Vēsturiskā socioloģija pamatā pēta sabiedrības makrostruktūru izmaiņas ilgā laika perspektīvā: ekonomisko sistēmu transformācijas un kapitālisma rašanos, valstu institūciju veidošanos, militāro tehnoloģiju attīstību, revolūcijas un nāciju rašanos, demokratizāciju, pārmaiņas kultūras jomā un ikdienas praksēs. Viena no vēsturiskās socioloģijas galvenajām tēmām ir ekonomisko, politisko un kultūras faktoru mijiedarbība pārejā no viduslaikiem modernajā laikmetā. Tā cenšas izskaidrot dažādu civilizāciju īpatnības, modernizācijas procesu Eiropā un citos pasaules reģionos. Apakšnozares pētījumi atšķiras pēc tā, kura pieeja tiek uzsvērta vairāk – vēsturiska, kas pievērš lielāku uzmanību konkrēto notikumu aprakstam, vai vispārinoša un socioloģiska, kurā tiek veidoti koncepti un meklēti teorētiskie skaidrojumi.

Vēsturiskā socioloģija ir būtiska socioloģijas sastāvdaļa, jo tā palīdz saprast un izskaidrot mūsdienu sabiedrības rašanos, attīstības ceļus un galvenās iezīmes. Tā attīsta teorētisko makrosocioloģiju, jo pēta mijiedarbību starp sabiedrības svarīgākajiem institucionālajiem kompleksiem – ekonomiku, politiku un kultūru ‒ vēsturiskā perspektīvā. Vēsturiskās socioloģijas sasniegumi ietekmē arī konkrētās socioloģijas apakšnozares, tai skaitā politikas socioloģiju un ekonomikas socioloģiju, jo pēta un izskaidro atsevišķo sociālo institūtu darbību un to transformācijas mehānismus, piemēram, sociālo grupu, tai skaitā šķiru, mijiedarbību modernizācijas procesā, revolūcijas, politiskās pārstāvniecības, publiskās pārvaldes, labklājības valsts institūcijas. Vēsturisko socioloģiju raksturo plaša empīriska materiāla izmantošanas un socioloģisko teoriju pielietošanas kombinācija, kas ļauj vēsturisko materiālu skaidrot ar sociālajās zinātnēs izstrādātajām koncepcijām, kā arī kritiski izvērtēt un pārbaudīt socioloģiskas teorijas. Vēsturiskās socioloģijas nozīme pamatā ir teorētiska, bet tai ir arī liela praktiska nozīme sociāli politisko procesu vadībā un prognozēšanā, sociālās prakses un politikas kritikā un pilnveidošanā.

Vispārīgajā vēsturiskajā socioloģijā tiek pētīti cilvēces attīstības vispārīgie jautājumi – galvenās tendences, institucionālo jomu veidošanās un mijiedarbība, pasaules civilizāciju īpašības, sociālo pārmaiņu mehānismi un likumsakarības, cilvēka un sociālās vides attiecības procesuāli vēsturiskajā skatījumā. Šis pētījumu virziens tiek attīstīts, kritizējot un pilnveidojot iepriekšējās vēsturiski socioloģiskās teorijas un izmantojot jaunos historiogrāfijas datus. Šajā virzienā veikto pētījumu piemēri ir Norberta Eliasa (Norbert Elias) darbs “Par civilizācijas procesu. Socioģenētiski un psihoģenētiski pētījumi” (Über den Prozeß der Zivilisation. Soziogenetische und psychogenetische Untersuchungen, 1939), Maikla Manna (Michael Mann) “Sociālās varas avoti” (The Sources of Social Power, 1986‒2013) un Šmuēla Noas Eizenštata (שמואל נח אייזנשטדט) “Revolūcija un sabiedrības transformācija” (Revolution and the Transformation of Societies, 1978).

Kā vēsturiskās socioloģijas apakšvirzienu var izdalīt vēsturisko salīdzinošo analīzi, kuras mērķis ir izskaidrot nozīmīgo sociālās attīstības iznākumu (piemēram, demokrātijas, valsts pārvaldes sistēmu, kapitālisma) un kultūras sistēmu rašanos, veidošanās mehānismus, to attīstību ietekmējošos faktorus. Pētījumos šajā virzienā parasti tiek skaidri noteikti pētāmais periods, pētāmie gadījumi (parasti dažas valstis) un izskaidrojamie iznākumi, piemēram, atšķirīgi politiskie režīmi noteiktajās valstīs. Šādu pētījumu piemēri ir Baringtona Mūra (Berrington Moore) grāmata par politisko režīmu izcelšanos “Diktatūras un demokrātijas sociālās saknes: kungs un zemnieks modernās pasaules veidošanā” (Social origins of dictatorship and democracy: Lord and Peasant in the Making of the Modern World, 1966), Tīdas Skočpolas (Theda Skocpol) darbs par revolūcijām “Valstis un sociālās revolūcijas: salīdzinoša Francijas, Krievijas un Ķīnas analīze” (States and Social Revolutions: A Comparative Analysis of France, Russia and China, 1979).

Salīdzinošā institūciju analīze ir konkrētāks pētījumu lauks, kurā arī tiek izmantota vēsturiskās socioloģijas pieeja. Šīs nozares veikto pētījumu mērķis ir izzināt, kā sociālie institūti, kuri tiek definēti kā formālās un neformālās normas, un ar to ieviešanu saistītās organizācijas ietekmē ekonomiskās sistēmas, kā arī izzināt sociālo institūtu veidošanās mehānismus. Šajā pētījumu virzienā tiek izmantota salīdzinoši vēsturiskā metode, bet pamatinterese ir mūsdienu ekonomiskās sistēmas funkcionēšana.

Par nozīmīgu ieguldījumu vēsturiskajā socioloģijā tiek uzskatīta N. Eliasa civilizācijas procesa teorija. Šajā teorijā N. Eliass sasaista izmaiņas sociālajās struktūrās (socioģenēzi) ar izmaiņām cilvēku psiholoģiskajās īpašībās (psihoģenēzi). Viņš parāda, ka tādi makrosociālie procesi kā valstu veidošanās, ekonomikas monetizācija, pieaugoša cilvēku savstarpējā atkarība noved pie izmaiņām uzvedības normās: pieaug nepatika pret vardarbību, uzvedības manieres kļūst smalkākas, cilvēki vairāk identificējas ar citiem, neskatoties uz viņu atšķirīgajiem sociāliem statusiem, un spēj labāk sevi kontrolēt.

Viens no mūsdienu nozīmīgiem darbiem vispārīgajā vēsturiskajā socioloģijā ir M. Manna “Sociālās varas avoti” četros sējumos. M. Manns aplūko cilvēces vēsturi kā sociālās varas formu mijiedarbību. Pastāv četri varas veidi – ekonomiskā, ideoloģiskā, politiskā un militārā. Ekonomiskā vara ir saistīta ar ražošanas un sadales procesu organizēšanu; ideoloģiskā vara izpaužas kās reliģija, ideoloģiskās mācības un doktrīnas; militārā vara ir sociālo grupu aizsardzības vai uzbrukšanas kapacitāte; politiskā vara izpaužas centralizētā sociālo attiecību regulēšanā noteiktajā teritorijā. Neviens no šiem varas veidiem nav primārs vai dominējošs, bet vēstures gaitā mainās to relatīvais nozīmīgums, kombinācijas un mijiedarbība.

Valsts kā institūcijas veidošanās ir viena no tēmām, kuras pētīšanai vēsturiskajā socioloģijā veltīts daudz uzmanības. Viens no pazīstamiem valstu veidošanās pētniekiem ir Čārlzs Tillijs (Charles Tilly). Viņš aplūko dažādas politiskās organizācijas Eiropā pēdējās tūkstošgades laikā – pilsētvalstis, impērijas, teokrātijas, pilsētu apvienības un teritoriālās (nacionālās) valstis ‒ un ar saviem pētījumiem pamato, ka teritoriāla valsts izkonkurēja pārējās politiskās organizācijas, jo bija labāk piemērota kara vešanai. Teritoriālās valstis spēja efektīvi kombinēt vardarbības līdzekļu koncentrāciju un uzkrāšanu ar ekonomiskā kapitāla uzkrāšanu. Eiropas valstu veidošanās procesa īpatnība bija tāda, ka Eiropā notika gan intensīva kara darbība savstarpējās politiskās konkurences dēļ, gan kapitāla uzkrāšanas process, pilsētu attīstība un ekonomiskā izaugsme.

Tika radītas teorijas par politisko režīmu izcelšanos. Pirmais darbs vēsturiskajā socioloģijā par šo tēmu ir B. Mūra grāmata “Diktatūras un demokrātijas sociālās saknes: kungs un zemnieks modernās pasaules veidošanā”. Pēc viņa domām, būtiska nozīme ir šķiru konfliktiem un aliansēm starp buržuāziju, aristokrātiju, proletariātu un zemniekiem. Kur buržuāzija bija stipra, tā apgāza absolūtisma režīmus un, panākot kompromisu ar proletariātu, demokratizēja valsti. Tur, kur buržuāzija bija vāja, tā darbojās aliansē ar aristokrātiju vai birokrātiju pret zemniekiem un proletariātu, kas modernizācijas procesā radīja lielu sociālo spriedzi. Iznākums bija sociālistiskās revolūcijas un autoritārie režīmi. Vēlāk B. Mūra teorija tika pārbaudīta, kritizēta un papildināta. Politisko režīmu veidi agrīno jauno laiku Eiropā, kā arī politisko režīmu noteicošie faktori tika pētīti Perija Andersona (Perry Anderson) darbā “Absolūtisma valstu rašanās” (Lineages of Absolutist State, 1974), Reinharda Bendiksa (Reinhard Bendix) “Karaļi vai nācijas. Vara un pilnvarojums valdīt” (Kings or People. Power and the Mandate to Rule, 1978) un Tomasa Ertmena darbā (Thomas Ertman) “Leviatāna dzimšana: veidojot valstis un režīmus viduslaikos un agrīnajos jaunajos laikos Eiropā” (Birth of the Leviathan: Building States and Regimes in Medieval and Early Modern Europe, 1997).

Revolūciju izpētē tiek meklēti to veicinošie cēloniskie faktori. T. Skočpola uzsvēra starptautiskās situācijas nozīmi un valsts lomu revolūcijas sākšanai. Revolūcijas notiek tur, kur varas leģitimitāte ir iedragāta ar sociālajiem konfliktiem un dzīves līmeņa samazināšanos, ka arī vājināta ārējos konfliktos ar citām valstīm – vai nu kara laikā, vai zaudēta kara rezultātā. Š. Eizenštats papildina šo teoriju ar ideoloģijas faktoru, uzsverot, ka revolūcijas notika modernizācijas procesā un tajās pamatā tika izmantotas jauno laiku idejas, kuras revolūciju rezultātā tika institucionalizētas. 

Vēsturiskajā socioloģijā tiek uzsvērta ilglaicīgo procesu nozīme un cēlonība. Tas ir atspoguļots tādos jēdzienos kā “no izvēlētā ceļa atkarīgā attīstība” (path dependency) un “sliekšņa efekts” (threshold effect). Notikumus sociālajā dzīvē bieži vien nevar izskaidrot ar to tiešajiem cēloņiem, kuri darbojas īsā laika periodā. Tiešais iemesls pārmaiņām var būt konkrēts notikums vai amatpersonas lēmums, bet īstie cēloņi “krājas” ilgākā laika periodā, noteiktajā brīdī radot pēkšņas pārmaiņas, ko sauc par sliekšņa efektu. Sociālajiem institūtiem piemīt inerce, un, tiklīdz tie ir izveidojušies, to darbība ģenerē “pozitīvo atgriezenisko saiti”, tas ir, noteiktas grupas iegūst no tiem dažādus labumus un nevēlas pārmaiņas; sociālā sistēma “ieslēdzas” un pretojas reformām. Šādus procesus apzīmē ar terminu “no izvēlētā ceļa atkarīgā attīstība”. Bieži vien sociālie institūti veidojas sociālo spēku konfliktu un dažādu kritisku notikumu sakritības (critical juncture) rezultātā, piemēram, kad karš, ilgstošie sociālie konflikti un atsevišķu personu darbības noved pie revolūcijas. Tam seko ilgāks stabilas funkcionēšanas un nepārtrauktības periods, ko izskaidro ar attīstību, kas atkarīga no izvēlētā ceļa, un pozitīvo atgriezenisko saiti. Kopumā sociālajiem institūtiem ir raksturīgs īsāks pārmaiņu un ilgāks nepārtrauktas, stabilas darbības periods. Šo pārmaiņu un stabilitātes ciklu apzīmē ar terminu “pārtraucamais līdzsvars” (punctuated equilibrium).     

Apakšnozares pētnieki bieži vien strādā ar sekundārajiem avotiem, izmanto vēsturnieku historiogrāfiskus darbus, bet, kad nepieciešams, pēta arī primāros avotus – vēsturiskos dokumentus, arhīvu materiālus. Bieži vien tiek izmantota salīdzinošā metode, kad, lai radītu skaidrojumu, tiek salīdzināti dažādi attīstības iznākumi atšķirīgās valstīs, sākotnējie nosacījumi un procesu norises. Kopumā šo pētījumu lauku raksturo izmantojamo metožu un pieeju daudzveidība. Tomēr tādēļ, ka vēsturiska vai vēsturiski salīdzinoša analīze prasa padziļinātu pētāmo objektu pārzināšanu, pētnieki parasti koncentrējas uz vienu vai dažiem (3‒7) izpētes gadījumiem, piemēram, uz notikumiem vai institūtiem atlasītajās valstīs. Salīdzinošajos pētījumos bieži vien tiek pielietota līdzības un atšķirību metode, ar kuru tiek noteikti svarīgu iznākumu nepieciešamie un pietiekošie cēloņi vai nosacījumi. Mūsdienu pētījumos tiek izmantota pieeja, kad tiek meklētas vairāku cēlonisko faktoru kombinācijas un var tikt izmantotas arī statistiskas metodes un regresijas analīze cēlonisko faktoru noteikšanai.

Vēsturiskā socioloģija turpina sociālo zinātņu klasiķu, tādu kā Aleksis de Tokvīls (Alexis de Tocqueville), Kārlis Markss (Karl Marx), Makss Vēbers (Max Weber), tradīciju. Pētot demokrātijas, kapitālisma vai valsts administratīvo struktūru problēmas, šie autori izmantoja vēsturisko un salīdzinošo pieeju. Divas desmitgades pēc Otrā pasaules kara par dominējošo pieeju socioloģijā Rietumvalstīs kļuva strukturālais funkcionālisms, kas pamatā ir mūsdienu industriālās sabiedrības teorija. Protesta kustības 20. gs. 60. gados izraisīja kritisko uzskatu izplatīšanos Rietumu sabiedrībās, tika aktualizēta konflikta un varas problēma socioloģijā. Radās teorijas, kuras izmantoja marksisma aspektus. Sociologi pievērsās sociālo kustību izpētei, tika pārskatīta tā laika modernizācijas teorija. 20. gs. 70. un 80. gados tika radīti nozīmīgi vēsturisko sociologu darbi par politisko režīmu izcelšanos, revolūcijām, valstu veidošanos, kapitālisma pasaules sistēmas teorija. Šajā periodā vēsturiskā socioloģija tika atzīta par svarīgu socioloģijas apakšnozari.   

Pašlaik vēsturiskajā socioloģijā tiek veikti pētījumi par dažādām tēmām, tai skaitā par sociālajām kustībām, valstu un nāciju veidošanos, koloniālismu, atsevišķo sociālo un politisko institūtu, piemēram, pilsonības, izglītības, tirgus ekonomikas institūtu, izveidi un evolūciju; tiek aplūkoti arī “lielie” sociāli vēsturiskie jautājumi, piemēram, par modernizācijas un globalizācijas cēloņiem un sekām. Mūsdienu vēsturiskā socioloģija cenšas pārvarēt vienpusīgu koncentrēšanos uz Eiropas izpēti, iekļaujot pētījumu programmās citus pasaules reģionus.

Apakšnozarē nozīmīgo darbu autori strādā tādās institūcijās kā Kalifornijas Universitāte Losandželosā (University of California, Los Angeles), Hārvarda Universitāte (Harvard University), Jeila Universitāte (Yale University), Čikāgas Universitāte (University of Chicago), Amsterdamas Universitāte (Universiteit van Amsterdam) Nīderlandē, Vorvikas Universitāte (University of Warwick) Lielbritānijā, Sidnejas Universitāte (University of Sydney) Austrālijā, Maksa Planka Sabiedrību izpētes institūts (Max-Planck-Institut für Gesellschaftsforschung) Ķelnē, Vācijā, Dublinas Universitāte (University College Dublin) Īrijā un citās ASV un Eiropas pētniecības iestādēs. Taču vēsturiskā socioloģija internacionalizējas, un pētnieki pārstāv arī citus pasaules reģionus un valstis, tai skaitā Latīņameriku, Ķīnu, Krieviju un Tuvos Austrumus.  

Journal of Historical Sociology (kopš 1988. gada) ir specializēts apakšnozares žurnāls, kurā tiek publicēti raksti vēsturiskajā socioloģijā un vēsturē. European Journal of Sociology (kopš 1960. gada) publicē dažādu socioloģijas apakšnozaru pētījumus, bet ir pazīstams ar salīdzinoši vēsturiskajiem pētījumiem. Comparative Studies in Society and History (kopš 1958. gada) ir starpdisciplinārs žurnāls, kas veltīts pasaules sabiedrību un sociālo struktūru salīdzinošai un vēsturiskai izpētei. Theory and Society (kopš 1974. gada) ir starpdisciplinārs teorētiski orientēts žurnāls, kurā tiek publicēti raksti gan par mūsdienu problemātiku, gan saistībā ar pagātnes izpēti un sociālās attīstības jautājumiem. Žurnāls History and Theory (kopš 1960. gada) veltīts vēstures filozofijai, un tajā ir atrodamas publikācijas ar vēsturiski socioloģisko pieeju. Rakstus par vēsturiskās socioloģijas tēmām publicē arī citi žurnāli, tādi kā International Review of Social History (kopš 1956. gada), Journal of Social History (kopš 1967. gada), World Politics (kopš 1948. gada), Studies in Comparative International Development (kopš 1965. gada), Theory, Culture and Society (kopš 1982. gada).      

Reinhards Bendikss (Reinhard Bendix) pētījis nāciju rašanos un demokratizāciju salīdzinoši vēsturiskajā perspektīvā, pamatā izmantojot M. Vēbera pieeju, N. Eliass, B. Mūrs un Edvards Palmers-Tomsons (Edward Palmer Thompson)  pētījuši strādnieku kustības un šķiru cīņu Anglijā, Č. Tillijs un P. Andersons pētījuši Eiropas ekonomisko un politisko vēsturi. P. Andersons pazīstams ar darbu par absolūtismu Rietumeiropā un Austrumeiropā (darbā izmantota marksisma pieeja), Steins Rokans (Stein Rokkan) pētījis Eiropas politisko partiju rašanos, to ideoloģiju noteicošos faktorus, Imanuēls Voleršteins (Immanuel Wallerstein) izstrādājis kapitālisma attīstības pasaules sistēmas teoriju, Š. Eizenštats, M. Manns, T. Skočpola, Pols Pīrsons (Paul Pierson) strādājuši pie ilgstošo sociālo procesu konceptualizācijas institūciju un politikas analīzē.