Ķermeņa socioloģijas teorētiskā un praktiskā nozīme saistīta ar faktu, ka cilvēks ir ķermeniska būtne. Ķermenis veido saikni starp indivīdu, citiem cilvēkiem un apkārtējo pasauli, nodrošinot cilvēka kā sociālas būtnes funkcionēšanu. Cilvēka ķermenis dažādos laikmetos, kultūrās un zinātnes nozarēs interpretēts atšķirīgos veidos: gan ontoloģiski (attiecībā uz ķermenisko esamību), gan epistemoloģiski (attiecībā uz zināšanām par ķermeni). Ķermeņa īpašā nozīme saistāma arī ar to, ka ķermenis vienlaikus ir gan dabas, gan kultūras daļa. Dabaszinātnēs cilvēka ķermenis tradicionāli aplūkots kā bioloģisks objekts, bet 20. gs. filozofijā un sociālajās zinātnēs dominēja ideja par to, ka personas nepastarpināti uztvertais ķermenis ir kaut kas vairāk nekā vienkārši fiziska lieta vai bioloģisks objekts.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ķermenis kļuvis par socioloģisku diskusiju tēmu, un ir izveidojusies ķermeņa socioloģija kā atsevišķa socioloģijas nozare, kas attīstījusies ciešā mijiedarbībā ar veselības un medicīnas socioloģiju, mākslas socioloģiju, sporta socioloģiju un citām socioloģijas nozarēm. Ķermeņa socioloģijas aizsākumu iezīmēja Braiena Tērnera (Bryan S. Turner) grāmatas “Ķermenis un sabiedrība” (The Body and Society, 1984) iznākšana. Tālāk nozares idejas un teorijas attīstītas arī Endrjū Bleikija (Andrew Blaikie), Maika Fezerstona (Mike Featherstone), Artūra Franka (Arthur W. Frank), Keitas Kreganas (Kate Cregan), Nika Kroslija (Nick Crossley), Deboras Luptones (Deborah Lupton), Krisa Šilinga (Chris Shilling) un citu sociologu darbos.

Lai gan pirmās publikācijas ķermeņa socioloģijā iznāca 20. gs. 80. gadu vidū, pastiprināta interese par šo nozari aizsākās 90. gados. K. Šilings, analizējot to, kādēļ ķermenis 20. gs. otrajā pusē kļuvis par nozīmīgu jēdzienu socioloģijā, norāda vairākus iemeslus: feminisma “otrā viļņa” kritika par dzimtes lomu ietekmi uz ķermeņa uztveri (atšķirīga dažādu dzimumu ķermeņu uztvere sabiedrībā, attiecinot uz tiem atšķirīgas normas); demogrāfiskās izmaiņas, kas pievērsa uzmanību vecākās paaudzes vajadzībām; patērētāju kultūras analīze, kas parādīja, ka ārējam izskatam, ķermeņa formai un fiziskajai kontrolei pār ķermeni ir arvien pieaugoša nozīme cilvēka identitātes veidošanās procesā; zināšanu krīze par to, kas ir ķermenis un iemiesotība. M. Fezerstons norādījis arī uz patērētāju kultūras, komerciālo interešu, feministiskās kritikas un demogrāfisko izmaiņu ietekmi uz ķermeņa interpretāciju socioloģijā.

Viena no nozīmīgākajām ķermeņa socioloģijas tematiskajām jomām saistīta ar medicīnas un veselības socioloģiju, ietverot tādas tēmas kā ķermeņa medikalizācija (process, kurā veselības aprūpes sistēma un profesionāļi sāk kontrolēt noteiktus ķermeņa stāvokļus un funkcijas, kas iepriekš nav uzskatīti par medicīnisku problēmu, piemēram, menopauzes medikalizācija), medicīnas nozīme ķermeņa pārvaldībā un kontrolē (piemēram, psihiatrijas nozīme totalitāro režīmu īstenotajās represijās), slimības un sāpju ķermeniskā pieredze (piemēram, hroniskas slimības ietekme uz personas dzīves kvalitāti, ikdienas praksēm un sava ķermeņa uztveri). Plaši attīstīts ķermeņa socioloģijas jautājumu loks ir individuālā un kolektīvā ķermeniskā pieredze, kas ietver ar dzimti, seksualitāti, dzīves ciklu, novecošanu, invaliditāti, emancipāciju un nevienlīdzību saistītos aspektus. Nozīmīgas tematiskās jomas ir arī cilvēka ķermeniskās izpausmes sportā un mākslā (piemēram, pētījumi par personu ar invaliditāti iesaisti un sociālo uztveri sportā, cilvēka ķermeņa kā materiāla pielietojumu mākslā). Ķermeņa socioloģijā tiek padziļināti pētīta arī moderno tehnoloģiju (piemēram, biotehnoloģiju, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju) ietekme uz ķermeni un tā uztveri (piemēram, medicīniskās apaugļošanas tehnoloģiju radītās izmaiņas cilvēka reprodukcijas pieredzē). Viena no jaunākajām ķermeņa socioloģijas tematiskajām jomām ir neirozinātnes sasniegumu analīze (piemēram, neirozinātnes pētījumu rezultātu ietekme uz cilvēka ķermeņa pašizpratni un sociālo uztveri).

Lai gan ķermeņa socioloģija izveidojusies 20. gs. otrajā pusē, nozares veidošanos ietekmējušas vairākas senākas filozofijas un sociālo zinātņu teorijas. Būtiska ietekme uz ķermeņa izpratni bijusi Renē Dekarta (René Descartes) duālisma filozofijai, kas ķermeņa socioloģijā tiek plaši kritizēta. R. Dekarta piedāvātais divu substanču ‒ gara un matērijas ‒ nošķīrums, kas cilvēka pašizpratnē galveno uzmanību pievērsa cilvēka prātam, nevis ķermenim, lielā mērā pamatoja intereses trūkumu par ķermeni klasiskajā socioloģijā. 19. gs. otrajā pusē vācu filozofs Frīdrihs Nīče (Friedrich Nietzsche) kritizēja kartēzisko duālismu un skaidroja ķermeņa un prāta saikni, iezīmējot jaunu skatījumu uz ķermeni, kas noliedz duālismu, uzsverot, ka prāts ir plašs jēdziens, kas ietver visu ķermeni. Būtiski ķermeņa ontoloģisko un epistemoloģisko izpratni ietekmējusi fenomenoloģija. 20. gs. sākumā vācu filozofs Edmunds Huserls (Edmund Husserl) skaidroja ķermeni kā cilvēka zināšanu un pieredzes centru. Turpinot fenomenoloģisko tradīciju, franču filozofs Moriss Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty) darbā “Uztveres fenomenoloģija” (Phénoménologie de la perception, 1945) ieviesa dzīvotā ķermeņa (lived–body) un objektivizētā ķermeņa citiem (body–for–others) pretstatījumu. Tie kļuva par pamatjēdzieniem daudzu ķermeņa sociologu darbos. Šis jēdzienu nošķīrums pauda ideju, ka ķermenis ir cilvēka sākotnējais esamības veids pasaulē, cilvēka apziņa ir iemiesota apziņa – tā ir nesaraujami saistīta ar cilvēka ķermenisko esamību, un persona ir iemiesota būtne, nevis ķermeņa īpašniece. Liela ietekme uz ķermeņa socioloģijas attīstību ir franču filozofa Mišela Fuko (Michel Foucault) darbiem par seksualitāti, varu un kontroli – “Uzraudzīt un sodīt” (Surveiller et punir: Naissance de la prison, 1975), “Seksualitātes vēsture” (Histoire de la sexualité: la volonté de savoir, 1976) un citiem, kuros M. Fuko analizē procesus, kuros sabiedriskā kārtība kļūst par ķermeņa iekšējo kārtību, ko apzīmē jēdzieni “slimība” un “veselība”.

Klasiskajā socioloģijā ķermenis netika izvirzīts kā atsevišķs pētījuma priekšmets, tomēr netieši ķermenis jau 20. gs. sākumā bija iekļauts sociālo zinātņu teorijās. Piemēram, 19. gs. 20. gados franču sociologa Marsela Mosa (Marcel Mauss) darbos sievas vai bērna dāvināšana minēta kā viena no nozīmīgākajām dāvanām apmaiņā starp sociālajām grupām. Šis apmaiņas process tiek skaidrots simboliskā un sociālā, nevis materiālā skatījumā, uzsverot ķermeņa kā dāvanas sociālo nozīmi. Būtiska nozīme ķermeņa socioloģijas attīstībā ir arī vācu sociologa Georga Zimmela (Georg Simmel) socioloģiskajiem pētījumiem par žestu, skatienu un ķermeņa ārējā izskata nozīmi sociālajā saskarsmē kas pievērsa sociologu uzmanību ķermeņa simboliskajai nozīmei; amerikāņu sociologa Ērvinga Gofmena (Erving Goffman) teorijām par stigmas un ķermeņa nozīmi sociālās personas konstruēšanā, kas iekļāva socioloģijas interešu lokā marginalizētus ķermeņus; vācu sociologa Norberta Eliasa (Norbert Elias) pētījumiem par miršanas un nāves fizikalitāti un sociālo nozīmi; franču sociologa Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) ieviestajiem jēdzieniem “sociālā kontrole” (indivīdu un sociālo institūciju īstenoti kontroles mehānismi, piemēram, uzvedības standarti, ar kuru palīdzību sabiedrībā tiek uzturēta sociālā kārtība un saliedētība) un habitus (sociāli veidotas, noturīgas ķermeniskas dispozīcijas, kas nosaka to, kā persona jūtas un rīkojas sociālajā vidē).

Nozīmīgākās ķermeņa socioloģijas teorētiskās pieejas ir sociālais konstruktīvisms, sociālais interakcionisms, fenomenoloģiskā socioloģija un naratīvā pieeja.

Sociālā konstruktīvisma pārstāvji sākotnēji kritizēja bioloģiskā redukcionisma teorijas, kas bioloģiski skaidroja dzimti, seksualitāti, rasi, intelektu, veidojot pamatu sociālai diskriminācijai. Piemēram, antropologs Francis Boass (Franz Boas) 20. gs. sākumā oponēja bioloģiskā redukcionisma teorijām par atšķirībām starp baltās rases pārstāvjiem un “primitīvajām” ciltīm. Sociālajā konstruktīvismā arī ķermeņa nozīme, vērtējums, noteikta ārējā izskata pieņemšana vai nepieņemšana tiek skatītas kā sociāli konstruētas parādības. Šī pieeja ķermeņa socioloģijā plaši izmantota pētījumos par ēšanas traucējumiem (piemēram, Sjūzenas Bordo (Susan Bordo) darbā “Neuzveicamais svars: feminisms, Rietumu kultūra un ķermenis”, Unbearable Weight: Feminism, Western Culture, and the Body, 1993), ķermeni kā patērniecības objektu, plastiskās ķirurģijas sociālajiem aspektiem, invaliditāti, kiborgiem u. c.

Sociālā konstruktīvisma pieeju tālāk attīstījuši simboliskā interakcionisma pārstāvji. Simboliskajā interakcionismā ķermenis tiek uztverts nevis kā funkcionālu orgānu kopums, bet kā nozīmīgs sociāls objekts – nozīmes nesējs gan pašam subjektam, gan sabiedrībai. Ķermenis vienlaikus ir gan iemiesots subjekts, gan subjekta uztverts objekts, kam ir simboliska nozīme saskarsmē. Būtiski simboliskā interakcionisma tradīcijā balstīti pētījumi ir Džuljetas Korbinas (Juliet Corbin) un Enselma Strausa (Anselm Strauss) darbi par hroniskas slimības pieredzi un tās saistību ar ķermeni, Ketijas Čermas (Kathy Charmaz) pētījumi par slimības pieredzi, piem., “Labās dienas, sliktās dienas: patība un hroniska slimība laikā” (Good Days, Bad Days: The Self and Chronic Illness in Time, 1991) u. c.

Simboliskā interakcionisma pārstāvji uzsver, ka būtiska pieredzes veidošanās sastāvdaļa ir sociālā mijiedarbību, turpretī fenomenoloģiskie ķermeņa pētījumi mēģina izvairīties no kultūras ietekmes un pietuvoties dzīvajai, individuālajai pieredzei un tās intersubjektivitātei kā sākotnējai realitātei. Fenomenoloģiskajā ķermeņa socioloģijā par nozīmīgiem tiek uzskatīti intersubjektivitātes, dzīves pasaules, iemiesotības un dzīvotā ķermeņa jēdzieni. Šī virziena pārstāvji īpaši pievērsušies ar slimību saistīto sāpju un ciešanu pieredzes izpētei, kā arī politiskās vardarbības un sociālās marginalizācijas ķermeniskajai pieredzei. Iemiesotības jēdziens fenomenoloģiskajā pieejā raksturo ķermeni kā nozīmes, pieredzes un izpausmju norises vietu. Piemēram, Keja Tūmsa (Key Toombs), kura socioloģijā attīsta M. Merlo-Ponti fenomenoloģijas idejas, saistot tās ar savu personisko slimības pieredzi, grāmatā “Slimības nozīme: ārsta un pacienta atšķirīgo perspektīvu fenomenoloģiskais apraksts” (The Meaning of Illness: A Phenomenological Account of the Different Perspectives of Physician and Patient, 1992) “dzīvotā ķermeņa” pieredzi raksturo gan kā sākotnējo atskaites punktu, attiecībā pret kuru tiek uztvertas lietas, gan kā cilvēka darbībās izmantotu instrumentu un daudzu cilvēka darbību mērķi. Turpretī “ķermenis citiem” ir objekts, kuru var novērot, pētīt un ar kuru var veikt manipulācijas.

Naratīvo pieeju ķermeņa socioloģijā attīstījis sociologs A. V. Franks, kura skatījumā personas stāstījums ne tikai apraksta ķermenisko pieredzi, bet vienlaikus ir arī jaunas identitātes radīšana. A. V. Franks uzsver, ka slimības situācijā savas ķermeniskās pieredzes paušana stāstā palīdz atjaunot iedragāto saikni starp ķermeni, patību un sabiedrību.

Ķermeņa socioloģijas empīriskajos pētījumos galvenokārt tiek izmantotas kvalitatīvās metodes: priekšmetā balstītā teorija (grounded theory), interpretatīvā fenomenoloģija, naratīvu analīze u. c. Tomēr atsevišķos gadījumos tiek izmantotas arī kvantitatīvās metodes un makrosocioloģiskā analīze.

Nozīmīgākie ķermeņa socioloģijas pētniecības centri Lielbritānijā ir Aberdīnas Universitāte (University of Aberdeen), Kentas Universitāte (University of Kent) un Mančestras Universitāte (University of Manchester); Austrālijā ‒ Monaša Universitāte (Monash University) un Sidnejas Universitāte (University of Sydney). Šajās universitātēs ir veikti nozares attīstībai būtiski pētījumi.

Nozīmīgākie jomas žurnāli Body & Society (kopš 1995. gada), kā arī Theory, Culture & Society (kopš 1982. gada), kurā ķermeņa socioloģija ir viena no būtiskām tematiskajām jomām. 1994.–2004. gadā franču valodā iznāca žurnāls Corps & Culture.