Galvenās teorijas Par vienu no klasiskajām reģiona definēšanas pieejām var tikt uzskatīta vācu ģeogrāfa Valtera Kristallera (Walter Christaller) un vācu ekonomista Augusta Lēša (August Lösch) centrālās vietas teorija. Centrālās vietas teorijā reģions tiek skaidrots kā centrālo vietu jeb pilsētu hierarhiska sistēma – tā sastāv no viena liela un vairākiem mazākiem centriem. Teorijas pamatā ir uzskats – lai iegādātos vajadzīgās preces un pakalpojumus, iedzīvotāji izvēlēsies tuvāko vietu ar viszemākajiem transporta izdevumiem.
Lai gan reģionālo attīstību par savu izpētes lauku pieņēmušas dažādas zinātnes nozares (piemēram, ģeogrāfija, ekonomika, vadības zinības, socioloģija), tomēr pētījumos tiek uzsvērti ekonomiskie aspekti. Klasiskās reģionālās ekonomiskās attīstības teorijas konceptuālo pamatu veido piecas teorijas: starpreģionālā konverģences hipotēze, lokācijas teorija un reģionālā zinātne, ārējās ekonomikas teorija, telpiskās konkurences modeļi un centrālās vietas teorija.
Ekonomisko determinismu pārstāvošās teorijas var iedalīt trīs grupās: reģionu attīstības konverģences teorijas, reģionu diverģences teorijas un strukturālisma teorijas.
Konverģences teoriju pamatā ir uzskats, ka ikviens reģions, cenšoties attīstīt un izmantot savas priekšrocības, laika gaitā kļūst līdzīgs pārējiem reģioniem un to sociālās, ekonomiskās un politiskās sistēmas saplūst (notiek konverģence). Intensificējot ražošanu, specializējoties un organizējot pēc iespējas izdevīgāku tirdzniecību ar citiem reģioniem, jebkurš reģions pamazām kļūst industrializēts, līdz ar to līdzīgs citiem industriāliem reģioniem. Konverģences teorijas aizsākumi meklējami funkcionālisma pieejā, kas pieņem, ka sabiedrībā pastāv noteiktas prasības, lai tā attīstītos un efektīvi funkcionētu. Galvenās konverģences teorijas ir uz eksportu balstītā teorija un neoklasiskā eksogēnās izaugsmes teorija.
Diverģences teoriju pamatā, pretēji konverģences teorijām, ir reģionu atšķirības un šīs atšķirības veidojoši apstākļi. Tās lielā mērā radušās konverģences teoriju kritikas rezultātā. 20. gs. 60. gados veiktie empīriskie pētījumi liecināja par pieaugošām ekonomiskām atšķirībām starp industrializētām valstīm un mazāk attīstītām valstīm. Galvenās diverģences teorijas ir kumulatīvās cēloņsakarības teorija un izaugsmes pola teorija. Kumulatīvās cēloņsakarības teorijas pārstāvis, zviedru ekonomists, sociologs un politiķis Karls Gunars Mirdals (Karl Gunnar Myrdal) attīstīja uzskatu, ka mazāk attīstītie reģioni var gūt labumu no cita, blakus esoša reģiona attīstības. Netiešu labumu mazāk attīstītie reģioni galvenokārt gūst inovāciju izplatīšanās un darbaspēka un kapitāla kustības starp šiem reģioniem rezultātā. Izaugsmes pola teorijas pārstāvis Alberts Oto Hiršmanis (Albert Otto Hirschman) analizējis attīstības centru ietekmi uz mazāk attīstītiem reģioniem. Viņš šādai attīstībai, kad progresē viens centrs, saskatīja negatīvu ietekmi uz mazāk attīstītiem reģioniem, tāpēc akcentēja sadarbības un sociālo kontaktu nozīmi reģionu attīstībā. A. O. Hiršmanis uzskatīja, ka investīcijas ekonomikā (piemēram, uzņēmējdarbībā) straujāk veicinās attīstību, jo tajā pastāv plašs savstarpējo kontaktu tīkls.
Strukturālisma teorijās reģionālā attīstība tiek uztverta kā strukturālas pielāgošanās process gan reģionā iekšienē, gan ārpus tā. Konverģences un diverģences teorijas apskata reģionu, analizējot faktorus, kas reģionu pietuvina vai attālina no ekonomiskās izaugsmes. Strukturālisma teorētiķi ekonomisko izaugsmi apskata kā no iepriekšējās pieredzes atkarīgu evolūciju caur dažādām ekonomiskā brieduma stadijām. Galvenās strukturālisma teorijas, kas pievēršas reģionālās ekonomiskās attīstības skaidrošanai, ir pakāpju/ sektoru teorijas, peļņas/ produktu cikla teorijas, ražošanas restrukturizācijas teorija, elastīgās specializācijas un tīkla teorija un marksistu teorija. Viens no nozīmīgākajiem pakāpju/ sektoru teoriju pārstāvjiem ekonomists un politikas zinātnieks Jozefs Aloizs Šumpēters (Joseph Alois Schumpeter) uzskatīja, ka reģionu attīstības pakāpes atkarīgas no spējas ieviest inovācijas. Inovāciju veidošanās skaidrošanai viņš izmantoja jēdzienu “radošā sabrukšana” (creative destruction), kas nozīmēja veco ideju aizstāšanu ar jaunām.
Jaunākās reģionālās attīstības teorijas akcentē cilvēkkapitālu un sociālo kapitālu, inovācijas, zināšanas, telpisko dinamiku un demogrāfiskās izmaiņas. Reģionālās attīstības pamatprincipi, mērķis un izpētes priekšmets laika gaitā kopumā nav būtiski mainījušies, taču mainījies analīzes konteksts – analīzē vairāk tiek uzsvērts globālās ekonomikas spiediens uz lokālo ekonomiku, kā arī cilvēkkapitāla, sociālā kapitāla un sabiedrības (tā tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajiem reģionālo attīstību ietekmējošiem faktoriem) nozīme.
Par jaunajām reģionālās attīstības teorijām var tikt uzskatītas endogēnās attīstības perspektīva un jaunā ekonomiskā ģeogrāfija. Endogēnās attīstības perspektīvas pamatā ir uzskats, ka ekonomiskā izaugsme primāri ir iekšēju, nevis ārēju faktoru rezultāts, kā arī uzskats, ka ieguldījumiem cilvēkkapitālā, inovācijās un zināšanās ir liela nozīme ekonomikas izaugsmē. Jaunās ekonomiskās ģeogrāfijas pamatā ir uzskats, ka reģionālie ekonomiskās darbības klasteri veidojas centrbēdzes un centrtieces kombinācijas rezultātā.