Pētījumos par pārtiku izmantotās teorijas cieši saistītas ar aplūkoto problēmu ‒ skaidrojot pārtikas saikni ar patēriņu un dzīves stilu, pētnieki izvēlas teorijas, kuras būtu tipiskas arī citos socioloģisko pētījumu virzienos. Piemēram, ekonomists un sociologs Torsteins Veblens (Thorstein Veblen) grāmatā “Dīkās šķiras teorija” (Theory of the Leisure Class, 1899) aprakstījis, kā ekskluzīvu produktu patēriņš ataino sociālo piederību sabiedrības ekonomiski un politiski spēcīgākajām grupām. T. Veblens pievērsis uzmanību tam, kā cilvēki izvēlas maksāt par lietām, kurām nav funkcionālas vērtības. Nozīmīga ir arī N. Eliasa grāmata “Par civilizācijas procesu”. N. Eliass šajā darbā izmantojis jēdzienu habitus, kas apzīmē sabiedrību grupējošu sociāli konstruētu paradumu un sociālu struktūru kopumu, kas veidojas ap pieļaujamo rīcību. Habitus jēdziens vēlāk kļuva populārs no P. Burdjē darbiem. Patēriņa pētījumu kontekstā nozīmīgākais ir P. Burdjē darbs “Nošķīrums: gaumes sociālā kritika”, kurā skaidrots, ka cilvēki ar augstāku kultūras kapitālu spēj precīzāk identificēt sabiedrības akceptētās vērtības un tās pieņem. P. Burdjē secinājis, ka noteiktas sabiedrības grupas ir labāk sagatavotas, lai izvēlētos augsti novērtētus produktus un labāk spētu reprezentēt augstu statusu.
Atsevišķs teorētisko skaidrojumu lauks veidojies ap nepieciešamību meklēt jaunus pārtikas sistēmas organizācijas veidus. Šajā virzienā svarīgs jēdziens “alternatīvs”, kas tiek attiecināts uz plašu iespējamo īpašību loku (alternatīvas var būt pārtikas izejvielu audzēšanas metodes, sagādes ķēdes, ražošanas metodes). No vienas puses, “alternatīvs” tiek lietots kā apzīmējums pārtikas ražošanas un patērēšanas sistēmai kopumā. Domājot par sistēmu kopumā, dominē tādi jēdzieni kā “alternatīvie pārtikas tīkli” un “alternatīvās pārtikas sagādes ķēdes”. Ideja par alternativitāti tiek attiecināta arī uz pārtikas politiku (piemēram, alternatīvās pārtikas stratēģijas), uz patēriņu (piemēram, alternatīvais patēriņš) un uz pārtikas sistēmā funkcionējošajiem aģentiem (piemēram, alternatīvās pārtikas iniciatīvas). Interese par alternatīvām formām paredz, ka tās ir sociālo pārmaiņu veicinātājas ar augstu transformējošu potenciālu. Alternativitāti parasti raksturo aplūkotā veseluma iesakņotība specifiskā lokalitātē (piemēram, zemnieku tirdziņš var būt viens no risinājumiem, kas tiek piedāvāts kā alternatīva lielveikaliem. Šāds tirdziņš sekmīgi spēj funkcionēt tikai tad, ja tam lokālajā vidē ir priekšnosacījumi izdzīvošanai – ieinteresēti patērētāji, aktīvi zemnieki, sociāli aktīvisti), iesaistīto aģentu – zemnieku, mazo ražotāju un uzņēmēju, sociālo aktīvistu un iniciatīvu ‒ spēja būt ekonomiski dzīvotspējīgiem, interese par ilgtspēju un sociālo taisnīgumu. Tālākie pētījumi ir gan radījuši arvien detalizētākus skaidrojumus, gan arī kritiku šai pieejai, gan arī veicinājuši jaunu jēdzienu rašanos (piemēram, “pilsoniskie pārtikas tīkli”).
Cits skaidrojumu loks veidojas ap jēdzieniem “vietējs” un “globāls”. Šī teorētiskā skaidrojuma kontekstā velkamas paralēles ar citiem bieži lietotiem jēdzieniem – īsās un garās pārtikas sagādes ķēdes. Īsās ķēdēs ražotājs parasti atrodas tuvāk, mazāk uzņēmumu iesaistīti, lai produkts nokļūtu pie patērētāja. Garās ķēdēs ražotājs atrodas tālāk, tiek iesaistīti vairāki vidutāji, lai produkts nokļūtu pie patērētāja. Abas jēdzienu opozīcijas paredz sistēmisku skatījumu uz pārtiku un ir veicinājušas plašas diskusijas par to, kādas īpašības nosaka sagādes ķēdes lokalitāti (saikni ar kādu lokālu kopienu un kultūras tradīcijām) vai globālumu (atsaistītas no vienas kopienas vai vienas kultūras tradīcijas), īsumu vai garumu un kādas sekas pārtikas sagādes ķēžu modeļu nošķīrumi veicina. Tipiskas pieejas, kuras tiek izmantotas, lai skaidrotu atšķirības starp vietējām un globālām, īsām un garām sagādes ķēdēm, ir ģeogrāfiskais tuvums starp produkta pārstrādi un patērētāju, ražošanas un patēriņa prakšu iesakņotība kultūrā, vidutāju skaits. Lai izmantotu šos jēdzienus, jādefinē, kur konkrētajā gadījumā tiks noteiktas sagādes ķēdes robežas (piemēram, lauksaimniecības gadījumā var pieņemt, ka sagādes ķēdes raksturo tikai lauksaimnieka atrašanās vietu, bet var arī analizēt, no kurienes nākusi lauksaimnieka izmantotā tehnika vai lauksaimniecības agroķīmija). Lai gan diskusijās bieži nekritiski izskan atbalsts vietējām un īsām sagādes ķēdēm (iemesli tam var būt dažādi – bieži tiek pieņemts, ka vietēja ražošana un piegāde ir videi draudzīgāka, patērētāji mēdz uzskatīt, ka vietējie produkti ir veselīgāki, nereti vietējo ķēžu aizstāvībā arī dominē nacionāls romantisms, vietējā ražošana mēdz būt ekonomiski izdevīgāka vietējai kopienai), kompleksi mērījumi ilustrē, ka, no vienas puses, pētniekiem ir grūtības noteikt, kas ir vietējs un no īsām pārtikas ķēdēm nācis. No otras puses, vietējo/ īso un globālo/ garo sagādes ķēžu īpašības atkarīgas no dažādiem aspektiem. Piemēram, vietējās klimata īpašības var noteikt, ka kādus produktus audzēt uz vietas var būt ļoti dārgi (gan ņemot vērā finansiālās izmaksas, gan arī ekoloģiskās sekas); pieeja noteiktiem loģistikas ceļiem (galvenokārt kuģiem) var ievērojami samazināt visas transportēšanas izmaksas un tā tālāk.
Cita populāra pieeja, ko izmanto makrolīmeņa pārtikas procesu skaidrojumiem, ir teorētisko ideju kopums, kas tiek saukts par pāreju teoriju. Pāreju teorija ir līdzīgu teorētisku ideju kopums, kas skaidro sociotehnisku pāreju (pārmaiņas interpretācijā un tehniskos risinājumos) norisi sabiedrībā. Šī pieeja skaidro, ka dominējošā sistēma (tā tiek apzīmēta ar jēdzienu “režīms”) nosaka attiecības, kādas veidojas starp sociālajām praksēm un tehniskajiem risinājumiem. Piemēram, ja pieņem, ka produktīvisms ir viens no režīmiem, tad šī režīma ietvaros no uzņēmuma tiek sagaidīts, ka tas būs pelnošs un kļūs lielāks. Šim mērķim pakārtoti citi potenciālie pārtikas industrijas ietekmētie aspekti. Ievērojot šo mērķi, tiek veidota pārtikas industrijas atbalsta infrastruktūra. Procesi, kas izriet no šīm praksēm, ir daudzdimensionāli. Vienlaikus eksistē nišas, kurās darbojas ar režīmu nesaistīti noteikumi un kurās var rasties nesaistītas inovācijas. Piemēram, bioloģiskās pārtikas tirgus, vietējās pārtikas tirgus, svaigēdāju pārtikas tirgus – tās visas ir nišas. Vairums no nišas inovācijām vienmēr paliek marginālas, tomēr dažas spēj kļūt par daļu no režīma. Piemēram, bioloģiskajiem produktiem kļūstot arvien populārākiem, tie spēj mainīt dominējošo režīmu – pamanot peļņas iespējas, arī zemnieki, kuri līdz šim darbojušies režīma ietvaros, sāk audzēt nišas produktus, savukārt lielveikali izrāda arvien pieaugošu interesi pārdod šos produktus. Attiecīgi tiek mainīts režīms. Nišas attīstība dažādās dimensijās tiek apzīmēta ar jēdzienu “difūzija”. Nišas un režīma pretrunu salāgošanas process tiek apzīmēts ar jēdzienu “tulkošanas mehānismi”. Pāreja no nišas uz režīmu ir galvenais pētnieku interešu lauks.