Sociālo zinātņu pārstāvjiem, t. sk. sociologiem, bērnības konceptualizācijā raksturīgas atšķirīgas pieejas un līdz ar to – dažādas atbildes uz jautājumu, vai bērnība ir sociāli veidota, vai arī tā ir dabisks, bioloģiski noteikts cilvēka mūža posms.

Līdz 20. gs. 80. gadiem bērnības jēdziens galvenokārt tika skatīts socializācijas un attīstības psiholoģijas aspektā. Tolaik attīstības psiholoģijā bērnus lielākoties uztvēra kā pasīvas būtnes, kuru attīstība primāri norit saskaņā ar bioloģiski noteikto augšanas procesu. Uzmanība tika pievērsta atšķirīgiem, pēc bioloģiskām pazīmēm definētiem vecumposmiem un tiem raksturīgajām pazīmēm, kas, bērnam pieaugot, nodrošina veiksmīgu integrēšanos sabiedrībā pastāvošajā sistēmā (piemēram, ir pieņemts noteikts vecums, kurā bērnam jāapgūst pamatprasmes lasīt un rēķināt, noteiktā vecumā jāiekļaujas un secīgi jāiziet noteikti izglītības sistēmas posmi, lai pēc tam jau jaunā pieaugušā vecumā noritētu pāreja uz darba tirgu). 

Līdzīgi arī socializācijas teorijās bērnus uzskatīja par pasīviem sabiedrībā dominējošās kultūras saņēmējiem, “nākamajiem pieaugušajiem” un skaidroja, kā bērni kļūst par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, pieņemot sabiedrībā izplatītās normas un vērtības, vai pretēji – deviantiem indivīdiem, izvēloties pretoties vispārpieņemtiem noteikumiem.

20. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sociologi sāka izvirzīt alternatīvas teorijas bērnības konceptualizācijā, raksturojot bērnus kā aktīvus sociālos aģentus, kuriem piemīt spēja pašiem izdarīt izvēles un iesaistīties savā attīstībā. Šis virziens zinātniskajā izpētē centās paplašināt sociālo, vēsturisko un kultūras izpratni par bērniem, vecuma kategorijām, bērnību un to savstarpējo saistību. Līdz ar to tika mainīti attīstības psiholoģijā un socializācijā raksturīgie priekšstati, kas galvenokārt bērnus uztver perspektīvā “bērni, kas top”, nevis “bērni, kas ir”.

Socioloģijā bērnu izpētei ir salīdzinoši ilga vēsture. Tā sākusies ar strukturālā funkcionālisma pieeju, kas socioloģijā dominēja 20. gs. 40.–50. gados un aplūkoja sabiedrību kā sociālu sistēmu, kuras struktūru darbība vērsta uz tās saglabāšanos un iekšēju integrāciju, cilvēkiem sociālā mijiedarbībā rīkojoties atbilstoši sabiedrībā dominējošām vērtībām un normām. Viens no šīs pieejas pamatlicējiem Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons) par svarīgākajiem socializācijas uzdevumiem noteica sociālās kārtības nodrošināšanu, kas tiek īstenota, bērnus informējot par uzskatiem, vērtībām, normām un attieksmēm sabiedrībā un nodrošinot iespēju iegūt noteiktas zināšanas, prasmes un iemaņas to realizēšanai. Šādā veidā, pēc strukturālo funkcionālistu domām, indivīds būtu sagatavots noteiktas lomas īstenošanai sabiedrībā, kuras izpildi motivē apbalvojumu un sodu sistēma. Vienlaikus šādi notiktu sabiedrībā dominējošās kultūras pamatprincipu pārnese no vienas paaudzes uz nākamo. Strukturālā funkcionālisma pieejā tiek uzskatīts, ka tad, kad bērns ir piedzimis, viņš ir kā olis, kas iemests sociālajā dīķī. No sākuma ģimene, tad skola un pēc tam citas institūcijas veido augošo bērnu, kamēr viņš pieņem sabiedrības vērtības un pieaugušo pasaules normas kā savējās.

20. gs. 60. gados strukturālā funkcionālisma uzskatu dominance samazinājās. Šo pieeju kritizēja par konservatīvismu, pārlieku koncentrēšanos uz sociālo kārtību, līdzsvaru un stabilitāti, kā rezultātā pieeja nesniedza pilnvērtīgu izskaidrojumu sociālajām pārmaiņām un konfliktiem sabiedrībā.

Būtisku ieguldījumu primārās socializācijas izpratnē snieguši arī simboliskā interakcionisma teorētiskās pieejas pārstāvji Džordžs Herberts Mīds (George Herbert Mead) un Ērvings Gofmens (Erving Goffman), uzsverot indivīda personības konstruēšanu sociālajās interakcijās – bērni, attēlojot “nozīmīgos citus”, iemācās atbilstošās lomas uzvedību, turklāt indivīdi kā sociālie aģenti līdzīgi aktieriem teātrī spēlē noteiktas lomas sabiedriskajā telpā, tā prezentējot sevi citiem.

20. gs. 90. gados sociālo zinātņu pārstāvji Alisone Džeimsa (Allison James) un Alans Prauts (Alan Prout) aizsāka aktīvu diskusiju akadēmiskajā kopienā, aicinot pārskatīt uzskatus par bērnību. Feminisma pārstāvji kritizēja socioloģisko tradīciju, kas patriarhālās sabiedrības normas un līdz ar to dzimuma atšķirībās balstītu nevienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem sabiedrībā pieņem kā pašsaprotamu, un tam sekojošu arvien aktīvāku zinātnisko diskusiju par grupām, kas līdz tam sabiedrībā tika diskriminētas, t. sk. sievietēm, tika radīts jauns konceptuālais un empīriskais lauks arī bērnības socioloģiskajai izpētei.

Sociālā konstruktīvisma teorētiskajās pamatnostādnēs tika kritiski izvērtēti jēdzieni “bērns”, “bērnība” un “pieaugušais”, kas līdz šim bija pieņemti kā pašsaprotami, bet līdz ar jauno skatījumu ieguva jaunu vēstījumu un nozīmi. Interpretācija, kurā bērns tika uzskatīts par negatavu cilvēku, topošo pieaugušo jeb “bērns, kas kļūst”, transformējās par interpretāciju, kurā bērns tika uztverts kā kompetents sociālais aģents jeb “bērns, kas ir”. Balstoties akadēmiskā feminisma pamatpieņēmumos, “jaunā paradigma bērnības socioloģiskajā izpētē” aicināja pārskatīt arī tradicionālo ģimenes koncepta uztveri un par normālo atzīto ģimeni, akcentējot ģimenes formu maiņu un apšaubot nukleārās ģimenes kā vienīgās normālās ģimenes pastāvēšanu.

Sociālā konstruktīvisma pārstāvji bērnības jēdzienu interpretē kā sociāli konstruētu fenomenu, uzsverot, ka tā atšķiras ne tikai starp dažādām sabiedrībām un kultūrām, bet ir atšķirīga arī vienas sabiedrības dažādos laika posmos un var būt dažāda pat vienas sabiedrības vienā laika posmā, bet dažādās tās grupās.

Mūsdienās bērnības jēdziena būtība tiek izvērtēta atkārtoti. Tas saistīts ar globalizācijas ietekmi un starptautiska, nacionāla un lokāla līmeņa politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām norisēm (demogrāfisko situāciju, migrāciju, darba tirgu un citām). Metropolēs blakus dzīvo attīstīto valstu un attīstības valstu bērni, arī ielu bērni, bērni kareivji, bērni prostitūtas, kas neatbilst Rietumu valstīs raksturīgajai ideoloģijai par nevainīgo, izglītoto, mājās aprūpēto un aizsargāto bērnu.

Līdz ar notiekošajām izmaiņām bērnības izpētē savu aktualitāti saglabā bērnu stāvokļa sabiedrībā akadēmiskā izpēte, globalizācijas ietekme uz bērnības pieredzi, izmaiņu prognozēšana un vienlaikus modernās bērnības vēsturiskā analīze. Plašas diskusijas un pētnieciskās aktivitātes tiek īstenotas, analizējot dažādu sociālo procesu (piem., ģimeņu struktūras izmaiņas, sabiedrības novecošanās) un sociālo problēmu (piem., šķiršanās, nabadzība, vardarbība, atkarības – pārmērīga alkohola lietošana, smēķēšana, atkarība no datorspēlēm un tehnoloģijām) ietekmi uz bērnības pieredzi.

Savulaik saņemtā kritika par vienpusēju skatījumu uz bērniem veicinājusi bērnības socioloģijas izteikti starpdisciplināro skatījumu mūsdienās. Bērnības socioloģija cieši saistīta ar vairākām zinātņu apakšnozarēm, t. sk. bērnības antropoloģiju, vēsturi, kultūras studijām, etnometodoloģiju, pedagoģiju un psiholoģiju, un šajās nozarēs veiktiem starpdisciplināriem, jo īpaši – starptautiski starpdisciplināriem pētījumiem.

Līdz ar teorētiskā skatījuma maiņu bērnības socioloģijā pēdējo trīsdesmit gadu laikā lielā mērā mainījusies arī pieeja empīriskajā bērnības izpētē. Sākotnēji bērnu situācijas socioloģiskajā izpētē par vienīgo mērķgrupu tika izvēlēti tikai pieaugušie, kuri sniedza informāciju par bērniem (pētījumi par bērniem); šobrīd arvien biežāk tiek īstenoti pētījumi, kur bērni tiek uztverti nevis kā pasīvi subjekti, bet gan kā aktīvi pētījuma objekti – sociālie aģenti ar saviem uzskatiem, interesēm un tiesībām, kuri paši ir kompetenti par to informēt pētniekus (pētījumi ar bērniem). Diskusijas par to, kādas ir priekšrocības katrai no pētnieciskajām pieejām, turpinās, un tieši pieeja, kā pētnieks uztver bērnību un bērna statusu sabiedrībā, lielā mērā nosaka pētījuma procesu – izvēlēto pētījuma dizainu un izmantotās metodes, pētnieka līdzdalību izpētes gaitā un iegūto rezultātu analīzi.

Mūsdienu bērnības socioloģiskajā izpētē tiek izmantotas daudzveidīgas metodes – gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās. Bērnības izpētē populārajā starpdisciplinārajā pieejā apvieno sociālpsiholoģiskās un antropoloģiskās metodes, kombinē dažādus pētījumu un pētniecisko metožu veidus, piemēram, kvantitatīvu aptauju papildinot ar padziļinātajām intervijām, gadījumu izpēti. Respektējot bērnu kā izpētes objektu atšķirības no pieaugušajiem, īpaši antropoloģiskajā izpētē par vispiemērotāko tiek atzīta etnogrāfiskā metode, kad bērni tiek ilgstoši vai atkārtoti pētīti viņu ierastajā vidē, veicot līdzdalīgo novērojumu un intervijas gan ar pašiem bērniem, gan ar viņu tuvākajā sociālajā vidē nozīmīgiem aģentiem.

Lai mazinātu pieaugušā pētnieka un bērna kā pētījuma objekta uztveres un interpretācijas atšķirības, pētniecības metodes tiek pielāgotas vecuma grupai un kultūras iezīmēm, iegūstot ne tikai vārdiski vai rakstiski noformulētu informāciju, bet arī analizējot zīmējumus, fotogrāfijas, dažādus grafiskus attēlus. Zīmējumu analīze var sniegt informāciju par jēdzieniem, ko bērni vēl nespēj pietiekami izvērsti verbāli formulēt. Citkārt pētījumā bērnus uzaicina kļūt par pētnieka asistentiem, lai pieaugušajam palīdzētu iekļauties vidē vai analizēt iegūtos datus, mazinot metodoloģiskos ierobežojumus un bažas par pētnieka kā pieaugušā ierobežotajām spējām interpretēt bērnu sniegto informāciju.

Bērnu socioloģiskajā izpētē īpaša uzmanība tiek pievērsta ētikas jautājumiem. Bērnu dalību pētījumā jāapstiprina ar vecāku vai aizbildņu rakstisku piekrišanu. Pētījumu process tiek precīzi dokumentēts un nodrošina pilnīgu konfidencialitāti pētījuma dalībniekiem. Zinātniskajā izpētē kopumā netiek atbalstīta iespēja zinātniekiem pētījumā iekļaut savus bērnus, jo šādā veidā tiek apvienotas vecāka un pētnieka lomas, kas var radīt sociālo lomu konfliktu un sniegt zinātniski nepamatotus secinājumus.

Bērnības socioloģija kā socioloģijas apakšnozare nostiprinājusies starptautiski, ievērojami pilnveidojot izpratni par bērnību kā sociālu fenomenu un bērnu vietu sabiedrībā. Pieaugot bērnības socioloģijā ieinteresēto zinātnieku skaitam Eiropā un Amerikā, pilnveidojusies teorētiskā bērnības konceptualizācija un attīstījusies pētnieciskā metodoloģija. 1998. gadā tika izveidota Starptautiskās Sociologu asociācijas (International Sociological Association) Pētniecības komiteja bērnības socioloģijā (Research Commitee 53 Childhood Sociology), lai veicinātu socioloģisku un starpdisciplināru bērnības pētniecību, apvienojot pētnieku profesionālās zināšanas un ieinteresētību bērnības izpētē, laii iegūtu pierādījumos balstītas zināšanas nacionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī. Pētniecības komitejas darbība cieši saistīta arī ar pētniecības komitejām izglītības socioloģijā, ģimenes socioloģijā un jaunatnes socioloģijā.

Eiropas Sociologu asociācijā (European Sociological Association) izveidots īpašs Pētniecības tīkls (Research Network, RN4), kas kopš 1999. gada organizē sesijas bērnu un bērnības socioloģijā Eiropas Sociologu asociācijas organizētajās konferencēs un sniedz platformu diskusijām par bērnības izpētes jautājumiem ne tikai Eiropas Sociologu asociācijas konferencēs, bet arī ārpus tām.

Bērnības socioloģijai raksturīgā starpdisciplinariāte, radniecība ar citām socioloģijas apakšnozarēm un antropoloģiju izteikti atspoguļojas pētniecisko iestāžu realizētajos projektos. Visbiežāk pētījumi bērnības izpētē tiek īstenoti caur kādu no bērnības vecumposmā aktuālajiem sociālajiem institūtiem – ģimeni un skolu.

Pieaugot pieprasījumam pēc pierādījumos balstītas valsts sociālās politikas bērnu situācijas uzlabošanā un līdz ar to arī pēc valsts sniegtā finansējuma pētījumu īstenošanai, attīstījušies gan longitudinālie pētījumi, kad izpēte tiek īstenota ar noteiktu regularitāti vienā un tajā pašā bērnu grupā, tā sekojot pētījuma objektu izaugsmei pat daudzu gadu garumā, gan starptautiski salīdzinoši izpētes projekti, kas tiek veikti vienlaikus vairākās valstīs, izmantojot vienotu metodoloģiju un pētījumā ietverot gan bērnus, gan vecākus vai skolotājus. Piemēram, viens no atpazīstamākajiem longitudinālajiem pētījumiem Eiropā ir Millennium kohortas pētījums (Millennium Cohort Study), ko īsteno Longitudinālo studiju centrs (Centre for Longitudinal Studies) Londonas Universitātē (University of London), kopš 2000. gada veicot atkārtotu izpēti 19 000 lielai Apvienotās Karalistes jaundzimušo izlasei (2015. gadā tika īstenots 6. aptaujas vilnis).

Pasaulē plašu atzinību guvuši tādi pētniecības projekti kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Starptautiskā skolēnu novērtēšanas programma (The Programme for International Student Assessment of The Organisation for Economic Co-operation and Development – OECD PISA), kā arī “Eiropas skolu aptaujas projekts par alkoholu un citām narkotiskām vielām” (The European School Survey Project on Alcohol and Other Drugs, ESPAD), ko koordinē vairākas institūcijas ‒ Zviedrijas centrālā savienība alkohola un narkotiku jautājumos (Centralförbundet för alkohol- och narkotikaupplysning, CAN), Eiropas Padome (Council of Europe) un Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction, EMCDDA). Šo pētījumu dati tiek izmantoti valstu īstenoto izglītības, sabiedrības veselības un citu politiku ietekmes mērīšanai.

Būtisku ieguldījumu bērnības socioloģijas attīstībā sniedzis Viljams Korsaro (William A. Corsaro). V. Korsaro bija viens no pirmajiem zinātniekiem, kas īpašu uzmanību pievērsa bērnības izpētei Amerikā, aktīvi sadarbojoties ar pētniekiem Eiropā, lai iegūtu padziļinātu izpratni par starppersonu attiecībām bērnu vidū, bērnu iekļaušanos sabiedrībā, interpretējoši atspoguļojot pieaugušo pasaules norises.

Berijas Tornas (Barrie Thorne) pētnieciskās intereses galvenokārt bijušas saistītas ar dzimtes socioloģiju, feminisma teoriju, paaudžu socioloģiju, bērnības etnogrāfisko izpēti. Aktuālākās tēmas zinātnieces īstenotajos etnogrāfiskajos pētījumos saistītas ar vecāku atšķirīgām pieejām meiteņu un zēnu audzināšanā etniski atšķirīgās ģimenēs.

Ekonomikas socioloģijas eksperte Viviana Zīlaizere (Viviana Zelizer) darbā “Neizsakāmi vērtīgā bērna cena: bērna sociālās vērtības izmaiņas” (Pricing the Priceless Child: The Changing Social Value of Children, 1985) parādījusi, kā bērns kopš 19. gs. beigām dažu desmitgažu laikā tika pilnībā izslēgts no darba tirgus.

Viens no zināmākajiem bērnības socioloģijas pārstāvjiem Eiropā ir Jenss Kvortrups (Jens Qvortrup). Viņš vadījis Norvēģijas bērnu pētniecības centru (Norsk senter for barneforskning) Trondheimā, no 1987. līdz 1992. gadam bijis apjomīga starptautiska pētījuma “Bērnība kā sociāls fenomens” (Childhood as a Social Phenomenon) zinātniskais vadītājs. Šis pētījums atzīts par pamatu t. s. jaunajai paradigmai bērnības pētniecībā, kas akcentē sociālā konteksta nozīmīgo ietekmi uz bērnu izpēti, kā arī pētījumu ar bērniem priekšrocības salīdzinājumā ar pētījumiem par bērniem, kur informācijas sniedzēji ir pieaugušie.

Starptautiski nozīmīgākais no zinātniski recenzētajiem žurnāliem bērnības socioloģijā ir Childhood. A journal of global child research (kopš 1993; izdod Norvēģijas bērnu pētniecības centrs). Žurnāls ietver rakstus un recenzijas par bērnības teorētiskās un empīriskās izpētes rezultātiem dažādās sociālo zinātņu nozarēs.

The International Journal of Children's Rights (kopš 1993) ir starptautisks, zinātniski recenzēts žurnāls, kas iznāk Korkas universitātes koledžas (Coláiste na hOllscoile Corcaigh) zinātnieku vadībā un akcentē bērnu tiesību aizsardzības un politikas attīstības jautājumus, tos analizējot humanitāro un sociālo zinātņu aspektā (t. sk. tiesību zinātnēs, politikas teorijā, ekonomikā, socioloģijā, sociālajā antropoloģijā, psiholoģijā).

Starptautiski atpazīstams bērnības izpētē ir arī Journal of the History of Childhood and Youth (kopš 2008) – zinātniski recenzēts žurnāls, ko izdod Džona Hopkinsa universitāte (John Hopkins University) un kas sniedz informāciju par bērnu un bērnības, jauniešu kultūras izpēti vēsturiskā skatījumā.