Ģimene kā fenomens ir vairāku zinātņu nozaru – statistikas, socioloģijas, demogrāfijas, tiesību zinātnes, politikas, ekonomikas, pedagoģijas, psiholoģijas ‒ un starpdisciplināru pētījumu objekts. Atkarībā no zinātņu nozares atšķirīga ir arī ģimenes jēdziena izpratne, ko ietekmē gan katras nozares pētījuma priekšmets, metodes, problēmas un izpētes aspekti, gan citi faktori. Piemēram, tiesību zinātnē ģimeni (tiesības uz ģimenes dzīvi un tās neaizskaramību) aplūko kā vienu no indivīda pamattiesībām, tāpēc būtiski ir precīzi nodefinēt ģimenes jēdzienu. Pedagoģijā un psiholoģijā ģimenei piemīt nozīmīga loma ne tikai bērna psihoemociālās audzināšanas ziņā, bet arī pasaules uzskata veidošanā un attīstībā par harmonisku, sociāli aktīvu un atbildīgu personu. Demogrāfijā ģimenei ir nozīmīga loma tautas ataudzes veicināšanā, ģimenes sastāva un tās pārmaiņu pētīšana ļauj izdarīt secinājumus par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un izmantot tos ilgtspējīgu valsts attīstības scenāriju izstrādē.

Pētot un analizējot ģimenes, atkarībā no zinātnes nozares tiek pielietots plašs pētniecisko metožu klāsts ‒ gan zinātniskās literatūras un pētījumu rezultātu teorētiska analīze, gan primāro un sekundāro statistikas datu apstrādes, analīzes un sintēzes metodes, formulējot sakarības un būtiskākos faktorus, kā arī izveidojot kopsakarības un zinātniskos pieņēmumus. Ģimenes pētīšanā nozīmīgi ir tautas skaitīšanā iegūtie dati. Tā kā ģimenes tiesisko ietvaru nosaka normatīvie akti, tiek izmantotas arī tiesību aktu analīzei raksturīgās iztulkošanas un interpretācijas metodes. Lai noskaidrotu nozares ekspertu un pašu ģimeņu viedokli un uzskatus, izmanto gan strukturētu, gan daļēji strukturētu interviju, ekspresatzinuma, aptaujas metodes, kā arī citas attiecīgajai zinātnes nozarei raksturīgas pētniecības metodes.

Ģimenes izpētes evolūcija saistīta ar demogrāfijas kā zinātnes attīstību.

Pirmie lielākie demogrāfiska rakstura darbi parādījušies 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. sākumā Itālijā un Francijā, demogrāfijas attīstību saistot ar angļu zinātnieka Džona Graunta (John Graunt) darbiem, kuros aplūkoti galveno demogrāfijas nozaru jautājumi, tajā skaitā ar ģimeni saistīti procesi, tādi kā ģimenes stāvoklis, dzimstība, mirstība un citi. 18. gs., paplašinoties informācijai par demogrāfisko un sociāli ekonomisko procesu kopsakarībām, Vācijas un Krievijas zinātnieki pētījuši svarīgas demogrāfiskās likumsakarības, veicot dzimstības, laulātības, mirstības rādītāju aprēķinus. Tomēr līdz 19. gs. veiktajos pētījumos nevar runāt par augstas ticamības salīdzinošiem datiem, tie vairāk ir apcerējumi, piemēram, teoloģiskā kontekstā. Vēsturiski priekšnosacīts ir tas, ka ģimene un dzimstība netika aplūkotas atrauti no laulības.

20. gs. raksturīgi jauni sasniegumi demogrāfijas attīstībā. Radās nepieciešamība atsevišķi izšķirt ģimenes atbalsta politiku, lai veicinātu ar dzimstību, ģimeņu veidošanos un stabilitāti saistītu mērķu sasniegšanu, ko pirmo reizi, runājot par Pirmo demogrāfisko pāreju, 1929. gadā minējis Amerikas Savienoto Valstu (ASV) zinātnieks Vorens Tomsons (Warren Thompson). Ģimene bijusi pētījuma priekšmets arī Otrās demogrāfiskās pārejas kontekstā, ko pirmo reizi minējis holandiešu zinātnieks Dirks van der Kā (Dirk van der Kaa) un beļģu zinātnieks Rons Lesthēgs (Ron Lesthaeghe). Viņi 1986. gadā pirmo reizi norādīja uz kopsakarībām starp izmaiņām dzimstībā, ģimenes veidošanas procesā un attiecībās starp partneriem, kas savukārt saistāms ar būtiskām pārmaiņām vērtību sistēmā attiecībā uz ģimenes dzīvi un bērniem.

Tā kā termins “ģimene” nav statisks, tā izpratni un saturu nepārtraukti ietekmē sabiedrībā un pasaulē notiekošās pārmaiņas. To apliecina fakts, ka, piemēram, 21. gs. sākumā strauji augošās migrācijas ietekmē attīstījies tāds ģimenes modelis kā transnacionālas ģimenes ‒ uz laiku teritoriāli šķirtas ģimenes, kas uztur kopīgas rūpes par ģimenes labklājību un/vai bērnu audzināšanu pāri valsts robežām. Šāds ģimeņu modelis raksturīgs galvenokārt tām valstīm, kurām piemīt izteikta migrācija ekonomisko, arī politisko un sociālo faktoru dēļ (ne tikai Eiropas Savienības ietvaros, bet arī no trešajām valstīm). Arī iztrūkstošās paaudzes ģimenes (skipped generation families) – ģimenes, kurās vecvecāki dažādu apsvērumu dēļ audzina mazbērnus (piemēram, mūsdienās vecāku emigrācijas dēļ, senāk – kara, bruņotu konfliktu, deportācijas ietekmē), ‒ ir ģimenes daudzveidību raksturojošs atvasinājums. “Skype” jeb virtuālās ģimenes, ciemošanās, svārstmigrantu ģimenes (commuter families) un citi atvasinājumi raksturo ģimenes tipu daudzveidību un ģimenes locekļu brīvu kustību.

Ņemot vērā depopulāciju un sabiedrības novecošanos kā mūsdienu Eiropas problēmu, kuru novēro arī lielā daļā pasaules valstu, ģimene ir nepārtraukts pētījuma priekšmets pasaules universitātēs, kā arī ir daudzu pētniecisko institūciju darbības pamatā. Nozīmīgu ieguldījumu pētniecībā par ģimeni un tās dinamiku sniedz Francijas Demogrāfisko pētījumu institūts (L’institut National d’études Démographiques, INED), Maksa Planka Demogrāfisko pētījumu institūts (Max-Planck-Institut für demografische Forschung, MPIDR), Nīderlandes Starpdisciplinārās demogrāfijas institūts (Netherlands Interdisciplinary Demographic Institute, NIDI). Viena no ietekmīgākajām viedokļa un aktualitāšu formulētājām ne tikai Eiropas, bet arī plašākā mērogā ir Eiropas Iedzīvotāju pētījumu asociācija (European Association for Population Studies, EAPS), kuras pārraudzībā iznāk periodiskais izdevums The European Journal of Population un katru otro gadu dažādās Eiropas pilsētās tiek rīkota Eiropas Iedzīvotāju konference (European Population Conference), apvienojot demogrāfus no visas pasaules. Pētnieciskā darba rezultāti par ģimeni un tās atbalsta mehānismiem tiek publicēti tādos starptautiski atzītos, recenzētos izdevumos kā Demographic Research (kopš 1999. gada), Population and Development Review (kopš 1990. gada) un citos.

Ģimeni savos pētījumos skatījis amerikāņu pētnieks Čārlzs Neims (Charles B. Nam) un zviedru zinātnieks Jans Trosts (Jan Trost). Ģimenes jēdzienu un izpratnes pārmaiņas rietumu sabiedrībās pētījis amerikāņu sociologs Džons Skanzoni (John H. Scanzoni) un viņa kolēģi, mēģinot paplašināt ģimenes definīciju un apstrīdot citu autoru iepriekš izteiktos viedokļus par tradicionālo ģimeni kā ideālas ģimenes mērauklu, tādējādi paspilgtinot ģimenes ideoloģisko raksturu. Ģimeņu pētniece, gerontoloģe un profesore Ketrīna Allena (Katherine R. Allen) norādījusi, ka mūsu pieņēmumi, vērtības, izjūtas un vēsture veido to viedokli, kuru aizstāvam, un secinājumus, pie kuriem nonākam. Mūsu izpratni par ģimenes procesiem un struktūrām īpaši ietekmē gan tas, kāda ir mūsu pašu ģimene, gan arī tas, kādas ir pētāmās ģimenes.