No industriālās revolūcijas līdz 20. gs. 70. gadiem, kad izveidojās vides socioloģijas nozare, socioloģijas analīzē dominēja cilvēku atbrīvotības paradigma – distancēšanās no vides materiālajiem vai fizikālajiem aspektiem. Taču vides un sabiedrības attiecības ietver jautājumus gan par to, kā cilvēki ietekmē vidi, gan arī par to, kā vide, kas bieži ir cilvēku pārveidota, ietekmē cilvēku rīcību. Viens no galvenajiem vides socioloģijas pamatlicējiem, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) sociologs Frederiks Hovards Batls (Frederick Howard Buttel) ierosināja holistisku pieeju sociālo procesu analīzei biosfēras kontekstā.

Vides socioloģijā (arī lauku socioloģijā) atšķirībā no citām socioloģijas nozarēm tiek ņemti vērā fiziskās vides ierobežojumi. ASV un Eiropas vides socioloģijas pētījumi atšķiras ar iekļaušanos fiziskā vidē. ASV vides socioloģija ievieš fizikālās vides aspektus socioloģiskajā pētniecībā. Eiropā vides socioloģija koncentrējas uz socioloģijas aspektu iekļaušanu zinātnēs, kuras pēta jautājumus par fizisko vidi (piemēram, vides zinātne, vides ekonomika, vides politika, ģeogrāfija).

Vides socioloģijas galvenās pētniecības tēmas ir vides izmaiņas, degradācija, vides izpostīšana, krīzes un to saistība ar cilvēku sabiedrību sociālā, ekonomiskā un politiskā kontekstā. Galvenokārt tiek pētīti vides problēmu cēloņi, sekas un risinājumi.

Vides socioloģijas pētījumos kopš tās pirmsākumiem analizēti teorētiski un praktiski jautājumi par dabas resursu trūkumu, ierobežotību un enerģijas izmantošanu. Vides politikas veidošanā (piemēram, praktiskās politiskās vadlīnijās Eiropas Savienībā) izmanto ilgtspējas jēdzienu, lai raksturotu sociālo aspektu un vides savstarpējo saistību, bet zinātnē to izmanto starpdisciplināri, tādējādi redzama zinātnes teorētiskā un praktiskā sasaiste.

Mūsdienās svarīga ne tikai socioloģiska interese par globāliem vides jautājumiem (piemēram, klimata pārmaiņām, vides piesārņojumu, ražošanas sistēmām), bet arī vides jautājumu globālā nozīme (minēto piemēru globāla norisināšanās). Eiropas vides sociologi, tādi kā Ulrihs Beks (Ulrich Beck), Artūrs Mols (Arthur PJ Mol), devuši būtisku teorētisko ieguldījumu nozares attīstībā, izmantojuši inovatīvas metodes, pētot, piemēram, tehnoloģiju nozīmi sociālās un vides izmaiņās. ASV vides sociologi (piemēram, Džons Belamijs Fosters, John Bellamy Foster) atsaukušies uz pastāvošām teorijām, pielāgojot klasiskās socioloģijas teorijas (marksismu, elites teorijas, funkcionālismu) mūsdienām.

Vides socioloģijas praktiskās un teorētiskās nozīmes saistību mūsdienās precīzi raksturo svarīgākās vides socioloģijas teorijas – ekoloģiskās modernizācijas teorija un riska sabiedrības teorija. F. Batls, A. Mols, U. Beks un citi autori veidojuši minētās teorijas, lai skaidrotu pēcindustriālisma laikmeta sociālās izmaiņas no industriālisma laikmeta (zināšanu ekonomika iepretim darba dalīšanai un šķiru sabiedrībai) un risinājumus pēcindustriālisma un industriālās ražošanas turpinājumam. Riska sabiedrības teorijā tiek uzsvērts, ka nevar runāt par šķiru sabiedrību Rietumu labklājības valstīs, jo vismaz sabiedrības locekļu pamatvajadzības ir nodrošinātas. Cilvēku nevienlīdzību nosaka vides un tehnoloģiskie riski. Ekoloģiskās modernizācijas teorija rosina attīstīt tādu ekonomiku, kas būtu harmonijā ar ekoloģiskajiem principiem. Abas teorijas izmantotas Eiropas Savienībā dominējošajā vides politikā.

Vides socioloģijas veidošanos un attīstību noteikusi tās ciešā saistība ar lauku socioloģiju, cilvēkekoloģiju, vides zinātni, mazākā mērā ar citām zinātnēm. Vides socioloģijas pirmsākumi datējami ar Railija Danlepa (Riley Dunlap) un Viljama Ketona (William Catton) 20. gs. 70. gados izveidoto Jauno ekoloģisko paradigmu. Jaunajā ekoloģiskajā paradigmā tiek uzsvērts, ka sociologiem jāpievērš uzmanība vides problēmām un jāatzīst sabiedrības atkarība no ekosistēmām (tā ir ekocentriska pieeja). Svarīgākais pieņēmums – cilvēki ir saistīti ar vidi un atkarīgi no vides, kurā dzīvo.

20. gs. 70. gados ASV sociologi izvērtējuši klasiskās socioloģijas teorijas un to galveno pārstāvju Kārļa Marksa (Karl Marx), Maksa Vēbera (Max Weber) un Emila Dirkema (Émile Durkheim) devumu. Eiropas tradīcijā vides socioloģija nozīmē vides un sabiedrības savstarpējo integrēšanos. Vides socioloģija vairāk nekā citas socioloģijas apakšnozares saskaras ar zinātņu nozarēm, kas pēta vides jautājumus: politikas zinātni, antropoloģiju, psiholoģiju, vides ģeogrāfiju un cilvēkģeogrāfiju, cilvēkekoloģiju, zinātnes un tehnoloģiju pētniecību, starpdisciplinārām vides zinātnēm, ekonomiku un dzīvības zinātnēm.

Lai skaidrotu vides degradāciju un meklētu problēmu risinājumus, vides socioloģijā izvirzītas dažādas teorijas.

Neomaltusisma teorijas ietekmīgākie autori un ideju rosinātāji ir vides aktīvisti (envaironmentālisti), piemēram, nevalstiskā organizācija “Romas klubs” (Club of Rome), ekologs Pols Ērlihs (Paul R. Ehrlich). Saskaņā ar neomaltusisma teoriju pārapdzīvotība pārsniedz planētas ražošanas jaudu un indivīdu pašlabuma meklēšana noved pie kopīgo resursu (piemēram, ūdenstilpņu, mežu, ganību, augšņu) samazināšanās vai izbeigšanās.

Mūsdienās aktuāla arī neomarksisma teorija, kas apskata kapitālisma sistēmas negatīvās sekas. Tās autori izceļ ne tikai kapitālistu, bet arī valsts nozīmi ekoloģiskās degradācijas veicināšanā. Nozīmīgākie autori, kas pārstāv neomarksisma teoriju, ir Dž. B. Fosters, Alans Šnaibergs (Allan Schnaiberg), Kenets Alans Gūlds (Kenneth Alan Gould), Džeimss O’Konors (James O’Connor), Teds Bentons (Ted Benton), Tims Ingolds (Tim Ingold), Pīters Dikenss (Peter Dickens). Runājot par atsvešināšanos no zemes dabiskās pastāvēšanas, Dž. B. Fosters izmanto K. Marksa jēdzienu par nepārvaramu plaisu savstarpēji saistītā sociālā apritē, to nosaucot par “metabolisko plaisu”. Ar šo jēdzienu Dž. B. Fosters norāda, ka K. Markss ar to ir domājis cilvēka atsvešināšanos no dabas. Tās avots ir kapitālisms. Lai novērtētu kapitālismā raksturīgo attiecību pretrunu starp ekonomisko izaugsmi un vides degradāciju, kuru nevar novērst ar tehnoloģiskām vai sociāli strukturālām pārmaiņām, A. Šnaibergs piedāvājis jēdzienu “ražošanas spirāle” jeb “vāveres ritenis”. Jēdzienu lieto, analizējot valsts politikas nozīmi ražošanas procesos, kā arī analizējot vietējo rīcību un politiku, nosakot alternatīvas izaugsmes iespējas ekonomikai un kapitālismam. Mūsdienās tiek lietots arī jēdziens “pārnacionālā spirāle”. Jēdziens tiek izmantots, runājot par neoliberālo tirgus likumu globālo izplatību. Piemēram, globālas pārtikas ražošanas-izplatīšanas ķēdes (loģistikas ķēdes), ražošanas pārcelšana uz citiem kontinentiem visai pasaulei paredzētā patēriņā.

Ekoloģiskās modernizācijas teorija nosaka, ka ekonomisko izaugsmi var mainīt, lai sasniegtu vides mērķus (piemēram, vides nepiesārņošanu, gaisa kvalitātes nodrošināšanu un tā tālāk). Teorija radās kā atbildes reakcija neomarksistiem un brīvā tirgus ekonomikas pretiniekiem. Ekoloģiskās modernizācijas teorijā svarīga ideja ir industriālisma ekoloģiskā pāreja – plaša mēroga ražošanas un patēriņa ciklu pārstrukturēšana, ko veic, izmantojot jaunas, sarežģītas, tīras tehnoloģijas (efektīvus vides attīrīšanas procesus, videi draudzīgus risinājumus). Nozīmīgākie autori, kas pārstāv ekoloģiskās modernizācijas teoriju, ir F. Batls, A. Mols un Hērts Spārhāre (Gert Spaargaren).

Riska sabiedrības teorija apskata risku un draudu jautājumus. Riski ir gan reāli draudi, gan procesu neparedzamo seku apzināšanās mūsdienu globalizētajā kapitālismā. Nozīmīgākais šīs teorijas pārstāvis ir U. Beks. Viņš kopā ar E. Gidensu uzskatāms par refleksīvā modernisma laikmeta pieteicēju.

Vides socioloģija teorētiskā līmenī saistīta ar zinātnes socioloģiju un tās autoriem, tādiem kā Stīvenu Jērliju (StevenYearley) un Merilinu Stretērnu (Marilyn Strathern). Vides socioloģija saistīta arī ar zinātnes un tehnoloģiju pētniecību un no tās izrietošo aģentu tīkla teoriju. Aģentu tīkla teorijas galvenie autori ir franču filozofs Bruno Latūrs (Bruno Latour), Mišels Kalons (Michel Callon) un Džons Lo (John Law).

Neomarksisma, ekoloģiskās modernizācijas un riska sabiedrības teorijas autori, kā arī kritisko reālisma pieeju pārstāvji ir vienisprātis, ka pastāv fiziskās jeb dabiskās vides problēmas. Vides sociālā konstruktīvisma pieejās šis viedoklis tiek apstrīdēts. Pieeju pārstāvji norāda, ka vides jautājumiem ir kulturāla izcelsme (pretstatā bioloģiskajam determinismam), uzsver atšķirību starp zināšanām par vidi un vidi kā dabu. Postmodernisma piekritēji un sociālie konstruktīvisti, piemēram, Alans Ērvins (Alan Irwin), Saimons Šeklijs (Simon Shackley) un Elizabete Šava (Elizabeth Shove), izmanto radikālo zināšanu šaubu jēdzienu, apgalvojot, ka reālisma un konstruktīvisma pieejas ir savienojamas, jo vides problēmas nav nošķiramas no individuālās un kolektīvās atbildības, mēroga un potenciālās rīcības. Tātad zinātniekiem, pētniekiem, praktiķiem analīzē jāņem vērā kontekstuāli noteikta kulturāla vides apzināšanās un uzvedība.

Vides socioloģijā tiek lietotas klasiskās socioloģijas pētniecības metodes – kvantitatīvās un kvalitatīvās. ASV īpaši tiek izcelta empīrisma nozīme (piemēram, vides sociālās kustības, vides attieksmes, uzskati, vides vērtības). Fiziskās jeb dabiskās vides jautājuma aktualizēšana sabiedrībā 20. gs. 70. gados veidoja vides socioloģijas pētniecības lauku vides izzināšanai – kvantitatīvu sabiedriskās domas, attieksmes, vērtību un uzvedības pētīšanu. Sabiedrības attieksme pret vides pārmaiņām (piem., klimata izmaiņām, globālo sasilšanu) bija nozīmīgs pētniecības lauks ASV. Laika gaitā sociālo zinātņu metodoloģijas tiek apvienotas (gadījumu izpētei); tāpat pētījumos tiek izmantotas citu saistīto zinātņu nozaru (piemēram, antropoloģijas) metodes. Ņemot vērā to, ka vides socioloģijas pētniecības centri nodarbojas ar vides politikas pētniecību, lietišķie un rīcībpētījumi ir svarīgas pētniecības metodes Eiropas vides socioloģijā.

Vides socioloģija izveidojusies 20. gs. 70. gados, aktualizējot globālās vides problēmas, kuras parādījās, kad tika pārskatīti enerģijas krīzes radītie ekonomiskās attīstības plāni. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, augošā patēriņa pieprasījuma nodrošināšanai nepieciešamo dabas resursu ieguve un lauksaimniecības industrializācija radīja gan ekonomiskās attīstības, gan dažādus vides piesārņojuma draudus. Reičelas Kārsones (Rachel Carson) darbs “Klusais pavasaris” (Silent Spring, 1962) par lauksaimniecībā izmantoto pesticīdu radīto piesārņojumu ekosistēmās aktivizēja envaironmentālisma ideju attīstību. Idejas atspoguļoja vides sociālās kustības, kuru veidošanās un attīstība bija vides socioloģijas pētniecības priekšmets.

Mūsdienās vides socioloģijas attīstība, pirmkārt, cieši saistīta ar praktiskiem notikumiem – pētniecībā galvenokārt akcentēta politisko un ekonomisko institūciju ietekme vides jautājumos. Otrkārt, svarīga problēma ir, vai un kā izaugsmes jautājumus (ar to saprotot neoliberiālo, brīvā tirgus attīstību) salāgot ar cilvēku labklājību un tīru vidi. Vai tas ir iespējams un ja jā, tad no kā jāatsakās, lai varētu dzīvot ilgtspējīgā sabiedrībā.

Vides socioloģija jau 20 gadus attīstās koevolūcijas, kokonstruktīvisma ideju virzienā, kur diskusijas par dalījumu “sabiedrība-daba” ir liekas, jo pētāmās attiecības starp modernajām industriālajām sabiedrībām un fiziskajām vidēm, kurās šīs sabiedrības dzīvo, ir ļoti sarežģītas un daudzveidīgas. Par pētniecības praktisko pielietojumu pastāv atšķirīgi viedokļi. Sociālā konstruktīvisma pārstāvji turpina polemiku par pastāvošiem vides draudiem un to, ka tie nav reāli; kritisko pieeju pārstāvji rīkojas proaktīvi, attīstot pētniecības institūtus, interneta un sociālo kustību platformas, kas liek izvērtēt pašreizējo sociālo institūciju ilgtspējību.

Zināmākā pētniecības iestāde ir Starptautiskās Socioloģijas asociācijas (International Sociological Association) Vides un sabiedrības pētniecības komiteja (Research Committee on Environmental and Society, RC24). Komitejas galvenais mērķis ir rosināt vides un sabiedrības pētniecību, kā arī virzīt šī virziena zinātniskās informācijas apriti.

Eiropas ekvivalents Vides un sabiedrības pētniecības komitejai ir “Vide un sabiedrība” (Environment and Society, RN12) – pētījumu platforma sociālajiem zinātniekiem, kuri specializējas vides un ilgtspējas jautājumos. Komiteja “Vide un sabiedrība” ir Eiropas Sociologu asociācijas (European Sociological Association) daļa.

Būtisks pētījumu institūts ir Vāheninges Universitātes (Wageningen Universiteit) Vides politikas grupa (Milieubeleid). Grupa aktīvi darbojas trīs jomās – risina jautājumus, kas saistīti ar ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu; ilgtspējīgu dabas resursu izmantošanu un globālās vides izmaiņām.

Vupertāles klimata, vides un enerģijas institūts (Wuppertal Institut für Klima, Umwelt, Energie) ir starpdisciplināra pētniecības iestāde. Institūta pētniecības grupas nodarbojas ar nākotnes enerģijas un mobilitātes struktūrām; enerģijas, transporta un klimata politikas stratēģijām un pārvaldību; ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa analīzi.

Būtiski pieminēt vairākas universitātes, kuru pētniecības institūtos tikuši pētīti vides un sabiedrības mijiedarbības jautājumi, piem., Mičiganas Valsts universitāte (Michigan State University), Ziemeļrietumu Universitāte (Northwest University), Toronto Skārboro universitāte (University of Toronto at Scarborough), kā arī Londonas Universitāte (University of London), Kinga koledža Londonā (Kings College London) un Eseksas Universitāte (University of Essex).

Svarīgākais periodiskais izdevums ir akadēmiskais žurnāls Organization & Environment (OAE, kopš 1987. gada). Tajā aprakstīti jautājumi, kas saistīti ar organizāciju pārvaldību un vides jautājumiem; piedāvāta rūpīga un izsvērta analīze par ilgtspējas dimensijām, ieskaitot līdzsvaru starp sociālajiem, dabas un ekonomiskajiem izaicinājumiem, korporatīvo sociālo atbildību, ētiku un atbildīgu korporatīvo pārvaldību un biznesa stratēģijām.

Akadēmiskajā žurnālā Society & Natural Resources. An International Journal (kopš 1988. gada) tiek publicēti dažādi sociālo zinātņu pētījumi par sociālo un biofizikālo procesu saistību, politiku un praksēm dažādās pasaules vietās dažādos līmeņos. Pētījumos tiek pievērsta uzmanība kultūras, psiholoģiskām, ekonomiskām un politiskām perspektīvām, kas skar mežus, okeānus, zvejniecību, augsni un ūdeni. Žurnālā tiek publicēti raksti par tādām tēmām kā cilvēki un aizsargājamie reģioni, globalizācija un kapitālisms, vides taisnīgums, kopienu pastāvēt spēja, pielāgošanās un sadarbības menedžments, ilgtspēja, klimata pārmaiņas, attieksme pret vidi un vides draudi un riski.

Jaunākais akadēmiskais žurnāls ir Environmental Sociology (kopš 2015. gada). Žurnāls pauž vēlmi paplašināt konceptuālās un teorētiskās robežas starp vidi un dominējošo socioloģiju, uzsvērt socioloģisko pētījumu nozīmi vides politikas un vides pārvaldības jomā, izplatīt sabiedrībā socioloģisko pētījumu rezultātus un diskutēt ar citām sociālajām zinātnēm, dabaszinātnēm un ekoloģiskajām zinātnēm.

Vides sociologi bieži publicējuši rakstus klasiskajā socioloģijas periodikā, piem., Starptautiskās Sociologu asociācijas žurnālā Current Sociology (kopš 1952. gada), kā arī tādos starpdisciplināros akadēmiskajos žurnālos kā Geoforum (kopš 1970. gada). Žurnālā tiek publicēti inovatīvi pētījumi cilvēkģeogrāfijā un ar to saistītajās nozarēs. Īpaša uzmanība pievērsta ekonomisko, politisko, sociālo un vides sistēmu organizēšanai telpā un laikā.

Nozīmīgākie pētnieki vides socioloģijā ir R. Danleps, V. Ketons, jo viņu piedāvātā jaunā ekoloģiskā paradigma sociologiem lika apzināties, ka sociālā realitāte nav atrauta no apkārtējās fiziskās, dabiskās vides. Nozarē nozīmīgi arī Jūdžina Rozas (Eugene A. Rosa) pētījumi. J. Roza ir viens no vides socioloģijas aizsācējiem, definējis vides socioloģijas robežas socioloģijas nozarē. Analizējot vides un sabiedrības mijiedarbību un vienojot ASV un Eiropas vides socioloģijas skolas, būtisku ieguldījumu nozares attīstībā devis F. Batls. Dž. B. Fosters un Viljams Froidenbergs (William R. Freudenburg) ir vieni no nozīmīgākajiem autoriem, kas vides socioloģijā no jauna pievērsušies neomarksismam un klasiskajām socioloģijas teorijām. V. Froidenberga zinātniskās intereses bijušas riska analīze dažādās sociālajās institūcijās (ražošanā, darba dalīšanā, dzimtes jautājumos). Viņš kritizējis ekoloģiskās modernizācijas teoriju un attīstījis resursu un diskursu sociāli strukturētas teorijas. Udo Zīmonis (Udo Ernst Simonis) vides socioloģijā uzskatāms par radikālu brīvā tirgus un neoliberālisma aizstāvi. Ričards Norgārds (Richard B. Norgaard) ir viens no galvenajiem kokonstruktīvisma idejas autoriem.