, kurās konkrēto mēģina vispārināt; tiesību zinātnē parasti netiek meklētas cēloņsakarības starp mērķiem, to sasniegšanai izmantotajiem līdzekļiem un sekām (piemēram, sprieduma ietekmi uz likumpārkāpēja turpmāko dzīvi); patiesība likuma izpratnē ir normatīva, t.i., likums neparedz dažādu varbūtību iespējamību  (piemēram, cilvēks vai nu ir, vai nav pārkāpis likumu); likums galvenokārt orientēts uz pagātni vai tagadni, ļoti reti tas saistīts ar nākotnes notikumiem (piemēram, to, kas notiek ar likumpārkāpējiem ieslodzījuma vietā); juridisks lēmums parasti ir divu iespēju lēmums (piemēram, vainīgs vai nevainīgs, tiesisks vai prettiesisks utt.) ar nelielu  kompromisa risinājumu iespējamību.

Par pirmo darbu tiesību socioloģijā pieņemts uzskatīt E. Ērliha grāmatu “Tiesību socioloģijas pamati” (Grundlegung der Soziologie des Rechtes, 1913), tomēr idejas par tiesību veidošanās un funkcionēšanas sociālajiem nosacījumiem un tiesību analīzes nepieciešamību pastāvējušas jau iepriekš. Atsevišķos avotos atrodamas norādes, ka ar tiesību socioloģiju saistītas atziņas meklējamas jau franču juristu Žana Karbonjē (Jean Carbonnier), Monteskjē (Montesquieu), angļu filozofa Tomasa Hobsa (Thomas Hobbes), itāļu kriminologa un politiķa Čēzares Bekarias (Cesare Beccaria) un citu autoru darbos.

Līdz ar socioloģijas rašanos 19. gs. otrajā pusē sākās arī tiesību socioloģijas pamatnostādņu, jēdzienu sistēmas un pētniecisko metožu apzināšana. Socioloģijas pamatlicējs Ogists Konts (Auguste Comte), cīnoties par zinātnes attīrīšanu no nepierādāmiem metafiziskiem un teoloģiskiem pieņēmumiem, piedāvāja zinātņu nozares iedalīt divās grupās – abstraktajās un precīzajās ‒, kur abstraktās zinātnes nodarbojas ar dabas likumu, kategoriju un parādību atklāšanu un  pētīšanu (piemēram, astronomija, fizika, ķīmija u. c.), bet precīzās ar atklāto likumu praktisku izmantošanu (piemēram, medicīna). Atbilstoši O. Konta uzskatam socioloģija ietilpst abās šajās grupās ‒ gan kā nozare, kas atklāj sociālos likumus, gan kā nozare, kas praktiski tos pielieto. Savos darbos O. Konts formulējis vienu no tiesību socioloģijas pamatprincipiem: likumiem ir jāizriet no sociālās dzīves pieredzes, nevis likumdevēju a priori formulētiem jēdzieniem. O. Konts minējis arī to, ka sociālā zinātniskā izzināšana, t. sk. tiesību izzināšana, jābalsta precīzo zinātņu metodoloģijā. 

Par vienu no tiesību socioloģijas pamatlicējiem uzskatāms arī franču filozofs un sociologs Emils Dirkems (Émile Durkheim). Viņš ir viens no pirmajiem, kas sabiedrības analīzē atteicās no tolaik dominējošā viedokļa, ka sabiedrību veido atsevišķu cilvēku “summa”. E. Dirkems bija pārliecināts, ka ne visus sociālos faktus var vērtēt ar individuālām īpašībām, jo grupa domā, jūt un darbojas pavisam citādi nekā katrs atsevišķs tās dalībnieks, būdams nošķirts no grupas (piemēram, pūļa uzvedības fenomens). Pēc E. Dirkema domām, cilvēku darbību sabiedrībā ietekmē tādi sociālie fakti kā morālās un tiesību normas, dažādas sabiedrisko attiecību formas (piemēram, ģimeniskās, valstiskās utt.). Viņš arī izvirzīja pieņēmumu – ja sabiedrībā iestājas pagrimums (anomija), kas notiek sabiedrības attīstības pārejas periodos, kad pastāvējušās normas un institūti vairs pienācīgi nedarbojas, bet jauni vēl nav izveidojušies, tad indivīdi mēģina iziet ārpus pastāvošās sociālās solidaritātes, veicot prettiesiskas darbības. Tas notiek tajos gadījumos, kad palielinās individuālo brīvību iespējas ar vienlaicīgu kolektīvās kontroles sašaurināšanos.

Veidojot interpretatīvās teorijas pamatus, būtisku ieguldījumu tiesību socioloģijā sniedzis arī Makss Vēbers (Max Weber). Vienā no saviem darbiem viņš analizējis jēdziena “noteikumi” divas nozīmes. Viena no tām ir ‘noteikums kā normas jēga’, ko M. Vēbers uzskata par noteikumu ideālo nozīmi, ar kuru strādā tiesību zinātne, meklējot juridisko patiesību. Otra jēdziena “noteikumi” nozīme ir ‘empīriska darbība’. Empīrisko darbību M. Vēbers salīdzina ar kāršu spēles noteikumiem, kur “ideālajiem” spēles noteikumiem ir ļoti daudz interpretāciju. Noteikumu ideālās nozīmes un to empīriskā darbība ne vienmēr pilnībā sakrīt, tāpēc tiesiskie noteikumi, kas tiek uzskatīti par ideju, nav empīriski fiksēta lietu kārtība, bet norma, kas iecerēta kā piemērošanai nepieciešama. Tādējādi tiesisks noteikums ir nevis reāli pastāvoša forma, bet vērtību standarts, ar kuru tiks vērtēts faktiskais notikums juridiskās patiesības noskaidrošanas nepieciešamības gadījumā. Balstoties uz to, M. Vēbers secinājis, ka tiesiskais noteikums nav sociālās dzīves forma, bet empīriskās realitātes komponents, maksima.

Tiesību socioloģijā nenotiek nošķirtu teoriju izstrādāšana, bet tās teorētiskie pamati balstās uz plašākām socioloģiskām teorijām un atziņām, kas veltītas tiesībām, uz tiesību teorijas, kriminoloģijas un citu zinātņu teoriju uzskatiem. Tiesību socioloģijā atšķirīgos uzskatu un pētnieciskos virzienus pieņemts saukt  par skolām.

Tiesību socioloģijas attīstības gaitā zinātniski pētnieciskā darbība visaktīvāk notikusi četros virzienos.

Institucionālā tiesību socioloģija aplūko sabiedrību kā dažādu veidu institūciju mehānisku apvienību un kopumu. Ar institūciju saprot cilvēku, kas apvienojušies, lai sasniegtu noteiktus mērķus, apvienības. Cilvēku apvienības var būt gan sabiedriskas organizācijas, gan komercuzņēmumi, gan, piemēram, interešu vai sporta klubi. Valsts tiek uzskatīta par īpašu institūcijas paveidu. Apvienību darbības procesā var tikt un arī visbiežāk tiek veidoti savi formāli vai neformāli regulējoši noteikumi, paralēli valsts regulējumam vai atsevišķos gadījumos pat pretrunā tiem. Šādā veidā valsts tiesiskais regulējums tiek papildināts vai aizvietots ar grupu noteikumiem, šo procesu marginālos gadījumos valsts pat var zaudēt savu centrālo normatīvā regulētāja lomu. Ievērojamākie šie virziena pārstāvji ir franču sociologs Georgijs Gurvičs (Геoргий Гyрвич, arī Georges Gurvitch) un amerikāņu sociologs Pitirims Sorokins (Питирим Сорoкин, arī Pitirim Sorokin).

Otrs nozīmīgākais tiesību socioloģijas virziens ir pragmatiskā tiesību socioloģija. Atbilstoši šīs skolas filozofijai izzināšanai vērtīgs ir tikai tas, kam ir praktiska nozīme un kas ir vajadzīgs indivīdam vai kādai grupai. Domāšana ir veids, ar kuru cilvēks pieskaņojas apkārtējai videi, lai varētu veiksmīgi darboties. Tiesībām nav patstāvīgas nozīmes, tās tiek iegūtas praktiskā valsts pārvaldes, tiesnešu vai citu amatpersonu darbības un lēmumu rezultātā, tādējādi lēmumi ir tie, kas veido dzīvās, reālās tiesības, pretstatā normatīvajos aktos “sastingušajām”, abstraktajām tiesībām. Kā norādījis amerikāņu jurists Olivers Holmss (Oliver Holmes), tiesības izpaužas nevis loģikā, bet gan praksē. Šo pētniecības virzienu attīstījuši O. Holmss un amerikāņu jurists Rosko Paunds (Roscoe Pound).

Trešais virziens ir reālistiskā tiesību socioloģija. Tā galvenokārt attīstīta Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Šīs skolas mērķis ir nevis teorijas veidošana, bet praktisku pētniecisku metožu izstrāde, lai izpētītu reāli darbojošās tiesību normas. Metodes balstās uz tiesnešu un amatpersonu darbības izpēti, t. i., to personu darbības izpēti, kuras pieņem konkrētus lēmumus konkrētās lietās, tādējādi radot tiesības. Galvenie šīs skolas pārstāvji ir Karls Levelins (Karl Llewellyn) un Džeroms Frenks (Jerome Frank)

Ceturtais virziens ir empīriskā tiesību socioloģija. Tā balstīta uz empīrisku izpētes metožu izstrādi ar mērķi iegūt ticamu informāciju par tiesību reālo darbību un to saikni ar cietiem sociāliem faktoriem (piemēram, finansiālais stāvoklis, izglītības līmenis utt.). Empīriskajā tiesību socioloģijā tiek izstrādāti objektīvu, visaptverošu, vispusīgu, pilnīgu un reprezentatīvu sociāli tiesisko pētījumu kritēriji. Izpētes procesā paredzēts izmantot tādas zinātniskās izpētes metodes kā iekļautais novērojums, dokumentu analīze, anketēšana un intervijas.

Par atsevišķu akadēmisku un empīrisku pētījumu nozari tiesību socioloģija kļuva pēc Otrā pasaules kara 20.  gs. vidū. Nozīmīgākie tiesību socioloģijas pētījumi koncentrējas tikai atsevišķos reģionālos centros Skandināvijā, Lielbritānijā, ASV, Japānā, Austrālijā un Dienvidāfrikā. Katrā no centriem pētniecība notiek specifiskos virzienos, piemēram, ASV tā notiek četros pamatvirzienos: 1) tiesu lēmumu taisnīguma izpēte; 2) policijas darbības analīze; 3) juristu, advokātu un tiesnešu profesionālās darbības pētījumi; 4) sabiedriskās domas pētījumi par tiesību normu darbību. Skandināvijā tie ir saistīti ar iedzīvotāju tiesiskās psiholoģijas un taisnīguma uztveres pētījumiem. Mūsdienu pētījumu kopējā tendence tiesību socioloģijā ‒ aizvien vairāk pētījumu tiek balstīti uz interpretatīvajām teorijām, kuras  tiesības pēta un apraksta sociālajā kontekstā vai kā sociālu un kultūras produktu.

Ir vairākas starptautiski nozīmīgas tiesību socioloģijas profesionālās apvienības, piemēram, Starptautiskais Tiesību socioloģijas institūts (International Institute for the Sociology of Law) un Sabiedrības un tiesību pētniecības apvienība (Socio-Legal Studies Association), tomēr par nozīmīgāko uzskatāma ASV Tiesību un sabiedrības asociācija (Law and Society Association). Tiesību un sabiedrības asociācija sadarbībā ar Starptautisko Socioloģijas asociāciju (International Sociological Association), kuras ietvaros darbojas Tiesību socioloģijas pētnieciskā komiteja (Research Committee on Sociology of Law), reizi piecos gados rīko plašu starptautisku konferenci, apvienojot gandrīz visas starptautiski aktīvās tiesību sociologu asociācijas.

Nozīmīgākie tiesību socioloģijas centri Eiropā ir Tiesību socioloģijas institūts (Rättssociologiska institutionen) Lundas Universitātē (Lunds Universitet) Zviedrijā, Tiesību un sabiedrības centrs (Centre for Law and Society) Edinburgas Universitātē (University of Edinburgh) Lielbritānijā, Sabiedrības un tiesību izpētes centrs (Centre for Socio-Legal Studies) Oksfordas Universitātē (University of Oxford) Lielbritānijā, Tiesību izpētes, novērtēšanas un tehnikas centrs (Centre d'étude, de technique et d'évaluation législatives, CETEL)  Ženēvas Universitātē (Universitè de Genève) Šveicē u. c.

Nozīmīgākie tiesību socioloģijas pētniecības centri citur pasaulē ir Kalifornijas Universitāte Bērklijā (University of California, Berkeley) ASV, Tokijas Universitāte (東京大学) un Meiji Universitāte (明治大学) Japānā, Ņūkāslas Universitāte (Newcastle University) Austrālijā, Keiptaunas Universitāte (University of Cape Town), Kvazulu-Natālas Universitāte (University of KwaZulu-Natal) Dienvidāfrikas Republikā.

Pētījumi tiesību socioloģijā tiek publicēti vairākos žurnālos. Journal of Empirical Legal Studies (kopš 2004. gada; izdod starptautiskā zinātnieku organizācija “Tiesību empīriskās izpētes apvienība”, Society for Empirical Legal Studies) ir oficiālais Tiesību empīriskās izpētes apvienības izdevums. Žurnāls radīts ar mērķi veidot zinātnisku diskusiju par tiesību empīriskas un eksperimentālas izpētes jautājumiem. Žurnāls ir starpdisciplinārs un iznāk četras reizes gadā. Law & Social Inquiry (kopš 1976. gada) ir ASV juristu ietekmīgākās profesionālās organizācijas ‒ Amerikas juristu asociācijas (American Bar Association) ‒ izdots žurnāls.  Žurnāls ir  starpdisciplinārs. Tajā ar mērķi sniegt ieguldījumu sociāli tiesisko parādību labākā izpratnē tiek publicēti gan empīriski un teorētiski pētījumi, gan arī zinātniski viedokļi un recenzijas. Žurnālā savus pētījumus publicē tiesību un socioloģijas, ekonomikas, politiskas, sociālās psiholoģijas un citu sociālo zinātņu pārstāvji. Law and Society Review (kopš 1966. gada) ir nozares nozīmīgākais recenzētais žurnāls. To izdod Tiesību un sabiedrības asociācija (Law and Society Association), kurā apvienojušies dažādu nozaru zinātnieki, kas nodarbojas ar tiesību jautājumu izpēti sociālā, politiskā, ekonomiskajā un kultūras dzīves kontekstā. Social & Legal Studies (kopš 1992. gada) ir starptautisks žurnāls, viens no nozares nozīmīgākajiem recenzētiem žurnāliem. Žurnālā tiek publicētas progresīvas, starpdisciplināras un kritiskas atziņas par sociāli tiesiskām problēmām feminisma, postkoloniālās  un sociālistu ekonomiskas aspektā. The Journal of Law and Society (kopš 1974. gada) ir Lielbritānijas nozīmīgākais periodiskais izdevums sabiedriski tiesisko problēmu izpētē. Žurnāls piedāvā starptautisku skatījumu uz tiesību jautājumu problemātiku. Zeitschrift für Rechtssoziologie (kopš 1980. gada; izdod De Gruyter) iznāk vācu valodā divas reizes gadā. Tajā tiek publicēti zinātniski pētījumi un akadēmiskas diskusijas par tiesībām sabiedrības kontekstā un tiesību un sabiedrības mijiedarbību. Žurnālā tiek publicētas arī recenzijas par Vācijā un citās valstīs iznākušām publikācijām.