Norberts Eliass uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem 20. gs. sociologiem. Viņš ir civilizācijas procesa teorijas autors. Viņa darbi bijuši svarīgi vēsturiskās socioloģijas pamatošanai un attīstībai.

N. Eliass dzimis samērā labi nodrošinātā ģimenē. Viņa tēvs nodarbojās ar uzņēmējdarbību tekstilrūpniecībā. N. Eliass mācījies Breslavas ģimnāzijā, pēc Pirmā pasaules kara iestājies Breslavas Universitātē (Universität Breslau), kur studēja filozofiju un medicīnu un 1924. gadā ieguva filozofijas doktora grādu. Nolēmis tālāk saistīt zinātnisko karjeru ar socioloģiju, N. Eliass 1925. gadā pārvācās uz Heidelbergu, kur tajā laikā darbojās vācu filozofi un sociologi, tai skaitā Karls Jasperss (Karl Jaspers), Alfrēds Vēbers (Alfred Weber) un Karls Manheims (Karl Mannheim). Lai iegūtu akadēmisku amatu, N. Eliasam bija nepieciešams habilitēties. N. Eliass kļuva par K. Manheima zinātnisko asistentu un 1929. gadā pārvācās uz Frankfurti, kur K. Manheims ieguva profesora amatu. N. Eliass habilitācijas darbu pabeidza 1933. gadā, bet drīz bija spiests emigrēt, jo bija ebreju izcelsmes. Viņš pavadīja divus gadus Parīzē, bet 1935. gadā devās uz Lielbritāniju. No 1936. līdz 1939. gadam viņš uzrakstīja divu sējumu darbu “Par civilizācijas procesu. Socioģenētiski un psihoģenētiski pētījumi” (Über den Prozeß der Zivilisation. Soziogenetische und psychogenetische Untersuchungen, 1939), kas iznāca Bāzelē. Otrā pasaules kara laikā un vairākus gadus pēc tā N. Eliasam nebija pastāvīga akadēmiska darba, taču šajā periodā viņš bija saistīts ar Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes skolu (The London School of Economics and Political Science), kur strādāja K. Manheims, un sadarbojās ar Anglijas psihoanalītiķu grupu. No 1954. gada N. Eliass strādāja Lesteras Universitātē (University of Leicester), kur bija viens no Socioloģijas nodaļas dibinātājiem. No 1962. līdz 1964. gadam N. Eliass bija socioloģijas profesors Ganas Universitātē (University of Ghana). No 1978. līdz 1984. gadam N. Eliass dzīvoja un strādāja Vācijā, Bīlefeldē, un kā viesprofesors lasīja lekcijas dažādās Vācijas universitātēs, bet pēc tam pārcēlās uz Amsterdamu, kur pavadīja savas dzīves pēdējos gadus.

N. Eliasu nodarbināja personības un sabiedrības mijiedarbības problēma. Savos darbos viņš centās parādīt, ka pastāv atbilstības starp personības struktūrām un sabiedrības struktūrām. Viņš uzskatīja, ka, tāpat kā sabiedrības struktūras, personības struktūras mainās vēstures gaitā. Sabiedrības un personības struktūru izmaiņu sakarības N. Eliass parādīja grāmatā “Par civilizācijas procesu”. Šī grāmata veido cilvilizācijas procesa teorijas pamatu. Šajā darbā viņš izvirzīja domu, ka sabiedrības pārvaldības centralizācija sekmēja noturīgākas cilvēka paškontroles sistēmas izveidi superego formā. Līdzīgi kā Zigmunds Freids (Sigmund Freud) N. Eliass uzskatīja, ka civilizāciju raksturo pieaugošas prasības pret cilvēku kontroli un paškontroli, kas sekmē sirdsapziņas attīstību. Grāmatā “Galma sabiedrība” (Die Höfische Gesellschaft, 1969) N. Eliass pēta aristokrātijas habitus veidošanos Francijas karaļa galma figurācijā. Šīs grāmatas pamatu veidoja N. Eliasa habilitācijas darbs. Valsts varas stiprināšana un centralizācija ļāva Francijas karalim monopolizēt brūņoto spēku pielietošanu, bet bruņinieki kļuva par atkarīgajiem no karaļa galma sabiedrības locekļiem. N. Eliass uzskatīja, ka galma sabiedrības manierēs izkristalizējās svarīgs Eiropas civilizācijas procesa posms, Versaļas uzvedības modelis izplatījās citās valstīs un sabiedrības zemākos slāņos, tā manieres, ceremonijas un modi atdarināja citu valstu galmi, un franču valoda kādu laiku kļuva par Eiropas aristokrātijas valodu.

Civilizācijas process, pēc N. Eliasa domām, nav plānots un tam nav iepriekš izvirzīta mērķa, bet kopumā tas iet vardarbības mazināšanas virzienā, it īpaši izdzīvošanas vienībās – valstīs. Šī procesa gaitā cilvēku attiecības pakāpeniski kļūst harmoniskākas un lielākā mērā tiek ievērotas gan indivīdu, gan kolektīvas intereses. Taču N. Eliass uzskatīja, ka cilvēka zemapziņu savaldīt ir grūti vai gandrīz neiespējami, tādēļ gan individuālajā, gan kolektīvajā civilizācijas procesā rodas krīzes un sabrukumi. Instinktīva enerģija, dzinuļi var izlauzties ārā un pārņemt cilvēka psihi, jo sirdsapziņa un superego ir samērā trauslas struktūras. Kolektīvajā līmenī tas var izpausties vardarbības uzliesmojumos, bruņotos konfliktos, karos. Tad civilizācijas process degradējas un sabiedrībā sākas decivilizācijas jeb barbarizācijas process. Ar decivilizācijas procesu grāmatā “Pētījumi par vāciešiem” (Studien über die Deutschen, 1989) N. Eliass skaidro nacisma rašanos Vācijā un tā padarītos noziegumus. Liela loma tajā, ka radās nacisms, pēc N. Eliasa domām, bija realitātei neatbilstošs, ar fantāzijām piesātināts vāciešu kolektīvais paštēls. Starpvalstu vardarbības problēmas mūsdienās un vēsturiskajā perspektīvā N. Eliass analizēja darbā “Humana Conditio” (1988). Vardarbības starp cilvēku grupām problēmas, pēc N. Eliasa domām, pašlaik nav atrisinātas, taču pastāv iespēja, ka civilizācijas process attīstīsies arī starptautiskā līmenī, kas novedīs pie stabilāka miera pasaulē. Savu skatu uz socioloģijas fundamentālajām problēmām un pamatjēdzieniem N. Eliass noformulējis grāmatā “Kas ir socioloģija?” (Was ist Soziologie?, 1970). Sociālo procesu pretrunīgumu un dinamismu viņš izteica ar figurācijas jēdzienu, kuru paskaidro šajā grāmatā. Tajā N. Eliass arī izklāsta kontroles trijādes koncepciju: cilvēki ar zinātnes un tehnoloģiju palīdzību ir iemācījušies samērā efektīvi kontrolēt ārējo dabu, taču viņiem vēl ir grūti kontrolēt sevi, bet visgrūtāk – sociālos procesus.

N. Eliass savos darbos polimizēja ar cilvēka kā slēgtas sistēmas (homo clausus) priekšstatu, un tā vietā viņš izvirzīja atvērto cilvēku koncepciju (homini aperti). Šī diskusija ir izvērsta viņa grāmatā “Indivīdu sabiedrība” (Die Gesellschaft der Individuen, 1987). Viena no grāmatas tēzēm ir tāda, ka cilvēka individuālā identitāte (es) nav atraujama no kolektīvas identitātes (mēs). N. Eliass ir devis ieguldījumu sporta socioloģijā, zināšanu un zinātnes socioloģijā, kā arī veicis pētījumus kopienu socioloģijā un jauniešu un darba tirgus socioloģijā.

N. Eliasa koncepcijas ietekmējušas vairāku paaudžu pētnieku zinātnisko darbību tādās jomās kā sporta socioloģija, kopienu pētījumi, starptautiskās attiecības, politikas socioloģija, emociju socioloģija un nacionālās identitātes pētījumi. N. Eliasa darbi iztulkoti aptuveni 30 valodās un kļuva vēl plašāk zināmi 21. gs.. Ar Norberta Eliasa Fonda atbalstu (The Norbert Elias Foundation) regulāri tiek rīkotas starptautiskas zinātniskas konferences par tēmām, kas saistītas ar viņa darbos pētītajām problēmām. 2016. gadā Starptautiskajā Socioloģijas asociācijā (International Sociological Association) tika nodibināta pētniecības komiteja vēsturiskajā socioloģijā.   

1977. gadā N. Eliass saņēma Teodora Adorno balvu un kļuva par Frankfurtes Universitātes (Johann Wolfgang Goethe-Universität Frankfurt am Main) emeritētu profesoru. 1986. gadā N. Eliass tika apbalvots ar Vācijas Federatīvās Republikas ordeni par nopelniem (Verdienstorden der Bundesrepublik Deutschland). 1987. gadā N. Eliass saņēma Eiropas Amalfi balvu par grāmatu “Indivīdu sabiedrība”. Tajā pašā gadā par godu viņa 90. gadadienai tika rīkotas divas zinātniskās konferences un iznāca žurnāla Theory, Culture and Society speciāls viņam veltīts numurs. Sāka iznākt viņa darba tulkojumi angļu valodā, kas sekmēja N. Eliasa popularitātes pieaugumu Eiropā un Amerikā. Starptautiskās Socioloģijas asociācijas 1998. gadā veiktā aptaujā N. Eliasa grāmata “Par civilizācijas procesu” minēta kā septītais nozīmīgākais 20. gs. darbs socioloģijā.