Brīvā laika vadības literatūrā tas tiek definēts kā laika kategorija, norādot uz socioloģijas vārdnīcu izpratni, kur vaļa tiek definēta kā brīvais laiks, kas paliek, kad ir padarītas praktiskās dzīves nepieciešamības. Citas izpratnes brīvo laiku skaidro kā aktivitātes, kuras tiek īstenotas ārpus darba, ģimenes un sabiedriskajām lietām; tas ir laiks, kurā indivīds iesaistās, brīvas gribas vadīts, atpūtā vai paplašinot savu individuālo un spontāno sociālo dalību, brīvi piekopjot radošās iespējas.

Dažādās kultūrās pastāv dažādas izpratnes par to, kas veido brīvo laiku, ko ietver brīvā laika aktivitātes un kādas vērtības tiek piedēvētas brīvajam laikam. Vēsturiski vienīgais veids, kā var noteikt jēdziena “brīvais laiks” robežas, ir tā pretstats darbam. Mūsdienās papildus brīvā laika-darba attiecībām būtiskas ir arī brīvā laika un patēriņa attiecības. Piemēram, pastāv pieprasījums pēc organizēta brīvā laika pavadīšanas pakalpojumu apmierināšanas, kur cilvēki ir gatavi maksāt un patērēt šādu piedāvājumu.

Brīvā laika pētniecības praktiskā nozīme ir tās starpnozaru pieejā brīvā laika un rekreācijas vadības virzienā. Tajā būtiskas ir tādas praktiskas izpausmes kā politikas veidošana valsts, sabiedriskajā sektorā, privātajā sektorā; brīvā laika pārraudzība brīvprātīgajā, kā arī tirgus sektorā; brīvā laika un rekreācijas plānošana; vadības, līderības, lēmumu pieņemšanas aspekti; brīvā laika un rekreācijas pasākumu organizēšana; brīvā laika un rekreācijas vadības izglītība.

Brīvā laika pētniecības un brīvā laika socioloģijas teorētiskā nozīme ir brīvā laika dažādu pieeju identificēšanai un paušanai.

Brīvā laika socioloģijas veidošanos un attīstību noteikusi ciešā saistība ne tikai ar socioloģiju, bet arī ar sportu, tūrismu un viesmīlības, rekreācijas nozarēm. Būtisks brīvā laika socioloģijas elements ir nozares saistība ar kultūru pētniecību. Tādējādi brīvā laika socioloģiju veidojošos elementus nosaka tas, kādā veidā tiek izprasts brīvais laiks dažādās kultūrās un kāda nozīme tam tiek piešķirta.

Brīvā laika pētniecība ir starpdisciplīnu pētniecība, kura ietver brīvā laika vēstures aspektus; brīvā laika nozares vai virzienus (socioloģija, sociālā psiholoģija, ģeogrāfija, ekonomikas zinātnes); brīvā laika aksiālos principus – vaļa un laiks, vaļa un dzimte, vaļa un novecošana, vaļa un rase, vaļa un šķiras, vaļa un subkultūras, vaļa un patēriņš, vaļa, komunikācija un mediji; brīvā laika formas un ietvarus (sports, ekonomika, ārpustelpu rekreācija, tūrisms).

Brīvā laika pētniecībā (tostarp brīvā laika socioloģijā) pastāv vairāki teorētiskie virzieni.

Lai skaidrotu brīvo laiku, 20. gs. 70. gados tika izveidots sabiedrības plurālisma modelis. Viens no galvenajiem tā autoriem ir Kenets Robertss (Kenneth Roberts). Autors pauž, ka pastāv gaumju un interešu dažādība, ko nosaka dažādi apstākļi. Brīvais laiks ir “brīvība no” un “brīvība attiecībā uz” kādu aktivitāti, un galvenokārt attiecas uz uzvedību, ko salīdzinoši nosaka paši cilvēki (atbildot uz jautājumiem, piemēram, kāds brīvais laiks, kāpēc tāds brīvais laiks un tamlīdzīgi). Plurālisma modeļa piekritēji nesaka, ka brīvais laiks ir brīvs no sociāli demogrāfiskajiem raksturojumiem (vecuma, dzimtes, sociāli ekonomiskā statusa utt.), bet to, ka sociāli demogrāfiskie raksturojumi darbojas daudzveidīgās izpausmēs.

Sociālo sistēmu pieejā autori aizguvuši idejas no Tolkota Pārsonsa (Talcott Parsons) teorijas. Sociālo sistēmu pieejā brīvais laiks definēts kā sociālā institūcija, kas apmierina noteiktas funkcijas, kas nodrošina sociālā organisma stabilitāti un izaugsmi.

Viens no galvenajiem interakcionisma teorētisko pieeju autoriem ir Džons Kellijs (John R. Kelly), kurš, sākot no 20. gs. 80. gadiem, attīstīja mijiedarbību pieeju. Tajā brīvais laiks skaidrots kā darbības dimensija vai darbības kvalitāte, nevis atsevišķs virziens (pretēji strukturālisma pieejām – neomarksismam, feminisma pieejām). Autors attīstījis dzīves cikla izpratni, lai noteiktu, kuri brīvā laika pieredzes aspekti turpinās un kuri mainās. Dzīves cikla izpratnē apvienots tas, kādā veidā cilvēki paši definē savu rīcību, bet tā notiek viņu pašu citu sociālo lomu un atbildību mainīgajos kontekstos.

Marksisma, neomarksisma pieeju ievērojamākie autori Džons Klārks (John Clarke) un Čass Kričers (Chas Critcher) attīstīja brīvā laika komercializēšanas pieeju, ko ietekmēja Kārļa Marksa (Karl Marx) un Antonio Gramši (Antonio Gramsci) idejas. Pēc industriālās revolūcijas kapitālisms noteica darba un brīvā laika attiecību dabu. Tādējādi, pirmkārt, kapitālismā brīvā laika iespējas ir apgrūtinātas, jo ir skaidri nodalīts darbs un brīvais laiks. Otrkārt, valsts un kapitālisma institūcijas ir galvenās brīvā laika ietekmētājas, piemēram, licenzējot izklaides vietas, filmas, televīzijas industriju. Valsts arī nosaka to, ko patērēt. Neomarksisti kritizēja funkcionālisma pieeju par to, ka tajā tiek ignorēts fakts, ka brīvais laiks izpaužas kā kompensācija par apmaksātu darbu privātos uzņēmumos vai sabiedriskajā sektorā. Brīvā laika komercializēšanā tiek zaudētas brīvā laika izvēles iespējas, attīstoties brīvā laika profesionālai nozarei. Tirgus un valsts veido brīvo laiku, kontrolējot piedāvājumu un radot brīvo laiku kā patēriņa jomu. Arī patērētāja brīvība, pēc neomarksistu domām, ir varas attiecību produkts. Tas ir, patērētājiem šķiet, ka viņi izvēlas, kur un kā pavadīt brīvo laiku, taču tā vietā brīvā laika patēriņu un piedāvājumu nodrošina labi atstrādāta brīvā laika pakalpojumu sniedzēju industrija.

Dzimtes pētniecības un feminisma pieejas ievērojamākās autores ir Kāra Kārmaikla-Aičisone (Cara Carmichael Aitchison), Betsija Vīringa (Betsy Wearing). Pieeja radās 20. gs. 80. gados, kritizējot vaļu kā brīvo laiku vai kā brīvību izvēlēties to, jo daudzu sieviešu dzīvēs šāda izpratne nav būtiska. Autori norāda, ka daudzām sievietēm ģimenes brīvais laiks ir tas, kurā tiek atbalstīts citu brīvais laiks. Tādējādi brīvais laiks bieži nozīmē drīzāk nosacītu brīvību, nekā skaidri noteiktu laiku. Feministu darbi apliecināja, ka brīvais laiks sieviešu dzīvēs ieņem pavisam atšķirīgu vietu nekā citas dzīves sfēras. Pētījumi un teorētiskās izpratnes par sieviešu brīvo laiku norādīja arī uz tādiem problēmjautājumiem kā seksualitāte, cieņa, sociālā kontrole, kas paralēli skatīta feminisma socioloģijā. Galvenā problēma feminisma pieejās ir dzimtes strukturālie ierobežojumi, kas nozīmē to, ka sieviešu brīvo laiku nosaka dzimtei atbilstošas uzvedības veidošana, ko tieši vai netieši kontrolē vīrieši.

Postmoderno teoriju nozīmīgākais autors ir Kriss Rodžeks (Chris Rojek). Kritizējot citas teorijas (neomarksismu, kultūru pētniecību, feminismu) par sociālo formālismu, kas balstās duālismos un nespēj pienācīgi teoretizēt kultūras, atšķirības un rīcībspēju, viņš piedāvāja postmoderno pieeju, kuras centrā ir pieredze. Postmoderno teoriju autori norādījuši, ka līdzšinējās struktūras destabilizējas un sociālie iedalījumi (rase, šķira, dzimte) izzūd. Rezultātā izveidojas tādi brīvā laika dzīvesstili, kur arvien būtiskāka ir individuālo un sociālo identitāšu konstruēšana. Brīvais laiks kļūst arvien individualizētāks, un tā pavadīšanā galvenie kritēriji ir bauda, riski un sajūsma. Arvien būtiskāka ir arī saikne starp brīvā laika dzīvesstiliem un patēriņu.

Brīvā laika pieredze ir centrālais aspekts arī nopietnā brīvā laika pieejā, ko ieviesis Roberts Stebinss (Robert A. Stebbins), bet attīstījuši arī citi autori, piemēram, Dženna Hertela (Jenna Hartel). Nopietnā brīvā laika pieeja apvieno gan “nopietno brīvo laiku”, gan divas citas formas – gadījuma un projektos balstītu brīvo laiku.

Brīvā laika socioloģijā tiek lietotas klasiskās socioloģijas pētniecības metodes – kvantitatīvās un kvalitatīvās. Kvantitatīvās metodes (piemēram, reprezentatīvas nacionāla līmeņa aptaujas, līdzdalības aptaujas, arī laika budžeta pētījumi un ekonomiskā statistika) biežāk izmantotas brīvā laika līdzdalības analīzē, noskaidrojot brīvajam laikam patērēto laiku, regularitāti, intensitāti, brīvā laika aktivitāšu un darbību veidus un tā tālāk. Aptaujas izmantotas arī ar mērķi noskaidrot līdzdalības tendences laika gaitā, nosakot grupas, kuras iesaistās noteiktās brīvā laika aktivitātēs, kā arī ar mērķi noskaidrot brīvā laika patēriņa tendences (cik naudas tērēts konkrētai brīvā laika aktivitātei un tamlīdzīgi). Tendences liecina, ka trīs galvenās brīvā laika aktivitātes ir sabiedriskā ēšana un dzeršana, tūrisms un brīvdienas un mājsaimniecības izklaide (televīzijas un citu audiovizuālo mediju patēriņš). Ir pētnieki, kas brīvā laika nacionālā līmeņa aptaujas analizējuši kopā ar laika patēriņa pētījumiem (dienasgrāmatu metode ‒ cik daudz laika tiek tērēts noteiktai dzīves aktivitātei). Kvalitatīvās metodes, līdzīgi kā socioloģijā kopumā, arī brīvā laika socioloģijā izmantotas, lai uzzinātu vairāk par brīvā laika personīgajiem, pieredzes un emocionālajiem aspektiem. Īpaši tas uzsvērts dzimtes un identitātes pētījumos. Brīvā laika nozīmju un pieredžu noskaidrošana bijusi galvenais iemesls, kāpēc tikušas izmantotas kvalitatīvās pētījumu metodes.

Lai gan brīvā laika jēdzienam un izpratnei ir sena vēsture, brīvā laika socioloģija kā socioloģijas apakšnozare veidojusies 20. gs. 60.‒70.gados, kas Rietumu pasaulē bija ekonomiskās izaugsmes un pieaugoša patēriņa laiks. Tomēr par pirmajiem darbiem brīvā laika socioloģijā var uzskatīt Torsteina Veblena (Thorstein Veblen) darbu “Dīkās šķiras teorija” (The Theory of Leisure Class, 1899) un Johana Heizingas (Johan Huizinga) darbu “Spēlējošais cilvēks” (Homo Ludens, 1944). T. Veblena grāmata ir brīvā laika socioloģijas darbs par elites, aristokrātu veidotu “dīko” šķiru. Tās pārstāvjiem ar mantojumu vai citādi ir nodrošināta tāda dzīve, kurā nav nepieciešams strādāt algotu darbu. T. Veblena piedāvātie jēdzieni “uzkrītoši redzamais brīvais laiks” un “uzkrītoši redzamais patēriņš” joprojām tiek izmantoti brīvā laika socioloģijā, lai raksturotu sociālo nevienlīdzību, kāda pastāv brīvā laika pieejamībā un izmantošanā. 20. gs. 70. un 80. gados publicētie darbi optimistiski raudzījās uz brīvā laika pieejamības un patēriņa iespējām, kuras rastos līdz ar tehnoloģisko attīstību. Brīvā laika socioloģijas attīstību laika gaitā noteica tās atkarība no nodarbinātības socioloģijas. Mūsdienu socioloģijā brīvais laiks izteiktāk pakļauts kultūras socioloģijai, kas ir apvienojošs jēdziens, lai raksturotu kritisko socioloģisko domu kultūras, brīvā laika, sporta, mantojuma un tūrisma jomās.

Brīvā laika socioloģija mūsdienās joprojām ir margināla socioloģijas apakšnozare. Taču brīvā laika pētniecība plašākā nozīmē ir plašs un starpdisciplinārs pētījumu lauks.

Mūsdienu brīvā laika socioloģiskajā izpētē var identificēt trīs tēmas: 1) brīvais laiks, vaļa ir sarežģīts jēdziens, neraugoties uz vienkāršošanas vēlmi; 2) brīvais laiks, vaļa ir sociāla, iesakņota dalītas sociālās sistēmas lomās un konfliktos; 3) brīvais laiks, vaļa ir nenosakot kontekstuāla. Brīvā laika, vaļas jēdzienu tādejādi nedrīkst banalizēt, tas ir nozīmīgs, jo tas ir komplekss, sociāls un kontekstuāls jēdziens.

Ar pētījumiem brīvā laika socioloģijā saistītas vairākas iestādes. Pasaules brīvā laika organizācija (World Leisure organization), kas dibināta 1952. gadā, ir vispasaules nevalstiskā organizācija, kuras mērķi ir atklāt un veicināt tādus nosacījumus, kas vislabāk ļautu brīvajam laikam kalpot kā cilvēku izaugsmes, attīstības un labklājības spēkam. Brīvā laika pētniecības asociācija (The Leisure Studies Association, LSA) dibināta 1975. gadā kā atbilde dažādu neatkarīgu dalībnieku (plānotāju, pētnieku, politikas veidotāju, administratoru, praktiķu) intereses vilnim par brīvo laiku dažādās zinātnes nozarēs un arī privātajā un valsts sektorā. Brīvā laika zinātņu akadēmija (Academy of Leisure Sciences) dibināta 1980. gadā ar mērķi attīstīt brīvā laika zinātņu pētījumus. Vaterlo Universitātes (University of Waterloo) Kanādā Rekreācijas un brīvā laika pētniecības departaments (Department of Recreation and Leisure Studies) pastāv kopš 1968. gada. Departamentā kādreiz darbojušies tādi brīvā laika pētniecības autori kā Sjūzena Šova (Susan M. Shaw), Elisone Pedlara (Alison Pedlar), Lorensa Hevorta (Lawrence Haworth), Rodžers Menels (Roger C. Mannell), Jirži Zuzaneks (Jiri Zuzanek). Pētījumus brīvā laika socioloģijā veic arī Socioloģijas departaments (Department of Sociology) Kalgari Universitātē (University of Calgary) Kanādā, Braitonas Universitātes Sporta, tūrisma un brīvā laika pētniecības centrs (The Centre of Sport, Tourism and Leisure Studies at the University of Brighton) un Londonas pilsētas universitātes (City University London) Socioloģijas departaments (Department of Sociology).

Žurnālā Leisure Sciences (LS, kopš 1977. gada) tiek publicēti zinātniskie pētījumi par brīvo laiku, rekreāciju, parkiem, pārvietošanos un tūrismu sociālo zinātņu aspektā. Raksti teorētiski un/vai metodoloģiski papildina brīvā laika uzvedības izpratni. Tie tematiski ietver sociālos un psiholoģiskos brīvā laika aspektus; brīvā laika vides plānošanu; brīvā laika gerontoloģiju; pārvietošanās un tūrisma uzvedību; brīvā laika ekonomiku; pilsētas brīvā laika piegādes sistēmas.

Žurnāls Journal of Leisure Research (JLR, kopš 1968. gada) publicē konceptuālus un metodoloģiskus jaunumus un jautājumus. Tas ir oficiālais Nacionālās rekreācijas un parku asociācijas (National Recreation and Park Association) žurnāls.

Journal of Hospitality, Leisure, Sport & Tourism Education (kopš 1992. gada, JoHLSTE; izdod Augstākās izglītības akadēmija (Higher Education Academy) Lielbritānijā un Viesmīlības, brīvā laika, sporta un tūrisma tīkls, Hospitality, Leisure, Sport and Tourism Network) ir nozīmīgākais starptautiskais žurnāls par viesmīlību, brīvo laiku, sportu un tūrismu. Tā mērķi ir, pirmkārt, atbalstīt, rosināt un izplatīt pētījumus, labās prakses un inovācijas visu līmeņa augstākajā izglītībā viesmīlības, brīvā laika, sporta un tūrisma jomā to svarīgākajās auditorijās, ieskaitot skolotājus, pētniekus, nodarbinātos un politikas veidotājus, otrkārt, veicināt lielāku izpratni, saites un sadarbību šajos virzienos.

Tonija Vīla (A. J. Tony Veal) pētnieciskās intereses saistītas ar brīvā laika prognozēšanu, brīvā laika līdzdalības tendencēm, brīvā laika plānošanu un politiku. Hugo van der Pēla (Hugo van der Poel) pētniecības intereses saistītas ar brīvā laika teorijām, brīvā laika un sporta politiku. Brīvā laika sociologs Jirži Zuzaneks (Jiri Zuzanek) ir populārās kultūras un laika patēriņa, laika spiediena, stresa un veselības tēmu pētnieks. S. Šovas pētījumi galvenokārt saistīti ar brīvo laiku un dzimti, laika patēriņu, darba, ģimenes un brīvā laika saistību, brīvā laika saistību ar sociālajām un kultūras pārmaiņām. Alans Tomlinsons (Alan Tomlinson) specializējas sporta, brīvā laika un populārās kultūras analīzē kultūras pieeju izpratnē. A. Tomlinsona pētniecības lokā ir arī šķiru problēmjautājums, tas ir, hierarhiskas sociālās attiecības sporta un brīvā laika kontekstā. Pensilvānijas Valsts universitātes (The Pennsylvania State University) profesora Džefrija Godbija (Goeffrey Godbey) pētnieciskās intereses ir brīvais laiks un veselība, sabiedriskā rekreācija un parki un veselība, nākotnes pētniecība brīvā laika uzvedībā, brīvais laiks un novecošanās, tūrisms.