Īsa vēsture un galvenās teorijas Vides socioloģijas veidošanos un attīstību noteikusi tās ciešā saistība ar lauku socioloģiju, cilvēkekoloģiju, vides zinātni, mazākā mērā ar citām zinātnēm. Vides socioloģijas pirmsākumi datējami ar Railija Danlepa (Riley Dunlap) un Viljama Ketona (William Catton) 20. gs. 70. gados izveidoto Jauno ekoloģisko paradigmu. Jaunajā ekoloģiskajā paradigmā tiek uzsvērts, ka sociologiem jāpievērš uzmanība vides problēmām un jāatzīst sabiedrības atkarība no ekosistēmām (tā ir ekocentriska pieeja). Svarīgākais pieņēmums – cilvēki ir saistīti ar vidi un atkarīgi no vides, kurā dzīvo.
20. gs. 70. gados ASV sociologi izvērtējuši klasiskās socioloģijas teorijas un to galveno pārstāvju Kārļa Marksa (Karl Marx), Maksa Vēbera (Max Weber) un Emila Dirkema (Émile Durkheim) devumu. Eiropas tradīcijā vides socioloģija nozīmē vides un sabiedrības savstarpējo integrēšanos. Vides socioloģija vairāk nekā citas socioloģijas apakšnozares saskaras ar zinātņu nozarēm, kas pēta vides jautājumus: politikas zinātni, antropoloģiju, psiholoģiju, vides ģeogrāfiju un cilvēkģeogrāfiju, cilvēkekoloģiju, zinātnes un tehnoloģiju pētniecību, starpdisciplinārām vides zinātnēm, ekonomiku un dzīvības zinātnēm.
Lai skaidrotu vides degradāciju un meklētu problēmu risinājumus, vides socioloģijā izvirzītas dažādas teorijas.
Neomaltusisma teorijas ietekmīgākie autori un ideju rosinātāji ir vides aktīvisti (envaironmentālisti), piemēram, nevalstiskā organizācija “Romas klubs” (Club of Rome), ekologs Pols Ērlihs (Paul R. Ehrlich). Saskaņā ar neomaltusisma teoriju pārapdzīvotība pārsniedz planētas ražošanas jaudu un indivīdu pašlabuma meklēšana noved pie kopīgo resursu (piemēram, ūdenstilpņu, mežu, ganību, augšņu) samazināšanās vai izbeigšanās.
Mūsdienās aktuāla arī neomarksisma teorija, kas apskata kapitālisma sistēmas negatīvās sekas. Tās autori izceļ ne tikai kapitālistu, bet arī valsts nozīmi ekoloģiskās degradācijas veicināšanā. Nozīmīgākie autori, kas pārstāv neomarksisma teoriju, ir Dž. B. Fosters, Alans Šnaibergs (Allan Schnaiberg), Kenets Alans Gūlds (Kenneth Alan Gould), Džeimss O’Konors (James O’Connor), Teds Bentons (Ted Benton), Tims Ingolds (Tim Ingold), Pīters Dikenss (Peter Dickens). Runājot par atsvešināšanos no zemes dabiskās pastāvēšanas, Dž. B. Fosters izmanto K. Marksa jēdzienu par nepārvaramu plaisu savstarpēji saistītā sociālā apritē, to nosaucot par “metabolisko plaisu”. Ar šo jēdzienu Dž. B. Fosters norāda, ka K. Markss ar to ir domājis cilvēka atsvešināšanos no dabas. Tās avots ir kapitālisms. Lai novērtētu kapitālismā raksturīgo attiecību pretrunu starp ekonomisko izaugsmi un vides degradāciju, kuru nevar novērst ar tehnoloģiskām vai sociāli strukturālām pārmaiņām, A. Šnaibergs piedāvājis jēdzienu “ražošanas spirāle” jeb “vāveres ritenis”. Jēdzienu lieto, analizējot valsts politikas nozīmi ražošanas procesos, kā arī analizējot vietējo rīcību un politiku, nosakot alternatīvas izaugsmes iespējas ekonomikai un kapitālismam. Mūsdienās tiek lietots arī jēdziens “pārnacionālā spirāle”. Jēdziens tiek izmantots, runājot par neoliberālo tirgus likumu globālo izplatību. Piemēram, globālas pārtikas ražošanas-izplatīšanas ķēdes (loģistikas ķēdes), ražošanas pārcelšana uz citiem kontinentiem visai pasaulei paredzētā patēriņā.
Ekoloģiskās modernizācijas teorija nosaka, ka ekonomisko izaugsmi var mainīt, lai sasniegtu vides mērķus (piemēram, vides nepiesārņošanu, gaisa kvalitātes nodrošināšanu un tā tālāk). Teorija radās kā atbildes reakcija neomarksistiem un brīvā tirgus ekonomikas pretiniekiem. Ekoloģiskās modernizācijas teorijā svarīga ideja ir industriālisma ekoloģiskā pāreja – plaša mēroga ražošanas un patēriņa ciklu pārstrukturēšana, ko veic, izmantojot jaunas, sarežģītas, tīras tehnoloģijas (efektīvus vides attīrīšanas procesus, videi draudzīgus risinājumus). Nozīmīgākie autori, kas pārstāv ekoloģiskās modernizācijas teoriju, ir F. Batls, A. Mols un Hērts Spārhāre (Gert Spaargaren).
Riska sabiedrības teorija apskata risku un draudu jautājumus. Riski ir gan reāli draudi, gan procesu neparedzamo seku apzināšanās mūsdienu globalizētajā kapitālismā. Nozīmīgākais šīs teorijas pārstāvis ir U. Beks. Viņš kopā ar E. Gidensu uzskatāms par refleksīvā modernisma laikmeta pieteicēju.
Vides socioloģija teorētiskā līmenī saistīta ar zinātnes socioloģiju un tās autoriem, tādiem kā Stīvenu Jērliju (StevenYearley) un Merilinu Stretērnu (Marilyn Strathern). Vides socioloģija saistīta arī ar zinātnes un tehnoloģiju pētniecību un no tās izrietošo aģentu tīkla teoriju. Aģentu tīkla teorijas galvenie autori ir franču filozofs Bruno Latūrs (Bruno Latour), Mišels Kalons (Michel Callon) un Džons Lo (John Law).
Neomarksisma, ekoloģiskās modernizācijas un riska sabiedrības teorijas autori, kā arī kritisko reālisma pieeju pārstāvji ir vienisprātis, ka pastāv fiziskās jeb dabiskās vides problēmas. Vides sociālā konstruktīvisma pieejās šis viedoklis tiek apstrīdēts. Pieeju pārstāvji norāda, ka vides jautājumiem ir kulturāla izcelsme (pretstatā bioloģiskajam determinismam), uzsver atšķirību starp zināšanām par vidi un vidi kā dabu. Postmodernisma piekritēji un sociālie konstruktīvisti, piemēram, Alans Ērvins (Alan Irwin), Saimons Šeklijs (Simon Shackley) un Elizabete Šava (Elizabeth Shove), izmanto radikālo zināšanu šaubu jēdzienu, apgalvojot, ka reālisma un konstruktīvisma pieejas ir savienojamas, jo vides problēmas nav nošķiramas no individuālās un kolektīvās atbildības, mēroga un potenciālās rīcības. Tātad zinātniekiem, pētniekiem, praktiķiem analīzē jāņem vērā kontekstuāli noteikta kulturāla vides apzināšanās un uzvedība.
