Nozīmīgākās teorijas Lai gan ķermeņa socioloģija izveidojusies 20. gs. otrajā pusē, nozares veidošanos ietekmējušas vairākas senākas filozofijas un sociālo zinātņu teorijas. Būtiska ietekme uz ķermeņa izpratni bijusi Renē Dekarta (René Descartes) duālisma filozofijai, kas ķermeņa socioloģijā tiek plaši kritizēta. R. Dekarta piedāvātais divu substanču ‒ gara un matērijas ‒ nošķīrums, kas cilvēka pašizpratnē galveno uzmanību pievērsa cilvēka prātam, nevis ķermenim, lielā mērā pamatoja intereses trūkumu par ķermeni klasiskajā socioloģijā. 19. gs. otrajā pusē vācu filozofs Frīdrihs Nīče (Friedrich Nietzsche) kritizēja kartēzisko duālismu un skaidroja ķermeņa un prāta saikni, iezīmējot jaunu skatījumu uz ķermeni, kas noliedz duālismu, uzsverot, ka prāts ir plašs jēdziens, kas ietver visu ķermeni. Būtiski ķermeņa ontoloģisko un epistemoloģisko izpratni ietekmējusi fenomenoloģija. 20. gs. sākumā vācu filozofs Edmunds Huserls (Edmund Husserl) skaidroja ķermeni kā cilvēka zināšanu un pieredzes centru. Turpinot fenomenoloģisko tradīciju, franču filozofs Moriss Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty) darbā “Uztveres fenomenoloģija” (Phénoménologie de la perception, 1945) ieviesa dzīvotā ķermeņa (lived–body) un objektivizētā ķermeņa citiem (body–for–others) pretstatījumu. Tie kļuva par pamatjēdzieniem daudzu ķermeņa sociologu darbos. Šis jēdzienu nošķīrums pauda ideju, ka ķermenis ir cilvēka sākotnējais esamības veids pasaulē, cilvēka apziņa ir iemiesota apziņa – tā ir nesaraujami saistīta ar cilvēka ķermenisko esamību, un persona ir iemiesota būtne, nevis ķermeņa īpašniece. Liela ietekme uz ķermeņa socioloģijas attīstību ir franču filozofa Mišela Fuko (Michel Foucault) darbiem par seksualitāti, varu un kontroli – “Uzraudzīt un sodīt” (Surveiller et punir: Naissance de la prison, 1975), “Seksualitātes vēsture” (Histoire de la sexualité: la volonté de savoir, 1976) un citiem, kuros M. Fuko analizē procesus, kuros sabiedriskā kārtība kļūst par ķermeņa iekšējo kārtību, ko apzīmē jēdzieni “slimība” un “veselība”.
Klasiskajā socioloģijā ķermenis netika izvirzīts kā atsevišķs pētījuma priekšmets, tomēr netieši ķermenis jau 20. gs. sākumā bija iekļauts sociālo zinātņu teorijās. Piemēram, 19. gs. 20. gados franču sociologa Marsela Mosa (Marcel Mauss) darbos sievas vai bērna dāvināšana minēta kā viena no nozīmīgākajām dāvanām apmaiņā starp sociālajām grupām. Šis apmaiņas process tiek skaidrots simboliskā un sociālā, nevis materiālā skatījumā, uzsverot ķermeņa kā dāvanas sociālo nozīmi. Būtiska nozīme ķermeņa socioloģijas attīstībā ir arī vācu sociologa Georga Zimmela (Georg Simmel) socioloģiskajiem pētījumiem par žestu, skatienu un ķermeņa ārējā izskata nozīmi sociālajā saskarsmē kas pievērsa sociologu uzmanību ķermeņa simboliskajai nozīmei; amerikāņu sociologa Ērvinga Gofmena (Erving Goffman) teorijām par stigmas un ķermeņa nozīmi sociālās personas konstruēšanā, kas iekļāva socioloģijas interešu lokā marginalizētus ķermeņus; vācu sociologa Norberta Eliasa (Norbert Elias) pētījumiem par miršanas un nāves fizikalitāti un sociālo nozīmi; franču sociologa Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) ieviestajiem jēdzieniem “sociālā kontrole” (indivīdu un sociālo institūciju īstenoti kontroles mehānismi, piemēram, uzvedības standarti, ar kuru palīdzību sabiedrībā tiek uzturēta sociālā kārtība un saliedētība) un habitus (sociāli veidotas, noturīgas ķermeniskas dispozīcijas, kas nosaka to, kā persona jūtas un rīkojas sociālajā vidē).
Nozīmīgākās ķermeņa socioloģijas teorētiskās pieejas ir sociālais konstruktīvisms, sociālais interakcionisms, fenomenoloģiskā socioloģija un naratīvā pieeja.
Sociālā konstruktīvisma pārstāvji sākotnēji kritizēja bioloģiskā redukcionisma teorijas, kas bioloģiski skaidroja dzimti, seksualitāti, rasi, intelektu, veidojot pamatu sociālai diskriminācijai. Piemēram, antropologs Francis Boass (Franz Boas) 20. gs. sākumā oponēja bioloģiskā redukcionisma teorijām par atšķirībām starp baltās rases pārstāvjiem un “primitīvajām” ciltīm. Sociālajā konstruktīvismā arī ķermeņa nozīme, vērtējums, noteikta ārējā izskata pieņemšana vai nepieņemšana tiek skatītas kā sociāli konstruētas parādības. Šī pieeja ķermeņa socioloģijā plaši izmantota pētījumos par ēšanas traucējumiem (piemēram, Sjūzenas Bordo (Susan Bordo) darbā “Neuzveicamais svars: feminisms, Rietumu kultūra un ķermenis”, Unbearable Weight: Feminism, Western Culture, and the Body, 1993), ķermeni kā patērniecības objektu, plastiskās ķirurģijas sociālajiem aspektiem, invaliditāti, kiborgiem u. c.
Sociālā konstruktīvisma pieeju tālāk attīstījuši simboliskā interakcionisma pārstāvji. Simboliskajā interakcionismā ķermenis tiek uztverts nevis kā funkcionālu orgānu kopums, bet kā nozīmīgs sociāls objekts – nozīmes nesējs gan pašam subjektam, gan sabiedrībai. Ķermenis vienlaikus ir gan iemiesots subjekts, gan subjekta uztverts objekts, kam ir simboliska nozīme saskarsmē. Būtiski simboliskā interakcionisma tradīcijā balstīti pētījumi ir Džuljetas Korbinas (Juliet Corbin) un Enselma Strausa (Anselm Strauss) darbi par hroniskas slimības pieredzi un tās saistību ar ķermeni, Ketijas Čermas (Kathy Charmaz) pētījumi par slimības pieredzi, piem., “Labās dienas, sliktās dienas: patība un hroniska slimība laikā” (Good Days, Bad Days: The Self and Chronic Illness in Time, 1991) u. c.
Simboliskā interakcionisma pārstāvji uzsver, ka būtiska pieredzes veidošanās sastāvdaļa ir sociālā mijiedarbību, turpretī fenomenoloģiskie ķermeņa pētījumi mēģina izvairīties no kultūras ietekmes un pietuvoties dzīvajai, individuālajai pieredzei un tās intersubjektivitātei kā sākotnējai realitātei. Fenomenoloģiskajā ķermeņa socioloģijā par nozīmīgiem tiek uzskatīti intersubjektivitātes, dzīves pasaules, iemiesotības un dzīvotā ķermeņa jēdzieni. Šī virziena pārstāvji īpaši pievērsušies ar slimību saistīto sāpju un ciešanu pieredzes izpētei, kā arī politiskās vardarbības un sociālās marginalizācijas ķermeniskajai pieredzei. Iemiesotības jēdziens fenomenoloģiskajā pieejā raksturo ķermeni kā nozīmes, pieredzes un izpausmju norises vietu. Piemēram, Keja Tūmsa (Key Toombs), kura socioloģijā attīsta M. Merlo-Ponti fenomenoloģijas idejas, saistot tās ar savu personisko slimības pieredzi, grāmatā “Slimības nozīme: ārsta un pacienta atšķirīgo perspektīvu fenomenoloģiskais apraksts” (The Meaning of Illness: A Phenomenological Account of the Different Perspectives of Physician and Patient, 1992) “dzīvotā ķermeņa” pieredzi raksturo gan kā sākotnējo atskaites punktu, attiecībā pret kuru tiek uztvertas lietas, gan kā cilvēka darbībās izmantotu instrumentu un daudzu cilvēka darbību mērķi. Turpretī “ķermenis citiem” ir objekts, kuru var novērot, pētīt un ar kuru var veikt manipulācijas.
Naratīvo pieeju ķermeņa socioloģijā attīstījis sociologs A. V. Franks, kura skatījumā personas stāstījums ne tikai apraksta ķermenisko pieredzi, bet vienlaikus ir arī jaunas identitātes radīšana. A. V. Franks uzsver, ka slimības situācijā savas ķermeniskās pieredzes paušana stāstā palīdz atjaunot iedragāto saikni starp ķermeni, patību un sabiedrību.